Dzīvesstāsts

Labprātīga uzupurēšanās ir nesusi mums laimi un gandarījumu

PASTĀSTĪJUŠI MARIANS UN ROZA ŠUMIGI

”Es Tev nesīšu upuŗus no laba prāta,” ir teikts 54. psalma 8. pantā. Marians un Roza Šumigi, kuri dzīvo Francijā, šos Bībelē rakstītos vārdus uzskata par savu dzīves moto. Nesen šis padzīvojušais laulātais pāris laipni piekrita dalīties atmiņās par savu ilgo, notikumiem bagāto mūžu, kas ir pavadīts kalpošanā Jehovam.

MARIANS: ”Mani vecāki bija katoļi, kuri no Polijas pārcēlās dzīvot uz Franciju. Tēvs bija vienkāršs, pazemīgs cilvēks. Viņam nebija iespējas apmeklēt skolu, tomēr viņš iemācījās lasīt un rakstīt, īsinādams laiku ierakumos pirmā pasaules kara laikā. Tēvs bija dievbijīgs cilvēks, taču baznīcas pārstāvji viņam bieži lika vilties.

Viens gadījums īpaši bija iespiedies viņa atmiņā. Kādu dienu karaspēka daļā, kurā dienēja tēvs, bija ieradies kapelāns. Pēkšņi tuvumā nogranda artilērijas šāviņa sprādziens, un kapelāns panikā aizjāja prom, pātagas vietā skubinādams zirgu ar krucifiksu. Redzēdams, ka Dieva ”pārstāvis” izmanto ”svētumu”, lai ātrāk aizbēgtu no bīstamās vietas, tēvs bija šokēts. Par spīti šādiem gadījumiem un karā pieredzētajām šausmām tēva ticība Dievam tomēr nebija mazinājusies. Viņš bieži pateicās Dievam par to, ka ir pārnācis no kara sveiks un vesels.

Dzīve ”Mazajā Polijā”

1911. gadā tēvs apprecēja Annu Cisovsku, meiteni no kaimiņu ciema. 1919. gadā, kad karš bija beidzies, vecāki emigrēja uz Franciju, kur tēvs atrada darbu ogļu raktuvēs. Es piedzimu 1926. gada martā Kaņjaklemenā, Francijas dienvidrietumos. Pēc tam mūsu  ģimene pārcēlās uz Ziemeļfrancijas pilsētiņu Losangoelu, kas atrodas netālu no Lansas un kur dzīvoja daudz poļu. Maiznieks, miesnieks, draudzes mācītājs — visi bija poļi. Nav brīnums, ka šo vietu dēvēja par ”Mazo Poliju”. Mani vecāki aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Tēvs bieži organizēja dažādus priekšnesumus: izrādes, dziesmas, mūzikas instrumentu spēlēšanu. Viņš regulāri diskutēja ar vietējo mācītāju, taču viņu neapmierināja mācītāja parastā atbilde, ka ”daudz kas ir tīts noslēpumā”.

1930. gadā kādu dienu pie mūsu mājas durvīm pieklauvēja divas sievietes. Viņas bija Bībeles pētnieces (tā toreiz tika saukti Jehovas liecinieki). Tēvs no viņām iegādājās Bībeli — grāmatu, kuru jau sen bija gribējis izlasīt. Tēvs un māte aizrautīgi lasīja arī bībeliskas publikācijas, ko sievietes viņiem atstāja. Uzzinātais dziļi iespaidoja manus vecākus. Kaut gan viņi bija diezgan aizņemti, viņi atrada laiku, lai apmeklētu Bībeles pētnieku sapulces. Tēva sarunas ar mācītāju kļuva arvien asākas, un reiz mācītājs piedraudēja, ka tad, ja mani vecāki turpinās biedroties ar Bībeles pētniekiem, viņš neļaus manai māsai Stefānijai mācīties katehismu. ”Varat neuztraukties,” atteica tēvs. ”Turpmāk mana meita un pārējie bērni kopā ar mums apmeklēs Bībeles pētnieku sapulces.” Tēvs sarāva saites ar baznīcu un 1932. gada sākumā kopā ar māti kristījās. Tajā laikā Francijā bija tikai aptuveni 800 Valstības sludinātāju.”

