Jehovas kalpi ir laimīgi

”Laimīgi ir tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” (MATEJA 5:3, NW.)

1. Kas ir patiesa laime, un kas šādu laimi var izjust?

LAIME ir kaut kas tāds, ko Jehovas kalpi vērtē ļoti augstu. Dāvids kādā no psalmiem rakstīja: ”Svētīga [”Laimīga”, NW] tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu!” (Psalms 144:15.) Laime ir patīkama sajūta, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos un īstenību. Visdziļāko laimi, kas sniedzas līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem, dod apziņa, ka Jehova mūs svētī. (Salamana Pamācības 10:22.) Šādu laimi izjūt cilvēks, kam ir tuvas attiecības ar debesu Tēvu un kas apzinās, ka pilda viņa gribu. (Psalms 112:1; 119:1, 2.) Jēzus minēja deviņus iemeslus, kas cilvēku ļauj saukt par laimīgu. Šajā un nākamajā rakstā ir apskatīti viņa nosauktie laimes priekšnoteikumi, kurus pārdomājot mēs varam saprast, cik laimīgi varam būt, ja uzticīgi kalpojam ”svētlaimīgajam Dievam” Jehovam. (1. Timotejam 1:11, JDV.)

Apzināties savu garīgo trūkumu

2. Kādā situācijā Jēzus runāja par laimi, un ko viņš teica vispirms?

² Mūsu ēras 31. gadā Jēzus teica vienu no visu laiku slavenākajām runām. To mēdz saukt par Kalna runu, jo Jēzus, to sakot, atradās kāda kalna nogāzē pie Galilejas jūras. Mateja evaņģēlijā stāstīts: ”Kad viņš [Jēzus] ļaužu pulku redzēja, viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un viņa mācekļi sapulcējās pie viņa. Un savu muti atdarījis, viņš tos mācīja, sacīdams:  ”Svētīgi * garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.”” (Mateja 5:1—3.)

3. Kāpēc pazemība veicina laimi?

³ Kalna runā Jēzus paskaidroja, ka cilvēks ir daudz laimīgāks, ja viņš apzinās, ka ir garīgā trūkumā. Pazemīgi kristieši, kas apzinās savu grēcīgo stāvokli, lūdz Jehovam piedošanu uz Kristus izpirkuma upura pamata. (1. Jāņa 1:9.) Tā viņi iegūst sirdsmieru un patiesu laimi. ”Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!” (Psalms 32:1; 119:165.)

4. a) Kā mēs rīkosimies, ja apzināmies savu garīgo trūkumu un citu garīgās vajadzības? b) Kā apziņa par savu garīgo trūkumu palīdz kļūt vēl laimīgākiem?

⁴ Apziņa par savu garīgo trūkumu mūs mudina katru dienu lasīt Bībeli, uzņemt garīgo uzturu, ko ”savā laikā” sagādā ”uzticīgais un gudrais kalps”, un regulāri apmeklēt kristiešu sapulces. (Mateja 24:45; Psalms 1:1, 2; 119:111; Ebrejiem 10:25.) Mīlestība pret citiem cilvēkiem mums palīdz saskatīt arī viņu garīgās vajadzības, tāpēc mēs viņiem dedzīgi sludinām labo vēsti par Valstību un mācām patiesību. (Marka 13:10; Romiešiem 1:14—16.) Darot citiem zināmu Bībeles patiesību, mēs paši izjūtam prieku. (Apustuļu darbi 20:20, 35.) Vēl laimīgāki mēs varam kļūt, pārdomājot brīnišķīgo cerību uz Valstību un svētības, kādas šī Valstība nesīs. Svaidīto kristiešu ”mazajam ganāmajam pulciņam” ir izredzes iegūt nemirstību un dzīvot debesīs, veidojot daļu no Kristus Valstības. (Lūkas 12:32; 1. Korintiešiem 15:50, 54.) ”Citas avis” mūžīgi dzīvos paradīzē uz zemes, pār ko valdīs šī Valstība. (Jāņa 10:16; Psalms 37:11; Mateja 25:34, 46.)

Kā tie, kam bēdas, var būt laimīgi

5. a) Ko nozīmē vārdi ”tie, kam bēdas”? b) Kādu mierinājumu saņem cilvēki, kam ir šādas bēdas?

