Dzīvesstāsts

Dzīves smagie brīži man nav laupījuši dzīvesprieku

PASTĀSTĪJUSI ODRIJA HAIDA

Domājot par 63 pilnas slodzes kalpošanā pavadītajiem gadiem, no kuriem 59 gadi ir aizritējuši Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē, es varu droši teikt, ka mana dzīve ir bijusi gandarījuma pilna. Tiesa, man bija ārkārtīgi smagi noraudzīties, kā mans pirmais vīrs lēnām mira no vēža un kā mans otrais vīrs cieta no briesmīgās Alcheimera slimības. Tomēr es labprāt pastāstītu, kā man, par spīti šīm traģēdijām, ir izdevies saglabāt prieku.

ES UZAUGU kādā fermā pie nelielās Hakstunas pilsētiņas, kas atrodas ziemeļaustrumu Kolorādo plašajās prērijās netālu no Nebraskas robežas. Es biju piektais no sešiem Orila un Nīnas Moku bērniem. Laika posmā no 1913. līdz 1920. gadam pasaulē bija nākuši Rasels, Veins, Klāra un Ardisa. Es piedzimu 1921. gadā, un visbeidzot 1925. gadā piedzima Kērtiss.

1913. gadā mamma kļuva par Bībeles pētnieci, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Laika gaitā arī mēs visi pārējie kļuvām par Jehovas lieciniekiem.

Bērnība veselīgajā lauku vidē

Mans tēvs savam laikam bija ļoti progresīvs cilvēks. Mūsu ferma izcēlās ar to, ka visās tās ēkās bija ievilkta elektrība, un tas tolaik bija ļoti neparasti. Mēs turējām gan vistas, gan govis, tāpēc mūsu mājās netrūka tradicionālo lauku labumu — olu, piena, krējuma un sviesta. Mēs apstrādājām laukus ar zirgiem un audzējām zemenes, kartupeļus, kviešus un kukurūzu.

Tēvs uzskatīja, ka mums, bērniem, jāmācās kārtīgi strādāt. Es vēl negāju skolā, kad man jau bija jāmācās lauku darbi. Atceros, kā  karstās vasaras dienās es saules svelmē kaplēju nezāles mūsu dārza bezgalīgi garajās vagās. Man likās, ka es nemūžam netikšu līdz vagas galam. Sviedri man lija aumaļām, un neganti dzēla bites. Dažreiz man bija sevis žēl, jo citās ģimenēs bērniem nelika strādāt tik smagi kā mums. Tomēr tagad, atceroties savu bērnību, es jūtos pateicīga vecākiem, ka viņi mums iemācīja būt strādīgiem.

Katram no mums bija uzticēts kāds uzdevums. Govju slaukšana Ardisai vedās labāk nekā man, tāpēc man atlika mēzt steliņģus zirgu stallī. Taču mēs atradām laiku arī tam, lai priecātos un spēlētu visādas spēles. Piemēram, mēs ar Ardisu spēlējām vietējā softbola komandā. Es biju metēja vai spēlēju trešajā bāzē, bet Ardisa spēlēja pirmajā bāzē.

Skaidrās naktīs debesis pār prēriju bija neaizmirstami skaistas. Zvaigžņu miriādes, kas mirdzēja virs galvas, mani vedināja domāt par mūsu Radītāju, Dievu Jehovu. Jau kopš bērnības es domāju par vārdiem no 147. psalma 4. panta: ”Viņš nosaka zvaigznēm to skaitu un sauc tās visas vārdā.” Vakaros es bieži raudzījos zvaigžņotajās debesīs, un parasti man piebiedrojās mūsu suns Džadžs, kuram patika piespiesties man klāt un ielikt galvu klēpī. Neskaitāmas reizes es pēcpusdienā sēdēju uz lieveņa un vēros, kā vējš rotaļājas saules pielietajos kviešu laukos, likdams tiem mirguļot sidrabainā spožumā.

