Dzīvesstāsts

Es vienmēr paļāvos uz Jehovas mīlošo gādību

PASTĀSTĪJUSI ANNA DENCA-TĒRPINA

”Ak, tu manu kāpēcīt!” smaidīdama mēdza teikt mamma. Bērnībā es burtiski apbēru vecākus ar jautājumiem. Taču tētis un mamma nekad nenosodīja manu bērnišķīgo zinātkāri. Viņi mācīja mani spriest un patstāvīgi pieņemt lēmumus saskaņā ar sirdsapziņu, kas ir apmācīta pēc Bībeles. Šai audzināšanai bija ārkārtīgi liela nozīme manā dzīvē. Kad man bija 14 gadu, nacisti kādu dienu apcietināja manus mīļos vecākus, un es viņus nekad vairs neredzēju.

MANS tēvs Oskars Dencs un mana māte Anna Marija dzīvoja Lerahā — Vācijas pilsētā pie Šveices robežas. Jaunības gados viņi bija aktīvi iesaistījušies politikā, un daudzi viņus pazina un cienīja. Taču 1922. gadā, drīz pēc kāzām, manu vecāku viedoklis par politiku un mērķiem dzīvē mainījās. Māte sāka mācīties Bībeli ar Bībeles pētniekiem, kā toreiz tika saukti Jehovas liecinieki, un viņu ļoti aizkustināja vēsts, ka Dieva Valstība nodibinās mieru uz zemes. Drīz mātei pievienojās arī tēvs, un viņi kopā sāka apmeklēt Bībeles pētnieku sapulces. Uz Ziemassvētkiem tēvs pat uzdāvināja mātei Bībeles mācību līdzekli, grāmatu Dieva kokle. Es piedzimu 1923. gada 25. martā un biju viņu vienīgais bērns.

Man ir palikušas ļoti siltas atmiņas par bērnību: es atceros, kā vasarās mēs devāmies pārgājienos uz klusajiem Švarcvaldes mežiem un kā mamma man mācīja dažādus mājas darbus.  Es joprojām labi atminos, kā viņa stāvēja virtuvē un deva norādījumus savai mazajai pavārei. Bet, galvenais, vecāki mani mācīja mīlēt Dievu Jehovu un paļauties uz viņu.

Mūsu draudzē bija aptuveni 40 sludinātāji, kas dedzīgi stāstīja citiem vēsti par Valstību. Mani vecāki ļoti labi prata atrast iespējas sludināt. Tā kā agrāk viņi bija darbojušies politikā un bija iemācījušies atrast kopēju valodu ar citiem, cilvēki labprāt viņus uzklausīja. Septiņu gadu vecumā arī man radās vēlēšanās sludināt pa mājām. Māsa, ar kuru kopā es pirmo reizi devos sludināt, iedeva man bībelisku literatūru, norādīja uz kādu māju un teica: ”Ej un uzzini, vai viņi to vēlas.” 1931. gadā mēs apmeklējām Bībeles pētnieku kongresu Šveices pilsētā Bāzelē, kur mani vecāki kristījās.

No jukām līdz diktatūrai

Tajos gados Vācijā valdīja lielas jukas un dažādu politisko grupējumu sadursmes uz ielām bija ierasta lieta. Kādu nakti mani pamodināja kliedzieni, kas atskanēja no kaimiņu mājas. Tur divi pusaudži ar dakšām nodūra savu brāli, kam bija citādi politiskie uzskati. Arī naids pret ebrejiem pieņēmās spēkā. Skolā kāda meitene bija spiesta stāvēt stūrī tikai tāpēc, ka viņa bija ebrejiete. Man viņas bija ļoti žēl. Es nemaz nenojautu, ka arī pati drīz pieredzēšu kaut ko līdzīgu.

1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas kancleru. Mēs redzējām, kā divus kvartālus tālāk nacisti uzvaras priekā uzvilka karogu ar kāškrustu virs pilsētas domes. Mūsu skolotājs ar entuziasmu mācīja mums sveicienu ”Heil Hitler!”. Kad pēcpusdienā es par to pastāstīju tēvam, viņš izskatījās ļoti norūpējies. ”Man tas nepatīk,” viņš teica. ”Vārds ”heil” norāda uz glābšanu. Ja mēs sakām: ”Heil Hitler!”, tas nozīmē, ka mēs piedēvējam glābšanu Hitleram, nevis Jehovam. Es nedomāju, ka tā rīkoties būtu pareizi, bet tev pašai ir jāizlemj, ko tu darīsi.”