⁵ Nākamie Jēzus vārdi var šķist pretrunīgi. Viņš sacīja: ”Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.” (Mateja 5:4.) Kā cilvēks var bēdāties un vienlaikus būt laimīgs? Lai saprastu, ko Jēzus gribēja teikt, mums jāņem vērā, par kādām bēdām viņš runāja. Māceklis Jēkabs paskaidro, ka bēdu iemeslam būtu jābūt mūsu grēcīgajam stāvoklim. Viņš rakstīja: ”Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis! Esiet nelaimīgi un gaudieties un raudiet, jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos un jūsu prieks skumjās. Zemojieties tā Kunga priekšā, tad viņš jūs paaugstinās.” (Jēkaba 4:8—10.) Cilvēkam, ko patiesi skumdina viņa grēcīgais stāvoklis, ir mierinoši uzzināt, ka viņa grēki var tikt piedoti, ja vien viņš tic Kristus izpirkuma upurim un apliecina patiesu grēku nožēlu, rīkodamies saskaņā ar Jehovas gribu. (Jāņa 3:16; 2. Korintiešiem 7:9, 10.) Tā cilvēks var izveidot tuvas attiecības ar Jehovu un iegūt cerību dzīvot mūžīgi, lai viņu cildinātu un viņam kalpotu. Tas sniedz dziļu, patiesu laimi. (Romiešiem 4:7, 8.)

6. Kādas bēdas ir daļai cilvēku, un kā viņi tiek iepriecināti?

⁶ Jēzus teiktie vārdi attiecas arī uz cilvēkiem, kas ir noskumuši par bēdīgajiem  apstākļiem, kādi valda pasaulē. Jēzus attiecināja uz sevi pravietojumu, kas lasāms Jesajas grāmatas 61. nodaļas 1. un 2. pantā: ”Dieva tā Kunga Gars ir nolaidies uz mani, jo tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis.. un iepriecināt visus noskumušos.” Šāds uzdevums ir dots arī svaidītajiem kristiešiem, kas vēl ir uz zemes, un viņi to veic ar savu līdzgaitnieku, ”citu avju”, palīdzību. Viņi visi piedalās darbā, kas ļauj simboliski uzvilkt uz pieres zīmi ”tiem vīriem, kas sūdzas un skumst par visām negantībām, kādas notiek pilsētā [atkritušajā Jeruzalemē, kas attēlo kristīgās pasaules baznīcas]”. (Ecēhiēla 9:4.) Šādus cilvēkus, kam ir bēdas, iepriecina ”valstības evanģelijs”. (Mateja 24:14.) Viņi ar prieku uzzina, ka drīzumā Sātana ļaunā sistēma ies bojā un Jehova izveidos taisnīgu jaunu pasauli.

Laimīgi lēnprātīgie

7. Ko nozīmē vārds ”lēnprātīgs”?

⁷ Kalna runas turpinājumā Jēzus teica: ”Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” (Mateja 5:5.) Lēnprātība dažkārt tiek uzskatīta par vājuma pazīmi, taču tā domāt nav pamata. Skaidrojot vārdu, kas tiek tulkots ”lēnprātīgs”, kāds Bībeles pētnieks rakstīja: ”Galvenā [lēnprātīga]  cilvēka iezīme ir tā, ka viņš pilnībā valda pār sevi. Tā nav gļēva piekāpība, jūtelīgums, pasīva neizlēmība. Tas ir spēks, kas tiek kontrolēts.” Jēzus pats par sevi sacīja: ”Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mateja 11:29.) Tomēr Jēzus drosmīgi aizstāvēja taisnīgus principus. (Mateja 21:12, 13; 23:13—33.)

8. Ar ko lēnprātība ir cieši saistīta, un kāpēc mums šī īpašība ir vajadzīga attiecībās ar citiem?

⁸ Tātad lēnprātība ir cieši saistīta ar savaldību un atturību. Apustulis Pāvils, runādams par ”Gara augļiem”, nosauca lēnprātību un atturību vienu pēc otras. (Galatiešiem 5:22.) Lēnprātību var attīstīt ar svētā gara palīdzību. Tā ir kristīga īpašība, kas veicina mieru gan ar cilvēkiem, kuri nepieder pie draudzes, gan ar draudzes locekļiem. Pāvils rakstīja: ”Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat.” (Kolosiešiem 3:12, 13.)

9. a) Kāpēc var teikt, ka lēnprātībai jāizpaužas ne tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem? b) Kā lēnprātīgie ”iemantos zemi”?

⁹ Taču lēnprātībai jāizpaužas ne tikai attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mēs apliecinām, ka esam lēnprātīgi, ja labprāt pakļaujamies Jehovas augstākajai varai. Vislabākais piemērs šajā ziņā ir Jēzus Kristus, kas, būdams uz zemes, bija lēnprātīgs un pilnībā pakļāvās sava Tēva gribai. (Jāņa 5:19, 30.) Par Jēzu vislielākajā mērā var teikt, ka viņš iemanto zemi, jo viņš ir iecelts par tās valdnieku. (Psalms 2:6—8; Daniēla 7:13, 14.) Šajā mantojumā viņš dalās ar 144 tūkstošiem ”līdzmantinieku”, kas ir izraudzīti ”no cilvēkiem”, lai ”valdītu pār visu zemi”. (Romiešiem 8:17; Atklāsmes 5:9, 10; 14:1, 3, 4; Daniēla 7:27.) Kristus un viņa līdzvaldnieki valdīs pār miljoniem avīm līdzīgu cilvēku, par kuriem runāts pravietiskajā psalmā: ”Lēnprātīgie iemantos zemi un baudīs mieru papilnam.” (Psalms 37:11; Mateja 25:33, 34, 46.)