Mātes labais piemērs

Mana māte bija ļoti laba un uzticama sieva. Mūsu mājās vienmēr tika ņemts vērā, ka tēvs ir ģimenes galva, un māte mūs mācīja viņu cienīt. 1939. gadā viņš beigu beigās kļuva par Jehovas liecinieku. Kaut gan tēvs mums lika cītīgi strādāt un mūs nelutināja, mēs zinājām, ka viņš mūs mīl. Ziemā tēvs bieži iejūdza kamanās zirgus un vizināja mūs. Mēs bijām sajūsmā par šiem braucieniem vizuļojošajā sniegā.

Tomēr mīlēt Dievu un ar cieņu izturēties pret Bībeli mums iemācīja māte. No viņas mēs uzzinājām, ka Dieva vārds ir Jehova un ka viņš ir dzīvības Avots. (Psalms 36:10; 83:19.) Mēs arī uzzinājām, ka Dievs mums ir devis norādījumus, kā dzīvot, nevis tāpēc, lai atņemtu mums dzīvē prieku, bet gan tāpēc, lai mums labi klātos. (Jesajas 48:17.) Māte daudzkārt uzsvēra, ka mums ir uzdots īpašs darbs. Viņa paskaidroja, ka Jēzus saviem mācekļiem ir norādījis: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mateja 24:14.)

Bērnībā, pārnākusi mājās no skolas, es vienmēr meklēju rokā mammu un, ja viņas nebija mājā, gāju skatīties, kur viņa palikusi. Reiz, kad man bija kādi seši septiņi gadi, es atradu mammu stallī. Tajā brīdī lietus sāka gāzt kā ar  spaiņiem. Mēs ar mammu bijām staļļaugšā, kur glabājās siens, un es jautāju, vai tikai Dievs negrasās izraisīt vēl vienus plūdus. Mamma mani nomierināja, teikdama, ka Dievs ir apsolījis nekad vairs neizpostīt zemi plūdos. Prātā ir iespiedušies arī daudzi gadījumi, kad es skrēju uz speciāli ierīkotu pagrabu glābties no tornado, kas mūsu pusē bija ierasta parādība.

Mamma jau pirms manas nākšanas pasaulē bija sākusi piedalīties sludināšanā, un mūsu mājās mēdza pulcēties kristieši — visiem šiem cilvēkiem bija cerība dzīvot ar Kristu debesīs. Mammai bija ļoti grūti sludināt pa mājām, tomēr mīlestība pret Dievu viņai palīdzēja pārvarēt bailes. Viņa palika uzticīga Dievam līdz pat savai nāvei un nomira 1969. gada 24. novembrī 84 gadu vecumā. ”Mammu, tu dodies uz debesīm, un tu būsi tur kopā ar tiem, kurus tu labi pazīsti,” es viņai pirms nāves iečukstēju ausī. Cik labi, ka es tajā reizē biju līdzās mammai un ka es varēju viņai pateikt šos vārdus! Viņa man klusām atteica: ”Tu esi tik laba pret mani.”

Sāku sludināt

1939. gadā Rasels kļuva par pionieri, kā Jehovas liecinieku vidū dēvē pilnas slodzes sludinātājus. Līdz 1944. gadam viņš sludināja Oklahomā un Nebraskā, bet pēc tam brāli uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē (Bētelē), kas atrodas Bruklinā. 1941. gada 20. septembrī arī es sāku kalpot par pionieri, un es sludināju Kolorādo, Kanzasā un Nebraskā. Tās bija ļoti laimīgas dienas ne vien tāpēc, ka man bija iespēja palīdzēt citiem uzzināt par Jehovu, bet arī tāpēc, ka es mācījos visā paļauties uz viņu.

Ap to laiku, kad Rasels uzsāka pioniera kalpošanu, Veins, kas iepriekš kādu laiku bija strādājis laicīgu darbu, mācījās kādā koledžā ASV austrumu krastā. Vēlāk Veinu uzaicināja kalpot Bētelē. Kādu laiku viņš strādāja Sargtorņa biedrības lauku saimniecībā netālu no Itakas Ņujorkas štatā. Šajā fermā tika audzēts viss nepieciešamais, lai apgādātu ar pārtiku tās nelielo strādnieku pulciņu, kā arī apmēram 200 cilvēkus, kas strādāja Bruklinas Bētelē. Līdz pat savai nāvei 1988. gadā Veins izmantoja savas spējas un pieredzi, lai kalpotu Jehovam.

