4. Mozus grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
4. Mozus grāmata
PĒC iziešanas no Ēģiptes izraēlieši kļuva par organizētu tautu. Drīz pēc tam viņi būtu varējuši ieiet Apsolītajā zemē, tomēr tā nenotika, un apmēram četrdesmit gadus viņi klīda pa ”plašu un briesmīgu tuksnesi”. (5. Mozus 8:15.) Kāpēc tā bija? Uz šo jautājumu palīdz atbildēt vēsturisko notikumu apraksts, kas atrodams 4. Mozus grāmatā. Lasot to, var skaidri saprast, cik svarīgi ir paklausīt Dievam Jehovam un ar cieņu izturēties pret viņa pārstāvjiem.
Šo grāmatu Mozus ir sarakstījis tuksnesī un Moāba klajumos, un tajā aptverts 38 gadus un 9 mēnešus ilgs laikposms — no 1512. līdz 1473. gadam p.m.ē. (4. Mozus 1:1; 5. Mozus 1:3.) Stāstījumu var iedalīt trīs daļās. Pirmajā no tām runāts par notikumiem, kas risinājās pie Sinaja kalna, otrajā stāstīts par izraēliešu klejojumiem tuksnesī, bet trešajā daļā — par to, kas notika Moāba klajumos. Lasot 4. Mozus grāmatu, būtu labi domāt par to, ko var mācīties no tajā aprakstītajiem notikumiem un kādi mūsdienās noderīgi principi tajā ir saskatāmi.
PIE SINAJA KALNA
4. Mozus grāmatā ir minētas divas tautas skaitīšanas, un pirmā no tām notiek, kad izraēlieši vēl atrodas pie Sinaja kalna. Divdesmit gadu vecu un vecāku vīriešu kopskaits, neskaitot levītus, ir 603 550. Skaitīšana acīmredzot tiek organizēta militāriem mērķiem. Pavisam nometnē, skaitot arī sievietes, bērnus un levītus, varēja būt vairāk nekā trīs miljoni cilvēku.
Pēc skaitīšanas izraēlieši saņem norādījumus par to, kādā secībā viņiem jādodas ceļā, sīkus paskaidrojumus par levītu pienākumiem un kalpošanu teltī, pavēles par karantīnas ievērošanu un likumus par greizsirdības gadījumiem un nazīriešu dotajiem zvērestiem. 7. nodaļā aprakstīts, kādus upurus nes cilšu vadoņi altāra iesvētīšanas reizē, un 9. nodaļā stāstīts par Pasā svētku svinēšanu. Tiek doti arī norādījumi par nometnes uzstādīšanu un izjaukšanu.
Bībeles pantu skaidrojums.
2:1, 2. Kas bija ”zīmes”, pie kurām izraēlieši pēc saviem iedalījumiem pulcējās tuksnesī? Bībelē nav paskaidrots, kas bija šīs zīmes. Taču tās netika uzskatītas par svētiem simboliem, un tām nebija reliģiskas nozīmes. Zīmes bija paredzētas praktiskiem nolūkiem — tās palīdzēja cilvēkiem atrast savu vietu nometnē.
5:27. Ko nozīmē vārdi, ka laulības pārkāpējas ”ciskas izdils”? Vārds ”ciskas” šeit attiecas uz dzimumorgāniem. Izdilšana nozīmēja, ka šie orgāni atrofējās un bērna ieņemšana kļuva neiespējama.
Ko mēs varam mācīties.
6:1—7. Nazīrieši nedrīkstēja lietot vīnu un citus reibinošus dzērienus, un tas prasīja pašaizliedzību. Viņiem bija jāaudzē gari mati — tā bija zīme, ka viņi pakļaujas Jehovam, tāpat kā sievietei bija jāpakļaujas savam vīram vai tēvam. Lai nazīrieši paliktu šķīsti, viņi nedrīkstēja aizskart līķi, pat tad, ja mirušais viņiem bija tuvs radinieks. Arī pilnas slodzes kalpotāji mūsdienās ir pašaizliedzīgi un pakļaujas Jehovam un viņa noteiktajai kārtībai. Viņu starpā ir tādi, kas tiek nosūtīti uz tālu zemi, tāpēc reizēm viņiem ir ļoti grūti vai pat neiespējami ierasties mājās uz kāda tuvinieka bērēm.