Laimīgi ir izsalkušie pēc taisnības

10. Kā ”izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības” var tikt ”paēdināti”?

¹⁰ Nākamais laimes priekšnoteikums, ko Jēzus minēja, runādams kalna nogāzē Galilejā, ir šāds: ”Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” (Mateja 5:6.) Kristiešiem taisnīguma normas nosaka Jehova, tāpēc var teikt, ka tie, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības, patiesībā ilgojas pēc Dieva vadības. Šādi cilvēki labi apzinās, ka ir grēcīgi un nepilnīgi, un vēlas būt pieņemami Jehovam. Viņi ir ārkārtīgi priecīgi, kad no Dieva Rakstiem uzzina, ka, nožēlojot savus grēkus un lūdzot piedošanu uz Kristus izpirkuma upura pamata, var iegūt taisnīgu stāvokli Dieva priekšā. (Apustuļu darbi 2:38; 10:43; 13:38, 39; Romiešiem 5:19.)

11., 12. a) Kā svaidītie kristieši iegūst taisnīgumu? b) Kā tiek apmierinātas svaidīto kristiešu līdzgaitnieku slāpes pēc taisnīguma?

¹¹ Jēzus teica, ka šie cilvēki būs laimīgi, jo ”tiks paēdināti”. Svaidītie kristieši, kas ir aicināti kļūt par valdniekiem kopā ar Kristu debesīs, saņem ”attaisnojumu un dzīvību”. (Romiešiem 5:1, 9, 16—18.) Jehova viņus pārrada un pieņem par saviem garīgajiem dēliem. Viņi kļūst par Kristus līdzmantiniekiem, kas aicināti par ķēniņiem un priesteriem viņa debesu valdībā. (Jāņa 3:3; 1. Pētera 2:9.)

¹² Svaidīto līdzgaitnieki pagaidām vēl nav saņēmuši ”attaisnojumu un dzīvību”. Tomēr, pamatojoties uz viņu ticību  Kristus izlietajām asinīm, Jehova viņus nosacīti uzskata par taisnīgiem. (Jēkaba 2:22—25; Atklāsmes 7:9, 10.) Viņi tiek atzīti par taisnīgiem kā Jehovas draugi un tiks izglābti ”lielajās bēdās”. (Atklāsmes 7:14.) Šo cilvēku slāpes pēc taisnīguma tiks apmierinātas vēl lielākā mērā, kad viņi, valdot ”jaunajām debesīm”, kļūs par daļu no jaunās zemes, kur ”taisnība mājos”. (2. Pētera 3:13; Psalms 37:29.)

Laimīgi žēlsirdīgie

13., 14. Kādas iespējas rīkoties žēlsirdīgi mums ir, un kādu labumu tas dod?

¹³ Kalna runas turpinājumā Jēzus sacīja: ”Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” (Mateja 5:7.) Juridiskā nozīmē par žēlsirdību mēdz runāt, ja tiesnesis nepiemēro noziedzniekam pašu bargāko likumā paredzēto sodu. Taču bībeliskā lietojumā oriģinālvalodu vārdi, kas tulkoti ”žēlsirdība”, lielākoties attiecas uz maigas iejūtības vai līdzcietības izpausmi, kas sniedz atvieglojumu grūtībās nonākušajiem. Tātad žēlsirdīgs cilvēks rīkojas, līdzjūtības vadīts. Piemēram, līdzībā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus runāja par cilvēku, kas ”žēlsirdību parādīja” kādam, kuram tā bija ļoti vajadzīga. (Lūkas 10:29—37.)

¹⁴ Lai izjustu, kādu laimi dod žēlsirdīga rīcība, mums jābūt gataviem darīt labu tiem, kas ir grūtā situācijā. (Galatiešiem 6:10.) Jēzus juta līdzi cilvēkiem, ko viņš redzēja. ”Sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.” (Marka 6:34.) Jēzus saprata, ka vissvarīgākās ir tieši cilvēku garīgās vajadzības. Arī mēs varam apliecināt, ka esam līdzjūtīgi un žēlsirdīgi, dodot citiem to, kas viņiem visvairāk vajadzīgs, — stāstot labo vēsti par Valstību. (Mateja 24:14.) Tāpat mēs varam piedāvāt praktisku palīdzību kristiešiem, kas ir gados, atraitnēm un bāreņiem, kā arī uzmundrināt nomāktos. (1. Tesaloniķiešiem 5:14; Salamana Pamācības 12:25; Jēkaba 1:27.) Tā rīkojoties, mēs jutīsimies labi un varēsim saņemt Jehovas žēlastību. (Apustuļu darbi 20:35; Jēkaba 2:13.)

