Vai Dievs ir vainojams mūsu nelaimēs?

KAD Merionas * pieaugusī meita guva nopietnu galvas traumu, Meriona rīkojās tāpat, kā būtu rīkojušies daudzi, — viņa lūdza palīdzību Dievam. ”Nekad agrāk es nebiju jutusies tik izmisusi un vientuļa,” stāsta Meriona. Vēlāk, kad meitas stāvoklis pasliktinājās, Merionu sāka mākt šaubas. ”Kāpēc tā notiek?” viņa jautāja. Viņa nespēja aptvert, kā mīlošs un gādīgs Dievs varēja viņu atstāt bez palīdzības.

Meriona nebūt nav vienīgā, kuru ir nomākušas šādas domas. Pasaulē daudzi cilvēki nelaimes brīdī ir jutušies Dieva pamesti. ”Es joprojām nesaprotu, kāpēc Dievs kaut ko tādu pieļauj,” atzīst Lisa pēc mazdēla slepkavības. ”Es neesmu pilnībā zaudējusi ticību Dievam, bet tā noteikti vairs nav tāda kā agrāk.” Pēc traģēdijas, kas notika ar viņas pavisam mazo dēlēnu, kāda sieviete saka: ”Dievs man nav sniedzis nekādu mierinājumu. Viņš nekādi nav apliecinājis savu gādību vai līdzjūtību.” Viņa piebilst: ”Es nekad nepiedošu Dievam.”

Citiem rodas rūgtums pret Dievu, redzot to, kas notiek pasaulē. Nabadzība, bads, izmisuši bēgļi, bērni, kuru vecāki ir miruši ar AIDS, un miljoni cilvēku, kas cieš no citām slimībām, — tā ir pierasta aina. Domājot par šīm un citām nelaimēm, daudzi vaino Dievu bezdarbībā.

Taču patiesība ir tāda, ka Dievs nav vainojams cilvēces problēmās. Turklāt mums ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka Dievs drīzumā likvidēs visu ļaunumu. Nākamajā rakstā ir apskatīti pierādījumi tam, ka mēs neesam Dievam vienaldzīgi.

[Zemsvītras piezīme]