Vai jūsu dzīve ir apstākļu varā?

TĀ KĀ tagad ir ”grūti laiki”, cilvēkiem ir daudz problēmu un ciešanu. (2. Timotejam 3:1.) Dažas problēmas ir īslaicīgas un ar laiku atrisinās. Turpretī citas var turpināties mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Tāpēc daudzi šodien jūtas tāpat, kā senatnē jutās ķēniņš Dāvids, kas lūgšanā Jehovam sacīja: ”Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām!” (Psalms 25:17.)

Ja mūs nomāc dzīves problēmu nastas, palīdzību un mierinājumu mēs varam atrast Bībelē. Pievērsīsim uzmanību uzticīgajiem Dieva kalpiem Jāzepam un Dāvidam un padomāsim, kas viņiem palīdzēja izturēt nopietnus pārbaudījumus. Uzzinot, kā viņi rīkojās smagās situācijās, mēs sapratīsim, kā mēs varam tikt galā ar līdzīgām problēmām mūsdienās.

Smagi pārbaudījumi

Jāzeps jau 17 gadu vecumā saskārās ar lielām grūtībām savā paša ģimenē. Jāzepa vecākie brāļi redzēja, ka Jēkabs, viņu tēvs, Jāzepu ”mīlēja vairāk nekā viņa brāļus”, tāpēc ”tie to ienīda un nevarēja laipni ar to parunāt”. (1. Mozus 37:4.) Nav grūti iedomāties, kādus pārdzīvojumus tas sagādāja Jāzepam. Brāļu naids arvien pieņēmās spēkā, un beigu beigās tie pārdeva Jāzepu verdzībā. (1. Mozus 37:26—33.)

Kad Jāzeps bija nonācis Ēģiptē, viņu mēģināja pavedināt viņa saimnieka sieva. Jāzeps nepadevās kārdinājumam, un aizvainotā sieviete viņu apsūdzēja izvarošanas mēģinājumā. Tā Jāzeps nonāca cietumā, ”viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs”. (1. Mozus 39:7—20; Psalms 105:17, 18.) Tas bija smags pārbaudījums. Viņa brāļu un citu cilvēku netaisnīgās rīcības dēļ Jāzeps 13 gadus pavadīja nebrīvē, būdams vai nu vergs, vai cietumnieks. (1. Mozus 37:2; 41:46.)

Arī Dāvids jaunībā pieredzēja ne mazums grūtību. Daudzus gadus viņš bija spiests bēguļot, glābdamies no sava vajātāja, ķēniņa Saula. Dāvida  dzīvībai pastāvīgi draudēja briesmas. Reiz viņš ieradās pie priestera Ahimeleha un lūdza pārtiku. (1. Samuēla 21:1—7.) Uzzinājis, ka priesteris ir palīdzējis Dāvidam, Sauls pavēlēja nogalināt ne vien Ahimelehu, bet arī citus priesterus un to ģimenes. (1. Samuēla 22:12—19.) Dāvids droši vien bija dziļi satriekts, kad uzzināja, ka netiešā veidā ir izraisījis šo nelaimi.

Jāzepa un Dāvida pārbaudījumi turpinājās gadiem ilgi. Pārdomājot, kas viņiem palīdzēja tos izturēt, mēs varam daudz ko mācīties. Aplūkosim trīs jomas, kurās mēs varam sekot šo uzticīgo Dieva kalpu priekšzīmei.

Neļausimies aizvainojumam un rūgtumam

Pirmkārt, ne Jāzeps, ne Dāvids neļāva sevi pārņemt aizvainojumam un dusmām. Atrazdamies cietumā, Jāzeps būtu varējis ļauties domām par brāļu nodevīgo rīcību un kalt atriebības plānus. Tomēr Jāzeps neļāva savā prātā iesakņoties šādām domām. Kā to var zināt? Viņš būtu varējis atriebties brāļiem, kad tie bija ieradušies Ēģiptē un vēlējās nopirkt graudus. Taču Bībelē ir teikts, ka Jāzeps ”aizgāja no tiem un raudāja”. ”Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļa maizi līdzi ceļā.” Vēlāk, sūtīdams brāļus pēc tēva, Jāzeps tos iedrošināja: ”Ceļā būdami, esiet bez bailēm.” Gan ar vārdiem, gan ar savu rīcību Jāzeps apliecināja, ka viņā nav aizvainojuma un rūgtuma. (1. Mozus 42:24, 25; 45:24.)