Sirdsšķīstie un miera nesēji

15. Ko nozīmē būt sirdsšķīstam un miera nesējam?

¹⁵ Pēc tam Jēzus minēja sesto un septīto laimes priekšnoteikumu: ”Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.” (Mateja 5:8, 9.) Par sirdsšķīstu var saukt cilvēku, kurš ir tīrs ne tikai morāli, bet arī garīgi un kura sirds ir pilnībā uzticīga Jehovam. (1. Laiku 28:9; Psalms 86:11.) Savukārt ”miera nesēji” uztur mierīgas attiecības ar citiem kristiešiem un, cik tas ir atkarīgs no viņiem, arī ar pārējiem cilvēkiem. (Romiešiem 12:17—21.) Viņi ”meklē mieru un dzenas pēc tā”. (1. Pētera 3:11.)

16., 17. a) Kāpēc svaidītie tiek saukti par ”Dieva bērniem”, un kādā ziņā viņi ”Dievu redz”? b) Kā ”citas avis” ”Dievu redz”? c) Kā ”citas avis” vārda pilnā nozīmē kļūs par ”Dieva bērniem”, un kad tas notiks?

¹⁶ Miermīlīgiem un sirdsšķīstiem cilvēkiem  tiek apsolīts, ka viņi ”tiks saukti par Dieva bērniem” un ”Dievu redzēs”. Svaidītie kristieši piedzimst no gara un tiek pieņemti par Jehovas ”bērniem”, vēl būdami uz zemes. (Romiešiem 8:14—17.) Kad viņi tiek piecelti debesu dzīvei kopā ar Kristu, viņi kalpo Jehovas tiešā tuvumā un redz viņu. (1. Jāņa 3:1, 2; Atklāsmes 4:9—11.)

¹⁷ Miermīlīgie cilvēki, kas saukti par ”citām avīm”, kalpo Jehovam Labā Gana, Jēzus Kristus, vadībā, kurš kļūst par viņu ”Mūžīgo tēvu”. (Jāņa 10:14, 16; Jesajas 9:5.) Tie, kas izturēs pēdējo pārbaudījumu pēc Kristus tūkstoš gadu valdīšanas, tiks pieņemti par Jehovas dēliem uz zemes un ”iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Romiešiem 8:21; Atklāsmes 20:7, 9.) Gaidot to laiku, viņi sauc Jehovu par savu Tēvu, jo ir atdevuši sevi viņam un atzīst viņu par savu Dzīvības Devēju. (Jesajas 64:8.) Tāpat kā Ījabs un Mozus, kas dzīvoja senatnē, šie cilvēki ”Dievu redz” ar ticības acīm. (Ījaba 42:5; Ebrejiem 11:27.) ”Gara acis” un precīzas zināšanas par Dievu viņiem ļauj saskatīt Jehovas brīnišķīgās īpašības, un viņi cenšas līdzināties Dievam, pildīdami viņa gribu. (Efeziešiem 1:18; Romiešiem 1:19, 20; 3. Jāņa 11.)

18. Kas var iegūt patiesu laimi, ņemot vērā pirmos septiņus laimes priekšnoteikumus, ko minēja Jēzus?

¹⁸ Kā esam noskaidrojuši, patiesu laimi kalpošanā Jehovam var iegūt tie, kas apzinās savu garīgo trūkumu, tie, kam ir bēdas, lēnprātīgie, izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, žēlsirdīgie, sirdsšķīstie un miera nesēji. Taču šādiem cilvēkiem nekad nav klājies viegli, un reizēm viņi pat tiek vajāti. Vai tas aptumšo viņu laimi? Par šo jautājumu runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīme]

Atkārtojums

• Kāpēc tie, kas apzinās savu garīgo trūkumu, ir laimīgi?

• Kādu mierinājumu var saņemt tie, kam ir bēdas?

• Kā izpaužas lēnprātība?

• Kāpēc mums jābūt žēlsirdīgiem, sirdsšķīstiem un miermīlīgiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 10. lpp.]

”Laimīgi ir tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības”

[Attēli 10. lpp.]

”Svētīgi žēlsirdīgie”

[Attēls 10. lpp.]

”Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības”