Pieņemiet dzīvā Dieva vadību

”Lai jūs.. atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesi un zemi, un jūŗu, un visu, kas tur iekšā.” (APUSTUĻU DARBI 14:15.)

1., 2. Kāpēc ir pareizi atzīt Jehovu par ”dzīvo Dievu”?

KAD apustulis Pāvils un Barnaba bija izdziedinājuši kādu vīrieti, Pāvils apliecināja cilvēkiem Listrā, kuri to bija redzējuši: ”Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģeliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesi un zemi, un jūŗu, un visu, kas tur iekšā.” (Apustuļu darbi 14:15.)

² Jehova tik tiešām ir nevis kāds nedzīvs elks, bet ”dzīvais Dievs”. (Jeremijas 10:10; 1. Tesaloniķiešiem 1:9, 10.) Jehova ne tikai pats ir dzīvs — viņš ir arī mūsu dzīvības avots. ”Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu.” (Apustuļu darbi 17:25.) Jehova vēlas, lai mēs dzīvotu gan tagad, gan nākotnē. Pāvils piebilda, ka Dievs ”sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku”. (Apustuļu darbi 14:17.)

3. Kāpēc uz Dieva vadību var paļauties?

³ Tā kā Dievs vēlas, lai mēs dzīvotu, mums ir pamatots iemesls paļauties uz viņa vadību. (Psalms 147:8; Mateja 5:45.) Dažiem nav viegli to darīt, ja viņi sastopas ar kādu Bībelē dotu norādījumu, kas šķiet nesaprotams vai apgrūtinošs. Tomēr paļauties uz Jehovas vadību ir gudri. Var minēt piemēru: pat ja izraēlietis nesaprata, kāpēc ir aizliegts pieskarties maitai, paklausība šim likumam viņam nāca par labu. Pirmkārt, tā viņš varēja tuvoties dzīvajam Dievam; otrkārt, viņš tika pasargāts no slimībām. (3. Mozus 5:2; 11:24.)

4., 5. a) Kādus norādījumus par asins lietošanu Jehova deva pirms kristietības rašanās? b) Kas palīdz saprast, ka Dieva norādījumi par asinīm attiecas arī uz kristiešiem?

⁴ Tas pats attiecas uz Dieva norādījumiem par asinīm. Noam Dievs sacīja, ka cilvēki nedrīkst lietot asinis uzturā. Bauslībā Dievs darīja zināmu, ka asinis ir atļauts lietot vienīgi uz altāra, lai iegūtu grēku piedošanu. Dodams šādus norādījumus, Dievs radīja priekšnoteikumus tam, lai asinis tiktu lietotas visizcilākajā veidā un ar Jēzus izpirkuma upura palīdzību tiktu glābta daudzu cilvēku dzīvība. (Ebrejiem 9:14.) Tātad norādījumi, ko deva  Dievs, atspoguļoja viņa rūpes par mūsu dzīvību un nāca mums par labu. Komentējot 1. Mozus grāmatas 9. nodaļas 4. pantu, Bībeles pētnieks Edams Klārks, kas dzīvoja 19. gadsimtā, rakstīja: ”Šo [Noam doto] pavēli joprojām cītīgi ievēro austrumu kristieši.. [..] Asinis nedrīkstēja ēst pēc bauslības, jo ar tām tika norādīts uz asinīm, kas vēl bija jāizlej par pasaules grēkiem; un arī pēc evaņģēlija asinis nedrīkst ēst, jo tās simbolizē asinis, kas ir izlietas grēku atlaišanai.”

⁵ Šis Bībeles pētnieks, jādomā, runāja par evaņģēlija jeb labās vēsts būtību, kas cieši saistīta ar Jēzu. Šī vēsts ietver to, ka Dievs ir sūtījis savu Dēlu, lai tas mirtu par mums un izlietu savas asinis, pavērdams mums iespēju dzīvot mūžīgi. (Mateja 20:28; Jāņa 3:16; Romiešiem 5:8, 9.) Pētnieka vārdi attiecas arī uz vēlāk doto norādījumu, ka Kristus sekotājiem jāsargās no asinīm.