Mana māsa Ardisa apprecējās ar Džeimsu Kernu, un viņiem piedzima pieci bērni. 1997. gadā Ardisa nomira. Mana otra māsa, Klāra, joprojām uzticīgi kalpo Jehovam, un savās brīvdienās es vēl aizvien mēdzu viesoties pie viņas Kolorādo štatā. Mans jaunākais brālis Kērtiss četrdesmito gadu beigās arī atnāca strādāt uz Bruklinas Bēteli. Viņa uzdevums bija ar kravas automašīnu vadāt dažādas lietas un produktus gan uz fermu, gan no tās. Kērtiss tā arī neapprecējās, un 1971. gadā viņš nomira.

Mans sapnis — kalpošana Bētelē

Mani vecākie brāļi jau kādu laiku strādāja Bētelē, un es sapņoju, ka arī man pavērsies tāda iespēja. Es esmu pārliecināta, ka manu brāļu priekšzīmīgajai kalpošanai bija liela nozīme tajā, ka arī mani vēlāk uzaicināja strādāt Bētelē. Vēlēšanās kalpot Bētelē man bija radusies, klausoties, kā māte stāsta par Dieva organizācijas vēsturi, kā arī pašai vērojot, kā  piepildās Bībeles pravietojumi par pēdējām dienām. Es lūgšanā apsolīju Jehovam, ka tad, ja viņš man atļaus strādāt Bētelē, es to nekad neatstāšu, ja vien nebūšu spiesta to darīt kādu kristīgu pienākumu dēļ.

Es ierados Bētelē 1945. gada 20. jūnijā, un uzdevums, ko es saņēmu, bija uzkopt telpas. Manos pienākumos ietilpa uzkopt 13 istabas, kurās bija 26 gultas, ko es klāju katru dienu, un tad vēl man bija jāuztur kārtībā koridori un kāpnes un jāmazgā logi. Darbs tiešām bija smags. Katru darba dienu es sev ne reizi vien atgādināju: ”Jā, tu esi nogurusi, bet tu strādā Bētelē, Dieva namā!”

Drīz pēc tam, kad es biju sākusi kalpot Bētelē, man gadījās nonākt visai neērtā situācijā. Man, meitenei no laukiem, nebija ne jausmas, ka dumbwaiter, kas burtiski nozīmē ”dumjais viesmīlis”, ir neliels lifts, ar kuru no viena stāva uz otru var nogādāt dažādus produktus. Kādu dienu darba laikā man kāds piezvanīja un palūdza nosūtīt lejā dumbwaiter. Zvanītājs tūlīt nolika klausuli, un es nezināju, ko man tagad darīt. Bet tad es atcerējos, ka vienā no istabām, kuras es uzkopu, dzīvo brālis, kurš ir viesmīlis. Tāpēc es pieklauvēju pie viņa durvīm un teicu: ”Tevi sauc lejā uz virtuvi.”

Apprecos ar Neitanu Noru

Kopš divdesmitajiem gadiem tiem Bēteles strādniekiem, kas vēlējās apprecēties, bija jāatstāj Bētele un jāturpina kalpot Jehovam kaut kur citur. Bet piecdesmito gadu sākumā dažiem, kas jau zināmu laiku kalpoja Bētelē, atļāva palikt tur arī pēc apprecēšanās. Tāpēc tad, kad man uzmanību sāka pievērst Neitans Nors, kas tolaik pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē, es nodomāju, ka šim brālim nu gan noteikti nebūs jāatstāj Bētele.

Lai pārraudzītu Jehovas liecinieku darbību, Neitanam bija jātiek galā ar ļoti daudziem pienākumiem. Tāpēc viņš man atklāti pastāstīja, kādu iemeslu dēļ man būtu sevišķi rūpīgi jāapsver visi par un pret, pirms es piekrītu kļūt par viņa sievu. Tajā laikā Neitans daudz ceļoja pa visu pasauli, apmeklēdams Jehovas liecinieku filiāles, un šie ceļojumi nereti ilga vairākas nedēļas. Viņš man paskaidroja, ka mums laiku pa laikam diezgan ilgi būtu jāiztiek vienam bez otra.