Roza: ”Mani vecāki bija ieceļotāji no Ungārijas, kas, tāpat kā Mariana ģimene, bija apmetušies uz dzīvi Francijas ziemeļos, kur mans tēvs strādāja par ogļraci. Es piedzimu 1925. gadā. Divpadsmit gadus vēlāk Ogists Bogēns, kāds Jehovas liecinieks, kuru mēs iesaucām par papu Ogistu, sāka piegādāt maniem vecākiem žurnālu Sargtornis ungāru valodā. Vecākiem patika lasīt Sargtorni, taču par Jehovas lieciniekiem viņi nekļuva.

Lai arī es vēl biju ļoti jauna, manu sirdi dziļi ietekmēja tas, ko es uzzināju no šiem žurnāliem. Papa Ogista vedekla Suzanna Bogēna ņēma mani savā paspārnē, un vecāki ļāva viņai ņemt mani līdzi uz draudzes sapulcēm. Vēlāk, kad es jau biju sākusi strādāt, tēvs sāka piktoties par to, ka svētdienās es gāju uz sapulcēm. Kaut arī tēvs pēc dabas bija ļoti labsirdīgs cilvēks, viņš nereti žēlojās: ”Tu jau tā visu nedēļu esi prom, un svētdienās tu vēl ej uz tām savām sapulcēm.” Taču es turpināju apmeklēt kristiešu sapulces, un kādu dienu tēvs man sacīja: ”Savāc savas mantas un ej, kur gribi!” Bija jau vēls. Man bija tikai 17 gadi, un es nevarēju iedomāties, kur lai es tagad eju. Kājas pašas mani aizveda uz Suzannas māju, un tur es ļāvu vaļu asarām. Es nodzīvoju pie viņas apmēram nedēļu, bet tad tēvs atsūtīja man pakaļ māsu  un lūdza mani atgriezties mājās. Es biju diezgan kautrīga meitene, taču doma no 1. Jāņa 4:18 man palīdzēja palikt nelokāmai. Tur ir teikts, ka ”pilnīga mīlestība aizdzen bailes”. 1942. gadā es kristījos.”

Nenovērtējams garīgs mantojums

Marians: ”Es kristījos 1942. gadā kopā ar savu brāli Stefanu un manām māsām Stefāniju un Melāniju. Dieva vārds, Bībele, mūsu ģimenē allaž tika turēts lielā godā. Sasēdinājis mūs visus pie galda, tēvs mums mēdza lasīt Bībeli poļu valodā. Vakaros vecāki mums bieži vien stāstīja par sludināšanā pieredzētiem gadījumiem. Garīgā gaisotne, kas valdīja ģimenē, palīdzēja mums iemīlēt Jehovu un iemācīja mūs vienmēr uz viņu paļauties. Vēlāk tēva veselība pasliktinājās un viņš bija spiests aiziet no darba, taču viņš turpināja rūpēties par ģimenes locekļu garīgo labklājību un materiālajām vajadzībām.

Tā kā tēvam tagad bija vairāk brīva laika, reizi nedēļā viņš mūsu draudzes jauniešiem pasniedza Bībeles stundas poļu valodā. Šajās nodarbībās es iemācījos lasīt poliski. Tēvs daudz darīja mūsu draudzes jauniešu labā. Kad mūsu draudzi apmeklēja brālis Gustavs Copfers, kas tajā laikā vadīja Jehovas liecinieku darbību Francijā, tēvs sagatavoja kora uzstāšanos un uzvedumu. Uzvedumā tika atainoti Bībelē aprakstītie notikumi, kas risinājās Babilonā ķēniņa Belsacara dzīru laikā. (Daniēla 5:1—31.) Daniēla lomu tēloja Luijs Pjehota, kam vēlāk, nacistu laikā, nācās pieredzēt nežēlīgas vajāšanas. * Lūk, kādu cilvēku sabiedrībā es uzaugu. Mūsu vecāki vienmēr bija aizņemti ar garīgām lietām, un tagad es apzinos, ka viņi ir atstājuši mums ārkārtīgi vērtīgu garīgo mantojumu.

Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, Jehovas liecinieku darbība Francijā tika aizliegta. Reiz mūsu ciemā notika kratīšana. Visas mājas aplenca vācu karavīri. Tēvs drēbju skapī bija ierīkojis dubultu grīdu, kur slēpa bībeliskas publikācijas, taču vairāki bukleti Fašisms vai brīvība atradās vienā no bufetes atvilktnēm. Tēvs ātri izņēma tos un paslēpa priekšnamā pakārtajā žaketē. Mūsu māju pārmeklēja divi vācu karavīri un franču policists. Aizturējuši elpu, mēs gaidījām, kas tagad notiks. Viens no karavīriem sāka pārmeklēt drēbes, kas bija pakārtas priekšnamā, un pēc brīža ienāca pie mums virtuvē ar bukletiem rokā. Karavīrs cieši uz mums paskatījās, nolika bukletus uz galda un turpināja meklēt citur. Es ātri paķēru bukletus un ieliku tos atvilktnē, kas jau bija pārmeklēta. Vēlāk šis karavīrs par bukletiem neteica ne vārda — izskatījās tā, it kā viņš par tiem būtu pilnīgi aizmirsis.

Sāku pilnas slodzes kalpošanu

1948. gadā es nolēmu kalpot Jehovam pilnu slodzi un izteicu vēlēšanos kļūt par pionieri. Pēc dažām dienām es saņēmu vēstuli no Jehovas liecinieku Francijas filiāles. Tajā bija teikts, ka esmu norīkots uz Sedānu, pilsētu, kas atrodas pie Beļģijas robežas, lai kalpotu par pionieri vietējā draudzē. Vecāki bija ļoti priecīgi par manu lēmumu kalpot Jehovam pilnu slodzi. Tēvs gan man aizrādīja, ka pioniera kalpošana nav nekāda izprieca. Tas esot smags darbs. Pēc tam viņš man sacīja, ka viņa mājas durvis man vienmēr būs vaļā un, ja man būs grūti, viņš man palīdzēs. Kaut gan naudas maniem vecākiem nebija daudz, viņi man nopirka jaunu velosipēdu. Es joprojām glabāju šī pirkuma kvīti, un ikreiz, kad uz to paskatos, acīs sariešas asaras. Tēvs un māte nomira 1961. gadā, taču es joprojām neesmu aizmirsis tēva gudros vārdus — tie ir uzmundrinājuši un mierinājuši mani visus šos gadus.

Mani ļoti uzmundrināja arī Elīze Mote — kāda padzīvojusi kristīgā māsa, kas dzīvoja Sedānā. Vasarā mēs kopā devāmies sludināt  uz netālajiem lauku ciematiem; es devos ceļā ar velosipēdu, bet Elīze — ar vilcienu. Taču kādu dienu dzelzceļa darbinieki streikoja, un Elīze nevarēja atgriezties mājās. Vienīgais risinājums, kas man ienāca prātā, bija tāds — es nosēdināju Elīzi uz velosipēda bagāžnieka un vedu viņu mājās. Protams, tas nebija diez ko ērts ceļojums. Nākamajā rītā, jau uzlicis uz bagāžnieka spilvenu, es atkal biju klāt un mēs kopā devāmies ceļā. Elīzei vairs nebija jābrauc ar vilcienu, un pusdienlaikā viņa par ietaupīto ceļanaudu varēja nopirkt sev un man kādu karstu dzērienu. Kas būtu domājis, ka mans divritenis kļūs par sabiedrisko transportu!

