Slavēsim Dievu ”vienā mutē”

”Lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.” (ROMIEŠIEM 15:6.)

1. Kādu pamācību par domstarpību risināšanu Pāvils deva saviem ticības biedriem?

KRISTIEŠIEM nav visiem vienāda gaume, un viņu viedokļi dažādos jautājumos ne vienmēr pilnīgi sakrīt. Tomēr visiem kristiešiem ir vienoti jāiet pa ceļu, kas ved uz dzīvību. Vai tas vispār ir iespējams? Jā, tas ir iespējams, ja mēs sīkas domstarpības nepārvēršam par lielām nesaskaņām. Šādu pamācību apustulis Pāvils deva saviem ticības biedriem pirmajā gadsimtā. Kā viņš paskaidroja šo svarīgo domu? Un kā mēs varam sekot Dieva iedvesmotajiem Pāvila padomiem?

Kristiešu vienotības svarīgums

2. Kā Pāvils uzsvēra vienotības nepieciešamību?

² Pāvils apzinājās, cik svarīga ir kristiešu vienotība, un viņš deva labus padomus, lai palīdzētu kristiešiem sadzīvot mīlestībā. (Efeziešiem 4:1—3; Kolosiešiem 3:12—14.) Tomēr, dibinājis daudzas draudzes un vairāk nekā 20 gadus pavadījis, apciemodams un stiprinādams brāļus, viņš labi zināja, ka saglabāt vienotību ne vienmēr ir viegli. (1. Korintiešiem 1:11—13; Galatiešiem 2:11—14.) Tāpēc viņš saviem ticības biedriem, kas dzīvoja Romā, rakstīja: ”Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu.., lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.” (Romiešiem 15:5, 6.) Arī mūsdienās Dieva kalpiem jāslavē Dievs Jehova vienoti — ”vienā mutē”. Vai mēs tā darām?

3., 4. a) Kādas atšķirības starp Romas kristiešiem pastāvēja izcelsmes ziņā? b) Kas bija vajadzīgs, lai Romas kristieši varētu vienprātīgi kalpot Jehovam un slavēt viņu ”vienā mutē”?

³ Daudzi Romas kristieši bija Pāvila draugi. (Romiešiem 16:3—16.) Lai cik atšķirīga būtu brāļu izcelsme un stāvoklis, Pāvils viņus visus mīlēja, atzīdams viņus par ”Dieva mīļotiem”. Viņš rakstīja: ”Es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, jo jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē.” Nav šaubu, ka Romas kristieši daudzējādā ziņā bija lielisks paraugs citiem. (Romiešiem 1:7, 8; 15:14.) Tomēr atsevišķi draudzes locekļi dažos jautājumos nebija vienisprātis. Tā kā arī mūsdienās kristieši nāk no visdažādākajām kultūrām un sabiedrības slāņiem, viņiem ir noderīgi izpētīt Dieva iedvesmotos Pāvila padomus par to, kā risināt domstarpības, jo tie arī viņiem var palīdzēt slavēt Dievu ”vienā mutē”.

⁴ Daļa Romas kristiešu bija ebreju izcelsmes, bet daļa piederēja pie citām tautām. (Romiešiem 4:1; 11:13.) Daži ebreju tautības kristieši acīmredzot nekādi nespēja atteikties no vairākām paražām, kuras viņi bija ievērojuši saskaņā ar Mozus bauslību, lai gan viņiem būtu bijis jāsaprot, ka tās vairs nav glābšanas priekšnoteikums. Turpretī citi ebreju kristieši, atzīdami, ka Kristus upuris viņus ir atbrīvojis no agrākajiem ierobežojumiem, bija mainījuši dažus ieradumus. (Galatiešiem 4:8—11.) Tomēr, kā norādīja Pāvils, visi šie kristieši bija ”Dieva mīļoti”. Viņi visi varēja slavēt Dievu ”vienā mutē”, ja vien saglabāja pareizu attieksmi cits pret citu. Arī mums var būt atšķirīgi viedokļi par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, tāpēc rūpīgi izanalizēsim, kā Pāvils paskaidroja šo svarīgo principu. (Romiešiem 15:4.)