Vēl būdama jauna meitene, es biju sapņojusi, ka es apprecēšos pavasarī un medusmēnesi pavadīšu Havaju salās. Bet mūsu kāzas notika ziemā, 1953. gada 31. janvārī, un mūsu medusmēnesis bija sestdienas vakars un svētdiena, ko mēs pavadījām Ņūdžersijā. Pirmdienā mēs jau atkal bijām darbā. Tiesa, nedēļas beigās mēs tomēr aizbraucām projām no Bēteles, lai pavadītu nedēļu ilgu medusmēnesi.

Pašaizliedzīgs cilvēks

Neitans sāka kalpot Bētelē 1923. gadā, kad viņam bija 18 gadi. Viņam bija iespēja daudz mācīties no tādiem pieredzējušiem brāļiem kā  Džozefs Raterfords, kas tajā laikā vadīja Jehovas liecinieku darbību, un tipogrāfijas pārraugs Roberts Mārtins. 1932. gada septembrī brālis Mārtins nomira un Neitans kļuva par tipogrāfijas pārraugu. Nākamajā gadā, kad brālis Raterfords apmeklēja Jehovas liecinieku filiāles Eiropā, viņš paņēma līdzi Neitanu. 1942. gada janvārī brālis Raterfords nomira un Neitanam tika uzticēta Jehovas liecinieku darbības pārraudzīšana.

Neitanam allaž bija dažādas ieceres un nākotnes plāni par to, kā varētu sekmēt Jehovas organizācijas izaugsmi. Dažiem likās, ka tas ir nevietā, jo tika uzskatīts, ka šīs sistēmas gals ir pavisam tuvu. Reiz kāds brālis, redzēdams, kādus darba grafikus Neitans ir sastādījis, izbrīnījās: ”Kas tad tas, brāli Nor? Vai tad tu nemaz netici, ka drīz būs gals?” Uz to Neitans atbildēja: ”Ticu, ticu, bet, ja šīs sistēmas gals nepienāks tik ātri, kā mēs gaidām, mums jābūt tam gataviem.”

Viena no Neitana idejām bija izveidot skolu, kurā tiktu gatavoti misionāri. 1943. gada 1. februārī šāda skola tiešām arī tika nodibināta, un tās telpas atradās lauku saimniecībā, kurā strādāja Veins. Studentiem šajā skolā aptuveni piecus mēnešus bija intensīvi jāstudē Bībele, tomēr Neitans bija parūpējies, lai mācību laikā studentiem būtu arī iespēja atpūsties. Tajos agrīnajos misionāru skolas pastāvēšanas gados Neitans pats kopā ar studentiem spēlēja softbolu, bet vēlāk, bažīdamies, ka varētu gūt spēlē kādu traumu, kas viņu kavētu apmeklēt apgabala kongresus, viņš labāk izvēlējās tiesneša lomu. Studenti bija sajūsmā, kad viņš neslēpti ”pielaboja” spēles noteikumus par labu ārzemju studentiem.

Ceļojumi kopā ar Neitanu

Ar laiku es sāku pavadīt Neitanu viņa ārzemju braucienos. Man bija milzīgs prieks iepazīties ar filiāļu brīvprātīgajiem strādniekiem un misionāriem. Es redzēju, ar kādu mīlestību un uzticību brāļi dažādās zemēs kalpo Dievam un kāds ir viņu dienas režīms un dzīves apstākļi. Visus šos gadus es laiku pa laikam esmu saņēmusi vēstules, kurās brāļi un māsas pateicas par mūsu apciemojumiem.

Atceroties toreizējos ceļojumus, man prātā nāk daudzi gadījumi. Reiz, piemēram, kad mēs viesojāmies Polijā, es ievēroju, ka divas māsas manā klātbūtnē sačukstas. Es viņām pajautāju, kāpēc viņas čukstas. Māsas atvainojās un paskaidroja, ka ir pieradušas sačukstēties, jo šajos aizlieguma laikos viņu mājās mēdz uzstādīt noklausīšanās ierīces.