8:25, 26. Noteiktā vecumā levītiem bija pavēlēts pārtraukt obligāto kalpošanu. Tas nodrošināja, ka levītu pienākumi tiek veikti pienācīgi, turklāt tā tika parādīta cieņa gados vecākiem vīriešiem. Taču arī pēc tam viņi drīkstēja brīvprātīgi palīdzēt citiem levītiem. Kaut arī mūsdienās nav tā, ka noteiktā vecumā cilvēks pārstāj sludināt labo vēsti par Valstību, no šī likuma var mācīties svarīgu principu. Ja gadu nastas dēļ kristietis vairs nespēj pildīt dažus pienākumus, viņš var darīt to, kas viņam vēl ir pa spēkam.
KLEJOJUMI TUKSNESĪ
Kad mākonis beidzot paceļas no saiešanas telts mājokļa, izraēlieši dodas ceļā, un pēc 38 gadiem un viena vai diviem mēnešiem viņi nonāk Moāba klajumos. Viņu klejojumiem var izsekot pēc kartes, kas atrodama Jehovas liecinieku izdotās brošūras Skatiet ”labo zemi” 9. lappusē.
Pa ceļam uz Kadešu, Pāranas tuksnesī, izraēlieši vismaz trīs reizes sāk kurnēt. Pirmajā reizē kurnēšana beidzas, kad Jehovas sūtīta uguns aprij daļu tautas. Vēlāk izraēlieši pieprasa gaļu, un Jehova viņiem sūta paipalas. Kad Mirjama un Ārons sūdzas par Mozu, Mirjama uz kādu laiku kļūst spitālīga.
Kamēr izraēlieši ir apmetušies Kadešā, Mozus izsūta 12 vīrus izlūkot Apsolīto zemi. Viņi atgriežas pēc 40 dienām. Noticējuši desmit izlūku pesimistiskajam ziņojumam, ļaudis grib nomētāt ar akmeņiem Mozu, Āronu un abus uzticīgos izlūkus — Jozuu un Kālebu. Jehova grasās sist tautu ar mēri, bet Mozus lūdz to nedarīt, un Dievs pasludina, ka tauta klīdīs pa tuksnesi 40 gadus, kamēr visi saskaitītie būs miruši.
Jehova dod izraēliešiem jaunus norādījumus. Korahs un citi saceļas pret Mozu un Āronu, bet dumpiniekus aprij vai nu uguns, vai zeme. Nākamajā dienā visa tauta kurn par Mozu un Āronu, tāpēc 14 700 cilvēku iet bojā Jehovas uzsūtītā sērgā. Lai darītu zināmu, kas ir izraudzīts par augsto priesteri, Jehova liek sazaļot Ārona zizlim. Tad Jehova dod norādījumus par levītu pienākumiem un par šķīstīšanos. Sarkanas govs pelnu lietošana šķīstīšanai ir norāde uz attīrīšanu, ko padara iespējamu Jēzus upuris. (Ebrejiem 9:13, 14.)
Izraēla bērni atgriežas Kadešā, kur nomirst Mirjama. Draudze atkal kurn par Mozu un Āronu — šoreiz ūdens trūkuma dēļ. Tā kā Mozus un Ārons nesvētī Jehovas vārdu, kad ar brīnuma palīdzību sagādā tautai ūdeni, viņi zaudē iespēju ieiet Apsolītajā zemē. Izraēlieši aiziet no Kadešas, un Ārons nomirst Hora kalnā. Iedami apkārt ēdomiešu teritorijai, izraēlieši pagurst un sūdzas par Dievu un Mozu. Jehova viņiem par sodu uzsūta indīgas čūskas. Mozus atkal aizlūdz par tautu, un Dievs viņam dod norādījumu darināt vara čūsku un likt to par zīmi, lai sadzeltie varētu skatīties uz čūsku un tikt izdziedināti. Tas attēlo Jēzus Kristus piesišanu pie staba — notikumu, kas mums dod mūžīgu labumu. (Jāņa 3:14, 15.) Izraēlieši sakauj amoriešu valdniekus Sihonu un Ogu un iegūst savā īpašumā viņu zemes.