Jauni pienākumi

1950. gadā brāļi no Francijas filiāles mani iecēla par rajona pārraugu visām Ziemeļfrancijas draudzēm. Kad es par to uzzināju, es ļoti uztraucos. Man taču bija tikai 23 gadi. Tā ir kļūda, es pie sevis domāju. Manu prātu urdīja daudz jautājumu. Vai es esmu pietiekami nobriedis garīgi un fiziski, lai tiktu galā ar jaunajiem pienākumiem? Vai man nebūs grūti pierast pie tā, ka katru nedēļu būs jāmaina dzīvesvieta? Turklāt kopš sešu gadu vecuma man bija kāds redzes defekts — es šķielēju ar vienu aci. Šī iemesla dēļ es bieži vien jutos neērti un vienmēr raizējos par to, ko citi par mani domā. Atgūt līdzsvarotu viedokli par sevi man palīdzēja Gileādas skolas absolvents, misionārs Stefans Behuniks. Brālis Behuniks savulaik tika izraidīts no Polijas par labās vēsts sludināšanu, un Francija bija viņa jaunā norīkojuma vieta. Es apbrīnoju viņa drosmi. Viņam bija dziļa cieņa pret Jehovu un patiesību. Daži uzskatīja, ka viņš ir pārāk stingrs pret mani, bet viņš man daudz ko iemācīja. Viņš bija bezbailīgs cilvēks, un tas stiprināja arī manu pārliecību par saviem spēkiem.

Apmeklējot draudzes un sludinot kopā ar brāļiem un māsām, es pieredzēju daudz ko interesantu. 1953. gadā mani lūdza apmeklēt kādu Paoli kungu, kas dzīvoja Parīzes apkaimē un abonēja žurnālu Sargtornis. Kad satikāmies, Paoli kungs man pastāstīja, ka ir atvaļinājies no armijas un ka viņam ļoti patīk Sargtornis. Viņš sacīja, ka raksts par Kristus nāves Atceres vakaru bija pamudinājis arī viņu atzīmēt šo notikumu un visu to vakaru viņš bija pavadījis, lasīdams psalmus. Tā mēs sarunājāmies gandrīz visu pēcpusdienu. Pirms aiziešanas es īsi parunāju ar viņu arī par kristīšanos. Vēlāk es viņam aizsūtīju ielūgumu uz rajona kongresu, kam bija jānotiek 1954. gada sākumā. Viņš ieradās uz kongresu, un starp tiem 26 cilvēkiem, kas šajā kongresā kristījās, bija arī brālis Paoli. Domājot par šādiem notikumiem, es joprojām izjūtu lielu prieku.”

Roza: ”Es sāku kalpot par pionieri 1948. gada oktobrī. Sākumā mani norīkoja uz Anoru, kas atrodas pie Beļģijas robežas, un tad kopā ar vēl vienu pionieri, Irēnu Kolanski (tagad Leruā), — uz Parīzi. Mēs mitinājāmies mazmazītiņā istabiņā Senžermendeprē gandrīz vai pašā pilsētas centrā. Es, lauku meitene, mazliet baidījos no parīziešiem. Es biju iedomājusies,  ka viņi ir tik izglītoti un gudri. Taču sludinādama viņiem, es drīz vien pārliecinājos, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā visur citur. Diezgan bieži mūs dzina prom durvju sargi, un sākt Bībeles nodarbības nebija viegli. Tomēr arī šādos apstākļos mums izdevās atrast cilvēkus, kas uzklausīja mūsu sludināto vēsti.

1951. gadā kādā rajona kongresā mēs ar Irēnu tikām intervētas un stāstījām par savu kalpošanu. Vai varat iedomāties, kas mūs intervēja? Tas bija gados jaunais rajona pārraugs Marians Šumiga. Iepriekš es jau biju viņu satikusi, bet pēc kongresa mēs sākām sarakstīties. Mums ar Marianu bija daudz kopīga, piemēram: mēs bijām kristījušies tajā pašā gadā un arī pioniera kalpošanu sākām gandrīz vienlaikus. Un galvenais, mēs abi vēlējāmies turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Lūgšanās rūpīgi pārdomājuši savu lēmumu, mēs 1956. gada 31. jūlijā apprecējāmies. Manā dzīvē tas bija liels pavērsiens. Man bija ne tikai jākļūst par labu sievu savam vīram, rajona pārraugam, bet arī jāceļo kopā ar viņu, ik pēc nedēļas mainot dzīvesvietu. Man nebija viegli pielāgoties šādam dzīvesveidam, taču vēlāk mēs pieredzējām daudz prieka.”

