Kas mūsdienās var vadīt cilvēkus?

1940. gadā Lielbritānijas valdībā bija iestājusies krīze. Septiņdesmit septiņus gadus vecais Deivids Loids Džordžs, kuram bija liela nozīme Lielbritānijas panākumos Pirmajā pasaules karā un kurš bija klāt, kad premjerministram tika izteikti iepriekšējā rakstā minētie vārdi, daudzus gadus bija darbojies politikā un bija iemācījies trāpīgi novērtēt valstsvīru darbu. Runā, ar ko tā paša gada 8. maijā Loids Džordžs uzstājās apakšnamā, viņš sacīja: ”Ja tautai ir vadība, ja valdība skaidri dara zināmu, pēc kādiem mērķiem tā tiecas, un ja tauta ir pārliecināta, ka tās vadītāji dara visu, kas ir viņu spēkos, tā ir gatava uz jebkādiem upuriem.”

LOIDA Džordža vārdi parāda, ko cilvēki gaida no politiskajiem līderiem. Viņi vēlas, lai tie būtu kompetenti un lai tie pēc labākās sirdsapziņas censtos uzlabot sabiedrības stāvokli. Kāda sieviete, kas piedalījās kādas vēlēšanu kampaņas organizēšanā, izteicās: ”Kad cilvēki balso par prezidenta kandidātu, viņi balso par kādu, kam viņi uztic savu dzīvi, savu nākotni un savus bērnus.” Attaisnot šādu uzticību ir ļoti grūts uzdevums. Kāpēc tā var sacīt?

Mūsdienu pasaulē ir milzum daudz sasāpējušu problēmu. Piemēram, kurš politiķis gan būtu tik gudrs un ietekmīgs, lai darītu galu noziedzībai un kariem? Kura mūsdienu pasaules līdera rīcībā būtu tik daudz resursu un kurš būtu tik līdzjūtīgs, lai ikvienu cilvēku nodrošinātu ar ēdienu, tīru ūdeni un veselības aprūpi? Kuram gan ir tik plašas zināšanas un kurš ir tik apņēmīgs, lai aizsargātu un atjaunotu apkārtējo vidi? Kurš ir pietiekami kompetents un varens, lai visai cilvēcei dotu iespēju dzīvot ilgi un laimīgi?

Uzdevums, kas nav cilvēku spēkos

Nevar noliegt, ka dažu politiķu ieguldījums sabiedrības labā ir bijis diezgan ievērojams. Tomēr viņi noturas pie varas ne vairāk par dažiem gadu desmitiem, un pēc tam to pārņem kāds cits. Viens no vispieredzējušākajiem valdniekiem, senās Izraēlas ķēniņš Salamans, domādams par šo jautājumu, bija nonācis pie šāda secinājuma: ”Tad es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai  viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība.” (Salamans Mācītājs 2:18, 19.)

Salamans nevarēja zināt, vai viņa pēctecis turpinās uzsākto labo darbu vai arī to sagraus. Šo procesu — pastāvīgo valdnieku maiņu — Salamans uzskatīja par ”niecību” jeb, kā teikts citos Bībeles tulkojumos, ”tukšību” vai ”tikai dvesmu”.

Dažkārt valstsvīru maiņa ir notikusi vardarbīgā ceļā. Vēstures gaitā ne viens vien spējīgs politiķis ir nogalināts. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Ābrahāms Linkolns, ko daudzi ļoti cienīja, reiz uzrunāja savus klausītājus šādiem vārdiem: ”Es esmu ievēlēts, lai īsu laiku ieņemtu šo nozīmīgo amatu, un tagad jūsu acīs man ir piešķirta vara, tomēr tā drīz beigsies.” Viņa varai tiešām pavisam drīz pienāca gals. Neraugoties uz visu, ko Linkolns bija darījis savas zemes labā un viņa dedzīgo vēlēšanos palīdzēt cilvēkiem vēl lielākā mērā, viņš vadīja valsti tikai četrus gadus. Neilgi pēc tam, kad Linkolnu otrreiz ievēlēja par prezidentu, viņu nogalināja cilvēks, kas gribēja panākt pārmaiņas valdībā.

Arī vislabākie politiķi nespēj nodrošināt pat paši savu nākotni. Vai gan ir saprātīgi gaidīt, ka viņi parūpēsies par mūsu nākotni? Bībelē mēs tiekam aicināti: ”Nepaļaujieties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt! Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” (Psalms 146:3, 4.)

Varbūt pieņemt šo padomu un nepaļauties uz cilvēku vadītājiem nav viegli. Tomēr Bībelē nav apgalvots, ka nekad nebūs neviena, kas spētu nodrošināt labu un ilgstošu vadību. Jesajas grāmatas 32. nodaļas 1. pantā ir runāts par laiku, kad ”ķēniņš valdīs pēc taisnības”. Cilvēces Radītājs, Dievs Jehova, ir iecēlis ”ķēniņu”, kas drīzumā pilnībā pārņems varu pār zemi un visu, kas uz tās notiek. Lai noskaidrotu, kas ir šī persona, pievērsīsim uzmanību Bībeles pravietojumiem.

