Dzīvesstāsts

Mēs bijām stingri nostājušies Dieva pusē

PASTĀSTĪJIS MIHALS ŽOBRĀKS

Veselu mēnesi es pavadīju vieninieka kamerā, un tad mani aizveda pie izmeklētāja. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau bija piesarcis aiz dusmām un kliedza: ”Jūs, spiegi! Amerikāņu spiegi!” Kas viņu tā saniknoja? Izmeklētājs bija jautājis, pie kādas reliģijas es piederu, un es atbildēju, ka esmu Jehovas liecinieks.

ŠIE notikumi risinājās pirms vairāk nekā 50 gadiem, kad valstī, kurā es dzīvoju, pie varas bija komunisti. Taču arī agrāk mēs bijām pieredzējuši niknu pretestību mūsu kristīgās izglītības darbam.

Sāpīgi izjūtam kara sekas

Man bija astoņi gadi, kad sākās Pirmais pasaules karš. Mūsu ciems, Zālužice, atradās toreizējās Austroungārijas impērijas teritorijā. Karš ietekmēja visu pasauli, un es nebiju izņēmums — kara dēļ pēkšņi aprāvās mana bērnība. Mans tēvs krita frontē jau pirmajā kara gadā, un mūsu ģimene — māte, es un divas māsas — ieslīga galējā nabadzībā. Es biju vecākais bērns, turklāt vienīgais dēls, tāpēc biju spiests uzņemties rūpes par mūsu mazo saimniecību un dažādiem mājas darbiem. Jau agrā bērnībā es biju ļoti reliģiozs. Vietējās reformātu (kalvinistu) baznīcas mācītājs pat lūdza, lai tajās reizēs, kad viņš bija devies kaut kur prom, es mācu savus klasesbiedrus viņa vietā.

1918. gadā karš beidzās, un visi sajuta milzīgu atvieglojumu. Austroungārijas impērija saira, un mēs kļuvām par Čehoslovākijas Republikas pilsoņiem. Drīz vien mājup atgriezās daudzi mūsu novadnieki, kas bija emigrējuši uz ASV. Viens no tiem bija Mihals Petrīks, kas mūsu ciemā ieradās 1922. gadā.  Kad viņš apmeklēja kādu ģimeni kaimiņos, uz tikšanos uzaicināja arī mūs ar mammu.

Uzzinām par Dieva Valstību

Mihals bija Bībeles pētnieks, kā toreiz tika saukti Jehovas liecinieki, un viņš runāja par Bībeles mācībām, kas man likās ārkārtīgi interesantas. Pirmām kārtām mēs uzzinājām, ka nākotnē pār zemi valdīs Dieva Valstība. (Daniēla 2:44.) Kad viņš teica, ka nākamajā svētdienā Zāhoras ciemā notiks kristiešu sapulce, es nolēmu to apmeklēt. Svētdien es piecēlos četros no rīta un kājām veicu astoņus kilometrus, lai nokļūtu pie sava brālēna un aizņemtos no viņa divriteni. Pēc tam, kad biju salīmējis pārplīsušo riepu, es mēroju 24 kilometrus tālo ceļu uz Zāhoru. Tā kā es nezināju, kur tieši notiks sapulce, es nolēmu lēnām braukt pa vienu no ciema ielām. Tad es izdzirdēju, ka kādā mājā tiek dziedātas Valstības dziesmas. Mana sirds vai salēcās krūtīs aiz prieka. Es iegāju mājā un paskaidroju, kāpēc esmu atbraucis. Mani uzaicināja paēst brokastis un pēc tam aizveda uz sapulci. Kaut gan atceļā man bija jāveic 32 kilometrus garš ceļš, atgriezies mājās, es nejutu ne mazāko nogurumu. (Jesajas 40:31.)