Bībeles pantu skaidrojums.
12:1. Kāpēc Mirjama un Ārons sūdzējās par Mozu? Patiesais neapmierinātības iemesls acīmredzot bija Mirjamas vēlēšanās iegūt lielāku varu. Kad Mozus sieva Cipora ieradās pie sava vīra tuksnesī, Mirjama laikam baiļojās, ka viņu vairs neuzskatīs par galveno sievieti nometnē. (2. Mozus 18:1—5.)
12:9—11. Kāpēc tikai Mirjama kļuva spitālīga? Ļoti iespējams, tieši viņa bija sākusi kurnēšanu un pierunājusi Āronu viņai pievienoties. Ārons rīkojās pareizi, kad atzina savu grēku.
21:14, 15. Kas bija šeit minētā grāmata? Bībelē ir pieminētas vairākas grāmatas, ko Bībeles sarakstītāji ir izmantojuši par informācijas avotu. (Jozuas 10:12, 13; 1. Ķēniņu 11:41; 14:19, 29.) ”Tā Kunga kaŗu grāmata” bija viena to tām. Tajā bija ietvertas vēsturiskas ziņas par Jehovas tautas kariem.
Ko mēs varam mācīties.
11:27—29. Mozus rādīja ļoti labu priekšzīmi, kā būtu jāuztver tas, ka citi saņem priekšrocības, kalpojot Jehovam. Viņš nevis meklēja godu pats sev, bet priecājās par to, ka Eldads un Medads runāja kā pravieši.
12:2, 9, 10; 16:1—3, 12—14, 31—35; 17:6, 11—15. Jehova prasa, lai viņa kalpi cienītu tos, kam viņš ir piešķīris varu.
14:24. Ļoti būtisks faktors, kas palīdz pretoties kārdinājumiem rīkoties nepareizi, ar kādiem bieži jāsastopas pasaulē, ir ”cits gars” jeb prāta nostāja. Mums jāveido tāda prāta nostāja, kas atšķiras no pasaulē izplatītās.
15:37—41. Ar īpašajiem pušķiem jeb bārkstīm izraēliešu drēbju stūros viņiem tika atgādināts, ka viņi ir tauta, kas ir nošķirta no citām, lai pielūgtu Dievu un paklausītu viņa baušļiem. Arī mums jādzīvo pēc Dieva normām un jāatšķiras no pasaules.
MOĀBA KLAJUMOS
Kad Izraēla bērni apmetas Moāba līdzenumā, moābiešus pārņem bailes no viņiem. Tāpēc moābiešu valdnieks Balaks piesola atlīdzību Bileāmam, lai tas nolādētu izraēliešus. Taču Jehova liek Bileāmam viņus svētīt. Moābietes un midianietes ievilina izraēliešus netikumībā un elkdievībā, un Jehova iznīcina 24 tūkstošus pārkāpēju. Sods izbeidzas, kad Pinehass ar savu rīcību apliecina dedzību par Jehovas pielūgsmi.
Otrajā skaitīšanā izrādās, ka neviena no vīriem, kas tika skaitīti pirmajā reizē, vairs nav starp dzīvajiem, izņemot Jozuu un Kālebu. Jozua kļūst par Mozus pēcteci. Izraēlieši saņem norādījumus par dažādiem upuriem un par solījumu došanu. Tad viņi atriebjas midianiešiem. Rūbena un Gada ciltis, kā arī Manases puscilts apmetas austrumos no Jordānas. Izraēliešiem tiek paskaidrots, kā pāriet Jordānu un iegūt Apsolīto zemi savā īpašumā. Tiek precīzi noteiktas zemes robežas. Zeme ir jāsadala īpašumā, metot meslus. Levītiem tiek piešķirtas 48 pilsētas, un sešām no tām jābūt glābšanās pilsētām.
