Meksikā labā vēsts skan vietējās valodās

2002. gada 10. novembrī Sanmigelā Kesaltepekā bija sapulcējušies mihi, kas pieder pie Meksikas senajām tautām. Šī pilsētiņa atrodas Meksikas dienvidos, skaistajā Oahakas štatā. Cilvēki bija ieradušies uz Jehovas liecinieku apgabala kongresu, un priekšpusdienas daļā visvairāk tika gaidīts uz Bībeli balstīts uzvedums.

Sākoties uzvedumam un atskanot pirmajiem vārdiem, skatītāju rindas pārsteigumā saviļņojās. Cilvēki sāka aplaudēt, un daudziem acīs bija prieka asaras. Skatītāju sajūsmas iemesls bija tas, ka uzvedums bija iestudēts mihu valodā. Kad tas bija galā, daudzi izteica dziļu pateicību par šo negaidīto dāvanu. ”Pirmo reizi es tā īsti sapratu uzveduma jēgu. Tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem,” teica kāda sieviete. ”Es nemaz nevaru izteikt, cik es esmu priecīga par to, ka Dievs Jehova man ir devis iespēju noskatīties uzvedumu manā dzimtajā valodā!” sacīja kāda cita kongresa apmeklētāja.

Šāds pārsteigums bija iespējams tāpēc, ka pēdējā laikā Jehovas liecinieki Meksikā ir daudz pūlējušies, lai būtu iespējams sludināt labo vēsti par Valstību dažādajās vietējo iedzīvotāju valodās. (Mateja 24:14; 28:19, 20.)

Jehova ir uzklausījis lūgšanas

Meksikā dzīvo vairāk nekā 6 miljoni seno tautu pēcteču — tas varētu būt veselas valsts iedzīvotāju skaits —, turklāt šie cilvēki runā 62 vietējās valodās. No tām 15 valodas ir tādas, kurās runā vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Vairāk nekā miljons Meksikas pamatiedzīvotāju nemāk runāt valsts oficiālajā valodā, tas ir, spāņu valodā. Bet arī tiem, kas prot spāņu valodu, Bībeles patiesību būtu vieglāk mācīties savā dzimtajā valodā. (Apustuļu darbi 2:6; 22:2.) Daudzi no šiem cilvēkiem jau gadiem ir pētījuši Bībeli un uzticīgi apmeklējuši kristiešu sapulces, tomēr Bībeles patiesību viņi ir sapratuši tikai daļēji. Tāpēc jau ilgāku laiku šie ļaudis ir lūguši Dievam, lai viņiem būtu iespēja mācīties Bībeles patiesību savā dzimtajā valodā.

1999. gadā Jehovas liecinieku Meksikas filiāle sāka risināt šo problēmu — tika veikti pasākumi, lai vietējie iedzīvotāji draudzes sapulcēs runas varētu klausīties savā dzimtajā valodā. Tika izveidotas arī tulkotāju grupas. Līdz 2000. gadam jau bija paveikts tik liels darbs, ka apgabala kongresā cilvēki varēja noskatīties uzvedumu, kas bija ierakstīts maiju valodā un vēlāk arī vairākās citās Meksikas tautu valodās.

Nākamais uzdevums bija tulkot Bībeles studēšanas palīglīdzekļus. Vispirms vavu, maiju, masoteku, totanaku, celtalu un cocilu valodā tika iztulkota brošūra Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi!. Vēlāk tika iztulkotas arī citas publikācijas, un maiju valodā regulāri sāka iznākt Valstības Kalpošana. Tika sagatavotas arī audiokasetes ar vairāku publikāciju ierakstiem. Turklāt ar mērķi mācīt cilvēkiem lasīt un rakstīt dzimtajā valodā vietējām vajadzībām tika pielāgota un izdota brošūra Mācies lasīt un rakstīt. Šobrīd bībeliskā literatūra tiek izdota 15 vietējās valodās,  un drīzumā vietējie iedzīvotāji savā dzimtajā valodā varēs lasīt vēl vairāk literatūras.

”Gatavi darīt visu iespējamo”

Tulkot bībelisko literatūru Meksikas vietējās valodās ir sarežģīts uzdevums. Viena no problēmām, ar kurām saskārās tulkotāji, bija tā, ka vietējās valodās ir izdots ļoti maz laicīgās literatūras. Daudzās valodās pat atrast vārdnīcas bija visai sarežģīti. Turklāt vairākām no šīm valodām ir daudzi dialekti. Piemēram, sapoteki runā vismaz piecos dialektos. Šie dialekti ir tik atšķirīgi, ka paši sapoteki nesaprot savus tautiešus, kas nāk no citiem apvidiem.

