5. Mozus grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
5. Mozus grāmata
RIT 1473. gads pirms mūsu ēras. Ir pagājuši četrdesmit gadi, kopš Jehova izglāba Izraēla bērnus no verdzības Ēģiptē. Visus šos gadus izraēlieši ir pavadījuši tuksnesī, un viņiem joprojām nav savas zemes. Bet nu beidzot tauta ir pie Apsolītās zemes sliekšņa. Kas ar izraēliešiem notiks, kad viņi pārņems šo zemi savā īpašumā? Ar kādām grūtībām viņi sastapsies, un kā tās būs iespējams pārvarēt?
Pirms izraēlieši pāriet Jordānu un nonāk Kanaāna zemē, Mozus sagatavo draudzi grūtajam uzdevumam, kas to gaida. Viņš to dara, teikdams vairākas runas, kurās ir ietverts uzmundrinājums, iedrošinājums, pamudinājumi un brīdinājumi. Mozus atgādina izraēliešiem, ka viņiem jākalpo tikai un vienīgi Dievam Jehovam un ka viņi nedrīkst staigāt apkārtējo tautu ceļus. Šīs runas veido lielāko daļu 5. Mozus grāmatas satura. Tajās dotie padomi ir ļoti noderīgi arī mums, jo arī mēs dzīvojam pasaulē, kurā nepavisam nav viegli kalpot vienīgi Jehovam. (Ebrejiem 4:12.)
5. Mozus grāmatā aptvertais laikposms ir nedaudz ilgāks par diviem mēnešiem. * (5. Mozus 1:3; Jozuas 4:19.) Noskaidrosim, kā šajā grāmatā ietvertā informācija mums var palīdzēt mīlēt Dievu Jehovu ar visu savu sirdi un uzticīgi viņam kalpot.
”NEAIZMIRSTI NOTIKUMUS, KO TAVAS ACIS IR REDZĒJUŠAS”
Savā pirmajā runā Mozus sīki stāsta par to, ko izraēlieši ir pieredzējuši tuksnesī, it īpaši par tiem notikumiem, ko izraēliešiem būtu noderīgi atcerēties tagad, kad viņi gatavojas pārņemt savā īpašumā Apsolīto zemi. Stāstījums par tiesnešu iecelšanu izraēliešiem droši vien atgādina, ka Jehova vada savu tautu un ar mīlestību rūpējas par to. Mozus piemin arī to, ka desmit izlūku nelabvēlīgā ziņojuma dēļ iepriekšējā paaudze nav iegājusi Apsolītajā zemē. Šis brīdinošais piemērs, jādomā, spēcīgi ietekmē Mozus klausītājus, kas redz šo zemi savu acu priekšā.
Kad izraēlieši atsauc atmiņā uzvaras, ko Jehova viņiem jau ir devis, noteikti vairojas viņu drosme, kas ir ļoti vajadzīga, lai sāktu iekarot zemi otrpus Jordānai. Šajā zemē ir plaši izplatīta elkdievība, tāpēc īsti vietā ir Mozus izteiktie stingrie brīdinājumi nepielūgt elkus.
Bībeles pantu skaidrojums.
2:4—6, 9, 19, 24, 31—35; 3:1—6. Kāpēc izraēlieši iznīcināja dažas tautas, kas dzīvoja austrumos no Jordānas, bet citas ne? Jehova izraēliešiem aizliedza karot ar Ēzava bērniem. Šāds norādījums tika dots tāpēc, ka tie bija Jēkaba brāļa pēcnācēji. Izraēlieši nedrīkstēja nodarīt nekādu pārestību moābiešiem un amoniešiem vai karot ar tiem, jo tie bija Ābrahāma brāļadēla Lata pēcnācēji. Bet neko tamlīdzīgu nevarēja teikt par amoriešu ķēniņiem Sihonu un Ogu. Tāpēc, kad Sihons neļāva izraēliešiem iziet cauri savai zemei un Ogs iznāca viņus sastapt un ar viņiem cīnīties, Jehova izraēliešiem pavēlēja nopostīt šiem valdniekiem pakļautās pilsētas un nevienu tajās neatstāt dzīvu.
4:15—20, 23, 24. Vai aizliegums darināt tēlus nozīmē, ka ir nepareizi kaut ko atveidot mākslinieciskos nolūkos? Nē, tā tas nav jāsaprot. Šis aizliegums bija vērsts pret tēlu darināšanu reliģiskiem nolūkiem — pret ”krišanu ar savu vaigu pie zemes” tēlu priekšā un kalpošanu tiem. Bībelē nav aizliegts veidot skulptūras vai kaut ko gleznot mākslinieciskos nolūkos. (1. Ķēniņu 7:18, 25.)
Ko mēs varam mācīties.
1:2, 19. Izraēlieši aptuveni 38 gadus klejoja tuksnesī, lai gan Kadeš-Barnea bija tikai ”vienpadsmit dienu gājumā no Horeba [kalnainā apvidus ap Sinaja kalnu, kur tika doti desmit baušļi] pa Seīra kalnu ceļu”. Tā bija dārgā maksa par nepaklausību Dievam Jehovam. (4. Mozus 14:26—34.)
1:16, 17. Dieva taisnīguma principi nav mainījušies. Tie, kam tiek uzticēta tiesisku jautājumu izskatīšana kristiešu draudzē, nedrīkst pieļaut, ka viņu lēmumu ietekmētu favorītisms vai bailes no cilvēkiem.
4:9. Izraēliešu dzīve varēja būt sekmīga tikai tad, ja viņi ”neaizmirstu notikumus, ko [viņu] acis ir redzējušas”. Mūsdienās, kad drīz tiks izveidota jaunā pasaule, ir svarīgi cītīgi iedziļināties Bībelē un pārdomāt Jehovas brīnišķīgos darbus.
MĪLESTĪBA PRET JEHOVU, PAKLAUSĪBA VIŅA BAUŠĻIEM
Savā otrajā runā Mozus stāsta, kā pie Sinaja kalna tika dota bauslība, un atkārto desmit baušļus. Viņš nosauc septiņas tautas, kas pilnīgi jāiznīcina. Izraēliešiem tiek atgādināts kaut kas svarīgs, ko viņi ir iemācījušies tuksnesī: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet.. cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.” Kaut arī apstākļi izraēliešu dzīvē ir mainījušies, viņiem ”jātur visi baušļi”. (5. Mozus 8:3; 11:8.)
Pēc apmešanās Apsolītajā zemē izraēliešiem būs vajadzīgi likumi ne tikai par kalpošanu Dievam, bet arī par tiesas spriešanu, pārvaldi, karošanu, kā arī par to, kādas sabiedriskās un personiskās dzīves normas jāievēro ikdienā. Mozus atkārto šos likumus un uzsver, cik svarīgi ir mīlēt Jehovu un klausīt viņa baušļiem.
Bībeles pantu skaidrojums.
8:3, 4. Ko nozīmē vārdi, ka izraēliešu drēbes netapa par skrandām un nekrita nost un viņu kājas neuztūka, kamēr viņi klejoja pa tuksnesi? Tas bija brīnums, tāpat kā tas, ka viņi regulāri dabūja mannu. Izraēlieši visu laiku valkāja tās pašas drēbes un tos pašus apavus, ar kuriem viņi bija devušies ceļā, acīmredzot nododami tos cits citam, kad bērni kļuva pieauguši un pieaugušie nomira. Salīdzinot abas reizes, kad tika veikta tautas skaitīšana — izraēliešu klejojumu sākumā un beigās —, var redzēt, ka viņu skaits nebija pieaudzis, tātad viņiem pietika ar sākotnējo drēbju un apavu daudzumu. (4. Mozus 2:32; 26:51.)