 ”Neatstumiet cits citu”

5., 6. Kāpēc kristiešiem Romas draudzē bija atšķirīgi viedokļi jautājumā par ēdienu?

⁵ Vēstulē romiešiem Pāvils aplūkoja kādu situāciju, kurā izpaudās atšķirīgi viedokļi. Viņš rakstīja: ”Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus.” Kāpēc tā bija? Jāatceras, ka Mozus bauslībā bija aizliegts ēst cūkgaļu. (Romiešiem 14:2; 3. Mozus 11:7.) Taču līdz ar Jēzus nāvi bauslība bija zaudējusi spēku. (Efeziešiem 2:15.) Trīsarpus gadus pēc Jēzus nāves eņģelis sacīja Pēterim, ka Dievs vairs nevienu pārtikas produktu neuzskata par nešķīstu. (Apustuļu darbi 11:7—12.) Ņemot to vērā, daži ebreju tautības kristieši droši vien uzskatīja, ka viņi var ēst cūkas gaļu un, iespējams, arī citus produktus, kas pēc bauslības bija aizliegti.

⁶ Tomēr citiem ebreju kristiešiem, visticamāk, jau doma vien, ka viņi varētu ēst šos agrāk par nešķīstiem atzītos produktus, likās pretīga. Iespējams, viņi neviļus jutās aizskarti, redzot savus tautiešus, kas kļuvuši par kristiešiem, ēdam šādu pārtiku. Savukārt tie kristieši, kuri bija cēlušies no citām tautām un kuru agrākā reliģija droši vien nebija prasījusi atturēties no kādiem produktiem, varbūt bija neizpratnē, kāpēc kādam būtu jāstrīdas ēdiena dēļ. Protams, nebija nekas nosodāms, ja kāds nolēma neēst noteiktus produktus, ja vien viņš neapgalvoja, ka tas ir nepieciešams, lai saņemtu glābšanu. Tomēr atšķirīgie viedokļi viegli varēja izraisīt draudzē nesaskaņas. Romas kristiešiem bija jābūt uzmanīgiem, lai nepieļautu, ka šādas uzskatu atšķirības viņiem traucētu slavēt Dievu ”vienā mutē”.

7. Kā atšķīrās kristiešu viedokļi par īpašu nosacījumu ievērošanu kādā noteiktā nedēļas dienā?

⁷ Pāvils minēja vēl otru piemēru: ”Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas.” (Romiešiem 14:5.) Mozus bauslībā bija noteikts, ka sabatā nedrīkst darīt nekādu darbu. Pat ceļošana šajā dienā bija stingri ierobežota. (2. Mozus 20:8—10; Mateja 24:20; Apustuļu darbi 1:12.) Kad bauslība tika atcelta, šie aizliegumi zaudēja spēku. Taču dažiem ebreju  kristiešiem doma par darbu vai ceļošanu dienā, kuru viņi agrāk bija uzskatījuši par svētu, varbūt lika justies nelāgi. Varbūt viņi joprojām septīto nedēļas dienu veltīja vienīgi garīgiem mērķiem, lai gan Dievs vairs neprasīja ievērot sabatu. Vai bija nepareizi tā rīkoties? Nē, tas nebija nekas slikts, ja vien viņi neapgalvoja, ka sabata ievērošana ir Dieva prasība. Tāpēc aiz cieņas pret ticības biedru sirdsapziņu Pāvils rakstīja: ”Ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā!” (Romiešiem 14:5.)

8. Kas Romas kristiešiem nebija jādara, lai gan viņiem bija jāizturas iejūtīgi pret ticības biedriem, respektējot to sirdsapziņu?

⁸ Tomēr, lai gan Pāvils sirsnīgi mudināja brāļus būt pacietīgiem ar tiem, kam daži ar sirdsapziņu saistīti jautājumi sagādāja grūtības, viņš stingri nosodīja draudzes locekļus, kas mēģināja piespiest ticības biedrus pakļauties Mozus bauslībai, uzskatīdami to par glābšanas priekšnoteikumu. Piemēram, ap mūsu ēras 61. gadu Pāvils uzrakstīja vēstuli ebreju kristiešiem, kurā viņš ļoti pārliecinoši paskaidroja, ka Mozus bauslība vairs nav jāievēro, jo kristiešu cerība balstās uz kaut ko pārāku — uz Jēzus izpirkuma upuri. (Galatiešiem 5:1—12; Titam 1:10, 11; Ebrejiem 10:1—17.)