6. Kādi norādījumi par asins lietošanu tika doti kristiešiem, un kāpēc?

⁶ Kā zināms, Dievs deva izraēliešiem simtiem likumu. Pēc Jēzus nāves viņa sekotājiem vairs nebija jāievēro visi šie likumi. (Romiešiem 7:4, 6; Kolosiešiem 2:13, 14, 17; Ebrejiem 8:6, 13.) Taču pēc kāda laika radās jautājums par būtisku prasību — vīriešu apgraizīšanu. Vai neebrejiem, kas vēlējās gūt labumu no Kristus asinīm, bija jātiek apgraizītiem un šādi jāapliecina, ka viņi pakļaujas bauslībai? Mūsu ēras 49. gadā šo jautājumu izskatīja kristiešu draudzes vadošā padome. (Apustuļu darbi, 15. nodaļa.) Ar Dieva gara palīdzību apustuļi un vecaji secināja, ka obligātā apgraizīšana ir atcelta līdz ar bauslību. Tomēr vairākas Dieva prasības joprojām bija spēkā un attiecās uz kristiešiem. Draudzēm domātā vēstulē vadošā padome rakstīja: ”Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuŗiem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit.” (Apustuļu darbi 15:28, 29.)

7. Cik svarīgi kristiešiem ir ”sargāties no.. asinīm”?

⁷ Ir skaidri redzams, ka ”sargāšanos no asinīm” vadošā padome uzskatīja par morālā ziņā tikpat svarīgu prasību kā atturēšanos no netiklības un elku pielūgsmes. Tātad aizliegums lietot asinis ir ļoti nopietns. Kristieši, kas pielūdz elkus vai rīkojas netikumīgi un to nenožēlo, ”neiemantos Dieva valstību” — viņu ”daļa” būs ”otra nāve”. (1. Korintiešiem 6:9, 10; Atklāsmes 21:8; 22:15.) Pievērsīsim uzmanību pretstatam: ja cilvēks nepakļaujas Dieva norādījumiem par asins svētumu, viņu gaida mūžīga nāve, bet, ja viņš ar cieņu izturas pret Jēzus upuri, viņš var iegūt mūžīgu dzīvi.

8. Kas liecina par to, ka agrīnie kristieši uztvēra Dieva norādījumus par asinīm ļoti nopietni?

⁸ Kā agrīnie kristieši izprata Dieva norādījumus par asins lietošanu, un kā viņi rīkojās? Atcerēsimies, ko rakstīja E. Klārks: ”Pēc evaņģēlija asinis nedrīkst ēst, jo tās simbolizē asinis, kas ir izlietas grēku atlaišanai.” Vēsturiskie avoti apstiprina, ka agrīnie kristieši pret šo jautājumu izturējās ļoti nopietni. Tertulliāns rakstīja: ”Padomājiet par tiem, kas ar alkatīgu iekāri izrādes laikā arēnā ņem nelietīgu noziedznieku svaigās asinis.. un nes prom savas epilepsijas ārstēšanai.” Lai gan citi cilvēki  mēdza lietot asinis, Tertulliāns norādīja, ka kristieši ”nelieto pat dzīvnieku asinis [savās] maltītēs.. Kad jūs tiesājat kristiešus, jūs viņiem piedāvājat ar asinīm pildītu desu. Jūs, protams, esat pārliecināti, ka [tas] viņiem ir aizliegts.” Tātad kristieši uzskatīja Dieva norādījumus par tik svarīgiem, ka nelietoja asinis pat tad, ja viņiem draudēja nāve.