14:21. Kāpēc izraēlieši drīkstēja atdot svešiniekam vai pārdot svešzemniekam beigtu dzīvnieku, kam nebija notecinātas asinis un ko viņi paši nedrīkstēja ēst? Bībelē vārds ”svešinieks” var attiekties uz neizraēlieti, kas bija kļuvis par prozelītu, kā arī uz cilvēku, kas dzīvoja kopā ar izraēliešiem, ievēroja viņu zemes galvenos likumus, bet nebija kļuvis par Jehovas kalpu. Svešinieki, kas nebija prozelīti, nebija pakļauti bauslībai un varēja dažādi izmantot dzīvniekus, kam nebija notecinātas asinis. Izraēlieši drīkstēja viņiem atdot vai pārdot šādus dzīvniekus. Turpretī prozelītiem bija jāpakļaujas bauslības derībai. Kā redzams no 3. Mozus grāmatas 17. nodaļas 10. panta, viņiem bija aizliegts ēst dzīvnieku asinis.
24:6. Kāpēc ir teikts, ka cilvēks, kurš paturēja ”ķīlā roku dzirnavas vai arī virsējo dzirnu akmeni”, bija paturējis ķīlā ”dzīvību”? Roku dzirnavas un to virsējais akmens simbolizēja cilvēka dzīvību jeb iztikas līdzekļus. Paturot tos ķīlā, visai ģimenei tiktu atņemta iespēja sagādāt dienišķo maizi.
25:9. Kāpēc cilvēkam, kurš negribēja precēt sava mirušā brāļa sievu, bija jānomauc no kājas sandale un jāspļauj sejā? Saskaņā ar senu izraēliešu paradumu, kas regulēja atpirkšanas tiesības, ”viens novilka savu kurpi un deva to otram”. (Rutes 4:7.) Tātad sandales novilkšana cilvēkam, kurš negribēja precēt sava mirušā brāļa sievu, apstiprināja, ka viņš ir atteicies no savām tiesībām un iespējas radīt pēcnācēju savam brālim. Tas tika uzskatīts par apkaunojumu. (5. Mozus 25:10.) Apkaunojums bija arī spļaušana sejā. (4. Mozus 12:14.)
Ko mēs varam mācīties.
6:6—9. Tāpat kā izraēliešiem bija labi jāpārzina bauslība, mums jāzina Dieva norādījumi, allaž par tiem jādomā un jāmāca tie saviem bērniem. Mums ”tie.. ir jāsien kā zīme uz savas rokas” — ar savu rīcību, ko simbolizē rokas, jāapliecina, ka esam paklausīgi Jehovam. Un kā ”zīmei.. acu starpā uz pieres” mūsu paklausībai jābūt labi redzamai no malas.
6:16. Nekad nekārdināsim Jehovu, kā to darīja izraēlieši pie Masas, kur viņi kurnēja par ūdens trūkumu. (2. Mozus 17:1—7.)
8:11—18. Materiālisma dēļ cilvēks var aizmirst Jehovu.
9:4—6. Mums jāuzmanās no paštaisnuma.
13:7. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūs kāds novērstu no kalpošanas Jehovam.
14:1. Pašsakropļošanās liecina par necieņu pret cilvēka ķermeni, tā var būt saistīta ar viltus reliģiju, un no tās jāvairās. (1. Ķēniņu 18:25—28.) Tā kā mēs ticam augšāmcelšanai, šāda pārspīlēta sēru izpausme par mirušajiem nav pieņemama.
20:5—7; 24:5. Pat tad, ja veicams svarīgs uzdevums, ir jāizturas iejūtīgi pret cilvēkiem, kuriem ir īpaši apstākļi.
22:23—27. Viens no labākajiem aizsardzības paņēmieniem, ko sieviete var izmantot, ja viņai draud izvarošana, ir palīgā saukšana.