Tā kā es nolēmu nesalutēt Hitleram, klasesbiedri sāka izturēties pret mani ļoti slikti. Daži zēni, skolotājam neredzot, mani iekaustīja. Galu galā zēni mani lika mierā, bet tad manas draudzenes paziņoja, ka tēvi viņām aizliedz ar mani spēlēties. Es biju kļuvusi pārāk bīstama.

Divus mēnešus pēc nākšanas pie varas nacisti aizliedza Jehovas liecinieku darbību, jo uzskatīja viņus par valsts ienaidniekiem. Hitlera trieciennieki slēdza Jehovas liecinieku  biroju Magdeburgā un aizliedza rīkot sapulces. Bet, tā kā mēs dzīvojām pie robežas, tēvam izdevās saņemt robežas šķērsošanas atļauju un svētdienās mēs varējām apmeklēt sapulces Bāzelē. Tēvs bieži teica, ka viņš vēlētos, kaut citi brāļi Vācijā varētu saņemt tādu garīgu stiprinājumu kā mēs, jo tas viņiem palīdzētu drosmīgi raudzīties nākotnē.

Bīstamās pastaigas

Pēc Magdeburgas biroja slēgšanas tās bijušais darbinieks Jūliuss Rifels atbrauca uz Lerahu — savu agrāko dzīvesvietu —, lai organizētu sludināšanu pagrīdē. Tēvs uzreiz piedāvājās viņam palīdzēt. Reiz tēvs mums ar mammu pastāstīja, ka ir piekritis pārvadāt bībelisko literatūru no Šveices uz Vāciju. Viņš sacīja, ka tas ir ārkārtīgi bīstams uzdevums un ka viņu var arestēt kuru katru mirkli. Viņš piedāvāja mums pašām izvēlēties, vai mēs vēlamies piedalīties šajā darbā, un brīdināja, ka tādā gadījumā arī mēs ļoti riskētu. Māte, ilgi nedomādama, sacīja: ”Es būšu kopā ar tevi.” Viņi abi paskatījās uz mani, un es teicu: ”Es arī.”

Māte notamborēja somiņu, kurā varēja paslēpt žurnālus Sargtornis. Somiņai vienā pusē bija atvere, kuru pēc žurnālu ielikšanas aizšuva. Mamma iešuva tēva drēbēs slepenas kabatas un izgatavoja divas korsetes, kurās viņa un es varējām noslēpt maza formāta bībeliskus mācību līdzekļus. Katru reizi, kad mēs sekmīgi pārvedām mājās mūsu slepenos dārgumus, mēs izjutām lielu atvieglojumu un no sirds pateicāmies Jehovam. Literatūru mēs slēpām bēniņos.

Sākumā nacisti neko nenojauta. Viņi mums neko nejautāja un nepārmeklēja mūsu māju. Tomēr, lai briesmu gadījumā varētu brīdināt savus garīgos brāļus, mēs izdomājām īpašu kodu — skaitli 4711, kas bija slavena odekolona nosaukums. Ja nacisti kaut ko atklātu, mēs to darītu zināmu brāļiem, kaut kādā veidā izmantojot šo skaitli. Tēvs brāļiem piekodināja, lai vēro arī viesistabas logus. Ja logs kreisajā pusē būtu atvērts, tas nozīmētu, ka kaut kas ir noticis un pie mums nākt ir bīstami.

1936. un 1937. gadā gestapo rīkoja masu arestus — tūkstošiem Jehovas liecinieku tika iemesti cietumos un koncentrācijas nometnēs, kur pieredzēja ārkārtīgi nežēlīgu izturēšanos. Filiāle Šveices galvaspilsētā Bernē sāka vākt informāciju par Vācijā notiekošo, arī apkopot rakstiskas liecības, kas nelegāli tika pārsūtītas no koncentrācijas nometnēm. Vēlāk, pamatojoties uz šīm ziņām, tika izdota grāmata Kreuzzug gegen das Christentum (Krusta karš pret kristietību), kas atmaskoja nacistu noziegumus. Mēs uzņēmāmies riskanto uzdevumu nogādāt šīs rakstiskās liecības pāri robežai uz Bāzeli. Ja nacisti atklātu, ka mēs slepeni pārvadājam šādu informāciju,  mūs nekavējoties iemestu cietumā. Lasot par to, kādas ciešanas ir jāpieredz mūsu brāļiem, es raudāju. Bet baiļu man nebija. Es paļāvos uz to, ka mani vistuvākie draugi — Jehova un mani vecāki — par mani parūpēsies.

