Valstības sludinātāji stāsta

Vēstule no Alehandras

VĒSTUĻU RAKSTĪŠANA izsenis ir bijis labs veids, kā cilvēkiem pastāstīt labo vēsti. Lai gan ir nepieciešama neatlaidība, tie, kas regulāri raksta vēstules, lai darītu zināmu labo vēsti, ir saņēmuši bagātīgas svētības. Viņi atceras Bībelē izteikto padomu: ”No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet varbūt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.” (Salamans Mācītājs 11:6.)

Alehandra, jauna Jehovas lieciniece, kas apmēram desmit gadus bija kalpojusi Jehovas liecinieku Meksikas filiālē, saslima ar vēzi, un viņai bija jāveic ķīmijterapija. Alehandras stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka ierastais dzīves ritms viņai vairs nebija pa spēkam. Negribēdama pārtraukt sludināšanu, Alehandra izlēma rakstīt vēstules. Vēstulēs viņa rakstīja par iespēju bez maksas dziļāk iepazīties ar Bībeli un norādīja savas mātes tālruņa numuru. Pēc tam Alehandra iedeva vēstules mātei, lai māte tās atstātu tiem cilvēkiem, kurus kalpošanas laikā nebija satikusi mājās.

Apmēram tajā pašā laikā kāda jauna meitene no Gvatemalas, vārdā Djohani, devās strādāt par mājkalpotāju uz Meksikas pilsētu Kankunu. Tur viņa satika Jehovas lieciniekus un apsprieda ar viņiem Bībeles tēmas. Vēlāk ģimene, pie kuras Djohani strādāja, izlēma pārcelties uz Mehiko un piedāvāja, lai Djohani brauc viņiem līdzi. No sākuma viņa šaubījās par to, vai braukt, jo nevēlējās pazaudēt kontaktu ar Jehovas lieciniekiem.

”Neraizējies,” darba devēji viņu mierināja, ”liecinieki ir visur. Kad mēs būsim pārcēlušies, mēs viņus uzreiz sameklēsim.” Ar tādu nosacījumu Djohani bija ar mieru braukt līdzi. Kad viņi pārcēlās uz Mehiko, Djohani darba devēji sāka meklēt Jehovas lieciniekus. Lai gan Mehiko ir 41 tūkstotis Jehovas liecinieku 730 draudzēs, kaut kādu iemeslu dēļ viņiem neizdevās atrast Jehovas lieciniekus.

Drīz Djohani sāka skumt, jo viņa nevarēja atrast Jehovas lieciniekus un turpināt sarunas par Bībeli. Bet tad kādu dienu saimniece pienāca pie viņas un teica: ”Pārsteigums! Tavs Dievs ir uzklausījis tavas lūgšanas.” Viņa iedeva Djohani vēstuli un sacīja: ”Jehovas liecinieki tev ir atstājuši vēstuli.” Tā bija vēstule, ko bija rakstījusi Alehandra.

Djohani sazinājās ar Alehandras māti un māsu Blanku un uzsāka Bībeles nodarbības. Dažas nedēļas vēlāk Djohani apciemoja Alehandru, un abas bija ļoti priecīgas viena otru redzēt. Alehandra mudināja Djohani arī tālāk iepazīt Bībeli un garīgi augt.

Pēc pāris mēnešiem, 2003. gada jūlijā, Alehandra nomira. Viņa saviem ticības biedriem bija labs ticības un drosmes piemērs. Bērēs daudzus dziļi aizkustināja Djohani vārdi: ”Alehandra un viņas ģimene parādīja man lielisku priekšzīmi. Es esmu apņēmusies kalpot Jehovam un drīz kristīties. Cik gan ļoti es ilgojos atkal satikt Alehandru Dieva apsolītajā paradīzē!”

Varētu šķist, ka vēstule ir sīka lieta, tomēr tā var dziļi un pamatīgi ietekmēt cilvēka dzīvi.