Dzīvesstāsts

Jehovas spēks bija mūsu patvērums

PASTĀSTĪJUSI ERŽĒBETA HAFNERE

”Es nepieļaušu, ka tevi deportē,” sacīja Tibors Hafners, uzzinājis, ka man ir pavēlēts atstāt Čehoslovākiju. ”Ja vien tu esi ar mieru, mēs apprecēsimies un tu paliksi pie manis uz mūžīgiem laikiem,” viņš piebilda.

1938. gada 29. janvārī, tikai pāris nedēļas pēc šī negaidītā bildinājuma, es apprecējos ar Tiboru Hafneru, kristieti, kurš pirmais mūsu ģimenei bija sludinājis Bībeles patiesību. Pieņemt šādu lēmumu nebija viegli. Man tikko bija palikuši 18 gadi, es biju Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāja un vēlējos savus jaunības gadus veltīt vienīgi, lai kalpotu Dievam Jehovam. Es raudāju, lūdzu Dievu. Tikai pēc tam, kad man izdevās nomierināties, es sapratu, ka Tibora piedāvājums ir vairāk nekā tikai laipnības izpausme un ka es vēlos palikt kopā ar šo vīrieti, kas mani no sirds mīlēja.

Bet kāpēc man draudēja deportācija? Es taču dzīvoju valstī, kas lepojās ar savu demokrātiju un reliģisko brīvību. Šķiet, šajā brīdī ir vietā pastāstīt vairāk par manu izcelsmi.

Es piedzimu 1919. gada 26. decembrī Šajosentpētera ciematā, kas atrodas Ungārijā, apmēram 160 kilometrus uz austrumiem no Budapeštas. Mani vecāki piederēja pie uniātu baznīcas. Tēvs diemžēl nomira vēl pirms manas piedzimšanas. Pēc neilga laika mamma apprecējās ar kādu atraitni, kam bija četri bērni, un mēs pārcēlāmies uz dzīvi Lučenecā — skaistā pilsētiņā, kas atradās toreizējā Čehoslovākijā. Augt pie patēva nebija viegli. Es biju jaunākā no pieciem bērniem un jutos kā piektais ritenis. Mūsu ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi, taču visvairāk man pietrūka vecāku mīlestības un uzmanības.

Kas atbildēs uz maniem jautājumiem?

Sešpadsmit gadu vecumā mani sāka tirdīt nopietni jautājumi. Es ar lielu aizrautību lasīju  par Pirmo pasaules karu un nevarēju vien beigt brīnīties par to, ka visas šīs asinis bija izlējušas valstis, kas sevi dēvēja par kristīgām zemēm. Turklāt sabiedrībā arvien vairāk virmoja militāras noskaņas. Tas viss bija krasā pretrunā ar to, ko es baznīcā biju mācījusies par mīlestību pret tuvāko.

Tāpēc kādu dienu es devos pie kāda Romas katoļu baznīcas mācītāja un jautāju viņam: ”Kāds pienākums mums, kristiešiem, ir — iet karā un nogalināt savus tuvākos vai mīlēt viņus?” Saniknots par manu jautājumu, viņš paziņoja, ka māca to, kas ir nācis no augstākām instancēm. Kaut ko līdzīgu es vēlāk dabūju dzirdēt arī no kalvinistu garīdznieka un ebreju rabīna. Atbilžu vietā es sagaidīju tikai izbrīnu par to, kā es vispār kaut ko tādu varu prasīt. Beigu beigās es aizgāju pie luterāņu mācītāja. Viņam nepatika mani jautājumi, tomēr, kad es jau grasījos iet projām, viņš noteica: ”Ja tu tiešām vēlies par to kaut ko noskaidrot, aprunājies ar Jehovas lieciniekiem.”

Es mēģināju atrast Jehovas lieciniekus, bet man tas neizdevās. Taču pagāja tikai dažas dienas, kad, atgriežoties mājās no darba, es pamanīju, ka mājas durvis ir pusvirus un kāds izskatīgs jauneklis lasa kaut ko mammai no Bībeles. Tūlīt pat prātā man uzzibsnīja doma, ka tam noteikti ir jābūt Jehovas lieciniekam. Mēs ieaicinājām iekšā šo vīrieti, kuru sauca Tibors Hafners, un es viņam uzdevu tos pašus jautājumus, kas man visu laiku nelika mieru. Viņš nesāka skaidrot savu personisko viedokli, bet gan parādīja man, kas Bībelē ir teikts par patiesās kristietības iezīmi, kā arī par to, kādos laikos mēs dzīvojam. (Jāņa 13:34, 35; 2. Timotejam 3:1—5.)