14 gadu vecumā es beidzu skolu un sāku strādāt saimniecības preču veikalā. Uz Šveici pēc literatūras mēs devāmies sestdienas pēcpusdienā vai svētdienā, kad tēvam nebija jāstrādā. Parasti tas notika katru otro nedēļu. No malas mēs izskatījāmies tāpat kā jebkura ģimene, kas nedēļas nogalē dodas pastaigā. Četrus gadus robežsargi ne reizi mūs neapturēja un nesāka mūs pārmeklēt. Bet tad, 1938. gada februārī, pienāca liktenīgā diena.

Pieķerti!

Es nekad neaizmirsīšu tēva sejas izteiksmi, kad viņš, ieradies norunātajā tikšanās vietā Bāzeles apkaimē, ieraudzīja literatūras daudzumu, kas mūs tur gaidīja. Nacisti bija arestējuši kādu citu Jehovas liecinieku ģimeni, kas pārvadāja grāmatas un žurnālus pāri robežai, un mums bija jāņem līdzi papildu krājumi. Uz robežas muitnieks aizdomīgi uz mums paskatījās un lika mūs pārmeklēt. Atradis grāmatas, viņš pavērsa pret mums ieroci un aizveda mūs uz policijas mašīnu. Kad mašīna sāka braukt, tēvs satvēra manu roku un pačukstēja: ”Neesi nodevēja! Nestāsti viņiem neko!” ”Es neko neteikšu,” es apsolīju. Kad ieradāmies Lerahā, policisti aizveda manu tēvu. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad aiz viņa aizvērās cietuma durvis.

Četri gestapo aģenti pratināja mani četras stundas, cenšoties uzzināt no manis citu Jehovas liecinieku vārdus un adreses. Tā kā es viņiem neko nestāstīju, viens no gestapoviešiem kļuva nikns un piedraudēja: ”Mums ir paņēmieni, kā piespiest tevi runāt.” Taču es viņiem neko neizpaudu. Tad viņi mūs abas aizveda uz mūsu māju, lai to pārmeklētu. Māti apcietināja, bet mani aizsūtīja pie tantes un lika viņai mani uzraudzīt. Nacisti nezināja, ka arī mana tante ir Jehovas lieciniece. Kaut arī man ļāva iet uz darbu, četri gestapo aģenti vēroja katru manu soli, sēdēdami mašīnā pie tantes mājas, bet policists patrulēja uz ietves.

Pagāja dažas dienas. Reiz neilgi pirms pusdienlaika es izgāju no mājas un ieraudzīju kādu gados jaunu kristīgo māsu, kas brauca man pretī ar divriteni. Kad viņa bija piebraukusi tuvāk, es pamanīju, ka viņa grib pasviest man zīmīti. Noķērusi māsas sviesto papīra gabaliņu, es uzreiz atskatījos, lai uzzinātu, vai to ir pamanījuši gestapovieši. Man par lielu izbrīnu, tieši tobrīd viņi sēdēja un aizrautīgi smējās, atgāzuši galvas!

Māsas nodotajā zīmīte bija teikts, ka dienas vidū man ir jāaiziet pie viņas vecākiem. Bet, ja mani izsekotu gestapo, viņus taču varētu apcietināt! Es paskatījos uz gestapo mašīnu un uz policistu, kas staigāja šurpu turpu pa ielu. Būdama neziņā, ko lai tagad daru, es vērsos dedzīgā lūgšanā pie Jehovas. Piepeši policists piegāja pie mašīnas un kaut ko pateica tajā sēdošajiem vīriem. Tad viņš iekāpa mašīnā, un tā aizbrauca!

Tajā pašā mirklī aiz stūra parādījās mana tante. Pulkstenis bija jau pāri divpadsmitiem. Izlasījusi zīmīti, tante sacīja, ka mums ir jāiet pie šīs māsas vecākiem, kā bija norādīts. Viņa saprata, ka brāļi acīmredzot ir nolēmuši nogādāt mani uz Šveici. Kad mēs ieradāmies norādītajā vietā, mani iepazīstināja ar kādu brāli, vārdā Heinrihs Reifs. Viņš bija ļoti priecīgs, ka es biju varējusi atnākt, un sacīja, ka grib palīdzēt man aizbēgt uz Šveici. Viņš teica, ka pēc pusstundas mums ir jāsatiekas kādā mežā.