”IZVĒLIES DZĪVĪBU”
Savā trešajā runā Mozus paziņo, ka pēc pāriešanas pār Jordānu izraēliešiem jāuzraksta baušļi uz lieliem akmeņiem un ka ir jāpasludina lāsti, kas viņus piemeklēs nepaklausības gadījumā, un svētības, ko viņi saņems, ja būs paklausīgi. Ceturtās runas sākumā no jauna tiek apstiprināta derība starp Jehovu un izraēliešiem. Mozus atkal brīdina no nepaklausības un mudina tautu ”izvēlēties dzīvību”. (5. Mozus 30:19.)
Mozus ne tikai saka četras runas, bet arī runā par vadoņa maiņu un iemāca izraēliešiem skaistu dziesmu, kurā tiek slavēts Jehova un izskan brīdinājums par to, cik bēdīgas sekas būs neuzticībai. Svētījis izraēliešu ciltis, Mozus 120 gadu vecumā nomirst un tiek apglabāts. Tauta par viņu sēro 30 dienas — tā ir gandrīz puse no visa laika, par ko stāstīts 5. Mozus grāmatā.
Bībeles pantu skaidrojums.
32:13, 14. Kā izraēlieši varēja mieloties ar ”jēru taukiem”, ja taukus ēst viņiem bija aizliegts? Vārds ”tauki” šeit lietots pārnestā nozīmē un attiecas uz ganāmpulka labāko daļu. To apstiprina fakts, ka pantā ir lietoti arī citi poētiski izteicieni, piemēram, ”vīna ogu asinis”.
33:1—29. Kāpēc svētības vārdos, ko Mozus teica Izraēla bērniem, nebija minēts Simeons? Tas bija tāpēc, ka Simeons un Levijs bija rīkojušies ”nežēlīgi” un viņu dusmas bija ”varmācīgas”. (1. Mozus 34:13—31; 49:5—7.) Viņiem abiem netika piešķirts gluži tāds pats mantojums kā citām ciltīm. Levijs saņēma 48 pilsētas, bet Simeona daļa bija Jūdas īpašumu vidū. (Jozuas 19:9; 21:41, 42.) Ņemot to vērā, Mozus neizteica īpašu svētību Simeonam, taču visam Izraēlam domātie svētības vārdi attiecās arī uz Simeonu.
Ko mēs varam mācīties.
31:12. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, jābūt klāt draudzes sapulcēs un jācenšas klausīties un mācīties.
32:4. Viss, ko Jehova dara, ir pilnīgs — viņa rīcībā nevainojamā līdzsvarā izpaužas taisnīgums, gudrība, mīlestība un spēks.
Ļoti noderīga grāmata
5. Mozus grāmatā apliecināts, ka Jehova ir ”vienīgais Kungs”. (5. Mozus 6:4.) Tajā stāstīts par tautu, kurai bija īpašas attiecības ar Dievu. Tāpat tajā lasāms brīdinājums vairīties no elku pielūgsmes un uzsvērta nepieciešamība pielūgt vienīgi patieso Dievu.
Nav šaubu, ka 5. Mozus grāmata ir ārkārtīgi vērtīga. Lai gan mums nav jāievēro Mozus bauslība, mēs no tās varam uzzināt daudz ko tādu, kas mums palīdzēs ”to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku”. (5. Mozus 6:5.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 3. rk. Grāmatas pēdējo nodaļu, kurā stāstīts par Mozus nāvi, acīmredzot ir sarakstījis Jozua vai augstais priesteris Ēleāzars.
[Karte 24. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
SEĪRA
Kadeš-Barnea
Sinaja kalns (Horebs)
Sarkanā jūra
[Norāde par autortiesībām]
Based on maps copyrighted by Pictorial Archive (Near Eastern History) Est. and Survey of Israel
[Attēls 24. lpp.]
Lielāko daļu 5. Mozus grāmatas satura veido Mozus runas
[Attēls 26. lpp.]
Ko var mācīties no tā, ka Jehova sagādāja mannu?
[Attēls 26. lpp.]
Cilvēks, kurš paturēja ķīlā roku dzirnavas vai to virsējo akmeni, bija paturējis ķīlā ”dzīvību”