Bagāta dzīve

Marians: ”Gadu gaitā mēs ne vienu reizi vien esam piedalījušies kongresu sagatavošanā. Sevišķi patīkamas atmiņas man ir palikušas par kongresu, kas 1966. gadā notika Bordo. Tajā laikā Jehovas liecinieku darbība Portugālē bija aizliegta. Tā kā uz kongresu bija jāierodas arī mūsu ticības biedriem no Portugāles, kongresa runas bija paredzēts tulkot portugāļu valodā. Bija gaidāms, ka Bordo ieradīsies simtiem brāļu un māsu no Portugāles, un mums bija jādomā, kur viņus visus izmitināt. Vietējie Jehovas liecinieki nespēja uzņemt visus kongresa delegātus savās mājās, tāpēc tika noīrēts un par kopmītni pārveidots  kāds bijušais kinoteātris. Mēs noņēmām visus krēslus un skatuves priekškaru izkārām tā, lai sadalītu zāli divās daļās: viena puse bija paredzēta māsām, un otra puse — brāļiem. Mēs ierīkojām dušas un izlietnes, uz grīdas noklājām sienu un pārklājām to ar brezentu. Visi, kas tur dzīvoja, bija ļoti apmierināti.

Kongresa laikā mēs katru vakaru apciemojām savus garīgos brāļus un māsas, kas dzīvoja šajā ēkā. Tur valdīja ļoti patīkama gaisotne. Mēs ar milzīgu interesi klausījāmies gadījumus no sludināšanas, ko šie uzticīgie kristieši bija pieredzējuši, darbodamies aizlieguma apstākļos. Kad kongress bija beidzies un viesi devās mājup, mums visiem acīs bija asaras.

Divus gadus pirms šī kongresa es tiku iecelts par apgabala pārraugu. Un atkal mani mocīja šaubas, vai es varēšu ar visu tikt galā. Taču es sevi mierināju ar domu: ja reiz brāļi Francijas filiālē tā ir nolēmuši, tad acīmredzot viņi uzskata, ka man tas ir pa spēkam. Es ļoti augstu vērtēju iespēju sadarboties ar citiem ceļojošajiem pārraugiem. No viņiem es tik daudz ko iemācījos. Daudziem no viņiem piemīt izcila pacietība un neatlaidība — īpašības, kuras Jehovam ir ļoti svarīgas. Esmu sapratis, ka Jehova vienmēr zina, kur mūs var sameklēt, mums vienīgi ir jāiemācās būt pacietīgiem.

1982. gadā filiāles pārstāvji lūdza mani parūpēties par nelielu poļu valodas grupu, kurā bija tikai 12 sludinātāji un kura pulcējās Parīzes piepilsētā Buloņā-Bijankūrā. Tas bija negaidīts priekšlikums. Kaut arī es zināju teokrātiskos terminus poļu valodā, veidot teikumus man bija grūti. Taču poļu brāļu laipnība un tas, ka viņi vienmēr bija gatavi sadarboties, lielā mērā atviegloja manu uzdevumu. Tagad šī grupa ir izaugusi par draudzi, kurā ir 170 sludinātāji, un gandrīz 60 no tiem kalpo par pionieriem. Vēlāk mēs ar Rozu apmeklējām arī poļu valodas grupas un draudzes Austrijā, Dānijā un Vācijā.

Apstākļi mainās

Draudžu apmeklējumi bija kaut kas tāds, bez kā mēs nevarējām iedomāties savu dzīvi, taču mana veselība pasliktinājās, un kopš 2001. gada es vairs nespēju pildīt ceļojošā pārrauga pienākumus. Mēs atradām dzīvokli Pitivjē pilsētiņā, kur dzīvo mana māsa Ruta. Filiāles pārstāvji mūs iecēla par speciālajiem pionieriem, ļaujot mums sludināt tik daudz stundu, cik mēs savos apstākļos spējam.”

Roza: ”Pirmais gads, kad Marians vairs nebija ceļojošais pārraugs, man bija diezgan grūts. Pārmaiņas bija tik krasas, ka es sajutos nevērtīga. Tad es sev atgādināju, ka joprojām varu lietderīgi izmantot laiku un spēku, kalpodama par pionieri. Tagad es ļoti priecājos par iespēju sadarboties ar citiem pionieriem mūsu draudzē.”

Jehova vienmēr ir rūpējies par mums

Marians: ”Nu jau 48 gadus Roza ir bijusi kopā ar mani, un es esmu ļoti pateicīgs Jehovam par šo laiku. Kalpodams par ceļojošo pārraugu, es pastāvīgi izjutu viņas atbalstu. Nekad viņa nav man teikusi: ”Es negribu vairs ceļot, es gribu dzīvot savā mājā.””

Roza: ”Ik pa laikam kāds man sacīja: ”Tā taču nav normāla dzīve. Jums vienmēr jādzīvo pie citiem.” Bet kāda tad ir tā ”normālā dzīve”? Nereti mēs apkraujam sevi ar mantām, kas traucē mūsu garīgajai darbībai. Viss, kas mums patiesībā ir vajadzīgs, ir ērta gulta, galds un vēl dažas ikdienā noderīgas lietas. Pilnas slodzes kalpošana nav padarījusi  mūs bagātus, taču mums vienmēr ir bijis viss nepieciešamais, lai pildītu Jehovas gribu. Dažkārt kāds man ir jautājis: ”Ko tu darīsi vecumdienās, kad tev nebūs ne savas mājas, ne pensijas?” Atbildes vietā es citēju no Bībeles: ”Kas to Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma.” (Psalms 34:11.) Jehova vienmēr ir gādājis par mums.”

Marians: ”Tiešām, Jehova mums ir devis daudz vairāk nekā tikai pašu nepieciešamo. Atceros, kad 1958. gadā mani deleģēja uz starptautisko kongresu Ņujorkā, mums nebija naudas, par ko nopirkt biļeti Rozai. Tad kādu vakaru viens brālis iedeva mums aploksni, uz kuras bija rakstīts ”Ņujorka”, un Roza varēja braukt uz kongresu kopā ar mani!

Mēs ar Rozu nemaz nenožēlojam gadus, ko esam aizvadījuši kalpošanā Jehovam. Zaudējuši mēs neesam neko, bet ieguvuši esam ļoti daudz — gandarījama pilnu, laimīgu mūžu, kas ir pavadīts pilnas slodzes kalpošanā. Jehova ir tik brīnišķīgs Dievs! Laika gaitā mēs esam iemācījušies arvien vairāk uz viņu paļauties, un mūsu mīlestība pret viņu ir kļuvusi stiprāka un dziļāka. Daži mūsu ticības biedri par savu uzticību Dievam ir samaksājuši ar savu dzīvību. Bet es domāju, ka dzīvi var ziedot arī pakāpeniski, dienu no dienas, gadu no gada. Arī mēs ar Rozu esam centušies tā rīkoties un esam apņēmības pilni to darīt arī turpmāk.”

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 20. lpp.]

Fransuā un Anna Šumigi un viņu bērni — Stefānija, Stefans, Melānija un Marians (ap 1930. gadu). Marians stāv uz krēsla

[Attēls 22. lpp.]

Augšā: pie tirgus stenda ar bībeliskām publikācijām Ziemeļfrancijas pilsētiņā Armantjē (1950. gads)

[Attēls 22. lpp.]

Pa kreisi: Stefans Behuniks un Marians (1950. gads)

[Attēls 23. lpp.]

Roza (pirmā no kreisās) un Irēna (ceturtā no kreisās) aicina cilvēkus uz kongresu (1951. gads)

[Attēls 23. lpp.]

Marians un Roza dienu pirms savām kāzām

[Attēls 23. lpp.]

Kad Marians bija rajona pārraugs, mēs daudz ceļojām ar velosipēdiem