 Tas, kurš valdīs nevainojami

Pirms diviem tūkstošiem gadu eņģelis uzrunāja ebreju jaunavu Mariju un teica: ”Tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni, un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” (Lūkas 1:31—33.) Bībelē pravietotais ķēniņš ir Jēzus no Nācaretes.

Reliģiska satura mākslas darbos Jēzus bieži tiek attēlots kā zīdainis, novārdzis cilvēks vai askēts, kas bez mazākās pretestības pakļaujas visam notiekošajam. Šādi priekšstati par Jēzu ir grūti savienojami ar domu, ka viņš varētu prasmīgi vadīt cilvēku sabiedrību. Taču īstenībā Bībelē ir stāstīts, ka Jēzus Kristus izauga par enerģisku, spēcīgu vīrieti, kas bija gatavs uzņemties iniciatīvu. Viņam piemita arī citas īpašības, kas ir nepieciešamas labam vadītājam. (Lūkas 2:52.) Padomāsim par vairākām ievērojamām Jēzus personības iezīmēm.

Jēzus dzīvesveids bija nevainojams. Jēzus vienmēr rīkojās godīgi un taisnīgi, tāpēc viņš nebaidījās publiski aicināt savus ienaidniekus izvirzīt viņam konkrētas apsūdzības. Viņiem neatradās nekā, ko nosaukt. (Jāņa 8:46.) Jēzus mācībās izskanēja tāda neliekuļotība, ka daudzi godprātīgi cilvēki juta pamudinājumu kļūt par viņa sekotājiem. (Jāņa 7:46; 8:28—30; 12:19.)

Jēzus bija pilnībā nodevies Dieva gribas pildīšanai. Viņš tik stingri bija apņēmies izpildīt visu, ko Dievs viņam bija uzticējis, ka neviens pretinieks, vienalga, vai tas būtu cilvēks vai dēmons, nevarēja viņu apstādināt. Jēzu neiebiedēja vardarbīgi uzbrukumi. (Lūkas 4:28—30.) Arī nogurums un izsalkums Jēzum nekļuva par šķērsli. (Jāņa 4:5—16, 31—34.) Kaut gan Jēzus pieredzēja, ka viņu atstāj draugi, viņš nekad nenovirzījās no sava mērķa. (Mateja 26:55, 56; Jāņa 18:3—9.)

Jēzum dziļi rūpēja cilvēku dzīve. Jēzus sagādāja ēdienu izsalkušiem cilvēkiem. (Jāņa 6:10, 11.) Viņš sniedza mierinājumu nomāktajiem. (Lūkas 7:11—15.) Aklos viņš padarīja redzīgus, kurlos — dzirdīgus un izdziedināja arī citas kaites. (Mateja 12:22; Lūkas 8:43—48; Jāņa 9:1—6.) Jēzus uzmundrināja savus apustuļus. (Jāņa 13.—17. nodaļa.) Ar savu dzīvi Jēzus apliecināja, ka ir ”labais gans”, kas rūpējas par savām avīm. (Jāņa 10:11—14.)

Jēzus labprāt darīja dažādus darbus. Viņš bija gatavs mazgāt kājas saviem apustuļiem, lai iemācītu viņiem kaut ko svarīgu. (Jāņa 13:4—15.) Un viņa paša kājas noputēja Izraēlas smilšainajos ceļos, ko viņš mēroja, lai sludinātu labo vēsti. (Lūkas 8:1.) Pat tad, kad Jēzus bija iecerējis atpūsties kādā ”vientuļā vietā”, redzēdams, ka daudz ļaužu ir sapulcējušies, lai dzirdētu jaunas pamācības, viņš bija gatavs tos mācīt. (Marka 6:30—34.) Jēzus uzcītība ir labs piemērs visiem kristiešiem. (1. Jāņa 2:6.)

Jēzus izpildīja līdz galam visu, kāpēc viņš bija nācis uz zemi. Dievs Jehova atalgoja Jēzus uzticību, ieceldams viņu debesīs par ķēniņu un piešķirdams viņam nemirstību. Par augšāmcelto Jēzu Bībelē ir sacīts: ”Kristus vairs nemirst: nāvei vairs nav varas pār viņu.” (Romiešiem 6:9.) Mēs varam būt droši, ka neviens cits nevar vadīt cilvēci tik labi kā Jēzus. Kad varu pār zemi savās rokās būs pārņēmis Jēzus Kristus, nebūs vairs nekādas nepieciešamības piešķirt varu kādam citam, ne arī vajadzības pēc valdības maiņas. Jēzu neviens nekad nenogalinās, un viņu nenomainīs kāds nepiemērots pēctecis, kas atstātu iesāktos darbus nepabeigtus vai sagrautu jau paveiktos. Bet ko tieši Jēzus darīs cilvēces labā?