Pēc pāris mēnešiem es kristījos, vēl nesasniegusi 17 gadu vecumu. Es biju pārliecināta, ka visiem būtu jāuzzina šī brīnišķīgā patiesība, ko es biju atradusi ar tādām pūlēm. Tāpēc es sāku sludināt pilnu slodzi, kas tolaik, trīsdesmito gadu beigās, Čehoslovākijā nebūt nebija viegli. Kaut gan Jehovas liecinieku darbība bija oficiāli reģistrēta, mēs saskārāmies ar spēcīgu, garīdzniecības izprovocētu pretestību.

Vajāšanas sākas

Reiz 1937. gada beigās es kopā ar kādu kristīgo māsu sludināju kādā ciematā netālu no Lučenecas. Drīz vien mūs arestēja un aizveda uz cietumu. ”Dzīvas jūs prom no šejienes netiksiet,” paziņoja cietumsargs, aizcirzdams kameras durvis.

Vakarā mūsu kamerā tika ieslodzītas vēl četras sievietes. Mēs sākām viņas mierināt un sludināt viņām. Sievietes nomierinājās, un mēs visu nakti varējām viņām sludināt Bībeles patiesību.

Sešos no rīta cietumsargs pavēlēja man nākt ārā no kameras. Es atvadījos no savas garīgās māsas: ”Tiksimies Dieva Valstībā.” Es lūdzu, lai viņa pastāsta manai ģimenei, kas ir noticis, ja viņai pašai izdosies atgriezties mājās. Klusībā es griezos lūgšanā pie Dieva un tad gāju līdzi sargam. Viņš aizveda mani uz savu dzīvokli, kas atradās cietuma teritorijā. ”Man ir daži jautājumi,” cietumsargs sacīja. ”Vakar vakarā tu teici, ka Dieva vārds ir Jehova. Vai tu man vari parādīt, kur tas ir teikts Bībelē?” Kāds tas bija pārsteigums un arī atvieglojums! Cietumsargs paņēma savu Bībeli, un es viņam un viņa sievai parādīju Jehovas vārdu. Viņam bija vēl daudz citu jautājumu par tēmām, kuras mēs naktī bijām apspriedušas ar četrām sievietēm cietuma kamerā. Manas atbildes uz jautājumiem cietumsargu apmierināja, tāpēc viņš lūdza, lai sieva sagatavo brokastis man un manai sludināšanas partnerei.

Pēc pāris dienām mūs atbrīvoja no cietuma, tomēr tiesnesis izlēma, ka, tā kā es esmu Ungārijas pilsone, man ir jāatstāj Čehoslovākija. Tieši toreiz, uzzinājis par notikušo, Tibors Hafners jautāja, vai es esmu ar mieru kļūt par viņa sievu. Mēs apprecējāmies, un pēc kāzām es pārcēlos dzīvot pie vīra vecākiem.

Vajāšanas kļūst nežēlīgākas

Pēc kāzām mēs ar vīru turpinājām sludināt, turklāt Tibors palīdzēja organizēt sludināšanas  darbību. Pāris dienas pirms tam, kad 1938. gada novembrī mūsu pilsētā ienāca ungāru armija, piedzima mūsu dēls, Tibors jaunākais. Eiropa gatavojās Otrajam pasaules karam. Liela daļa Čehoslovākijas tika pievienota Ungārijai, un šajā anektētajā valsts daļā Jehovas liecinieki pieredzēja arvien lielākas vajāšanas.

1942. gada 10. oktobrī Tibors devās uz Debrecenu, kur viņam bija paredzēta tikšanās ar dažiem brāļiem. Tomēr šoreiz es viņu nesagaidīju atgriežamies mājās. Vēlāk Tibors man pastāstīja, kas tajā reizē notika. Ticības biedru vietā uz tilta, kur bija norunāta tikšanās, bija ieradušies strādnieku drēbēs ģērbti policisti. Viņi gaidīja manu vīru Tiboru un Pālu Naģpālu, kuriem bija paredzēts ierasties pēdējiem. Policisti aizveda brāļus uz iecirkni un tik ilgi dauzīja ar nūjām pa basām kājām, līdz tie no sāpēm zaudēja samaņu.