Man ļoti patika skaidrās, uz Bībeli balstītās mācības, par kurām stāstīja Jehovas liecinieki. Iespēja dzīvot pilnvērtīgu un gandarījuma pilnu dzīvi Dieva Valstībā aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. (Psalms 104:28.) Mēs ar mammu nolēmām uzrakstīt vēstuli savai baznīcai, lai darītu zināmu, ka mēs vēlamies no tās izstāties. Ciemā šis solis uzjundīja lielas kaislības. Daži uz laiku pat pārstāja ar mums sarunāties, tomēr mums bija iespēja būt kopā ar daudzajiem ticības biedriem, kas dzīvoja mūsu novadā. (Mateja 5:11, 12.) Drīz vien es tiku kristīts Uhas upē.

Kalpošana kļūst par manu dzīvesveidu

Mēs nelaidām garām nevienu iespēju sludināt Jehovas Valstību. (Mateja 24:14.) Svētdienās mēs ar lielu dedzību piedalījāmies labi organizētās sludināšanas kampaņās. Tajos laikos cilvēki cēlās agri, tāpēc mēs varējām sākt sludināt jau no rīta. Sapulces, uz kurām tika aicināti visi interesenti, notika pa dienu. Oratori, kas uzstājās šajās sapulcēs, teica improvizētas runas, kuru tēmas viņi izvēlējās, ņemot vērā klātesošo skaitu, reliģisko pārliecību un to, kādi jautājumi tos interesēja.

Bībeles patiesība, ko mēs sludinājām, atvēra acis daudziem godprātīgiem cilvēkiem. Neilgi pēc kristīšanās es sludināju Trhovištes ciemā. Kādā mājā es satiku Moskalas kundzi — ļoti laipnu un draudzīgu sievieti. Viņa un viņas ģimene piederēja pie kalvinistu baznīcas, pie kuras agrāk piederēju arī es. Kaut gan viņa labi pārzināja Bībeli, viņai bija daudz neatbildētu jautājumu. Mūsu saruna ilga apmēram stundu, un pirms aiziešanas es viņai atstāju grāmatu Dieva kokle *.

Moskalu ģimenei bija paradums regulāri lasīt Bībeli, un tagad viņi sāka lasīt arī grāmatu Dieva kokle. Arī citas ģimenes šajā ciemā parādīja interesi par patiesību un sāka apmeklēt sapulces. Vietējais kalvinistu baznīcas mācītājs stingri brīdināja iedzīvotājus nerunāt ar mums un neņemt no mums literatūru. Tad daži no tiem, kas bija apmeklējuši mūsu sapulces, teica, lai mācītājs pats atnākot un atspēkojot mūsu teikto atklātā diskusijā.

Mācītājs atnāca, taču viņam nebija neviena uz Bībeli balstīta argumenta, ar kuru varētu pamatot baznīcas mācības. Mēģinādams sevi aizstāvēt, viņš teica: ”Mēs nevaram ticēt visam, kas ir rakstīts Bībelē. To ir sarakstījuši cilvēki, un reliģiskus jautājumus var skaidrot dažādi.” Šī diskusija daudziem lika pārvērtēt savus reliģiskos uzskatus. Vairāki cilvēki pateica mācītājam, ka vairs nenāks un neklausīsies tāda cilvēka sprediķus, kurš pats netic Bībelei. Aptuveni 30 ciema iedzīvotāji aizgāja no kalvinistu baznīcas un stingri nostājās Bībeles patiesības pusē.

 Labās vēsts sludināšana bija kļuvusi par manu dzīvesveidu, tāpēc arī sievu es vēlējos ņemt tādu, kas būtu nākusi no garīgi stipras ģimenes. Es bieži sludināju ar Jānu Petrušku, kas Bībeles patiesību bija uzzinājis ASV. Viņa meita Marija, tāpat kā tēvs, bija gatava sludināt katrā izdevīgā brīdī, un tas man ļoti patika. Mēs apprecējāmies 1936. gadā, un 50 gadus, līdz pat savai nāvei 1986. gadā, Marija bija mans uzticamais laulātais draugs. 1938. gadā piedzima mūsu vienīgais dēls Eduards. Jau tajā laikā bija skaidrs, ka drīz vien Eiropā atkal sāksies karš. Mēs domājām par to, kā tas ietekmēs sludināšanu.