Ko Jēzus paveiks

72. psalmā ir pravietots, ko savas valdīšanas laikā īstenos šis pilnīgais, nemirstīgais ķēniņš. Šī psalma 7. un 8. pantā ir sacīts: ”Lai viņa laikā zeļ taisnīgais, un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nespīdēs! Lai viņš valda  no jūŗas līdz jūŗai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem!” Valdot Jēzum, zemes iedzīvotāji varēs dzīvot drošībā, ko neviens nekad nesagraus. Viņš iznīcinās visus ieročus un pat izskaudīs cilvēku sirdīs noslieci uz konfliktiem. Cilvēki, kas mūsdienās attiecībā pret citiem rīkojas kā nikni lauvas vai mežonīgi lāči, pilnībā izmainīsies. (Jesajas 11:1—9.) Visur pārpārēm valdīs miers.

Tālāk 72. psalmā no 12. līdz 14. pantam mēs lasām: ”Viņš glābs nabagu, kas kliedz, cietēju un bēdīgo, kam nav palīga. Viņš apžēlosies par trūcīgo un nabagu un palīdzēs nelaimīgām dvēselēm. No spaidiem un varmācības viņš atpestīs viņu dvēseles, un viņu asinis būs dārgas viņa acīs.” Necilie, nabadzīgie un apspiestie cilvēki varēs aizmirst visas pārestības un ķēniņa Jēzus Kristus vadībā kļūs par vienotas, laimīgas cilvēku sabiedrības daļu. Viņu dzīve tad būs prieka, nevis sāpju un vilšanās pilna. (Jesajas 35:10.)

16. pantā izskan solījums: ”Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem.” Mūsdienās miljoniem cilvēku cieš badu. Negodīgu politiķu un dažādu alkatīgu cilvēku dēļ pārtikas sadale bieži vien nav taisnīga, tāpēc neskaitāmi cilvēki, īpaši bērni, mirst bada nāvē. Tomēr Jēzus Kristus valdīšanas laikā šī problēma aizmirsīsies uz visiem laikiem. Zeme būs svētīta ar bagātīgām gardas pārtikas ražām. Neviens vairs nekad nebūs izsalcis.

Ja arī jūs gribētu pieredzēt šos laikus, mēs jūs aicinām uzzināt vairāk par Jēzu Kristu, kurš drīzumā pilnībā valdīs pār zemi. Jehovas liecinieki ar prieku jums palīdzēs iegūt šādas zināšanas. Jums nebūs jāpieredz vilšanās, jo Dievs Jehova par savu Dēlu pats ir sacījis: ”Es savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, savā svētajā kalnā.” (Psalms 2:6.)

[Papildmateriāls 5. lpp.]

KRASA VARAS MAIŅA

Politiķis, kas cenšas nodrošināt saviem pavalstniekiem dzīvi nosacīti mierīgos un drošos apstākļos, parasti rēķinās ar to, ka pavalstnieki viņu cienīs un atbalstīs. Tomēr tad, ja kaut kāda iemesla dēļ viņš zaudē cilvēku uzticību, drīz vien varu var pārņemt kāds cits. Tālāk ir minēti daži apstākļi, kuros tie, kuru rokās vēl pirms brīža bija liela vara, pēkšņi to zaudēja.

Slikti dzīves apstākļi. 18. gadsimta beigās daudzi Francijas iedzīvotāji bija spiesti maksāt milzīgus nodokļus un cieta no pārtikas trūkuma. Šo faktoru ietekmē uzliesmoja Lielā franču revolūcija, kuras gaitā 1793. gadā Francijas karalis Ludviķis XVI tika giljotinēts.

Karš. Pirmā pasaules kara dēļ varu zaudēja vairāki ļoti ietekmīgi imperatori. Piemēram, kara izraisīts pārtikas trūkums bija iemesls, kāpēc 1917. gadā Pēterburgā sākās Februāra revolūcija. Tika gāzts cars Nikolajs II, un pie varas nāca boļševiki. 1918. gada novembrī Vācija gribēja noslēgt mieru, bet sabiedroto spēki nepārtrauca karu, līdz tika panākta varas maiņa. Iznākumā Vācijas imperators Vilhelms II bija spiests doties trimdā uz Nīderlandi.

Vēlēšanās izveidot jaunas pārvaldes sistēmas. 1989. gadā krita ”dzelzs priekškars”. Šķietami nesatricināmi režīmi sagruva, kad cilvēki atteicās no komunisma idejām un sāka tiekties pēc pārmaiņām pārvaldes sistēmā.

[Attēli 7. lpp.]

Jēzus pabaroja izsalkušos, izdziedināja slimos un atstāja labu priekšzīmi visiem kristiešiem

[Norāde par attēla autortiesībām 4. lpp.]

Loids Džordžs: Photo by Kurt Hutton/Picture Post/Getty Images