Pēc tam manam vīram un Pālam Naģpālam tika pavēlēts apaut kājas, celties augšā un doties uz dzelzceļa staciju, kaut gan tas viņiem nozīmēja neciešamas sāpes. Policisti atveda vēl kādu vīrieti, kuram bija tā nosaitēta galva, ka viņš tikai ar grūtībām varēja kaut ko saskatīt. Tas bija brālis Andrāšs Pilings, kas bija no tiem kristiešiem, kuriem bija paredzēta tikšanās uz tilta. Manu vīru ar vilcienu aizveda uz ieslodzījuma vietu Alagā, kas atrodas netālu no Budapeštas. Kāds cietumsargs, kas ievēroja Tibora sadauzītās kājas, sarkastiski noteica: ”Ak, cik daži mēdz būt cietsirdīgi! Neraizējies, mēs tevi izdziedināsim.” Pēc tam divi cietumsargi sāka dauzīt manam vīram pa kājām, tā ka asinis šķīda uz visām pusēm. Pēc pāris minūtēm viņš zaudēja samaņu.

Nākamajā mēnesī vairāk nekā 60 brāļi un māsas, kuru vidū bija arī Tibors, stājās tiesas priekšā. Brāļiem Andrāšam Bartam, Dēnešam Faluvēgi un Jānošam Konrādam tika piespriests nāvessods pakarot. Brālim Andrāšam Pilingam tika piespriests mūža ieslodzījums, un manam vīram — 12 gadus ilgs cietumsods. Ko viņi bija noziegušies? Viņi tika apsūdzēti valsts nodevībā, spiegošanā, kā arī tajā, ka ir atteikušies no militārā dienesta un cēluši neslavu vissvētākajai baznīcai. Vēlāk nāvessodi tomēr tika aizstāti ar mūža ieslodzījumu.

Sekoju vīra pēdās

Divas dienas pēc tam, kad Tibors bija aizbraucis uz sapulci Debrecenā, es no rīta biju nomodā jau pirms sešiem un gludināju drēbes. Pēkšņi atskanēja skaļi klauvējieni pie durvīm. ”Viņi ir klāt,” es nodomāju. Mūsu mājās iesoļoja seši policisti un paziņoja, ka viņiem ir atļauja izdarīt kratīšanu. Visi, kas tajā brīdī bija mājās, tika arestēti un aizvesti uz policijas iecirkni, arī mūsu trīsgadīgais dēlēns. Tajā pašā dienā mūs pārveda uz cietumu Pētervāšārā (Ungārija).

Cietumā man sākās drudzis, un mani nošķīra no citiem ieslodzītajiem. Kad es jau sāku atgūties, cietuma kamerā pie manis ienāca divi kareivji un sāka strīdēties. ”Mums viņa jāšauj nost! Es viņu nošaušu!” viens uzstāja. Bet otrs gribēja vispirms pārliecināties, kāds ir mans veselības stāvoklis. Es lūdzos, lai viņi ļauj man dzīvot. Galu galā kareivji aizgāja, un es pateicos Jehovam par palīdzību.

Cietumsargiem bija īpašs paņēmiens, ko viņi izmantoja pratināšanā. Viņi man pavēlēja nogulties ar seju pret zemi, sabāza mutē zeķes, sasēja man rokas un kājas un pletnēja mani, līdz es biju vienās asinīs. Viņi pārstāja mani dauzīt tikai tad, kad viens no kareivjiem izteicās, ka ir noguris. Viņi gribēja no manis uzzināt, ar kādiem cilvēkiem manam vīram bija paredzēts tikties dienā, kad viņu arestēja. Es neko nestāstīju, tāpēc mani sita trīs dienas pēc kārtas. Ceturtajā dienā man atļāva aizvest dēlu pie mātes. Stindzinošā aukstumā es ar bērnu uz savas sadauzītās muguras nogāju vismaz 13 kilometrus līdz dzelzceļa stacijai. Tālāk mēs varējām braukt ar vilcienu, bet man bija jāpaspēj atgriezties cietumā jau tajā pašā dienā.

 Man piesprieda sešus gadus cietumsoda un ieslodzīja kādā Budapeštas cietumā. Ieradusies šajā cietumā, es uzzināju, ka tajā atrodas arī Tibors. Cik gan mēs bijām laimīgi, kad mums ļāva satikties un aprunāties vienam ar otru, kaut gan mēs to drīkstējām darīt tikai dažas minūtes cauri dzelzs stiepļu žogam! Šī tikšanās mums abiem deva daudz spēka, un mēs sajutām Jehovas mīlestības pilno atbalstu. Pirms mēs atkal viens otru ieraudzījām, mums abiem vēl bija jāpieredz daudz smagu pārbaudījumu un mēs abi ne reizi vien par mata tiesu izglābāmies no nāves.