Kristīgās neitralitātes pārbaudījums

Sākoties Otrajam pasaules karam, Slovākija, kas bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, nonāca nacistu ietekmē. Tomēr varas iestādes nebija aizliegušas Jehovas liecinieku darbību. Protams, mēs bijām spiesti darboties slepeni un mūsu literatūra tika cenzēta. Ievērodami piesardzību, mēs nepārstājām ne sludināt, ne rīkot sapulces. (Mateja 10:16.)

Karadarbībai pieņemoties spēkā, mani gribēja iesaukt armijā, kaut arī man jau bija vairāk nekā 35 gadi. Es atteicos piedalīties karā, jo, būdams kristietis, biju apņēmies palikt neitrāls. (Jesajas 2:2—4.) Par laimi, kamēr varas iestādes lēma, ko ar mani darīt, visi mana gadagājuma vīrieši tika atbrīvoti no karaklausības.

Mūsu kristīgajiem brāļiem, kas dzīvoja pilsētās, bija daudz grūtāk nopelnīt iztiku nekā mums, kas dzīvojām laukos. Tāpēc mēs gribējām dalīties ar ticības biedriem tajā, kas mums bija. (2. Korintiešiem 8:14.) Mēs savācām tik daudz pārtikas, cik vien varējām aizvest, un braucām 500 kilometrus cauri visai valstij uz Bratislavu. Kristīgās mīlestības un draudzības saites, ko bijām izveidojuši kara laikā, stiprināja mūs vēlākajos pārbaudījumos.

Saņemam vajadzīgo uzmundrinājumu

Pēc Otrā pasaules kara Slovākija atkal tika iekļauta Čehoslovākijas sastāvā. No 1946. līdz 1948. gadam tika sarīkoti Jehovas liecinieku kongresi, kas notika Brno un Prāgā. Mēs, kas dzīvojām Slovākijas austrumu daļā, braucām uz tiem ar speciāliem vilcieniem, kas bija paredzēti kongresa delegātiem. Šos vilcienus varētu saukt arī par dziedošajiem vilcieniem, jo mēs visu ceļu dziedājām. (Apustuļu darbi 16:25.)

Sevišķi labi es atceros 1947. gada kongresu Brno, kuru apmeklēja brālis Neitans Nors un vēl divi kristīgie pārraugi no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes. Lai aicinātu cilvēkus uz publisko runu, mēs rīkojām gājienus pa ielām, nesdami plakātus ar paziņojumu par  gaidāmās runas tēmu. Mūsu dēls Eduards, kam bija tikai deviņi gadi, ļoti bēdājās, ka viņš bija palicis bez plakāta. Tad brāļi uztaisīja mazākus plakātus ne tikai viņam, bet arī citiem bērniem, no kuriem daudzi cilvēki varēja uzzināt par gaidāmo runu.

1948. gada februārī pie varas nāca komunisti. Mums bija skaidrs, ka varas iestādes agri vai vēlu vērsīsies pret Jehovas lieciniekiem un ierobežos mūsu darbību. Tā paša gada septembrī Prāgā tika sarīkots saviļņojošs kongress, kas mūs ļoti uzmundrināja. Trīs gadus mēs bijām brīvi pulcējušies kopā, bet tagad mēs gaidījām, ka mūsu darbība drīz vien tiks aizliegta. Kongresa beigās mēs pieņēmām rezolūciju, kurā bija teikts: ”Mēs, Jehovas liecinieki, kas esam sapulcējušies šajā kongresā, ..esam apņēmušies ar neatlaidību turpināt savu svēto kalpošanu un, pateicoties Kunga žēlastībai, darīt to gan labvēlīgā, gan nelabvēlīgā laikā, un sludināt labo vēsti par Dieva Valstību ar vēl lielāku dedzību.”

