Dzīvesstāsts

Izglītība mūža garumā

PASTĀSTĪJIS HAROLDS GLŪJASS

Vairāk nekā septiņdesmit gadus man atmiņā stāv kāda bērnības aina. Es sēžu mātes virtuvē un pētu etiķeti, uz kuras lasāms uzraksts ”Ceilonas tēja”. Etiķetē attēlotas sievietes, kas plūc tējas lapas Ceilonas (tagadējās Šrilankas) sulīgi zaļajos laukos. Šis skats, kas tik ļoti atšķīrās no saules izdedzinātās Dienvidaustrālijas ainavas, ko varēja vērot no mūsu mājām, neatvairāmi valdzināja manu iztēli. Es domāju par to, cik neparasta un skaista zeme ir Ceilona. Tolaik man pat prātā nevarēja ienākt, ka es 45 gadus kalpošu par misionāru šajā brīnišķīgajā salā.

ES NĀCU pasaulē 1922. gada aprīlī, un, jāteic, pasaule toreiz bija pavisam citāda nekā tagad. Mūsu ģimene dzīvoja netālu no nomaļās pilsētiņas Kimbas, kas atrodas plašā Austrālijas kontinenta dienvidos. Mums piederēja lauku saimniecība, un mēs audzējām labību šajā vientuļajā vietā, no kuras tālāk uz ziemeļiem pletās sausi, neapdzīvoti līdzenumi. Dzīve bija grūta, jo pastāvīgi bija jācīnās ar sausumu, kaitēkļiem un nepanesamu svelmi. Mēs mitinājāmies nelielā mājiņā, kas būtībā bija tikai no skārda plāksnēm celta būda, un māte strādāja vaiga sviedros, rūpēdamās par tēvu un mums, sešiem bērniem.

Taču man dzīve nomaļajos Austrālijas laukos bija brīvības un aizraujošu notikumu pilna. Atceros, kādu bijību man bērnībā iedvesa varenie vērši, kas strādāja, atbrīvodami zemi  no krūmiem, un gaudojošās smilšu vētras, kas brāzās pāri klajumiem un piepildīja gaisu ar necaurredzamiem putekļu mākoņiem. Var teikt, ka dzīves gudrību es sāku apgūt jau ilgi pirms tam, kad sāku mācīties mazajā skoliņā, līdz kurai bija jāiet pieci kilometri un kurā visus bērnus mācīja viens vienīgs skolotājs.

Mani vecāki bija ticīgi cilvēki, lai gan baznīcu viņi neapmeklēja — galvenokārt tāpēc, ka mēs dzīvojām pārāk tālu no pilsētas. Taču 30. gados māte sāka klausīties tiesneša Raterforda bībeliskās runas, ko ik nedēļu pārraidīja kāda Adelaidas radiostacija. Man likās, ka tiesnesis Raterfords ir kaut kāds sludinātājs no Adelaidas, un mani īpaši neinteresēja tas, ko viņš stāstīja. Bet māte katru nedēļu ar nepacietību gaidīja pārraides sākumu un ar lielu uzmanību klausījās Raterforda runas, kas skanēja no mūsu vecā, sprakšķošā radio.

Kādā karstā, putekļainā pēcpusdienā mūsu mājas priekšā apstājās veca kravas automašīna un no tās izkāpa divi labi ģērbušies vīrieši. Tie bija Jehovas liecinieki. Māte noklausījās, kas viņiem sakāms, ziedoja naudu un pretī saņēma vairākas grāmatas, kuras tūlīt pat sāka lasīt. Grāmatas māti tā iespaidoja, ka jau pēc neilga laika viņa lūdza tēvu, lai tas aizved viņu pie kaimiņiem, jo viņa tiem gribēja pastāstīt, ko bija uzzinājusi no šīm grāmatām.

Laba ietekme

Drīz pēc šiem notikumiem skarbie apstākļi, ar kuriem bija jācīnās nomaļajā saimniecībā, mūs piespieda pārcelties uz Adelaidu — pilsētu, ko no mūsu agrākās dzīvesvietas šķīra 500 kilometri. Adelaidā mūsu ģimene sāka apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces un garīgi augt. Līdz ar pārcelšanos beidzās arī manas skolas gaitas, kaut arī man bija tikai 13 gadi un es biju beidzis tikai septiņas klases. Es biju diezgan bezrūpīgs pēc dabas, un garīgi mērķi viegli būtu varējuši izslīdēt no mana redzesloka, ja man nebūtu palīdzējuši vairāki brīnišķīgi brāļi — pilnas slodzes sludinātāji jeb pionieri —, kas izrādīja par mani personisku interesi.