9. Ko vēl ietvēra atturēšanās no asinīm, izņemot to, ka kristieši tās nelietoja uzturā?

⁹ Kāds varētu domāt, ka vadošās padomes vēstulē kristiešiem vienkārši bija aizliegts ēst un dzert asinis, kā arī ēst gaļu, kurai nav notecinātas asinis, un ēdienu, kura sastāvā ir asinis. Tiesa, pavēle, ko Dievs izteica Noam, pirmām kārtām nozīmēja tieši to, un arī apustuļi deva kristiešiem norādījumu ”sargāties no.. nožņaugta” — tas ir, no gaļas, kurā vēl ir asinis. (1. Mozus 9:3, 4; Apustuļu darbi 21:25.) Taču agrīnie kristieši zināja, ka tas vēl nav viss. Reizēm asinis tika lietotas medicīniskiem mērķiem. Tertulliāns rakstīja, ka pagāni dažreiz dzēra svaigas asinis, lai ārstētu epilepsiju, un bija arī citi veidi, kā cilvēki lietoja asinis, cerēdami izārstēt slimības vai uzlabot veselību. Tāpēc kristiešu atturība no asinīm nozīmēja arī to, ka viņi tās nelietoja ”medicīniskiem” mērķiem. No šādas nostājas kristieši neatkāpās pat tad, ja briesmās bija viņu dzīvība.

Asins izmantošana medicīnā

10. Kā asinis tiek izmantotas medicīnā, un kāds jautājums tāpēc rodas?

¹⁰ Mūsdienās asinis plaši tiek izmantotas medicīnā. Sākotnēji cilvēkiem tika pārlietas pilnasinis, kas tika ņemtas no donora, uzglabātas un pēc tam pārlietas pacientam, piemēram, kaujā ievainotam karavīram. Ar laiku mediķi iemācījās sadalīt asinis galvenajās sastāvdaļās. Kad ārsti sāka pārliet asins sastāvdaļas, ar nodotajām asinīm pietika lielākam skaitam pacientu, jo kļuva iespējams pārliet, teiksim, asins plazmu vienam ievainotajam, bet eritrocītus — citam. Tālākos pētījumos noskaidrojās, ka arī atsevišķas asins sastāvdaļas, piemēram, plazmu, var apstrādāt un iegūt no tām daudzas frakcijas, kuras pēc tam var izmantot vēl lielāka pacientu skaita ārstēšanā. Asinis joprojām tiek sadalītas arvien sīkākās sastāvdaļās, un iegūtās frakcijas tiek lietotas arvien jaunos veidos. Kāda ir kristiešu attieksme pret šādiem medicīniskās aprūpes paņēmieniem? Viņi ir stingri apņēmušies nepiekrist asins pārliešanai, bet ārsts viņus, iespējams, mudina piekrist, ka tiek pārlieta tikai viena no galvenajām asins sastāvdaļām, piemēram, eritrocītu masa. Vai arī viņš piedāvā terapijā izmantot nelielu frakciju, kas iegūta no kādas asins sastāvdaļas. Kā Dieva kalps var pieņemt lēmumus šādās situācijās, paturot prātā, ka asinis ir svētas un Kristus asinis glābj dzīvību pašā izcilākajā nozīmē?

11. Kāda jau ilgus gadus ir Jehovas liecinieku nostāja jautājumā par asins pārliešanu?

¹¹ Jehovas liecinieki jau pirms daudziem gadiem ir skaidri pauduši savu nostāju. Piemēram, viņi ir sagatavojuši rakstu, kas tika publicēts žurnālā The Journal of the American Medical Association (1981. gada 27. novembra numurā; pārpublicēts brošūrā Kā asinis var glābt dzīvību? *, 27.—29. lpp.). Šajā rakstā ir citēti panti no Pirmās un Trešās Mozus grāmatas un no Apustuļu darbiem. Tajā teikts: ”Lai gan šie panti nav formulēti medicīniskos jēdzienos, liecinieki uzskata, ka tie nepieļauj asins, eritrocītu masas un plazmas pārliešanu, kā arī leikocītu un trombocītu ievadīšanu.” Rīgā izdotajā grāmatā Cilvēka fizioloģija par asinīm ir teikts: ”Tās sastāv no formelementiem — eritrocītiem, leikocītiem un asiņu plātnītēm jeb trombocītiem, kā arī no šķidrās daļas — plazmas.” (52. lpp.) Tātad, medicīniskā valodā runājot, Jehovas liecinieki nepiekrīt tam, ka viņiem tiktu pārlietas pilnasinis vai jebkura no četrām galvenajām asins sastāvdaļām.

12. a) Kāda nostāja ir pausta par frakcijām, kas iegūtas no galvenajām asins sastāvdaļām? b) Kur var iegūt papildinformāciju par šo jautājumu?

 ¹² Iepriekšminētā raksta turpinājumā ir teikts: ”Liecinieku reliģiskie uzskati viennozīmīgi neaizliedz izmantot tādus komponentus kā albumīnu, imūnglobulīnus un hemofilijas slimniekiem domātus preparātus; katram lieciniekam pašam jāizlemj, vai viņš var piekrist to lietošanai.” Kopš 1981. gada ir izdalītas un tagad tiek izmantotas vēl daudzas frakcijas (sīkākas asins sastāvdaļas, kas iegūtas no četrām galvenajām sastāvdaļām). Tāpēc Sargtorņa 2000. gada 15. jūnija numurā rubrikā ”Lasītāju jautājumi” bija ievietota vērtīga informācija par šo tēmu. Daudziem šī žurnāla pašreizējiem lasītājiem būs noderīgi iepazīties ar toreiz sniegto atbildi, kas pārpublicēta šajā žurnāla numurā, 29.—31. lappusē. Šajā rakstā ir sniegta detalizēta un argumentēta informācija, kas saskan ar 1981. gadā izklāstītajām pamatnostādnēm.

Sirdsapziņas nozīme

13., 14. a) Kas ir sirdsapziņa, un kāda tai ir nozīme ar asinīm saistītos jautājumos? b) Kādus norādījumus par gaļas ēšanu Dievs deva izraēliešiem, un kādi jautājumi varēja rasties?

¹³ Minētā informācija ļauj saprast, ka sava nozīme ir cilvēka sirdsapziņai. Kristieši ir vienisprātis, ka viņiem jāseko Dieva vadībai, taču dažos jautājumos katram jāpieņem personisks lēmums, kas ir atkarīgs no sirdsapziņas. Sirdsapziņa ir iedzimta spēja apsvērt dažādus, it īpaši morālas dabas jautājumus un pieņemt tajos lēmumus. (Romiešiem 2:14, 15.) Bet, kā mēs labi zinām, sirdsapziņa visiem nav vienāda. * Bībelē ir minēts, ka dažiem ir ”vāja sirdsapziņa”, un no tā izriet, ka citu sirdsapziņa ir stipra. (1. Korintiešiem 8:12, JD.) Kristieši atšķiras ar to, cik lielā mērā viņi ir izpratuši Dieva gribu, iepazinuši viņa domāšanu un cik lielā mērā viņi to ņem vērā, kad kaut kas ir jāizlemj. Šo domu var ilustrēt ar piemēru par ebrejiem un gaļas ēšanu.

¹⁴ Bībelē ir skaidri norādīts, ka Dievam paklausīgs cilvēks nedrīkst ēst gaļu, kurai nav notecinātas asinis. Šī prasība bija tik svarīga, ka pat ārkārtējā situācijā, kad izraēliešu karavīri ēda gaļu, nenotecinājuši tai asinis, viņi kļuva vainīgi nopietnā pārkāpumā. (5. Mozus 12:15, 16; 1. Samuēla 14:31—35.) Tomēr varētu rasties vairāki jautājumi. Ja izraēlietis nokāva aitu, cik ātri tai bija jānotecina asinis? Vai viņam bija jāpārgriež dzīvnieka rīkle, lai asinis notecētu ātrāk? Vai aita bija jāpakar aiz  pakaļkājām? Cik ilgi tai bija jākarājas? Un ko vajadzēja darīt ar lielu govi? Turklāt asinis gaļā varēja palikt pat pēc notecināšanas. Vai šādu gaļu drīkstēja ēst? Kam tas bija jāizlemj?