9., 10. Ko kristieši nedrīkst darīt? Paskaidrojiet.

⁹ Kā redzams, Pāvils uzsvēra, ka uzskatu dažādībai nav jākļūst par draudu vienotībai, ja vien netiek pārkāpti kristīgie principi. Tāpēc Pāvils kristiešiem, kuru sirdsapziņa bija vājāka, vaicāja: ”Kā tad tu tiesā savu brāli?” Un stiprākajiem (varbūt tiem, kuru sirdsapziņa ļāva ēst bauslības aizliegtos produktus vai strādāt sabatā) viņš jautāja: ”Kāpēc tu nicini savu brāli?” (Romiešiem 14:10.) Saskaņā ar Pāvila vārdiem, kristieši, kuru sirdsapziņa ir vājāka, nedrīkst nosodīt brāļus, kuriem ir plašāks viedoklis. Savukārt tie kristieši, kas ir stiprāki, nedrīkst nicināt savus brāļus, kam dažās jomās sirdsapziņa joprojām nav stipra. Visiem ir jāciena citu pareizie motīvi un jāseko padomam: ”Nedomājiet sevi augstākus, kā pienākas.” (Romiešiem 12:3, 18, JDV.)

¹⁰ Paskaidrodams, kāds ir līdzsvarots viedoklis, Pāvils rakstīja: ”Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis.” Pēc tam viņš piebilda: ”Arī Kristus mūs nav atstūmis, par godu Dievam.” Tā kā Dievs un Kristus pieņem gan stipros, gan vājos, mums jāattīsta līdzīga attieksme pret brāļiem un mēs nedrīkstam atstumt cits citu. (Romiešiem 14:3; 15:7.) Vai kādam gan varētu būt pamatots iemesls tam nepiekrist?

 Brālīga mīlestība vairo vienotību

11. Ar ko bija unikāla tā situācija, kas pastāvēja Pāvila laikā?

¹¹ Savā vēstulē romiešiem Pāvils runāja par unikālu situāciju. Jehova nesen bija atcēlis vienu derību un nodibinājis citu, un dažiem bija grūti pielāgoties šai pārmaiņai. Mūsdienās situācija ir citāda, tomēr reizēm var rasties līdzīgas grūtības.

12., 13. Kādas ir dažas no situācijām, kurās mūsdienu kristieši var izturēties ar iejūtību pret brāļiem, respektējot viņu sirdsapziņu?

¹² Piemēram, kāda kristiete varbūt agrāk ir piederējusi pie reliģijas, kas prasa ievērot stingru atturību apģērbā un ārējā izskatā. Arī pēc tam, kad viņa ir pieņēmusi patiesību, viņai varbūt ir grūti pieņemt domu, ka sievietes drīkst valkāt košas drēbes un ar gaumi lietot kosmētiku. Tā kā, ģērbjoties vienkārši, neviens Bībeles princips netiek pārkāpts, nebūtu pareizi, ja kāds mēģinātu pierunāt šo kristieti rīkoties pretēji viņas sirdsapziņai. Bet viņai savukārt jāapzinās, ka viņa nedrīkst kritizēt citas kristietes, kurām sirdsapziņa ļauj ģērbties košāk un lietot kosmētiku.

¹³ Aplūkosim vēl vienu piemēru. Varbūt kāds kristietis ir audzis vidē, kur alkohola lietošana tiek stingri nosodīta. Mācīdamies Bībeles patiesību, viņš ir uzzinājis, ka Bībelē vīns ir atzīts par Dieva dāvanu un mērenā daudzumā to ir atļauts dzert. (Psalms 104:15.) Šis kristietis piekrīt Bībeles viedoklim, bet savas audzināšanas dēļ viņš joprojām pilnīgi atturas no alkoholiskajiem dzērieniem. Taču viņš nenosoda tos, kas, nezaudējot mērenību, reizēm lieto alkoholu. Tā viņš rīkojas saskaņā ar Pāvila vārdiem: ”Mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.” (Romiešiem 14:19.)

