Kas bija anabaptisti?

GANDRĪZ visi, kas pirmo reizi nonāk Vācijas pilsētas Minsteres centrā, apstājas, lai aplūkotu trīs dzelzs būrus, kas karājas pie baznīcas torņa. Ar pavisam neilgiem pārtraukumiem tie tur ir karājušies gandrīz 500 gadu. Sākotnēji katrā no tiem atradās publiski spīdzināta un nogalināta cilvēka līķis. Šie trīs cilvēki bija anabaptisti, un trīs būri pie baznīcas torņa liecina par to, kas senatnē ir norisinājies Minsterē.

Kas bija anabaptisti? Kā sākās anabaptisma kustība? Kādas bija anabaptistu galvenās mācības? Kāpēc minētie trīs cilvēki tika sodīti ar nāvi? Kādi notikumi Minsteres vēsturē saistās ar trijiem būriem?

Kā būtu jāreformē baznīca?

15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā sabiedrībā pieauga neapmierinātība ar Romas katoļu baznīcu un tās garīdzniekiem. Baznīca bija pagrimusi, tajā zēla amoralitāte, tāpēc daudziem likās, ka ir nepieciešamas lielas pārmaiņas. 1517. gadā Mārtiņš Luters publiski pieprasīja reformas, un, protestiem pret baznīcu vēršoties plašumā, sākās reformācija.

Bet reformatori nebija vienisprātis par to, kas būtu jādara un cik lielām būtu jābūt pārmaiņām. Daudzi saprata, ka jautājumos par Dieva pielūgsmi ir stingri jābalstās uz Bībeli, tomēr reformatori nespēja vienoties pat par Bībeles mācībām. Daļai likās, ka reformācija notiek pārāk lēni, un tieši šo reformatoru vidū aizsākās anabaptisma kustība.

”Patiesībā nevar runāt par vienu kustību — tādas bija vairākas,” savā grāmatā Die Täufer — Geschichte und Deutung rakstīja Hanss Jirgens Gercs. Piemēram, 1521. gadā četri cilvēki, ko sauca par Cvikavas praviešiem un kas sludināja anabaptistu mācības, izraisīja plašas diskusijas Vitenbergā. 1525. gadā cita anabaptistu grupa izveidojās Šveices pilsētā Cīrihē. Vēl anabaptistu kopienas izveidojās Morāvijā (tagadējās Čehijas teritorijā) un Nīderlandē.

Kristīt bērnus vai pieaugušos?

Anabaptistu kopienas parasti bija mazas, un to locekļi — miermīlīgi. Viņi neslēpa savus uzskatus, bet brīvi tos sludināja citiem. Galvenie anabaptistu uzskati tika izklāstīti Šleitheimas ticības apliecībā, ko pieņēma 1527. gadā. Anabaptisti atteicās ņemt rokās ieročus, uzskatīja, ka jāturas nost no pasaules, un izslēdza no sava vidus ļauna darītājus. Bet raksturīgākā anabaptistu mācība, ar ko viņi krasi atšķīrās no citām reliģijām, bija tā, ka jākristī nevis bērni, bet pieauguši cilvēki. *

Jautājums par pieaugušo kristīšanu bija jautājums ne tikai par reliģisku mācību, bet arī par varu. Ja kristīšanās tiktu atlikta uz laiku, kamēr cilvēks pieaug un var patstāvīgi pieņemt uz ticību balstītu lēmumu, daži varbūt vispār nekristītos un līdz ar to kaut  kādā ziņā paliktu ārpus baznīcas kontroles. Ja baznīcas atļautu kristīt pieaugušos, baznīcu vara mazinātos.

Tāpēc gan katoļi, gan luterāņi krasi nostājās pret pieaugušo kristīšanu. Pēc 1529. gada vismaz dažos apvidos tiem, kas kristīja pieaugušos un kas paši kristījās, būdami pieauguši, draudēja nāvessods. Žurnālists Tomass Zeiferts rakstīja, ka anabaptistus ”visā Vācu nācijas Svētajā Romas impērijā nežēlīgi vajāja”. Vajāšanas sasniedza kulmināciju Minsterē.

Pārmaiņas Minsterē

Minsterē tajā laikā dzīvoja ap 10 000 cilvēku. Pilsētu iejoza varenas aizsardzības būves, kas bija apmēram 90 metru platas un 5 kilometrus garas un padarīja pilsētu gandrīz neieņemamu. Taču situācija pašā pilsētā bija nestabila. Minsteres pilsētas muzeja izdevumā Anabaptistu valstība bija pieminēti ”iekšēji politiski strīdi starp pilsētas rāti un ģildēm”. Turklāt pilsētniekos raisīja sašutumu garīdznieku dzīvesveids. Minstere atbalstīja reformāciju un 1533. gadā no katoļu pilsētas kļuva par luterāņu pilsētu.

Viens no galvenajiem reformatoru sludinātājiem Minsterē bija Bernhards Rotmans, straujas dabas cilvēks. Vācu vēsturnieks Frīdrihs Ēningers rakstīja, ka Rotmans ”savos uzskatos pilnībā pieslējās anabaptistiem un gan viņš, gan citi sludinātāji atteicās kristīt bērnus”. Rotmans Minsterē ieguva daudz atbalstītāju, kaut arī viņa radikālie uzskati dažiem likās nepieņemami. ”Aizvien vairāk vecās kārtības piekritēju, bažu un ļaunu priekšnojautu mākti, pameta pilsētu. Uz turieni no visām pusēm plūda anabaptisti, kas cerēja, ka Minsterē īstenosies viņu ideāli.” Tas izraisīja briesmīgus notikumus.