15. Kāda bija dažu ebreju attieksme pret gaļas ēšanu, un kādi bija Dieva norādījumi?

¹⁵ Iedomāsimies dievbijīgu ebreju, kam bija jāpieņem lēmums šādos jautājumos. Varbūt viņš uzskatīja, ka visdrošāk ir vispār nepirkt gaļu tirgū, tāpat kā cits cilvēks neēstu gaļu, ja pastāvētu iespēja, ka tā pirms tam ir upurēta kādam elkam. Citi ebreji, iespējams, ēda gaļu, bet tikai pēc tam, kad bija izpildījuši sīkus priekšrakstus, lai tajā nepaliktu asinis. * (Mateja 23:23, 24.) Ko jūs domājat par šādām atšķirīgām nostājām? Turklāt, ņemot vērā, ka Dievs nebija devis šādus noteikumus, vai būtu pareizi, ja ebreji ar saviem daudzajiem jautājumiem vērstos pie rabīniem, lai tie pasludinātu savu spriedumu? Jūdaismā tiešām izveidojās šāds paradums, bet mēs varam būt priecīgi, ka Jehova no saviem patiesajiem kalpiem neprasīja pieņemt lēmumus par asins lietošanu tādā veidā. Dievs bija devis pamatnorādījumus, kā kaut šķīstus dzīvniekus un notecināt tiem asinis, taču nebija ieviesis sīkus noteikumus. (Jāņa 8:32.)

16. Kāpēc kristiešiem varētu būt dažādi uzskati par to, vai viņi var piekrist, ka viņiem tiek injicēta kādas asins sastāvdaļas sīka frakcija?

¹⁶ Kā jau minēts 11. un 12. rindkopā, Jehovas lieciniekiem nav pieņemama pilnasins un četru galveno asins komponentu — plazmas, eritrocītu, leikocītu un trombocītu — pārliešana. Bet ko var teikt par sīkākām frakcijām, kas iegūtas no galvenajiem komponentiem, piemēram, par serumiem, kas satur antivielas, kuras noder cīņā pret slimībām un čūsku kodumiem? (Skat. 30. lpp., 4. rindk.) Daži ir secinājuši, ka šādas sīkas frakcijas vairs nav uzskatāmas par asinīm un ka pavēle ”sargāties no.. asinīm” uz tām neattiecas. (Apustuļu darbi 15:29; 21:25; 31. lpp., 1. rindk.) Viņi paši ir atbildīgi par savu lēmumu. Citus sirdsapziņa pamudina atteikties no visa, kas ir iegūts no asinīm (dzīvnieku vai cilvēku), pat ja tā ir tikai vienas asins galvenās sastāvdaļas sīka frakcija. * Ir arī tādi Jehovas liecinieki, kuri piekrīt, ka viņiem tiek izdarīta kādas plazmas olbaltumvielas injekcija, kas palīdz pretoties slimībai vai neitralizēt čūskas indi, bet nepiekrīt citu nelielu asins frakciju lietošanai. Turklāt daži produkti, kas iegūti no galvenajām asins sastāvdaļām, pēc savām funkcijām tik ļoti līdzinās attiecīgajai sastāvdaļai un organismā tiem ir tik svarīga nozīme dzīvības uzturēšanā, ka to  lietošana nebūtu pieņemama lielākajai daļai kristiešu.

17. a) Kā sirdsapziņa var palīdzēt pieņemt lēmumus jautājumos par asins frakciju lietošanu? b) Kāpēc pret šādu lēmumu pieņemšanu jāizturas ļoti nopietni?

¹⁷ Pieņemot šādus lēmums, ir noderīgi ņemt vērā, kas Bībelē teikts par sirdsapziņu. Vispirms ir nepieciešams uzzināt, kas ir teikts Dieva Rakstos, un ļaut tiem veidot savu sirdsapziņu. Cilvēks, kas šādi rīkojas, spēs pats pieņemt lēmumus, pakļaujoties Dieva vadībai, nevis lūgs kādu citu izlemt savā vietā. (Psalms 25:4, 5.) Dažiem pret asins frakciju lietošanu ir izveidojusies attieksme, ko var raksturot ar vārdiem: ”Tas ir sirdsapziņas jautājums, tātad nav lielas starpības, kā es rīkojos.” Taču tā spriest nav pareizi. Ja kaut kas ir sirdsapziņas jautājums, tas nenozīmē, ka šis jautājums ir nebūtisks. Patiesībā tas var būt ļoti svarīgs. Viens iemesls ir tas, ka mūsu lēmums var ietekmēt cilvēkus, kuru sirdsapziņa atšķiras no mūsējās. To var redzēt no Pāvila padoma par gaļu, kas varbūt bija upurēta elkam un kas pēc tam tika pārdota tirgū. Kristietim jādomā, kā ”neievainot [brāļu] sirdsapziņu”. Ja viņš ”apgrēcinātu” jeb paklupinātu citus, viņa dēļ varētu ”pazust.. brālis, par kuŗu Kristus ir miris”, un tas būtu grēks pret Kristu. Tāpēc, kaut arī jautājumi par nelielām asins frakcijām katram jāizlemj pašam, pret šādiem lēmumiem jāizturas ar vislielāko atbildību. (1. Korintiešiem 8:8, 11—13; 10:25—31.)