Viena no daudzajiem kristiešiem, kas Polijā kalpoja Jehovam aizlieguma laikā, bija māsa Adaha. Viņai bija cirtaini mati, un uz pieres tie bija nogriezti. Kādu dienu viņa atglauda matus no pieres un parādīja man dziļu rētu, kas bija palikusi no kāda sitiena pa galvu. Es biju šokēta, pati savām acīm pārliecinoties, cik nežēlīga izturēšanās bija jāizcieš mūsu brāļiem un māsām.

Tūlīt pēc Bēteles mīļākā vieta pasaulē man ir Havaju salas. Prātā ir palicis kāds iespaidīgs kongress, kas 1957. gadā tika organizēts Havajās. Apmeklētāju skaits šajā kongresā, kas notika Hilo, pārsniedza vietējo Jehovas liecinieku skaitu. Pilsētas mērs pat pasniedza Neitanam pilsētas atslēgas. Daudzi cilvēki nāca mums klāt sasveicināties un dāvināja mums ziedu vītnes.

Vēl viens aizraujošs kongress notika 1955. gadā Vācijas pilsētā Nirnbergā, kur agrāk tika rīkotas Hitlera armijas parādes. Hitlers bija pasludinājis, ka viņš iznīcinās Vācijā Jehovas kalpus, bet tagad Nirnbergā bija sapulcējies pilns stadions Jehovas liecinieku. Es biju aizkustināta līdz asarām. Skatuve šajā stadionā bija milzīga, un fonā aiz tās pacēlās 144 varenas kolonnas. Es biju uz skatuves un varēju pārskatīt neskaitāmās klausītāju rindas — šī kongresa apmeklētāju skaits  pārsniedza 107 tūkstošus. Pēdējā rinda atradās tik tālu, ka es to varēju saskatīt tikai ar grūtībām.

Nebija iespējams nepamanīt, cik nelokāmi bija Vācijas brāļi un cik lielu spēku viņi bija saņēmuši no Jehovas nacistu vajāšanu laikā. Šo uzticamo kristiešu piemērs stiprināja mūsu apņēmību palikt nelokāmiem un saglabāt uzticību Jehovam. Neitans teica nobeiguma runu, un tās beigās viņš kongresa apmeklētājiem pamāja atvadām ar roku. Cilvēki stadionā tūlīt pat sāka māt pretī ar saviem lakatiņiem. Tajā brīdī likās, ka ļaužu pūlis ir pārvērties par brīnišķīgu puķu lauku.

Neaizmirstams bija arī mūsu brauciens uz Portugāli 1974. gada decembrī. Mums bija iespēja Lisabonā apmeklēt pirmo sapulci, kas tika organizēta pēc tam, kad Jehovas liecinieku darbība bija juridiski atzīta. Tā šeit bija bijusi aizliegta piecdesmit gadus! Kaut gan Portugālē toreiz bija tikai 14 tūkstoši Valstības sludinātāju, uz divām sapulcēm, kas tika sarīkotas, ieradās vairāk nekā 46 tūkstoši cilvēku. Man acīs sariesās asaras, kad es dzirdēju, kā brāļi saka: ”Mums vairs nav jāslēpjas. Mēs esam brīvi.”

Kopš tiem laikiem, kad es ceļoju kopā ar Neitanu, man patīk sludināt neformāli, piemēram, lidmašīnās un restorānos, kā arī ielās. Man vienmēr ir līdzi literatūra, lai tad, kad rodas izdevība, es varētu sludināt. Reiz, kad mēs gaidījām lidmašīnu, kas kavējās, kāda sieviete man pajautāja, kur es strādāju. Tā izvērsās saruna par garīgiem jautājumiem gan ar šo sievieti, gan ar citiem cilvēkiem, kas atradās turpat līdzās. Es vienmēr esmu bijusi aizņemta gan Bēteles darbā, gan sludināšanā, un tas man ir palīdzējis saglabāt priecīgu garu.