Lielas grūtības radās arī tāpēc, ka tajos gadījumos, kad noteiktām valodām nebija vispārpieņemtu valodas normu, tās bija jāizstrādā pašiem tulkotājiem. Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, bija jāveic rūpīgi pētījumi un jākonsultējas ar speciālistiem. Nav brīnums, ka daudzi tulkotāji sākumā jutās līdzīgi Elīdai no vavu tulkošanas grupas. Viņa atceras: ”Kad mani uzaicināja strādāt Jehovas liecinieku Meksikas filiālē par tulkotāju, mani plosīja pretrunīgas emocijas — es biju gan priecīga, gan nobijusies.”

Tulkotājiem turklāt bija jāmācās strādāt ar datoru un plānot darbu, kā arī jāapgūst citas tulkošanā nepieciešamas iemaņas. Tas jaunajiem darbiniekiem tik tiešām nebija viegls uzdevums. Ko viņi domā par savu darbu? Glorija, kas strādā maiju tulkošanas grupā, stāsta: ”Nemaz vārdiem nav aprakstāms, kāds prieks ir būt starp cilvēkiem, kas tulko bībeliskās publikācijas mūsu dzimtajā maiju valodā.” Un tulkošanas nodaļas pārraugs tulkotāju attieksmi pret darbu raksturoja šādiem vārdiem: ”Viņi tik ļoti vēlas, lai bībeliskā literatūra tiktu izdota viņu dzimtajā valodā, ka ir gatavi darīt visu iespējamo, lai to iztulkotu.” Vai šo kristiešu pūles ir atalgojušās?

”Paldies tev, Jehova!”

Jehova nepārprotami ir svētījis tulkotāju pūliņus. Kristiešu draudzes sapulces un kongresus tagad apmeklē daudz lielāks skaits cilvēku nekā agrāk. Piemēram, 2001. gadā Kristus nāves atceres vakaru apmeklēja 223 mihu valodā runājoši Jehovas liecinieki. Taču šajā valodā runājošajās draudzēs kopumā Atceres vakaru apmeklēja 1674 cilvēki — tātad kopējais apmeklēju skaits septiņarpus reizes pārsniedza liecinieku skaitu.

Tagad cilvēki, kas pieņem Bībeles patiesību, var pareizi saprast Bībeles mācības jau no paša sākuma. Kāda kristiete, kuru sauc Mirna, stāsta par laiku, kad sapulces vēl nenotika maiju valodā: ”Pēc tam, kad es trīs mēnešus biju mācījusies Bībeli, es kristījos. Man bija skaidrs, ka ir jākristās, tomēr, godīgi sakot, es nesapratu Bībeles mācības tik labi, kā vajadzētu. Iemesls acīmredzot bija tas, ka mana dzimtā valoda ir maiju valoda un man nebija pietiekami labu spāņu valodas zināšanu. Pagāja zināms laiks, līdz es skaidri sapratu patiesību.” Tagad šī kristiete un viņas vīrs ar lielu gandarījumu strādā maiju tulkošanas nodaļā.

Cilvēki ļoti priecājās par bībelisko literatūru dzimtajā valodā. Saņēmusi cocilu valodā iztulkoto brošūru Laimīga dzīve uz zemes mūžīgi!, kāda sieviete, kas tikai pirms neilga laika bija sākusi apmeklēt kristiešu sapulces, piespieda brošūru pie krūtīm un izsaucās: ”Paldies tev, Jehova!” Tā kā cilvēki tagad var lasīt bībelisko  literatūru savā dzimtajā valodā, Bībeles skolnieki ātrāk aug garīgi un ir gatavi kristīties, daudzi neaktīvi draudžu locekļi ir atsākuši sludināt un arvien vairāk kristīgo brāļu jūtas piemēroti, lai atsauktos uz aicinājumu uzņemties draudzē lielāku atbildību. Daudzi cilvēki, kam tiek sludināta Bībeles vēsts, labprātāk pieņem bībelisko literatūru savā dzimtajā valodā un ir ar mieru, ka viņiem tiktu pasniegtas Bībeles stundas.