Bībeles pantu skaidrojums.
22:20—22. Kāpēc Jehovas dusmas iedegās pret Bileāmu? Jehova pravietim Bileāmam bija aizliedzis nolādēt izraēliešus. (4. Mozus 22:12.) Tomēr pravietis devās ceļā kopā ar Balaka vīriem, pilns apņēmības nolādēt izraēliešus. Bileāms vēlējās izdarīt visu pa prātam moābiešu valdniekam un saņemt atalgojumu. (2. Pētera 2:15, 16; Jūdas 11.) Pat pēc tam, kad viņš nespēja nolādēt izraēliešus un bija spiests tos svētīt, viņš mēģināja izpelnīties valdnieka labvēlību, ierosinādams, lai izraēliešus pavedina sievietes, kas pielūdza Baalu. (4. Mozus 31:15, 16.) Tātad iemesls Dieva dusmām pret Bileāmu bija šī pravieša neremdināmā mantrausība.
30:7—9. Vai kristietis var atcelt savas sievas dotu solījumu? Mūsdienās Jehova šajā jautājumā prasa atbildību no katra cilvēka personiski. Piemēram, solījums kalpot Jehovam katram ir jādod pašam. (Galatiešiem 6:5.) Vīram nav tiesību atcelt šādu solījumu. Taču sievai jāuzmanās, lai viņa nedotu solījumus, kas būtu pretrunā ar Bībeli vai neļautu viņai pildīt savus pienākumus pret vīru.
Ko mēs varam mācīties.
25:11. Pinehasa dedzība par Jehovas pielūgsmi ir lielisks piemērs mums. Ja esam uzzinājuši par kāda draudzes locekļa netikumīgu rīcību, vēlēšanās pasargāt draudzes tīrību mūs pamudinās darīt to zināmu kristiešu vecākajiem.
35:9—29. Cilvēkam, kas netīšām kādu bija nogalinājis, bija jāatstāj savas mājas un jābēg uz glābšanās pilsētu, kur viņam kādu laiku bija jāpaliek. No tā var mācīties, ka dzīvība ir svēta un tā ir jāciena.
35:33. Zemi, kas aptraipīta ar nevainīgu cilvēku asinīm, var attīrīt tikai ar vainīgo asinīm. Saskaņā ar šo principu nākotnē, pirms zeme kļūs par paradīzi, Jehova iznīcinās ļaunos. (Salamana Pamācības 2:21, 22; Daniēla 2:44.)
Dieva vārdi ir spēcīgi
Mums jāciena Jehova un tie, kam ir uzticēti atbildīgi pienākumi viņa tautā, — šī doma 4. Mozus grāmatā izcelta ļoti skaidri. Tā ir svarīga atziņa, kas mūsdienās palīdz saglabāt mieru un vienotību draudzē.
4. Mozus grāmatā aprakstītie notikumi liek domāt par to, cik viegli cilvēki, kas nerūpējas par savu garīgumu, sāk rīkoties nepareizi, piemēram, kurnēt, dzīvot netikumīgi un pielūgt elkus. Jehovas liecinieku draudzēs materiālu no šīs Bībeles grāmatas var izmantot, gatavojot kalpošanas sapulcē runas par draudzes vajadzībām. Nav šaubu, ka pēc savas ietekmes uz mūsu dzīvi ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs”. (Ebrejiem 4:12.)
[Attēls 24., 25. lpp.]
Virs saiešanas telts bija redzams brīnumains mākonis, ar kura palīdzību Jehova deva norādījumus par izraēliešu nometnes uzstādīšanu un nojaukšanu
[Attēli 26. lpp.]
Jehova ir pelnījis paklausību un prasa cienīt savus pārstāvjus