Uzticami un nelokāmi senāk un tagad

Polijas dienvidu daļā, netālu no Slovākijas un Čehijas robežas, atrodas maza pilsētiņa Visla. Iespējams, jūs neko nezināt par šo pilsētiņu, tomēr patiesiem kristiešiem varētu būt interesanti iepazīties ar tām Vislas vēstures lappusēm, kas stāsta par Jehovas kalpu uzticību un dedzību.

VISLA atrodas skaistā kalnainā apvidū, kur acīm paveras brīnišķīgi dabasskati. Straujie kalnu strauti un divas nelielas upītes ietek Vislas upē, kas vijas cauri mežainiem kalniem un ielejām. Maigais klimats un vietējo iedzīvotāju viesmīlība ir padarījuši pilsētiņu par populāru kūrortu, kur cilvēki gan ziemā, gan vasarā brauc ārstēt savas kaites vai vienkārši atpūsties.

Apdzīvota vieta ar nosaukumu Visla acīmredzot izveidojās 16. gadsimta beigās. Toreiz šeit tika uzbūvēta kokzāģētava, un drīz apkārtējo kalnu nogāzes sāka apdzīvot cilvēki, kas audzēja aitas un liellopus un apstrādāja zemi. Šiem vienkāršajiem ļaudīm negāja secen reliģisko pārmaiņu virpuļi. Mārtiņa Lutera aizsāktā reformācijas kustība sasniedza arī šo novadu, un 1545. gadā luterisms, kā norādīja publicists Andžejs Otčiks, ”tika pasludināts par valsts reliģiju”. Taču tad nāca Trīsdesmitgadu karš un kontrreformācijas kustība, un situācija mainījās. ”1654. gadā protestantiem tika atņemtas visas baznīcas, viņu dievkalpojumi tika aizliegti, Bībeles un citas reliģiskas grāmatas tika konfiscētas,” rakstīja A. Otčiks. Tomēr vairākums novada iedzīvotāju palika luterāņi.

Pirmās patiesības sēklas

Tiesa gan, nozīmīgākās reliģiskās pārmaiņas vēl bija tikai priekšā. 1928. gadā divi Bībeles pētnieki, kā toreiz tika saukti Jehovas  liecinieki, iesēja Vislas iedzīvotāju sirdīs pirmās patiesības ”sēklas”. Nākamajā gadā uz pilsētu atbrauca Jans Gomola, kam līdzi bija gramofons, uz kura viņš atskaņoja plates ar bībeliskām runām. Pēc tam viņš pārcēlās uz tuvējo ieleju, kur bija saticis kādu pateicīgu klausītāju, vārdā Andžejs Raška, — augumā nelielu, plecīgu kalnieti ar atsaucīgu sirdi. Noklausījies gramofona ierakstu, Andžejs tūlīt pat pārbaudīja dzirdēto savā Bībelē. Tad viņš iesaucās: ”Mans brāli, beidzot es esmu atradis patiesību! Es esmu meklējis atbildes uz saviem jautājumiem kopš tā brīža, kad Pirmā pasaules kara laikā mani nosūtīja uz fronti.”

Entuziasma pārpilns, Andžejs Raška aizveda Janu Gomolu pie saviem draugiem Ježija un Andžeja Pilkiem, kas labo vēsti par Valstību uzņēma tikpat atsaucīgi. Andžejs Tirna, kas Bībeles patiesību bija uzzinājis Francijā, palīdzēja šiem cilvēkiem vēl labāk izprast Dieva nodomu. Pēc neilga laika Andžejs Raška un Ježi un Andžejs Pilki kristījās. Lai atbalstītu Bībeles pētnieku grupu, kas bija izveidojusies Vislā, 30. gadu vidū šo mazo pilsētiņu apmeklēja brāļi no kaimiņu pilsētām. Viņu pūliņiem bija pārsteidzoši panākumi.

Arvien jauni un jauni interesenti pievienojās Bībeles pētniekiem. Vietējiem luterāņiem bija ieradums mājās lasīt Bībeli. Dzirdēdami pārliecinošus, uz Bībeli balstītus argumentus, kas atspēkoja mācību par trīsvienību un elles ugunīm, daudzi no viņiem sāka saprast, kāda atšķirība pastāv starp patiesību un meliem. Daudzas ģimenes sarāva saites ar viltus reliģiju. Draudzes locekļu skaits Vislā auga, un 1939. gadā draudzē bija ap 140 sludinātāju. Tomēr lielākā daļa pieaugušo nebija kristījušies. ”Tas, ka šie cilvēki nebija kristīti, nenozīmēja, ka viņi nebija stingri nostājušies Jehovas pusē,” sacīja Helēna, tā laika notikumu aculieciniece. ”Vēlākajos ticības pārbaudījumos viņi pierādīja savu uzticību.”