Reiz kāda Jehovas lieciniece bija devusies vadīt Bībeles nodarbību, bet ieinteresētās sievietes nebija mājās. Pie durvīm bija pienācis šīs sievietes vīrs, un Jehovas lieciniece piedāvāja, ka viņa varētu palasīt priekšā no brošūras, kas viņai bija līdzi. ”Neko man nevajag,” vīrietis atteica. Tad šī kristiete totanaku valodā sacīja, ka brošūra ir vīrieša dzimtajā valodā. To izdzirdējis, viņš paņēma soliņu un apsēdās. Kamēr Jehovas lieciniece lasīja vīrietim priekšā, viņš ik pēc brīža noteica: ”Pareizi, pilnīgi pareizi.” Tagad šis vīrietis apmeklē draudzes sapulces.

Jukatanas štatā dzīvo kāda kristiete, kuras vīrs agrāk pretojās patiesībai un dažkārt pat sita sievu, kad viņa pārnāca no sapulces. Kad sapulces sāka notikt maiju valodā, šī Jehovas lieciniece izlēma uzaicināt savu vīru uz sapulci. Viņš piekrita aiziet sievai līdzi, un sapulces viņam iepatikās. Tagad šis cilvēks regulāri apmeklē draudzes sapulces, mācās Bībeli un, lieki teikt, vairs nesit savu sievu.

Kāds vīrietis, kas runā totanaku valodā, reiz divām Jehovas lieciniecēm pastāstīja, ka viņš nekad nelūdz Dievu, jo katoļu mācītājs viņam esot teicis, ka Dievs uzklausa vienīgi tās lūgšanas, kas tiek sacītas spāņu valodā. Tas vēl nebija viss — šis vīrietis bija maksājis mācītājam, lai  tas lūgtu Dievu par totanakiem. Jehovas liecinieces vīrietim paskaidroja, ka Dievs uzklausa lūgšanas itin visās valodās, un piedāvāja viņam kādu brošūru totanaku valodā. Vīrietis to ar lielu prieku pieņēma. (2. Laiku 6:32, 33; Psalms 65:3.)

”Kualcin tahtoua”

Redzot, kā sekmējas sludināšana, kad cilvēki var uzklausīt labo vēsti savā dzimtajā valodā, daudzi Valstības sludinātāji ir apņēmušies iemācīties vai apgūt labāk kādu no Meksikas pamatiedzīvotāju valodām. Tā rīkojās arī kāds rajona pārraugs, kas Pueblas štata ziemeļos apmeklē piecas draudzes, kuru locekļi runā nauatlā. Šis kristietis stāsta: ”Bērni, kas agrāk sapulcēs iemiga, tagad, kad es runāju nauatlā, ir modri un klausās manī ļoti uzmanīgi. Reiz pēc sapulces pie manis pienāca kāds četrgadīgs zēns un teica: ”Kualcin tahtoua,” — kas nozīmē ”tu labi runā”. Tajā brīdī es izjutu, ka pūles mācīties nauatlu nav bijušas veltas.”

Nenoliedzami vēl ir ļoti daudz darba, lai palīdzētu vietējās valodās runājošiem cilvēkiem, jo druvas tiešām ir ”baltas pļaujai”, un visi, kas piedalās šajā darbā, gūst lielu prieku. (Jāņa 4:35.) Roberto, kas piedalījās tulkošanas grupu organizēšanā, izteicās: ”Es nekad neaizmirsīšu, kā mūsu brāļi un māsas raudāja aiz prieka, kad viņiem radās iespēja dzirdēt patiesību savā dzimtajā valodā. Domājot par to, man kaklā sakāpj kamols.” Nav šaubu, ka arī Jehova priecājas, redzot, kāds darbs tiek ieguldīts, lai palīdzētu šiem godprātīgajiem cilvēkiem nostāties viņa Valstības pusē. (Salamana Pamācības 27:11.)

[Papildmateriāls 10., 11. lpp.]

Tulkotāji stāsta

● ”Vecāki man mācīja patiesību jau kopš agras bērnības. Diemžēl tēvs atstāja kristiešu draudzi, kad man bija vienpadsmit gadi. Vēl pēc diviem gadiem māte pameta mūsu ģimeni. Kaut gan es vēl biju tikai skolniece, man bija jāuzņemas pienākumi, ko agrāk pildīja māte, jo no mums, pieciem bērniem, es biju vecākā.

Garīgie brāļi un māsas mūs sirsnīgi atbalstīja, tomēr dzīve bija smaga. Dažkārt es domāju: ”Kāpēc tas notiek ar mani? Es esmu tik jauna!” Izturēt dzīves grūtības es varēju vienīgi ar Jehovas palīdzību. Pēc vidusskolas beigšanas es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju, un tas man deva daudz spēka. Kad tika izveidota nauatla tulkošanas grupa, mani uzaicināja tajā strādāt.