Arī Dāvids neturēja ļaunu prātu uz savu pāridarītāju — ķēniņu Saulu. Divas reizes Dāvidam radās iespēja nogalināt Saulu, un viņa biedri pat mudināja viņu to izdarīt. Taču Dāvids atteica: ”Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts, un lai es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir tā Kunga svaidītais!” Dāvids visu atstāja Jehovas ziņā, par ko liecina viņa vārdi: ”Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, — nē! Gan viņu ķers tā Kunga roka, vai arī pats no sevis tam pienāks viņa laiks, un tas mirs, vai arī viņam būs jādodas kaujas laukā, un viņš ies bojā.” Vēlāk Dāvids sacerēja sēru dziesmu, kurā apraudāja Saula un viņa dēla Jonatāna nāvi. Tāpat kā Jāzeps, arī Dāvids nebija paturējis sevī aizvainojumu. (1. Samuēla 24:4—7; 26:7—13; 2. Samuēla 1:17—27.)

Kā mēs reaģējam, kad saskaramies ar netaisnību? Aizvainojums un dusmas ir dabiska reakcija, kad jācieš citu sliktās rīcības dēļ. Taču negatīvās emocijas, kurām mēs ļaujam sevi pārņemt, var nodarīt lielāku ļaunumu nekā pati netaisnība. (Efeziešiem 4:26, 27.) Parasti mēs nevaram ietekmēt citu cilvēku rīcību, bet mēs varam kontrolēt savu reakciju uz  notiekošo. Ja mēs paļaujamies uz to, ka Jehova savā laikā atrisinās visas problēmas, mums ir vieglāk neļauties aizvainojumam. (Romiešiem 12:17—19.)

Darīsim visu, kas ir mūsu spēkos

Otrkārt, no Jāzepa un Dāvida mēs varam mācīties to, ka pat nelabvēlīgos apstākļos nevajadzētu visam atmest ar roku. Ja mēs pārāk daudz domājam par to, ko mēs nespējam darīt, ir viegli aizmirst par to, ko mēs varam darīt. Šādā situācijā apstākļi kļūst par noteicošo faktoru mūsu dzīvē. Tas būtu varējis notikt ar Jāzepu, taču viņš nenolaida rokas un centās darīt visu, kas bija viņa spēkos. Par to liecina fakts, ka Jāzeps ”atrada labvēlību [sava saimnieka] acīs, viņam kalpodams, un viņš to iecēla par sava nama pārvaldnieku”. Arī tad, kad Jāzeps nokļuva cietumā, viņš kārtīgi pildīja tos pienākumus, kas viņam tika uzticēti, un, tā kā Jehova svētīja viņa pūles, ”cietuma priekšnieks uzticēja Jāzepam visus apcietinātos, kas bija cietumā, un visu, kas tur bija darāms, to viņš darīja”. (1. Mozus 39:4, 21—23.)

Kaut arī Dāvids daudzus gadus bija spiests slēpties no saviem vajātājiem, viņš nebūt nesēdēja rokas klēpī salicis. Kad Dāvids ar saviem biedriem bija apmeties Pāranas tuksnesī, viņi sargāja Nābala ganāmpulkus no laupītājiem. ”Tie mums bija par aizsargu mūri gan naktīs, gan dienās,” sacīja viens no Nābala ganiem. (1. Samuēla 25:16.) Vēlāk, kad Dāvids bija apmeties Ciklagā, viņš devās sirojumos uz dienvidiem un iebruka izraēliešu ienaidnieku pilsētās. Tā viņš palīdzēja sargāt Jūdejas robežas. (1. Samuēla 27:8; 1. Laiku 12:20—22.)

Vai arī mums nebūtu jācenšas darīt visu, kas vien ir mūsu spēkos? Lai gan tas ne vienmēr ir viegli, mēs varam daudz ko panākt. Atskatoties uz savu dzīvi, apustulis Pāvils rakstīja: ”Esmu mācījies iztikt visādos apstākļos. ..esmu iemācījies būt mierā ar visu un visā: gan būdams paēdis, gan izsalcis, gan pārpilnībā, gan ciešot trūkumu.” Pāvilam izdevās izveidot šādu attieksmi pret dzīvi tāpēc, ka viņš it visā paļāvās uz Jehovu. Pāvils atzina: ”Es visu spēju viņā, kas man dod spēku.” (Filipiešiem 4:11—13, JDV.)

