Kurš ir ”patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība”?

PATIESAIS Dievs ir Jehova, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs. Viņš ir Radītājs, un viņš dod mūžīgo dzīvību tiem, kas viņu mīl. Tā uz virsrakstā minēto jautājumu atbildētu daudzi, kas lasa Bībeli un tai tic. Pats Jēzus ir teicis: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.)

Tomēr daudzi cilvēki, kas apmeklē baznīcu, izprot šos vārdus citādi. Virsrakstā minētā frāze ir citēta no 1. Jāņa vēstules, 5. nodaļas 20. panta, kur teikts: ”Mēs jau esam patiesajā — viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.”

Cilvēki, kas tic trīsvienībai, uzskata, ka norādāmais vietniekvārds ”šis” (hūtos) attiecas uz tuvāko iepriekš minēto personu, proti, uz Jēzu Kristu. Viņi apgalvo, ka ”patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība” ir Jēzus. Taču tāds skaidrojums ir pretrunā tam, kas teikts citās Rakstu vietās, un daudzi autoritatīvi zinātnieki nepiekrīt šim viedoklim, kas balstās uz trīsvienības mācību. Kembridžas universitātes zinātnieks B. Vestkots rakstīja: ”[Vietniekvārds hūtos] visdabiskāk attiecas nevis uz to nojēgumu, kas ir tuvākais vietas ziņā, bet gan uz to, kas ir svarīgākais saskaņā ar domu, kuru apustulis grib izteikt.” Šajā vietā apustulis Jānis runāja par Jēzus Tēvu. Vācu teologs Ērihs Haupts rakstīja: ”Ir jānosaka, vai [hūtos] nākamajā konstrukcijā attiecas uz tuvāko iepriekš minēto lietvārdu.. vai uz lietvārdu ”Dievs”, kas bija minēts pirms tam.. Skaidrojums, ka šeit dota liecība par vienīgo patieso Dievu, labāk saskan ar nobeiguma brīdinājumu sargāties no elkiem nekā doma, ka šajā frāzē apliecināta Kristus dievišķība.”

Pat Pāvesta Bībeles institūta (Roma) izdotajā darbā A Grammatical Analysis of the Greek New Testament (Jaunās Derības grieķu teksta gramatiskā analīze) sacīts: ”[Hūtos]: kā 18.—20. [panta] kulminācija gandrīz noteikti attiecas uz īsto, patieso Dievu pretstatā pagānismam (21. p.).”

Vietniekvārds hūtos, kura pamatnozīme ir ”šis”, bieži neattiecas uz tuvāko lietvārdu vai tā ekvivalentu. To apstiprina šī vārda lietojums citos Bībeles pantos. Piemēram, tas pats apustulis Jānis, kas uzrakstīja 1. Jāņa vēstuli, savas otrās vēstules 7. pantā rakstīja: ”Daudz viltnieki ir nākuši pasaulē, kas neapliecina Jēzu Kristu esam nākušu miesā. Šis [hūtos] ir tas viltnieks un tas pretikristus [”maldinātājs un antikrists”, LB-65].” (Latviešu Bībeles 1926. gada izdevums.) Šajā pantā hūtos nekādi nevar attiekties uz tuvāko iepriekš minēto personu — Jēzu. Šis vietniekvārds nepārprotami attiecas uz tiem, kas Jēzu noliedz, — viņi visi kopā ir ”maldinātājs un antikrists”.

Līdzīgi vietniekvārdu hūtos lietoja Lūka, kā var redzēt no Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļas 10. un 11. panta, kur teikts: ”Nācarieša Jēzus Kristus vārdā, kuru jūs piesitāt krustā un kuru Dievs uzmodināja no mirušajiem, — viņa vārdā šis cilvēks ir nostājies vesels jūsu priekšā. Šis [hūtos] ir tas akmens, ko jūs, nama cēlēji, esat atmetuši. Tas ir kļuvis par stūrakmeni.” (Evaņģēliji un Apustuļu darbi, 1999. gads.) Nav šaubu, ka hūtos neattiecas uz izdziedināto cilvēku,  lai gan viņš ir minēts tieši pirms šī vietniekvārda. ”Šis” 11. pantā nepārprotami attiecas uz nācarieti Jēzu Kristu, kas ir kristiešu draudzes ”stūrakmens”. (Efeziešiem 2:20; 1. Pētera 2:4—8.)

Šīs Rakstu vietas apstiprina sengrieķu valodas speciālista Denjela Volasa atzinumu par norādāmo vietniekvārdu lietojumu sengrieķu valodā. Šis zinātnieks izteicās, ka ”lietvārds vai tā ekvivalents, kas ir vistuvākais pēc novietojuma tekstā, ne vienmēr ir vistuvākais autora prātā”.

”Patiesais”

Daļā tulkojumu, arī latviešu Bībeles 1965. gada izdevumā, 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 20. pants liek domāt, ka ”patiesais” ir Dieva Dēls Jēzus Kristus, taču precīzāks tulkojums atrodams, piemēram, latviešu Bībeles 1926. gada izdevumā, kur minētajā pantā teikts: ”Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu devis, ka atzīstam to patiesīgo un esam iekš tā patiesīgā, iekš viņa Dēla Jēzus Kristus.” Patiesais, par ko runāja apustulis Jānis, ir Jehova, Jēzus Kristus Tēvs. Viņš ir vienīgais patiesais Dievs un Radītājs. Apustulis Pāvils atzina: ”Mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kuŗa visas lietas.” (1. Korintiešiem 8:6; Jesajas 42:8.) 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 20. pantā Jehova nosaukts par ”patieso” arī tāpēc, ka viņš ir patiesības Avots. Psalmā Jehova nosaukts par ”patiesības Dievu”, jo viņš ir uzticams it visā un nekad nemelo. (Psalms 31:6, VDP; 2. Mozus 34:6; Titam 1:2.) Vērsdamies pie sava debesu Tēva, Dēls teica: ”Tavi vārdi ir patiesība.” Un par savu mācību viņš sacīja: ”Mana mācība nav manis paša, bet tā, kas mani sūtījis.” (Jāņa 7:16; 17:17.)

Jehova ir arī ”mūžīgā dzīvība”. Viņš ir dzīvības Avots, un viņš ar Kristus starpniecību dod cilvēkiem šo nepelnīto dāvanu. (Psalms 36:10; Romiešiem 6:23.) Apustulis Pāvils rakstīja, ka Dievs ”tiem, kas viņu meklē, atmaksā”. (Ebrejiem 11:6.) Dievs atalgoja savu Dēlu, celdams to augšā no mirušajiem, un viņš atalgos ar mūžīgu dzīvi visus, kas no sirds viņam kalpo. (Apustuļu darbi 26:23; 2. Korintiešiem 1:9.)

Tātad var secināt, ka vienīgi Jehova ir ”patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība”. Vienīgi viņš ir cienīgs saņemt pielūgsmi no visiem, ko viņš radījis. (Atklāsmes 4:11.)