Dzīve prom no mājām

Uz tikšanos ar brāli Reifu es atnācu, izmisīgi raudādama. Man bija tik grūti samierināties ar domu, ka es dodos projām viena pati, bez saviem mīļajiem vecākiem. Viss notika tik strauji. Pārdzīvojuši dažus satraukuma pilnus brīžus, mēs galu galā iejukām kādā  tūristu grupā un laimīgi šķērsojām Šveices robežu.

Ieradusies Bernes filiālē jeb Bētelē, es uzzināju, ka manu bēgšanu bija organizējuši vietējie brāļi. Viņi izmitināja mani filiālē, un es sāku strādāt virtuvē — tas bija darbs, kas man ļoti patika. Tomēr dzīvot prom no mājām bija grūti, turklāt es biju neziņā, kas notiks ar maniem vecākiem, kuriem bija piespriests divu gadu ieslodzījums. Dažkārt jutos tik nobēdājusies, ka ieslēdzos vannas istabā un raudāju. Tiesa, es varēju regulāri sarakstīties ar tēti un mammu, un viņi stiprināja manu apņēmību palikt uzticīgai.

Vecāku piemērs arī mani pamudināja veltīt savu dzīvi Jehovam, un es kristījos 1938. gada 25. jūlijā. Pavadījusi vienu gadu Bētelē, es pārcēlos uz Šanelāzu — lauku saimniecību, ko Šveices filiāle bija nopirkusi, lai apgādātu ar pārtiku Bēteles darbiniekus un sniegtu pajumti brāļiem, kas glābās no vajāšanām.

Kad 1940. gadā pienāca maniem vecākiem piespriestā soda termiņa beigas, nacisti viņiem piesolīja brīvību ar nosacījumu, ka viņi atteiksies no savas ticības. Taču vecāki palika nelokāmi, un viņus paturēja ieslodzījumā: tēvu nosūtīja uz Dahavas koncentrācijas nometni un māti — uz Rāvensbriku. 1941. gada ziemā māte un citas Jehovas liecinieces, kas bija ieslodzītas Rāvensbrikā, atteicās strādāt militārās rūpniecības labā. Par sodu viņām trīs diennaktis bija jāstāv ārā salā, un pēc tam viņas uz 40 dienām tika ieslodzītas tumšā karcerī un mērdētas badā. Tad viņas visas nežēlīgi pēra. Mamma nomira 1942. gada 31. janvārī, trīs nedēļas pēc šī cietsirdīgā miesassoda.

Tēvu no Dahavas nosūtīja uz Mauthauzenes nometni Austrijā. Šajā nometnē nacisti sistemātiski iznīcināja ieslodzītos, mērdējot viņus badā un nostrādinot kā vergus. Sešus mēnešus pēc mātes nāves arī tēvs gāja bojā no nacistu rokām. Nometnes ārsti, veicot medicīniskus eksperimentus, inficēja ieslodzītos ”izmēģinājuma trusīšus” ar tuberkulozi. Vēlāk ieslodzītajiem tika izdarīta nāvējoša injekcija sirdī. Oficiāli tika paziņots, ka tēvs ir miris no ”sirds muskuļa vājuma”. Viņam bija tikai 43 gadi. Es uzzināju par šīm cietsirdīgajām slepkavībām tikai pēc daudziem mēnešiem. Domājot par saviem dārgajiem vecākiem, es joprojām nevaru valdīt asaras. Taču man vienmēr lielu mierinājumu sagādā apziņa, ka tēvs un māte, kuriem bija debesu cerība, Jehovas rokās ir pilnīgā drošībā.

Pēc Otrā pasaules kara mani uzaicināja uz Ņujorku mācīties Gileādas skolas 11. grupā. Piecus mēnešus padziļināti pētīt Bībeli — cik gan tas bija interesanti! 1948. gadā es beidzu skolu un mani nosūtīja kalpot par misionāri Šveicē. Tur es satiku Džeimsu Tērpinu, kas bija absolvējis Gileādas skolu dažus gadus pirms manis. Kad tika izveidota Turcijas filiāle,  viņu iecēla par tās pārraugu. 1951. gada martā mēs apprecējāmies, un drīz vien es uzzināju, ka esmu stāvoklī. Mēs pārcēlāmies uz ASV, kur decembrī piedzima mūsu meitiņa Marlēne.