”Jaunā Jeruzāleme” aplenkumā

Izšķirīga nozīme vēlākajos notikumos Minsterē bija diviem holandiešiem — Janam Matīsam, maizniekam no Hārlemas, un Janam Bekelsonam, kas bija pazīstams kā Leidenas Jans. Matīss pasludināja sevi par pravieti un paziņoja, ka 1534. gada aprīlī notiks Kristus otrreizējā atnākšana. Minstere tika pasludināta par Bībelē minēto ”jauno Jeruzālemi”, un pilsētā valdīja pastardienas gaidas. Rotmans izlēma, ka visai mantai jābūt kopīgai. Pieaugušajiem pilsētniekiem bija jāizlemj: kristīties vai arī doties prom. Sekoja masveida kristīšanās, un daļa kristījās tikai tāpēc, lai nebūtu jāatstāj savas mājas un iedzīve.

Citas pilsētas ar izbailēm raudzījās, kā Minstere kļuva par pirmo pilsētu, kurā ietekmīgākais reliģiskais un politiskais spēks bija anabaptisti. Kā teikts grāmatā Die Täufer zu Münster, šāds notikumu pavērsiens radīja ”visas Vācu nācijas Svētās Romas impērijas naidu pret Minsteri”. Pilsētas senjors un bīskaps, grāfs Francis fon Valdeks, sapulcināja karaspēku, lai aplenktu pilsētu, un viņa karaspēkā ietilpa gan luterāņi, gan katoļi. Šo abu reliģiju pārstāvji, kas reformācijā stāvēja katrs savā pusē un jau pēc kāda laika nežēlīgi karoja savā starpā Trīsdesmitgadu karā, apvienojās pret anabaptistiem.

Anabaptistu varas gals

Pilsētniekiem nebija bail no aplencējiem, jo aiz pilsētas mūriem viņi jutās drošībā.  1534. gada aprīlī, kad bija izsludināta Kristus otrreizējā atnākšana, Matīss baltā zirgā izjāja ārā no pilsētas, cerēdams, ka Dievs viņu aizsargās. Lielas bija Matīsa atbalstītāju šausmas, kad viņi, raugoties pāri mūriem, redzēja, kā kareivji sacērt Matīsu gabalos un uzsprauž tā galvu uz mieta.

Leidenas Jans kļuva par Matīsa pēcteci un tika nosaukts par Minsteres anabaptistu karali Janu. Redzēdams, ka pilsētā sieviešu ir daudz vairāk nekā vīriešu, viņš skubināja vīriešus ņemt sev tik daudz sievu, cik vien tie vēlas. Tas liecina, kādas galējības pastāvēja anabaptistu uzskatos — par netiklību un laulības pārkāpšanu sodīja ar nāvi, bet daudzsievība tika atļauta un pat veicināta. Pats karalis Jans apprecēja 16 sievas. Kad viena no viņa sievām, Elizabete Vandšerera, lūdza atļauju doties prom no pilsētas, viņai tika publiski nocirsta galva.

Aplenkums ilga 14 mēnešus — līdz 1535. gada jūnijam, kad pilsēta beidzot krita. Minstere tika tā izpostīta, ka neko līdzīgu tā nepieredzēja līdz pat Otrajam pasaules karam. Rotmanam izdevās aizbēgt, bet karalis Jans un divi citi anabaptistu vadoņi tika sagūstīti, spīdzināti un sodīti ar nāvi. Viņu līķus iemeta būros, ko pakāra pie Sv. Lamberta baznīcas torņa. Tam bija jākļūst ”par biedējošu brīdinājumu visiem iespējamajiem nemieru cēlājiem”, rakstīja T. Zeiferts. Kā var redzēt, anabaptistu iesaistīšanās politikā bija izraisījusi briesmīgas sekas.

Kas notika ar citām anabaptistu kopienām? Vairākus gadus Eiropā turpinājās anabaptistu vajāšanas. Kaut arī neliela daļa anabaptistu bija noskaņota kareivīgi, lielākā daļa palika pie saviem pacifistiskajiem uzskatiem. Pēc kāda laika par viņu vadoni kļuva bijušais priesteris Menno Simonss, un kustības pārstāvjus vēlāk sāka saukt par menonītiem, kā arī citādi.

Trīs būri

Lielākoties anabaptisti bija reliģiozi cilvēki, kas centās ievērot Bībeles principus. Bet Minsterē radikāli noskaņotie sludinātāji panāca, ka anabaptisti atsakās no šīs nostājas un iesaistās politikā. Kad Bībeles principi bija atmesti, kustība kļuva par revolucionāru spēku, un tas nozīmēja katastrofu kā anabaptistu kustībai, tā Minsterei.

Pilsētas centrā joprojām var redzēt atgādinājumu par briesmīgajiem, gandrīz 500 gadu senajiem notikumiem, proti, trīs dzelzs būrus, kas karājas pie baznīcas torņa.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 13. lpp.]

Karalis Jans tika spīdzināts un sodīts ar nāvi, bet būris ar viņa līķi — pakārts pie Sv. Lamberta baznīcas torņa