Vīra slimība un stiprinošie atvadu vārdi

1976. gadā Neitanam konstatēja vēzi. Es centos atbalstīt vīru, cik spēju, un to darīja arī daudzi citi Bēteles strādnieki. Kaut gan Neitana veselība arvien pasliktinājās, viņš vēlējās uzņemt pie mums ciemiņus — filiāļu darbiniekus no dažādām pasaules malām, kas bija ieradušies Bruklinā mācīties. Prātā palicis, kā pie mums viesojās Dons un Erlīna Stīli, Loids un Melba Beriji, Duglass un Mērija Gesti, Martīns un Ģertrūde Pecingeri, Praiss Hjūss un vēl daudzi citi kristieši. Viņi bieži stāstīja, kā ticības biedriem klājas zemēs, kur viņi kalpo. Īpaši mani iespaidoja stāsti par brāļu nelokāmo nostāju aizlieguma laikā.

Kad Neitans saprata, ka viņam drīz būs jāmirst, viņš man deva vairākus labus padomus, kā tik galā ar sāpēm pēc viņa nāves. Viņš toreiz sacīja: ”Mums ir bijusi laimīga laulība. Daudzi cilvēki to nav pieredzējuši.” Viens no iemesliem, kas padarīja mūsu laulību laimīgu, bija Neitana apdomība. Piemēram, mūsu ceļojumu laikā, kad mēs parasti sastapām daudz cilvēku, Neitans man mēdza teikt: ”Odrija, ja gadās, ka es neiepazīstinu tevi ar kādu cilvēku, tas ir tikai tāpēc, ka man ir izkritis no prāta, kā viņu sauc.” No Neitana puses bija ļoti laipni man laikus paskaidrot šādas nianses.

Neitans man atgādināja: ”Pēc nāves mūsu cerība ir droša, un mums nekad vairs nebūs jācieš.” Pēc tam viņš mani mudināja: ”Raugies uz priekšu, jo tur ir tava balva. Atmiņas par pagātni tev neizzudīs, bet nedzīvo pagātnē. Laiks dziedēs rētas. Neļaujies rūgtumam un neieslīgsti sevis žēlošanā. Priecājies, ka tev ir bijusi iespēja pieredzēt tādus jaukus brīžus un svētības. Pēc kāda laika tu redzēsi, ka tev ir patīkami atcerēties pagātni. Atmiņas ir dāvana no Dieva.” Vēl viņš piebilda: ”Esi aizņemta — centies izmantot savu dzīvi, lai darītu kaut ko citu labā. Tā tu atradīsi dzīvē prieku.” 1977. gada 8. jūnijā Neitans nomira.

Laulība ar Glenu Haidu

Neitans man bija teicis, ka man ir divas iespējas — vai nu dzīvot atmiņās par pagātni, vai arī sākt jaunu dzīvi. Es izvēlējos otro iespēju. 1978. gadā, drīz vien pēc tam, kad mani norīkoja strādāt Sargtorņa biedrības saimniecībā, kas atrodas Volkilā (Ņujorka), es apprecējos ar Glenu Haidu — ļoti izskatīgu, klusu  un laipnu kristieti. Pirms Glens bija kļuvis par kristieti, viņš bija dienējis jūras kara flotē. Tas bija bijis tajā laikā, kad ASV karoja ar Japānu.

Glens dienēja uz torpēdkutera, un viņš bija norīkots strādāt mašīntelpā. Troksnis tajā bija tik neciešams, ka ar laiku Glens daļēji zaudēja dzirdi. Kad karš bija beidzies, Glens kļuva par ugunsdzēsēju. Vēl gadiem ilgi karā pieredzētās šausmas viņam rādījās murgainos sapņos. Vēlāk Glens uzzināja Bībeles patiesību no savas sekretāres.

Pēc kāda laika, 1968. gadā, Glenu uzaicināja strādāt Bruklinas Bētelē par ugunsdzēsēju. Kad Volkilā tika iegādāta ugunsdzēsēju mašīna, Glens 1975. gadā tika pārcelts uz šo saimniecību. Vēlāk mans vīrs saslima ar Alcheimera slimību, un pēc desmit laulībā pavadītiem gadiem viņš nomira.