Gaidīsim uz Jehovu

Treškārt, no notikumiem Jāzepa un Dāvida dzīvē mēs mācāmies to, ka mums jāpaļaujas uz Jehovu, nevis jāmēģina mainīt savus apstākļus, pārkāpjot Bībeles principus. Māceklis Jēkabs rakstīja: ”Izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda trūkuma.” (Jēkaba 1:4.) Lai izturība varētu izdarīt savu ”darbu līdz galam”, mums jāļauj pārbaudījumam ritēt savu gaitu, nemeklējot vieglāku risinājumu, kas būtu pretrunā ar kristīgās dzīves normām. Tā tiek pārbaudīta un stiprināta mūsu ticība un kļūst redzams tās spēks. Jāzeps un Dāvids bija attīstījuši šādu izturību — viņi nemeklēja savām problēmām tādu risinājumu, kas būtu izraisījis Jehovas nepatiku. Viņi centās darīt visu, kas bija viņu spēkos. Viņi paļāvās uz Jehovu un tika bagātīgi atalgoti. Jehova viņus izmantoja, lai atbrīvotu un vadītu savu tautu. (1. Mozus 41:39—41; 45:5; 2. Samuēla 5:4, 5.)

Nonākot situācijās, no kurām gribas pēc iespējas ātrāk izkļūt, mums var rasties kārdinājums atkāpties no Bībeles principiem. Piemēram, Jehovas kalps, kas joprojām nav atradis dzīvesbiedru, iespējams, jūtas apbēdināts. Tomēr viņam jāsaglabā stingra apņemšanās nepārkāpt Jehovas norādījumu precēties, ”tikai turoties pie tā Kunga”. (1. Korintiešiem 7:39.) Daudz raižu var sagādāt sarežģījumi laulības dzīvē, taču kristīgi dzīvesbiedri nedrīkst padoties pasaules garam, kas mudina dzīvot atsevišķi vai šķirties. Viņiem jācīnās par laulības saglabāšanu un jācenšas uzlabot savas attiecības. (Maleahija 2:16; Efeziešiem 5:21—33.) Par smagu pārbaudījumu  var kļūt tas, ka materiālo apstākļu dēļ ir grūti gādāt par ģimeni. Paļauties uz Jehovu šādos apstākļos nozīmē arī vairīties no apšaubāmiem un nelikumīgiem naudas pelnīšanas paņēmieniem. (Psalms 37:25; Ebrejiem 13:18.) Mums jācenšas darīt visu, kas ir mūsu spēkos, un jādod Jehovam iespējas svētīt mūsu pūles. Paļausimies uz Jehovu un gaidīsim, kad viņš mums palīdzēs rast vislabāko problēmu risinājumu. (Mihas 7:7.)

Jehova ir apsolījis mūs atbalstīt

Mēs daudz ko gūstam, domājot par to, kā Jāzeps, Dāvids un citi Bībelē minēti cilvēki izturēja smagus pārbaudījumus. Šie pārbaudījumi, kuru apraksts Bībelē aizņem tikai dažas lappuses, ilga daudzus gadus. Mums būtu noderīgi pārdomāt, kas šiem Dieva kalpiem palīdzēja izturēt grūtības un nezaudēt prieku un kādas īpašības viņi izkopa.

Tikpat noderīgi ir domāt par Jehovas kalpiem, kas mūsdienās ir izturējuši daudz pārbaudījumu. (1. Pētera 5:9.) Žurnālos Sargtornis un Atmostieties! tiek publicēti daudzi dzīvesstāsti. Vai mēs tos izlasām un pārdomājam, ko mēs varam mācīties no uzticamiem Jehovas kalpiem? Arī mūsu pašu draudzē noteikti ir cilvēki, kas uzticami kalpo Jehovam, kaut arī viņu dzīves apstākļi ir ļoti smagi. Vai mēs cenšamies būt kopā ar viņiem un mācīties no viņu pieredzes, kad apmeklējam draudzes sapulces? (Ebrejiem 10:24, 25.)

Lai gan dažkārt varētu šķist, ka pārbaudījumi iet pāri mūsu spēkiem, mēs varam nešaubīties, ka Jehova par mums gādā un ka viņš palīdzēs pārbaudījumus izturēt. (1. Pētera 5:6—10.) Centīsimies nepieļaut, ka mūsu dzīve nonāk apstākļu varā. Sekosim Jāzepa un Dāvida priekšzīmei: neļausim sevi pārņemt sarūgtinājumam, darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, un paļausimies uz Jehovu, kas savā laikā parūpēsies par vislabāko problēmu risinājumu. Tuvosimies Jehovam, griežoties pie viņa lūgšanās un saglabājot aktivitāti garīgajā darbībā. Šādi rīkodamies, mēs pieredzēsim, ka varam būt priecīgi un laimīgi pat tad, kad mūsu dzīve nepavisam nav viegla. (Psalms 34:9.)

[Attēls 20., 21. lpp.]

Pat smagos apstākļos Jāzeps centās darīt visu, kas bija viņa spēkos

[Attēls 23. lpp.]

Dāvids pacietīgi gaidīja, kad Jehova atrisinās viņa problēmas