Ar laiku šo dedzīgo brāļu ietekmē pamodās arī mans snaudošais garīgums. Man patika būt kopā ar viņiem, un es apbrīnoju viņu čaklumu. Kad 1940. gadā Adelaidā kādā kongresā izskanēja pamudinājums kalpot pilnu slodzi, es pats sev par pārsteigumu pieteicos kļūt par pilnas slodzes sludinātāju. Tobrīd es pat vēl nebiju kristījies un man bija maz pieredzes tīruma kalpošanā. Tomēr pēc dažām dienām mani uzaicināja pievienoties mazai pionieru grupiņai Viktorijas štata pilsētiņā Vornambūlā, kas atrodas vairāku simtu kilometru attālumā no Adelaidas.

Par spīti sākotnējai neizlēmībai es drīz iemācījos sludināt ar prieku, un šis prieks gadu gaitā nav gājis mazumā. Laiks, kad es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu, kļuva par pavērsiena punktu manā dzīvē, un es sāku strauji garīgi augt. Es iemācījos, cik svarīgi ir veidot ciešas attiecības ar tiem, kas augstu vērtē garīgās bagātības. Es redzēju, ka neatkarīgi no mūsu izglītības viņu ietekme palīdz mūsos  attīstīties vislabākajām īpašībām un ka tas, ko mēs šādi iemācāmies, nāk mums par labu visu turpmāko dzīvi.

Pārbaudījumi vairo izturību

Es biju kalpojis par pionieri pavisam neilgu laiku, kad Jehovas liecinieku darbība Austrālijā tika aizliegta. Nezinādams, ko iesākt, es lūdzu padomu pieredzējušiem brāļiem, un viņi man atgādināja, ka runāt ar cilvēkiem par Bībeli joprojām nav aizliegts. Tāpēc es kopā ar citiem pionieriem, sludinot pa mājām, sāku stāstīt cilvēkiem pavisam vienkāršu vēsti no Bībeles. Tas mani stiprināja un sagatavoja pārbaudījumiem, kas stāvēja priekšā.

Četrus mēnešus vēlāk es sasniedzu 18 gadu vecumu un saņēmu pavēsti par iesaukšanu militārajā dienestā. Tā man radās iespēja aizstāvēt savu ticību vairāku militāru amatpersonu un miertiesneša priekšā. Tajā laikā aptuveni 20 brāļi savas neitrālās nostājas dēļ atradās Adelaidas cietumā, un drīz arī es pievienojos viņiem. Mums bija smagi jāstrādā akmeņlauztuvēs un ceļu būvē, un tas man palīdzēja attīstīt tādas īpašības kā izturība un neatlaidība. Ar laiku savas labās uzvedības un stingrās pārliecības dēļ mēs izpelnījāmies daudzu cietumsargu cieņu.

Kad pēc dažiem mēnešiem mani atbrīvoja, es vispirms kārtīgi paēdu un tad atsāku pioniera kalpošanu. Taču atrast kalpošanas partneri nebija viegli, tāpēc man piedāvāja doties uz attālu Dienvidaustrālijas lauku apvidu un sludināt tur vienam pašam. Es pieņēmu šo piedāvājumu un, paņēmis līdzi velosipēdu un izplatīšanai paredzēto literatūru, sēdos kuģī, lai dotos uz Jorka pussalu. Kad ierados norīkojuma vietā, kāda ģimene, kas bija ieinteresējusies par Bībeles vēsti, man parādīja nelielu viesu namiņu, un tur mani uzņēma padzīvojusi kundze, kas izturējās pret mani tik sirsnīgi kā pret pašas dēlu. Dienā es ar velosipēdu braukāju pa putekļainajiem ceļiem un sludināju pussalas mazajās pilsētiņās. Lai tiktu līdz tālākajiem apvidiem, šad un tad es nakšņoju mazās viesnīciņās un viesu namos. Tā es nobraucu simtiem kilometru un pieredzēju daudz interesantu gadījumu. Mani īpaši neuztrauca tas, ka nācās sludināt vienam. Es pastāvīgi izjutu, ka Jehova par mani rūpējas, un tas mani tuvināja viņam.

Pārvaru mazvērtības sajūtu

1946. gadā es saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu kļūt par ceļojošo pārraugu. Tas nozīmēja, ka man noteiktā rajonā pēc kārtas būs jāapmeklē visas draudzes. Jāatzīst, ka šis uzdevums man likās ļoti grūts. Bet reiz es nejauši izdzirdēju kādu brāli sakām: ”Harolds nav nekāds izcilais orators, bet tīruma kalpošanā viņš ir ļoti labs.” Tas man bija liels uzmundrinājums. Es lieliski apzinājos, ka neesmu apdāvināts orators un organizators, bet es biju pārliecināts, ka sludināšana ir kristiešu galvenais darbs.

1947. gadā mēs ar lielu sajūsmu gaidījām atbraucam brāļus Neitanu Noru un Miltonu Henšelu no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā. Tā bija pirmā galvenās pārvaldes pārstāvju vizīte kopš 1938. gada, kad Austrālijā bija viesojies brālis Raterfords. Saistībā ar šo apmeklējumu Sidnejā tika sarīkots liels kongress. Tāpat kā daudzi citi gados jauni pionieri, es interesējos par mācībām Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā,  kas nesen bija izveidota Sautlānsingā (ASV, Ņujorkas štats), lai gatavotu misionārus. Daudzi no mums vēlējās zināt, vai no tiem, kas vēlēsies mācīties Gileādā, tiks prasīts, lai viņi iepriekš būtu ieguvuši labu formālo izglītību. Taču brālis Nors paskaidroja, ka tad, ja mēs spējam izlasīt Sargtorņa rakstu un paturēt prātā galvenās domas, mēs droši vien varēsim sekmīgi tikt galā ar mācībām šajā skolā.

Man tomēr likās, ka es ar savu septiņu klašu izglītību nevarēšu tur mācīties. Bet sev par pārsteigumu pēc dažiem mēnešiem es saņēmu uzaicinājumu pieteikties Gileādas skolā. Es tiku uzņemts un 1950. gadā mācījos šīs skolas 16. grupā. Tas manā dzīvē bija brīnišķīgs laiks, kas ļoti vairoja manu paļāvību uz saviem spēkiem. Es pārliecinājos, ka akadēmiski sasniegumi nepavisam nav galvenais, no kā atkarīgi mūsu panākumi. Daudz lielāka nozīme ir uzcītībai un paklausībai. Pasniedzēji mūs mudināja strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Klausīdams viņu padomam, es guvu aizvien labākas sekmes un varēju gluži labi tikt galā ar mācībām.

No tuksnesīga kontinenta uz zaļojošu salu

Pēc Gileādas skolas beigšanas mani kopā ar diviem citiem brāļiem no Austrālijas norīkoja uz Ceilonu, ko vēlāk pārdēvēja par Šrilanku, un 1951. gada septembrī mēs ieradāmies Ceilonas galvaspilsētā Kolombo. Gaiss bija karsts un mitrs, un mūs no visām pusēm ielenca neierastas ainas, skaņas un smaržas. Kad mēs nokāpām no kuģa, mūs sagaidīja viens no misionāriem, kas jau kalpoja šajā zemē, un viņš man pasniedza reklāmas lapiņu ar aicinājumu uz publisko runu, kas bija paredzēta nākamajā svētdienā pilsētas laukumā. Izbrīnīts es ieraudzīju lapiņā savu vārdu — izrādījās, ka šī runa būs jāsaka man! Varat iedomāties, kā es jutos. Taču pioniera kalpošanā pavadītie gadi mani bija iemācījuši neatteikties ne no viena uzdevuma, ko man uzdod. Ar Jehovas palīdzību mana uzstāšanās noritēja veiksmīgi. Kopā ar četriem neprecētiem brāļiem, kas jau dzīvoja Kolombo misionāru mājā, mēs — trīs austrālieši — sākām mācīties sarežģīto singalu valodu un piedalīties tīruma kalpošanā. Visbiežāk mēs gājām sludināt pa vienam, un mūs ļoti iepriecināja vietējo iedzīvotāju laipnība un viesmīlība. Drīz vien sapulču apmeklētāju skaits sāka augt.

Laikam ejot, manas domas aizvien biežāk kavējās pie kādas jaukas māsas, vārdā Sibila, ar kuru es biju iepazinies uz kuģa, kad braucu uz Gileādas skolu. Sibila bija pioniere, un viņa toreiz bija ceļā uz Ņujorku, lai apmeklētu starptautisku kongresu. Vēlāk Sibila mācījās Gileādas skolas 21. grupā, un 1953. gadā viņa saņēma norīkojumu uz Honkongu. Es nolēmu uzrakstīt viņai vēstuli, un mēs turpinājām sarakstīties līdz 1955. gadam, kad Sibila ieradās pie manis Ceilonā, kur mēs salaulājāmies.

Pēc kāzām mūsu pirmā norīkojuma vieta bija Džafna — pilsēta pašos Ceilonas ziemeļos. 50. gadu vidū starp singalu un tamilu kopienām sāka saasināties politiskās nesaskaņas, kas turpmākajos gadu desmitos pārauga bruņotā konfliktā. Bija aizkustinoši redzēt, kā singalu un tamilu tautības liecinieki šajos grūtajos gados dažkārt pat mēnešiem ilgi deva cits citam patvērumu. Šie pārbaudījumi pilnveidoja un stiprināja brāļu ticību.

 Sludināšana Šrilankā

Mums bija vajadzīga pacietība un neatlaidība, lai pielāgotos vietējo hinduistu un musulmaņu kopienu dzīvesveidam. Taču mēs iemācījāmies cienīt abas šīs kultūras un augstu vērtēt visu labo, kas tām raksturīgs. Tā kā šeit reti gadījās redzēt ārzemniekus, kas brauc ar vietējiem autobusiem, citi braucēji bieži raidīja uz mūsu pusi ziņkārīgus skatienus. Sibila nolēma, ka viņa uz tiem atbildēs ar platu smaidu. Bija tik jauki redzēt, kā ziņkārīgajās līdzbraucēju sejās atplaukst sirsnīgs atbildes smaids.

Reiz mūs uz ceļa apturēja kādā kontrolpunktā. Pajautājis, no kurienes mēs esam un kurp dodamies, sargs sāka uzdot man personiskākus jautājumus.

”Kas ir šī sieviete?” viņš vaicāja.

”Mana sieva,” es atbildēju.

”Cik ilgi jūs jau esat precējušies?”

”Astoņus gadus.”

”Vai jums ir bērni?”

”Nē.”

”Augstā debess! Vai esat bijuši pie ārsta?”

Sākumā tāda neslēpta ziņkāre mūs pārsteidza, bet pēc kāda laika mēs sākām to uztvert kā apliecinājumu vietējo iedzīvotāju neviltotajai interesei par cilvēkiem. Īstenībā tā bija viena no viņu jaukākajām īpašībām. Atlika tikai brīdi pastāvēt publiskā vietā, un kāds jau bija pienācis tev klāt, lai apvaicātos, vai viņš kaut kā var palīdzēt.

Pārmaiņas un pārdomas

Gadu gaitā mums Šrilankā ir bijusi priekšrocība ne tikai kalpot par misionāriem, bet arī pildīt citus uzdevumus. Es esmu kalpojis par rajona un apgabala pārraugu, kā arī darbojies filiāles komitejā. 1996. gadā, kad man bija jau krietni pāri septiņdesmit, es ar gandarījumu varēju atskatīties uz vairāk nekā 45 misionāra kalpošanas gadiem, kas pavadīti Šrilankā. Uz pašu pirmo sapulci, ko es apmeklēju Kolombo, bija atnākuši tikai kādi 20 cilvēki, bet nu jau šis skaits bija pārsniedzis 3500. Daudzus no viņiem mēs ar Sibilu varējām uzskatīt par saviem garīgajiem bērniem un mazbērniem. Tomēr visā valstī vēl bija daudz darba, un šim darbam bija vajadzīgi jaunāki un spēcīgāki strādnieki par mums. Apzinādamies šo faktu, mēs pieņēmām Vadošās padomes piedāvājumu atgriezties Austrālijā. Tas deva iespēju gados jaunākiem misionāru pāriem ierasties Šrilankā, lai kalpotu šeit mūsu vietā.

Man rit jau astoņdesmit trešais mūža gads, un mēs ar Sibilu esam priecīgi, ka mūsu veselība joprojām ir pietiekami stipra, lai mēs varētu kalpot par speciālajiem pionieriem manā senajā dzīvesvietā Adelaidā. Kalpošana mums palīdz neiesīkstēt un saglabāt prāta asumu, un tā ir palīdzējusi mums no jauna iejusties šajā zemē, kuras dzīvesveids sākumā šķita tik neierasts.

Jehova turpina rūpēties par mūsu materiālajām vajadzībām, un no brāļiem un māsām draudzē mēs bagātīgi saņemam mīlestību un atbalstu. Nesen man uzticēja jaunu uzdevumu, un tagad man draudzē būs jāpilda sekretāra pienākumi. Tas man atkal atgādina, ka, uzticīgi kalpojot Jehovam, es vienmēr varu mācīties kaut ko jaunu. Kad es pārdomāju savu dzīvi, mani nebeidz izbrīnīt tas, kā tāds vienkāršs, bezrūpīgs lauku zēns, kāds es biju, varēja iegūt tik lielisku izglītību — izglītību, kas turpinājās visu mūžu.

[Attēls 26. lpp.]

Kāzu dienā 1955. gadā

[Attēls 27. lpp.]

1957. gads. Kalpošanā kopā ar vietējo brāli Rāganu Kadirgāmaru

[Attēls 28. lpp.]

Mēs ar Sibilu tagad