Arī bērni ievēroja, ka viņu vecāki ir atraduši patiesību. Francišeks Brancs atceras: ”Kad tētis saprata, ka ir uzzinājis patiesību, viņš sāka to mācīt man un brālim. Man toreiz bija astoņi, bet brālim — desmit gadi. Tētis mums uzdeva vienkāršus jautājumus, piemēram: ”Kas ir Dievs, un kāds ir viņa vārds? Ko tu zini par Jēzu Kristu?” Mums bija jāuzraksta atbildes un jāpamato tās ar Bībeles pantiem. Kāds cits Jehovas liecinieks par tā laika notikumiem stāstīja: ”Mani vecāki labvēlīgi atsaucās uz vēsti par Valstību un 1940. gadā aizgāja no luterāņu baznīcas. Skolā mani par to izsmēja un iekaustīja. Esmu tik pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi man palīdzēja saprast Bībeles principus, — citādi es droši vien nebūtu spējis izturēt šos pārbaudījumus.”

 Ticības pārbaudījumi

Sākoties Otrajam pasaules karam, reģionu okupēja nacisti. Viņi bija apņēmušies iznīcināt Jehovas lieciniekus. Pieaugušie, it sevišķi ģimenes galvas, tika mudināti reģistrēt savu vācisko izcelsmi, par ko tika solītas zināmas priekšrocības. Taču Jehovas liecinieki nevēlējās, ka viņiem būtu kaut kas kopīgs ar nacistiem. Daudziem kristītiem brāļiem un interesentiem, kas bija iesaukuma vecumā, bija jāizšķiras — vai nu iet dienēt armijā, vai saglabāt kristīgo neitralitāti un saņemt bargu sodu. ”Par atteikšanos no militārā dienesta parasti sūtīja uz koncentrācijas nometni, visbiežāk — uz Aušvicu,” stāstīja Andžejs Šalbots, kuru gestapo arestēja 1943. gadā. ”Kaut gan es vēl nebiju kristījies, es zināju Jēzus vārdus, kas ir rakstīti Mateja 10:28, 29. Es biju pārliecināts, ka tad, ja ticības dēļ miršu, Jehova spēs mani atgriezt atpakaļ dzīvē.”

1942. gada sākumā nacisti apcietināja 17 brāļus no Vislas. Pēc trijiem mēnešiem 15 no viņiem bija gājuši bojā Aušvicas koncentrācijas nometnē. Kā tas iespaidoja Vislā dzīvojošos Jehovas lieciniekus? Vajāšanas nevis piespieda viņus atkāpties no ticības, bet gan stiprināja apņēmību palikt uzticīgiem Jehovam. Sešu mēnešu laikā sludinātāju skaits Vislā pieauga divkārt. Drīz sekoja jauni aresti. Hitleriešu represīvais aparāts nesaudzēja ne kristītus brāļus, ne interesentus, ne bērnus — vajāšanu dēļ cieta pavisam 83 cilvēki. 53 no tiem tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, galvenokārt Aušvicu, un labošanas darbu nometnēm — raktuvēm un karjeriem Polijā, Vācijā un Bohēmijā.

Uzticīgi un nelokāmi

Aušvicā nacisti centās ietekmēt Jehovas liecinieku nostāju, solot tūlītēju atbrīvošanu. Kāds esesiešu uzraugs vienam brālim sacīja: ”Ja tu tikai parakstīsi dokumentu par atteikšanos no Bībeles pētnieku uzskatiem, mēs tevi atbrīvosim un tu varēsi doties mājās.” Šis piedāvājums tika atkārtots vēl un vēl, taču brālis palika nelokāms un saglabāja uzticību Jehovam. Par to viņš tika sists, spīdzināts un nostrādināts kā vergs Aušvicas un Mitelbau-Doras koncentrācijas nometnē. Neilgi pirms atbrīvošanas nometne tika bombardēta, un šis brālis par mata tiesu izglābās no nāves.

Jehovas liecinieks Pavels Šalbots stāstīja: ”Gestapo aģenti atkal un atkal mani pratināja, jautājot, kāpēc es atsakos karot vācu armijā un teikt ”Heil Hitler!”. Pēc tam, kad Pavels bija paskaidrojis savas nostājas bībelisko pamatojumu, viņu notiesāja un nosūtīja spaidu darbos uz ieroču fabriku. ”Taču šāds darbs bija pretrunā ar manu sirdsapziņu, tāpēc viņi mani aizsūtīja uz raktuvēm,” teica Pavels. Par spīti vajāšanām, viņš palika uzticīgs Jehovam.

Brīvībā palikušie — sievietes un bērni — sūtīja uz Aušvicu pārtiku. ”Vasarā mēs mežā lasījām dzērvenes un mainījām tās pret kviešiem,” sacīja kāds Jehovas liecinieks, kas tolaik bija mazs zēns. ”Sievietes no kviešu miltiem cepa maizes klaipiņus un mērcēja tos taukos. Nelielos daudzumos šie klaipiņi tika sūtīti ieslodzītajiem ticības biedriem.”