”Valsts ienaidnieki”

Tikai divus mēnešus pēc Prāgas kongresa valsts drošības dienesti veica kratīšanu Bētelē, kas atradās netālu no Prāgas. Drošības dienestu darbinieki konfiscēja īpašumus un visu literatūru, kādu vien varēja atrast, apcietināja Bēteles strādniekus un vēl dažus brāļus. Taču tas bija tikai sākums.

1952. gadā naktī no 3. uz 4. februāri drošības dienesti visā valstī veica operāciju, kuras laikā tika apcietināti vairāk nekā simts Jehovas liecinieku. Es biju viens no tiem. Ap trijiem naktī policisti uzmodināja mūsu ģimeni. Neko nepaskaidrojot, viņi lika man doties līdzi. Man uzlika roku dzelžus un aizsēja acis, un kopā ar vairākiem citiem iegrūda kravas automašīnas aizmugurē. Pēc tam mani ieslodzīja vieninieka kamerā.

Pagāja mēnesis, bet mani ne reizi nebija izsaukuši uz pratināšanu. Vienīgais cilvēks, ko es šajā laikā redzēju, bija uzraugs, kas pa lodziņu durvīs man pasniedza niecīgas ēdiena porcijas. Tad mani izsauca pie izmeklētāja, par kuru bija stāstīts raksta ievadā. Pēc tam, kad viņš bija nosaucis mani par spiegu, viņš teica: ”Reliģija ir tumsonība. Dieva nav! Mēs nevaram ļaut jums muļķot darbaļaudis. Mēs tevi vai nu pakārsim, vai arī sapūdēsim cietumā. Un, pat ja jūsu Dievs atnāktu šeit, mēs arī viņu nogalinātu!”

Varas iestāžu pārstāvji zināja, ka nav likuma, kas aizliegtu mūsu kristīgo darbību. Lai varētu mūs tiesāt pēc esošās likumdošanas, viņi mūs pasludināja par ”valsts ienaidniekiem” un apsūdzēja spiegošanā. Izmeklētājiem atlika tikai salauzt mūsu gribasspēku un piespiest mūs ”atzīties” safabricētajās apsūdzībās. Pēc nopratināšanas, kas notika vakarā, man neļāva gulēt. Dažas stundas vēlāk mani atkal izsauca pie izmeklētāja. Šoreiz viņš gribēja, lai es parakstītu protokolu, kurā bija teikts: ”Būdams Čehoslovākijas Tautas Demokrātiskās Republikas ienaidnieks, es negribēju stāties [kolhozā], jo gaidīju amerikāņu ierašanos.” Kad es atteicos parakstīt šos melus, mani ieslodzīja karcerī.

Man neļāva gulēt. Es nedrīkstēju ne apgulties, ne apsēsties, tikai stāvēt vai staigāt. Kad mani spēki izsīka, es nogūlos uz betona grīdas. Tad uzraugi mani atkal aizveda pie izmeklētāja. ”Vai tagad  tu parakstīsies?” viņš jautāja. Taču es atteicos, un viņš iesita man pa seju tā, ka man sāka tecēt asinis. Pēc tam viņš uzkliedza sargiem: ”Viņš vēlas darīt sev galu. Skatieties uzmanīgi, lai viņš neizdara pašnāvību.” Mani aizveda atpakaļ uz vieninieka kameru. Pusgada laikā šie pratināšanas paņēmieni atkārtojās atkal un atkal. Taču mēģinājumi ietekmēt mani ideoloģiski vai piespiest atzīt, ka esmu valsts ienaidnieks, nespēja mazināt manu apņemšanos saglabāt uzticību Jehovam.