Valstības sludināšana daudzu gadu garumā mums ar Džeimsu ir sagādājusi milzīgu prieku. Es ar siltām jūtām atceros vienu no savām Bībeles skolniecēm, jaunu ķīnieti, vārdā Penija, kurai ļoti patika mācīties Bībeli. Viņa kristījās un vēlāk apprecējās ar Gaju Pīrsu, kas tagad ir Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis. Tādi cilvēki kā Penija ir palīdzējuši man aizpildīt tukšumu, kas palika pēc manu vecāku nāves.

2004. gada sākumā manā dzimtajā pilsētā Lerahā Jehovas liecinieki Štiha ielā uzbūvēja jaunu Valstības zāli. Lai paustu savu atzinību par Jehovas liecinieku paveikto un godinātu manu vecāku piemiņu, pilsētas dome nolēma pārdēvēt šo ielu par Denzstraße, tas ir, Dencu ielu. Vietējā laikrakstā Badische Zeitung tika publicēts raksts ar virsrakstu ”Ielai piešķirts jauns nosaukums, pieminot Dencu laulāto pāri”. Šajā rakstā bija stāstīts, ka mani vecāki ”savas ticības dēļ tika noslepkavoti trešā reiha koncentrācijas nometnēs”. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi un jutos ļoti aizkustināta.

Tēvs mēdza teikt, ka mums ir jāplāno sava dzīve ar domu, ka Armagedons nenotiks mūsu dzīves laikā, bet ir jādzīvo tā, it kā tas būtu gaidāms jau rīt — tas ir vērtīgs padoms, kuram es vienmēr esmu centusies sekot. Protams, atrast līdzsvaru starp pacietību un ilgpilnām gaidām nav viegli, un it sevišķi tas ir grūti tagad, kad vecuma dēļ es vairs nespēju iziet no mājas. Tomēr es ne mirkli neesmu šaubījusies par Jehovas solījumu saviem uzticīgajiem kalpiem: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds.. domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

[Papildmateriāls/Attēls 29. lpp.]

DĀRGAS ATMIŅAS NO PAGĀJUŠAJIEM LAIKIEM

80. gados kāda sieviete no laukiem bija aizbraukusi uz Lerahu. Ieradusies pilsētā, viņa redzēja, ka pilsētnieki izliek tiem nevajadzīgās mantas kādā publiskā vietā, lai citi tās varētu apskatīt un paņemt, kas viņiem iepatīkas. Šī sieviete paņēma šujampiederumu kastīti. Vēlāk kastītes dibenā viņa atrada fotogrāfijas, kurās bija redzama jauna meitene, un vēstules no koncentrācijas nometnes. Vēstules šo sievieti ieinteresēja, un viņa vēlējās uzzināt, kas ir šī meitene ar lentēm matos.

Kādu dienu 2000. gadā viņa ieraudzīja avīzē rakstu par kādu izstādi Lerahā. Rakstā bija stāstīts par to, ko mani vecāki un citi Jehovas liecinieki pieredzēja nacistiskajā Vācijā. Avīzē bija publicētas arī dažas manas pusaudzes gadu fotogrāfijas. Izlasījusi šo rakstu, sieviete sazinājās ar tā autoru un pastāstīja par atrastajām 42 vēstulēm. Dažas nedēļas vēlāk vēstules jau bija man rokās. Vecāki tās bija rakstījuši manai tantei, lai uzzinātu, kā man klājas. Viņi ne uz mirkli nebija pārstājuši ar mīlestību par mani rūpēties. Tas ir apbrīnojami, ka šīs vēstules ir saglabājušās un tika atrastas pēc vairāk nekā 60 gadiem.

[Attēli 25. lpp.]

Hitlera nākšana pie varas sagrāva mūsu laimīgo ģimenes dzīvi

[Norāde par autortiesībām]

Hitlers: U.S. Army photo

[Attēli 26. lpp.]

1. Birojs Magdeburgā

2. Gestapo apcietināja tūkstošiem Jehovas liecinieku

[Attēls 28. lpp.]

Valstības sludināšana mums ar Džeimsu ir sagādājusi milzīgu gandarījumu