No viena cietuma uz otru

Cietumā vienā kamerā kopā ar mani bija ieslodzītas aptuveni 80 māsas. Mēs bijām noilgojušās pēc garīgās barības, bet ienest cietuma telpās garīga satura literatūru likās neiespējami. Mums tomēr radās plāns, kā tikt pie garīgās barības. Es pieteicos lāpīt cietuma darbiniekiem zeķes. Vienā no zeķēm reiz es ieliku zīmīti, kurā lūdzu, vai nebūtu iespējams uzzināt, kāds cietuma bibliotēkā ir Bībeles kartotēkas numurs. Lai neradītu aizdomas, es lūdzu arī divu citu grāmatu kartotēkas numurus.

Nākamajā dienā es saņēmu jaunu grēdu ar zeķēm. Vienā no tām bija atbilde uz manu vēstuli. Vēlāk es kādam cietumsargam apjautājos, vai ir iespējams saņemt grāmatas ar attiecīgajiem kartotēkas numuriem. Varat iedomāties, kā mēs priecājāmies, kad mums tika izsniegtas šīs grāmatas, no kurām viena bija Bībele! Pārējās divas grāmatas mēs pēc nedēļas nodevām un vietā pasūtījām citas, bet Bībeli paturējām pie sevis. Tā tas turpinājās no nedēļas uz nedēļu. Kad cietumsargs vaicāja par Bībeli, mēs vienmēr atbildējām: ”Tā ir bieza grāmata, un mēs visas to gribam izlasīt.” Šādā veidā mums pavērās iespēja lasīt Bībeli.

Kādu dienu kāds virsnieks mani ieaicināja savā kabinetā. Viņš izturējās neparasti laipni.

”Man jums ir laba ziņa, Hafneres kundze,” viņš sacīja. ”Jūs varat doties mājās. Tas varētu notikt rītdien, bet, ja vien ir vilciens, jūs varēsiet braukt šodien pat.”

”Tas gan būtu labi,” es atbildēju.

”Protams, tas būtu labi,” viņš noteica. ”Jums taču ir bērns, un es esmu pārliecināts, ka jūs vēlaties viņu uzaudzināt.” Un tad virsnieks piebilda: ”Jums vienīgi jāparaksta šis dokuments.”

”Kas tas par dokumentu?” es vaicāju.

”Neraizējieties par to,” viņš centās mani pārliecināt. ”Tikai parakstieties, un jūs būsiet brīva.” Pēc tam viņš paskaidroja: ”Līdzko jūs būsiet mājās, dariet, ko vien gribat. Bet tagad jums ir jāparaksta dokuments par atsacīšanos no Jehovas liecinieku ticības.”

Es pakāpos atpakaļ un kategoriski atteicos to darīt.

”Tad jūs šeit mirsiet!” virsnieks man dusmās uzkliedza un aizsūtīja mani atpakaļ pie pārējiem ieslodzītajiem.

1943. gada maijā mani pārveda uz kādu citu Budapeštas cietumu un vēlāk — uz Mārianostras ciematu, kur mūs ieslodzīja kādā klosterī, kurā dzīvoja aptuveni 70 mūķenes. Kaut gan mums bija jāiztur izsalkums un citi pārbaudījumi, mēs aizrautīgi stāstījām mūķenēm par savu cerību uz nākotni. Viena no mūķenēm nopietni ieinteresējās par vēsti, ko mēs stāstījām, un viņa izteicās: ”Tas ir brīnišķīgi! Es nekad agrāk kaut ko tādu nebiju dzirdējusi. Lūdzu, pastāstiet man vairāk!” Mēs pastāstījām šai mūķenei par jauno pasauli un par to, kādos apstākļos cilvēki tad varēs dzīvot. Mūsu sarunu pārtrauca klostera priekšniece. Mūķeni, kurai interesēja Bībeles vēsts, tūlīt pat aizveda projām, norāva viņai drēbes un nežēlīgi nopēra ar pātagu. Nākamajā reizē, kad mēs satikām šo sievieti, viņa gauži lūdza: ”Esiet tik labas un lūdziet par mani Jehovu, lai viņš mani izglābj un atbrīvo no šī klostera! Es gribu kļūt par Jehovas liecinieci.”

 Nākamā vieta, kur mums bija jāpārceļas, bija sens cietums Komāromā, kādā pilsētā, kas atrodas pie Donavas krastiem, kādus 80 kilometrus uz rietumiem no Budapeštas. Dzīves apstākļi cietumā bija briesmīgi. Vairākas māsas smagi saslima ar tīfu, un tas notika arī ar mani. Man kļuva pavisam slikti, es vēmu asinis un stipri novārgu. Mums nebija nekādu zāļu, un es jau domāju, ka man drīz pienāks gals. Bet gadījās tā, ka cietuma darbinieki meklēja kādu, kas varētu strādāt birojā. Māsas ieteica mani šim darbam. Mani tiešām uzaicināja strādāt šo darbu, es saņēmu zāles un pēc kāda laika atspirgu.

Atkalredzēšanās ar ģimeni

Jo padomju armija vairāk tuvojās no austrumiem, jo tālāk uz rietumiem pārvietoja ieslodzītos. Būtu jāstāsta ļoti garš stāsts, lai aprakstītu visas tās šausmas, ko mēs tolaik pieredzējām. Vairākkārt es biju tuvu nāvei, tomēr, pateicoties Jehovas aizsardzībai, es paliku dzīva. Kad beidzās karš, mēs atradāmies Čehijā, Taboras pilsētā, aptuveni 80 kilometrus no Prāgas. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma mēs ar vīra māsu Magdalēnu vairāk nekā trīs nedēļas ceļojām līdz mājām Lučenecā, kur mēs ieradāmies 1945. gada 30. maijā.

Tuvojoties mājām, es jau pa gabalu ieraudzīju pagalmā vīramāti un manu mīļo dēliņu Tiboru. Acīs man saskrēja asaras, un es izsaucos: ”Tibike!” Mani ieraudzījis, viņš skrēja man pretī un metās manos apkampienos. ”Tu taču vairs neaiziesi, mammu, vai ne?” Tie bija pirmie vārdi, ko viņš man teica, un es tos nekad neaizmirsīšu.

Jehova bija bijis ļoti žēlsirdīgs arī pret manu vīru Tiboru. No cietuma Budapeštā viņš kopā ar aptuveni 160 citiem Jehovas lieciniekiem tika nosūtīts uz darba nometni Borā. Ne reizi vien brāļi bija par mata tiesu no nāves, tomēr lielākā daļa no viņiem palika dzīvi. Tibors atgriezās mājās 1945. gada 8. aprīlī, apmēram mēnesi pirms manis.

Pēc kara Čehoslovākijā pie varas nāca komunisti, un mums atkal bija vajadzīgs Jehovas atbalsts, lai mēs 40 gadu garumā varētu izturēt spiedienu no jaunās valdības puses. Tiboru no jauna ieslodzīja cietumā uz ilgu laiku, un man bija jāaudzina dēls vienai pašai. Pēc iznākšanas no cietuma Tibors kļuva par ceļojošo pārraugu. Četrdesmit gadus, kamēr pie varas bija komunisti, mēs izmantojām visas iespējas, lai sludinātu cilvēkiem Bībeles vēsti. Mēs daudziem palīdzējām pieņemt patiesību, un šie cilvēki kļuva par mūsu garīgajiem bērniem.

Kāds gan tas bija prieks, kad 1989. gadā mūsu darbība valstī tika oficiāli atzīta! Nākamajā gadā Čehoslovākijā pirmo reizi pēc ilgiem gadiem tika sarīkots kongress, kuru bija iespēja apmeklēt arī mums. Uz kongresu bija ieradušies tūkstošiem brāļu un māsu, kas gadu desmitiem bija saglabājuši uzticību Dievam. Domājot par viņiem, mēs bijām droši, ka Jehova ikvienam no viņiem bija bijis neizsmeļams spēka avots.

Mans mīļotais vīrs Tibors 1993. gada 14. oktobrī nomira, saglabājis uzticību Jehovam. Tagad es dzīvoju Žilinā (Slovākija), netālu no sava dēla. Fiziskie spēki man iet mazumā, bet Jehovas spēks dara stipru manu garu. Es ne mirkli nešaubos, ka ar viņa atbalstu es varu izturēt jebkādas grūtības, ar kādām vien cilvēks var sastapties šajā vecajā sistēmā. Turklāt es gaidu laiku, kad Jehova savā laipnībā dos man iespēju dzīvot mūžīgi.

[Attēls 20. lpp.]

Mans dēls, Tibors jaunākais (4 gadu vecumā), kuru man bija jāatstāj mātes gādībā

[Attēls 21. lpp.]

Mans vīrs Tibors ar kristīgajiem brāļiem Borā

[Attēls 22. lpp.]

Kopā ar Tiboru un viņa māsu Magdalēnu 1947. gadā Brno

[Attēli 23. lpp.]

Vairākkārt es biju tuvu nāvei, bet, pateicoties Jehovas aizsardzībai, es izdzīvoju