Tagad tēvs ir atgriezies draudzē un arī mani brāļi un māsas kalpo Jehovam. Es esmu pārliecinājusies, ka uzticība Jehovam atalgojas. Viņš ir bagātīgi svētījis mūsu ģimeni.” (Alisija.)

● ”Mūsu klasē mācījās kāda Jehovas lieciniece, un reiz viņa klases priekšā uzstājās ar runu par dzīvības izcelsmi. Tā kā es tajā reizē nebiju skolā, es raizējos, vai man izdosies nokārtot eksāmenu par šo tēmu. Tāpēc es pajautāju klasesbiedrenei, vai viņa varētu man paskaidrot jautājumu par dzīvības izcelsmi. Es nekad nebiju varējis saprast, kāpēc cilvēki mirst. Kad klasesbiedrene man piedāvāja grāmatu Dzīvība — kā tā ir radusies? Evolūcijas ceļā vai radīšanas ceļā * un jautāja, vai es negribu mācīties Bībeli, es piekritu. Radītāja nodomi un mīlestība, par kuru es uzzināju, dziļi aizkustināja manu sirdi.

Pēc skolas beigšanas man pavērās iespēja kļūt par skolotāju, kas māca spāņu un cocilu valodā. Tomēr tas nozīmētu, ka man būtu jāpārceļas tālu projām uz citu dzīvesvietu un jāmācās arī nedēļas nogalēs, turklāt tad es nevarētu apmeklēt visas draudzes sapulces. Tāpēc es izlēmu strādāt par mūrnieku. Mans tēvs, kas nav Jehovas liecinieks, bija ļoti neapmierināts ar manu izvēli. Vēlāk, kad es jau biju sācis sludināt pilnu slodzi, tika izveidota tulkošanas grupa, kas tulkoja bībelisko literatūru cocilu valodā, un mani uzaicināja piedalīties šajā darbā.

Es redzu, kā bībeliskā literatūra, kas tiek izdota dzimtajā valodā, mūsu brāļiem un māsām ļauj sajust, ka viņi tiek augstu vērtēti un cienīti. Tas man sagādā lielu gandarījumu. Man uzticēto darbu es uzskatu par lielu priekšrocību.” (Umberto.)

● ”Kad man bija seši gadi, mana māte pameta ģimeni. Es vēl biju pusaudža vecumā, kad mans tēvs ieinteresējās par Bībeles vēsti un Jehovas liecinieki sāka tēvam pasniegt Bībeles stundas. Reiz kāda kristiete man piedāvāja mācīties Bībeli un paskaidroja, ka šajās nodarbībās būs runa arī par tēmām, kas ir aktuālas jauniešiem. Man, pusaudzei, kurai bija jāiztiek bez mātes gādības, likās, ka šādas nodarbības būs tieši tas, kas vajadzīgs. Piecpadsmit gadu vecumā es kristījos.

1999. gadā manu tēvu nogalināja ļauni cilvēki, kas gribēja iegūt viņa zemi. Es biju izmisumā. Man sākās smaga depresija un likās, ka es nespēju vairs dzīvot. Tomēr es nepārstāju lūgt Jehovam spēku. Tajā laikā mani ļoti atbalstīja un uzmundrināja kāds ceļojošais pārraugs ar savu sievu. Pēc neilga laika es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju.

Reiz es satiku cilvēkus, kas bija gājuši sešas stundas, lai tikai varētu noklausīties 20 minūtes garu runu totanaku valodā, — atlikusī sapulces daļa noritēja spāņu valodā, ko šie cilvēki neprata. Tāpēc es biju dziļi saviļņota, kad mani uzaicināja strādāt tulkošanas nodaļā, kur bībeliskās publikācijas tiek tulkotas totanaku valodā.

Agrāk es mēdzu teikt tētim, ka mans sapnis ir strādāt Jehovas liecinieku filiālē. Viņš man teica, ka diezin vai mani, tik jaunu, neprecētu meiteni, uzaicinās strādāt šajā filiālē. Cik gan viņš būs priecīgs, kad pēc augšāmcelšanās uzzinās, ka es varēju tulkot bībelisko literatūru mūsu dzimtajā valodā!” (Edita.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 9. lpp.]

Cocilu tulkošanas grupa apspriež kādu grūti tulkojamu vārdu