 Pavisam 53 Jehovas liecinieki no Vislas nonāca koncentrācijas nometnēs vai tika nosūtīti uz spaidu darbu nometnēm. 38 no viņiem gāja bojā.

Iztur arī jaunieši un bērni

Nacistu represīvais aparāts nesaudzēja arī Jehovas liecinieku bērnus. Daļa bērnu kopā ar mātēm tika nosūtīti uz pagaidu nometnēm Bohēmijā. Citus šķīra no vecākiem un nosūtīja uz bērnu nometni Lodzā.

”Pirmajā reizē vācieši nosūtīja uz Lodzu desmit bērnus vecumā no pieciem līdz deviņiem gadiem,” atceras tie, kas pieredzēja šos notikumus. ”Mēs centāmies iedrošināt cits citu ar lūgšanām un sarunām par Bībeli. Izturēt nebija viegli.” 1945. gadā visi bērni atgriezās mājās. Viņi bija dzīvi, taču novārguši un emocionāli traumēti. Tomēr nekas nevarēja salauzt viņu uzticību Jehovam.

Pēckara gadi

Kad Otrais pasaules karš tuvojās beigām, Vislā dzīvojošie Jehovas liecinieki joprojām bija stipri ticībā un ar jaunu sparu atsāka labās vēsts sludināšanu. Viņi apmeklēja apdzīvotās vietas pilsētas apkaimē, lai sludinātu un piedāvātu bībeliskas publikācijas. ”Drīz vien Vislā darbojās trīs draudzes,” atceras Jans Kžoks. Taču reliģiskā brīvība nebija ilga.

Komunistu valdība, kas nāca pie varas pēc nacistu sakāves, 1950. gadā aizliedza Jehovas liecinieku darbību Polijā. Tāpēc poļu brāļiem bija jāsludina ļoti uzmanīgi. Dažkārt viņi apmeklēja mājas, izlikdamies, ka vēlas pirkt lopus vai labību. Sapulces notika nelielās grupiņās, parasti naktīs. Tomēr drošības iestāžu darbiniekiem izdevās apcietināt daudzus Jehovas lieciniekus. Viņiem tika izvirzītas nepatiesas apsūdzības par sadarbību ar ārvalstu izlūkdienestiem. Bija virsnieki, kas sarkastiski draudēja Pavelam Pilkam: ”Hitleram neizdevās jūs salauzt, bet mēs to izdarīsim.” Brālis Pilks palika uzticīgs Jehovam, kaut gan viņam bija jāpavada cietumā pieci gadi. Kad daži gados jauni Jehovas liecinieki atteicās parakstīt kādu politisku dokumentu, viņi tika izslēgti no skolas un atlaisti no darba.

Jehova bija ar viņiem

1989. gadā politiskā situācija Polijā mainījās un Jehovas liecinieku darbība tika oficiāli atzīta. Nelokāmie Jehovas kalpotāji Vislā sāka sludināt ar jaunu sparu, par ko liecināja lielais pionieru jeb pilnas slodzes sludinātāju skaita pieaugums. Par pionieriem ir kļuvuši ap 100 brāļu un māsu no Vislas draudzēm. Nav brīnums, ka šī pilsētiņa ir iesaukta par ”pionieru fabriku”.

Bībelē ir stāstīts, kā Dievs ir atbalstījis savus kalpus senatnē: ”Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums, kad cilvēki pret mums cēlās, tad viņi mūs būtu aprijuši dzīvus, kad iedegās pret mums viņu dusmas.” (Psalms 124:2, 3.) Arī mūsdienās, kad sabiedrība kopumā kļūst arvien vienaldzīgāka pret garīgām vērtībām un arvien izplatītāks kļūst netikumīgs dzīvesveids, Jehovas kalpi visiem spēkiem cenšas palikt viņam uzticīgi un tiek bagātīgi svētīti. Vairākas Jehovas liecinieku paaudzes Vislā un tās apkārtnē no savas pieredzes zina, cik patiesi ir apustuļa Pāvila vārdi: ”Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Romiešiem 8:31.)

[Attēls 26. lpp.]

Emīlija Kžoka kopā ar savām meitām Helēnu un Emīliju un dēlu Janu tika aizvesti uz pagaidu nometni Bohēmijā

[Attēls 26. lpp.]

Par atteikšanos no militārā dienesta Pavels Šalbots tika nosūtīts spaidu darbos uz raktuvēm

[Attēls 27. lpp.]

Pat tad, kad daudzi brāļi bija aizvesti uz Aušvicas koncentrācijas nometni un gājuši tur bojā, sludināšana Vislā neapstājās

[Attēls 28. lpp.]

Pavels Pilks un Jans Poloks bija ieslodzīti bērnu nometnē Lodzā

[Norāde par attēla autortiesībām 25. lpp.]

Ogas un puķes: © R.M. Kosinscy / www.kosinscy.pl