Mēnesi pirms tiesas prāvas no Prāgas atbrauca prokurors un nopratināja visus divpadsmit apcietinātos brāļus. Viņš jautāja man: ”Ko tu darīsi, ja rietumu imperiālisti uzbruks mūsu valstij?” Es atbildēju: ”To pašu, ko darīju tad, kad šī valsts kopā ar Hitleru iebruka PSRS. Es nekaroju toreiz un nedarīšu to tagad, jo esmu kristietis un ievēroju neitralitāti.” Tad viņš man sacīja: ”Mēs nevaram būt iecietīgi pret Jehovas lieciniekiem. Mums ir vajadzīgi karavīri gan tāpēc, ka rietumu imperiālisti mums var uzbrukt, gan arī tāpēc, ka mums ir jāatbrīvo darbaļaudis rietumos.”

1953. gada 24. jūlijā mūs aizveda uz tiesas zāli. Citu pēc cita visus divpadsmit brāļus izsauca tiesnešu priekšā. Mēs izmantojām iespēju, lai liecinātu par savu ticību. Pēc tam, kad mēs bijām nolieguši mums izvirzītās melīgās apsūdzības, mūsu aizstāvis piecēlās un teica: ”Es esmu bijis šajā tiesas zālē daudzas reizes. Parasti notiesātie atzīst savu vainu, nožēlo izdarīto un pat raud. Taču šie vīri aizies no šejienes stiprāki, nekā viņi bija, kad nāca uz šejieni.” Tomēr mūs visus atzina par vainīgiem sazvērestībā pret valsti. Man piesprieda brīvības atņemšanu uz trim gadiem ar mantas konfiskāciju.

Arī vecums nav šķērslis

Pēc atbrīvošanas no cietuma mani turpināja slepeni novērot. Par spīti tam, es atsāku pildīt savus teokrātiskos pienākumus, un mani iecēla par draudzes pārraugu. Kaut gan mums atļāva dzīvot konfiscētajā mājā, legāli savu īpašumu mēs atguvām tikai pēc 40 gadiem, pēc komunistiskā režīma krišanas.

Es nebiju vienīgais mūsu ģimenē, kas izcieta ieslodzījumu. Kopš manas atbrīvošanas bija pagājuši tikai trīs gadi, kad Eduardu gribēja iesaukt armijā. Tā kā sirdsapziņa viņam neļāva iet dienēt, viņu notiesāja un ieslodzīja cietumā. Daudzus gadus vēlāk to pašu pieredzēja mans mazdēls Peters, kaut gan viņam bija slikta veselība.

1989. gadā komunistiskais režīms Čehoslovākijā sabruka. Cik gan es biju laimīgs, kad pēc 40 aizlieguma gadiem atkal varēju brīvi sludināt pa mājām! (Apustuļu darbi 20:20.) Kamēr mana veselība to atļāva, es ar prieku piedalījos sludināšanā pa mājām. Tagad man ir 98 gadi un mana veselība vairs nav tāda kā agrāk, bet es esmu laimīgs, ka joprojām varu stāstīt citiem par brīnišķīgo nākotni, ko ir apsolījis Jehova.

Mana dzimtā pilsēta ir bijusi iekļauta piecu dažādu valstu sastāvā, savas dzīves laikā es esmu redzējis, kā varu iegūst un zaudē 12 valstu vadītāji — diktatori, prezidenti un karalis. Nevienam no viņiem neizdevās rast ilgstošu risinājumu problēmām, kas satrauca cilvēkus viņu valdīšanas laikā. (Psalms 146:3, 4.) Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam, ka varēju iepazīt viņu jau agrā jaunībā un uzzināt par viņa nodomu atrisināt problēmas ar mesiāniskās Valstības starpniecību. Bez Dieva mana dzīve būtu bijusi tukša un bezjēdzīga. Vairāk nekā 75 gadus es esmu ar entuziasmu sludinājis vislabāko vēsti, un tas man ir devis mērķi dzīvē, gandarījumu, kā arī gaišu cerību uz mūžīgu nākotni paradīzē uz zemes. Ko labāku es vēl varētu vēlēties? *

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 26. lpp.]

Neilgi pēc mūsu kāzām

[Attēls 26. lpp.]

Ar Eduardu 40. gadu sākumā

[Attēls 27. lpp.]

Aicinām cilvēkus uz 1947. gada kongresu Brno