14. Kādos gadījumos kristieši var likt lietā principus, uz kuriem balstīti Pāvila padomi vēstulē romiešiem?

¹⁴ Var rasties arī citas situācijas, kurās jāliek lietā pamatprincipi, uz kuriem balstīti Pāvila padomi Romas kristiešiem. Kristiešu draudzē ir daudz dažādu cilvēku ar atšķirīgu gaumi, tāpēc arī lēmumi, ko viņi pieņem tādos jautājumos kā, piemēram, apģērbs un ārējais izskats, mēdz būt atšķirīgi. Protams, Bībelē ir doti skaidri principi, kurus ievēro visi godprātīgi kristieši. Nevienam no mums nav jānēsā ekstravagants vai nepieklājīgs apģērbs vai pārlieku ekscentriska frizūra, un mums jāuzmanās, lai mūsu ārienē neizpaustos šīs pasaules negatīvās iezīmes. (1. Jāņa 2:15—17.) Kristieši apzinās, ka viņi vienmēr, arī atpūtas brīžos, ir Dieva kalpi, Visuma augstākā Valdnieka pārstāvji. (Jesajas 43:10; Jāņa 17:16; 1. Timotejam 2:9, 10.) Taču daudzās jomās kristiešiem ir plašas izvēles iespējas. *

Nekļūsim citiem par klupšanas akmeni

15. Kādos apstākļos kristietis aiz iejūtības pret brāļiem varētu atturēties no kādas rīcības, kaut gan tā pati par sevi nav nepareiza?

¹⁵ Vēstulē Romas kristiešiem Pāvils pievērš uzmanību vēl kādam svarīgam principam. Dažkārt kristietis, kura sirdsapziņa ir labi apmācīta, varbūt nolemj nedarīt kaut ko, kas pats par sevi nemaz nav nepareizs, ja viņš redz, ka tas citiem varētu kļūt par klupšanas akmeni. Šādos gadījumos, kad pastāv iespēja, ka mūsu rīcība varētu paklupināt citus, ir jāņem vērā Pāvila vārdi: ”Ir labāk neēst gaļas un nedzert vīna, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina.” (Romiešiem 14:14, 20, 21.) ”Mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” (Romiešiem 15:1, 2.) Ja mūsu rīcība varētu darīt nemierīgu kāda cita kristieša sirdsapziņu,  brālīga mīlestība mūs mudinās parādīt iejūtību un atturēties no šādas rīcības. Ilustrācijai var minēt piemēru ar alkohola lietošanu. Kristieši drīkst mērenā daudzumā dzert vīnu un citus alkoholiskos dzērienus, bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ kristietis, lietodams alkoholu, varētu paklupināt kādu citu, viņš rīkojas pareizi, ja nepastāv uz savām tiesībām.

16. Kā mēs varam parādīt iejūtību pret cilvēkiem, kas dzīvo vietā, kur mēs sludinām?

¹⁶ Šo principu ir labi ievērot arī attiecībās ar cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes. Piemēram, ir vietas, kur liela daļa iedzīvotāju pieder pie reliģijas, kas māca kādu nedēļas dienu uzskatīt par svētu dienu, kurā nedrīkst strādāt. Lai nekļūtu kaimiņiem par klupšanas akmeni un neradītu šķēršļus sludināšanai, kristieši šādās vietās pēc iespējas cenšas nedarīt šajā nedēļas dienā neko tādu, kas apkārtējiem liktos nepieņemams. Minētais princips var attiekties arī uz citiem gadījumiem: piemēram, varbūt kāds turīgs kristietis pārceļas uz citu dzīvesvietu, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, un šajā jaunajā vietā vairākums cilvēku ir diezgan trūcīgi. Viņš varētu parādīt iejūtību pret saviem jaunajiem kaimiņiem, ģērbdamies vienkāršās drēbēs un varbūt arī citās jomās dzīvodams pieticīgāk, nekā viņa līdzekļi atļauj.

17. Kāpēc ir saprātīgi domāt par citiem, kad mēs izlemjam, ko darīt un ko nedarīt?

¹⁷ Vai ir saprātīgi gaidīt, ka tie, ”kas [ir] stipri”, šādi pielāgosies citiem? Aplūkosim kādu ilustrāciju: pieņemsim, ka mēs braucam pa šoseju un ieraugām, ka priekšā daži bērni iet pa šosejas malu bīstami tuvu braucošajām automašīnām. Vai mēs turpināsim braukt ar maksimālo atļauto ātrumu tāpēc vien, ka mums uz to ir likumīgas tiesības? Nē, mēs tā nerīkosimies — mēs samazināsim ātrumu, lai neapdraudētu bērnus. Dažkārt līdzīga gatavība ”samazināt ātrumu” jeb piekāpties ir vajadzīga attiecībās gan ar ticības biedriem, gan ar citiem cilvēkiem. Varbūt mums ir neapstrīdamas tiesības kaut ko darīt un mēs ar šo rīcību nepārkāptu nevienu Bībeles principu, bet, ja mēs ar to varētu aizskart citus vai nelabvēlīgi ietekmēt  tos, kuru sirdsapziņa nav tik stipra, kristīgā mīlestība mūs mudinās būt apdomīgiem. (Romiešiem 14:13, 15.) Saglabāt vienotību un rūpēties par Valstības interesēm ir svarīgāk nekā īstenot savas personiskās tiesības.

18., 19. a) Kāpēc var teikt, ka mēs, izturēdamies pret citiem ar iejūtību, sekojam Jēzus paraugam? b) Kādā ziņā mēs esam pilnīgi vienoti, un kādi jautājumi būs apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁸ Rīkodamies saskaņā ar tikko aplūkotajiem principiem, mēs sekojam visizcilākajam paraugam. Pāvils rakstīja: ”Arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam, bet, kā ir rakstīts: ”To zaimi, kas tevi apsmēja, krituši uz mani.”” Jēzus bija gatavs atdod par mums savu dzīvību. Savukārt mums ir jābūt gataviem upurēt kādas no savām tiesībām, ja tā mēs varam palīdzēt tiem, ”kas nav tik stipri”, kopā ar mums slavēt Dievu. Ja mēs esam iecietīgi un augstsirdīgi pret kristiešiem, kuriem ir vājāka sirdsapziņa, un ja esam gatavi no kaut kā atteikties, lai nekļūtu viņiem par klupšanas akmeni, nevis stūrgalvīgi pastāvam uz savām tiesībām, tad mēs rīkojamies ”Kristus Jēzus garā”. (Romiešiem 15:1—5.)

¹⁹ Lai gan tajos jautājumos, kas nav saistīti ar Bībeles principiem, mūsu viedokļi var būt atšķirīgi, pielūgsmes jautājumos mēs esam pilnīgi vienoti. (1. Korintiešiem 1:10.) Šī vienotība izpaužas, piemēram, mūsu attieksmē pret tiem, kas pretojas patiesajai pielūgsmei. Bībelē šādi pretinieki ir saukti par svešiniekiem, un tajā izskan brīdinājums sargāties no ”svešinieku balss”. (Jāņa 10:5.) Kā mēs varam pazīt šos svešiniekus? Kā mums pret viņiem būtu jāizturas? Šie jautājumi būs apskatīti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Kā jūs atbildētu?

• Kādā gadījumā atšķirīgi uzskati personiskos jautājumos nekļūs par draudu mūsu vienotībai?

• Kāpēc kristiešiem jāizturas ar sirsnīgu iejūtību citam pret citu?

• Kādas ir dažas no situācijām, kurās mēs varam likt lietā Pāvila padomu par vienotību, un kas mūs mudina to darīt?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 9. lpp.]

Pāvila padomi par vienotību kristiešu draudzei bija ļoti svarīgi

[Attēls 10. lpp.]

Kristieši ir vienoti, lai cik dažāda būtu viņu izcelsme

[Attēls 12. lpp.]

Kā autovadītājai būtu jārīkojas šajā situācijā?