Kas man varēja sniegt mierinājumu šajā smagajā laikā? Atkal mierinoši izrādījās gudrie padomi, ko man pirms savas nāves bija devis Neitans. Es pārlasīju, ko Neitans man bija rakstījis par to, kā atgūties pēc dzīvesbiedra nāves. Līdz pat šai dienai es mēdzu dalīties šajās labajās domās ar citiem cilvēkiem, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru, un Neitana ieteikumi dod spēku arī viņiem. Nav šaubu, ka ir prātīgi raudzīties uz priekšu, kā to man savā laikā ieteica Neitans.

Nenovērtējamā brāļu saime

Maniem mīļajiem draugiem, ar kuriem es kopā strādāju Bētelē, ir milzīga nozīme tajā, ka es varu justies laimīga un apmierināta ar dzīvi. Īpaši tuva draudzene man ir Estere Lopesa, kas 1944. gadā absolvēja Sargtorņa Bībeles Gileādas skolu. 1950. gada februārī Estere atgriezās Bruklinā, lai tulkotu mūsu bībelisko literatūru spāņu valodā. Tajā laikā, kad Neitans bieži devās savos braucienos, mēs ar Esteri cieši sadraudzējāmies. Estere, tāpat kā es, dzīvo Sargtorņa biedrības saimniecībā. Tagad viņai ir jau pāri deviņdesmit gadiem, un, tā kā viņas veselības stāvoklis kļūst arvien sliktāks, viņa saņem aprūpi mūsu slimnīcā.

No maniem ģimenes locekļiem dzīvi vairs ir tikai Rasels un Klāra. Raselam ir vairāk nekā deviņdesmit gadi, un viņš vēl aizvien uzticīgi kalpo Dievam Bruklinas Bētelē. 1952. gadā viņš apprecējās ar Džīnu Larsonu, kas, tāpat kā viņš, kalpoja Jehovam Bētelē. Rasels bija viens no pirmajiem Bēteles strādniekiem, kam atļāva palikt Bētelē arī pēc apprecēšanās. Džīnas brālis Makss Larsons darbu Bētelē sāka 1939. gadā, un 1942. gadā viņam uzticēja pildīt tipogrāfijas pārrauga pienākumus, kurus pirms tam bija pildījis Neitans. Maksam vēl aizvien Bētelē ir ļoti daudz pienākumu, turklāt viņš arī gādā par savu mīļoto sievu Helēnu, kas cieš no izkaisītās sklerozes.

Atskatoties pagātnē uz 63 pilnas slodzes kalpošanā pavadītiem gadiem, man jāteic, ka mana dzīve ir bijusi gandarījuma pilna. Bētele ir kļuvusi par manām mājām, un es joprojām ar prieku kalpoju šeit Jehovam. Es esmu pateicīga saviem vecākiem, ka viņi mums ieaudzināja darba mīlestību un iededza mūsos vēlēšanos kalpot Jehovam. Tomēr visdziļāko gandarījumu sniedz iespēja piederēt pie brīnišķīgas brāļu saimes un cerība dzīvot kopā ar brāļiem un māsām paradīzē, kur mēs mūžīgi mūžos varēsim kalpot savam varenajam Radītājam, vienīgajam patiesajam Dievam Jehovam.

[Attēls 24. lpp.]

Mani vecāki kāzu dienā 1912. gada jūnijā

[Attēls 24. lpp.]

No kreisās uz labo: Rasels, Veins, Klāra, Ardisa, es un Kērtiss 1927. gadā

[Attēls 25. lpp.]

1944. gadā, laikā, kad es kalpoju par pionieri; stāvu vidū starp Frānsisu un Barbaru Maknotām

[Attēls 25. lpp.]

1951. gadā Bētelē. No kreisās uz labo: es, Estere Lopesa un mana brāļa sieva Džīna

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar Neitanu un viņa vecākiem

[Attēls 26. lpp.]

1955. gadā kopā ar Neitanu

[Attēls 27. lpp.]

Ar Neitanu Havajās

[Attēls 29. lpp.]

Es un mans otrais vīrs Glens