18. Kas kristietim jāņem vērā, pieņemot lēmumus par asins lietošanu, lai nepieļautu, ka viņa sirdsapziņa nocietinās?

¹⁸ Ir vēl kāds moments, kas parāda, ka pret lēmumiem par asins lietošanu jāizturas ļoti nopietni. Nevar atstāt bez ievērības to, kā šādi lēmumi ietekmē mūs pašus. Ja, domājot par to, vai piekrist nelielas asins frakcijas lietošanai, mūsu pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa kļūst nemierīga, to nedrīkst ignorēt. Tāpat nebūtu saprātīgi apslāpēt sirdsapziņas balsi tikai tāpēc, ka mums kāds saka: ”Šo komponentu drīkst lietot, tam jau daudzi ir piekrituši.” Neaizmirsīsim, ka miljoniem cilvēku mūsdienās neklausās, ko saka viņu sirdsapziņa, līdz tā nocietinās un viņi sāk melot un darīt dažādas citas sliktas lietas, nejuzdami ne mazāko nožēlu. Kristiešiem nekādā ziņā nebūtu jālīdzinās šādiem cilvēkiem. (2. Samuēla 24:10; 1. Timotejam 4:1, 2.)

19. Kas pirmām kārtām jāpatur prātā, pieņemot lēmumus medicīniskos jautājumos, kas saistīti ar asins lietošanu?

¹⁹ Materiālā, kas pārpublicēts 29.—31. lappusē, vienā no pēdējām rindkopām ir sacīts: ”Vai fakts, ka viedokļi un sirdsapziņas diktētie lēmumi var atšķirties, nozīmē, ka šis jautājums ir nebūtisks? Nē, jautājums ir ļoti nopietns.” It īpaši tā var teikt tāpēc, ka tas skar mūsu attiecības ar ”dzīvo Dievu”. Tikai šīs attiecības mums var dot mūžīgu dzīvi, kuras pamatā ir Jēzus izlieto asiņu glābjošais spēks. Attīstīsim dziļu cieņu pret asinīm, ņemot vērā, ka Dievs ar to palīdzību ir parūpējies par daudzu cilvēku dzīvības glābšanu. Pāvils par to rakstīja: ”[Jūs bijāt] bez Dieva šinī pasaulē. Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi.” (Efeziešiem 2:12, 13.)

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

• Kādus norādījumus par asins lietošanu Dievs deva Noam, izraēliešiem un kristiešiem?

• No kā Jehovas liecinieki kategoriski atsakās, ja runa ir par asinīm?

• Kāpēc var teikt, ka lēmumu par to, vai atļaut lietot nelielas frakcijas, kas iegūtas no galvenajām asins sastāvdaļām, nosaka cilvēka sirdsapziņa, bet ko šis fakts nenozīmē?

• Kāpēc, pieņemot lēmumus, pirmām kārtām jāpatur prātā mūsu attiecības ar Dievu?

[Jautājumi studēšanai]

[Tabula 22. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

PAMATNOSTĀJA JAUTĀJUMĀ PAR ASINS LIETOŠANU

PILNASINIS

NAV PIEŅEMAMS

Eritrocīti

Leikocīti

Trombocīti

Plazma

PERSONISKS LĒMUMS

No eritrocītiem iegūtas frakcijas

No leikocītiem iegūtas frakcijas

No trombocītiem iegūtas frakcijas

No plazmas iegūtas frakcijas

[Attēls 20. lpp.]

Vadošā padome secināja, ka kristiešiem ”jāsargās no asinīm”

[Attēls 23. lpp.]

Neignorējiet savu sirdsapziņu, ja jums jāpieņem lēmums par kādas asins frakcijas lietošanu