Jozuas grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Jozuas grāmata
KAD izraēlieši 1473. gadā p.m.ē. ir apmetušies Moāba līdzenumā, viņi dzird saviļņojošus vārdus: ”Apgādājieties ar ceļa maizi, jo nākamajās trijās dienās jums būs jāceļas pāri Jardānai, ka jūs to veicat, lai iemantotu to zemi, ko tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod par īpašumu.” (Jozuas 1:11.) Četrdesmit gadus ilgie klejojumi pa tuksnesi tuvojas beigām.
Nedaudz vairāk kā divdesmit gadus vēlāk izraēliešu vadonis Jozua, stāvēdams Kanaāna zemes vidū, saka Izraēla vecajiem: ”Redziet, šīs atlikušās tautas es ar meslu mešanu esmu piedalījis jūsu atsevišķām ciltīm par īpašumu, sākot no Jardānas, tāpat kā visas tās tautas, kuŗas es esmu izdeldējis, līdz pat Lielajai jūŗai pret saules rietu. Un tas Kungs, jūsu Dievs, pats tās izstums un liks tām jau papriekšu iziet, un tad jūs iemantosit viņu zemi tā, kā tas Kungs, jūsu Dievs, jums to ir apsolījis.” (Jozuas 23:4, 5.)
Jozuas grāmatā, ko Jozua ir sarakstījis 1450. gadā p.m.ē., ir aizraujoši stāstīts par vēsturiskajiem notikumiem, kas risinājās iepriekšējo 22 gadu laikā. Tā kā mēs stāvam pie apsolītās jaunās pasaules sliekšņa, mūsu situācija ir līdzīga tai, kādā bija izraēlieši, kas gatavojās pārņemt savā īpašumā Apsolīto zemi. Tāpēc lasīt Jozuas grāmatu ir ļoti interesanti. (Ebrejiem 4:12.)
UZ ”JĒRIKAS LĪDZENUMU”
Jozua saņem atbildīgu uzdevumu, kad Jehova viņam saka: ”Mans kalps Mozus ir miris; tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri par Jardānu turp uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot.” (Jozuas 1:2.) Jozuam ir jāieved Apsolītajā zemē tauta, kurā ir vairāki miljoni cilvēku. Pirmām kārtām viņš aizsūta divus izlūkus uz Jēriku — pilsētu, kas jāiekaro vispirms. Šajā pilsētā dzīvo netikle Rahāba, kas ir dzirdējusi par varenajiem darbiem, kādus Jehova ir paveicis savas tautas labā. Rahāba paslēpj izlūkus un palīdz tiem, un tie viņai apsola, ka viņa paliks dzīva.
Pēc izlūku atgriešanās Jozua un pārējā tauta ir gatava doties ceļā un pāriet Jordānu. Lai gan upe ir pārplūdusi, tā nekļūst par nepārvaramu šķērsli, jo Jehova liek ūdeņiem augšup pa straumi sastāties kā aizsprostam, bet ūdeņiem lejup pa straumi — ieplūst Nāves jūrā. Pārgājuši Jordānu, izraēlieši apmetas Gilgalā netālu no Jērikas. Četras dienas vēlāk, ābība mēneša četrpadsmitās dienas vakarā, viņi sarīko Pasā svētkus Jērikas līdzenumā. (Jozuas 5:10.) Nākamajā dienā viņi sāk ēst zemes augļus, un kopš tā brīža izbeidzas manna. Šajā laikā Jozua apgraiza visus vīriešus, kas ir dzimuši tuksnesī.
Bībeles pantu skaidrojums.
2:4, 5. Kāpēc Rahāba sniedz nepatiesu informāciju ķēniņa vīriem, kas meklē izlūkus? Rahāba, riskēdama ar savu dzīvību, glābj izlūkus, jo ir sākusi ticēt Jehovam. Viņas pienākums nav atklāt izlūku atrašanās vietu cilvēkiem, kas grib darīt ļaunu Dieva tautai. (Mateja 7:6; 21:23—27; Jāņa 7:3—10.) Par Rahābu ir teikts, ka ”no darbiem viņa tika taisnota”, un pie šiem darbiem pieder arī tas, ka viņa novirzīja ķēniņa pārstāvjus pa nepareizu ceļu. (Jēkaba 2:24—26.)
5:14, 15. Kas ir ”tā Kunga kaŗaspēka virsnieks”? ”Virsnieks”, kas ierodas stiprināt Jozuu, sākoties Apsolītās zemes iekarošanai, acīmredzot ir ”Vārds” — Jēzus Kristus pirms kļūšanas par cilvēku. (Jāņa 1:1.) Ir uzmundrinoši apzināties, ka godā celtais Jēzus Kristus arī mūsdienās ir kopā ar Dieva tautu, kas piedalās garīgā karā.
Ko mēs varam mācīties.
1:7—9. Lai mūsu darbība būtu sekmīga garīgā ziņā, ir svarīgi katru dienu lasīt Bībeli, regulāri pārdomāt tajā teikto un izmantot uzzināto dzīvē.
1:11. Jozua dod norādījumu apgādāties ar ceļa maizi, nevis gaidīt, ka Dievs visu sagādās. Jēzus ieteikums nezūdīties par ikdienas lietām un viņa solījums, ka ”jums visas šās lietas taps piemestas”, nenozīmē, ka mums nav jādomā par to, kā sevi uzturēt. (Mateja 6:25, 33.)
2:4—13. Pēc tam, kad Rahāba ir dzirdējusi par Jehovas izcilajiem darbiem un sapratusi, ka ir pienācis izšķirīgs brīdis, viņa nolemj palīdzēt Jehovas kalpiem. Ja cilvēks jau kādu laiku ir mācījies Bībeli un ir sapratis, ka rit pēdējās dienas, viņam nopietni jāpadomā, kas viņu vēl kavē pieņemt lēmumu kalpot Jehovam. (2. Timotejam 3:1.)
3:15. Tā kā izlūki, kas bija sūtīti uz Jēriku, ir atnesuši labas ziņas, Jozua rīkojas ātri, negaidot, kad Jordānas ūdeņi noplaks. Ja runa ir par patieso pielūgsmi, mums drosmīgi jārīkojas, nevis jāvilcinās, gaidot, kad apstākļi šķitīs labvēlīgāki.
4:4—8, 20—24. Divpadsmit akmeņi, kas ņemti no Jordānas gultnes, ir domāti izraēliešiem par piemiņu. Arī tas, kā Jehova mūsu laikos ir glābis savu tautu no ienaidniekiem, ir atgādinājums, ka viņš ir ar mums.
IEKAROJUMI TURPINĀS
Jērika ”aizslēdza savus vārtus..; ne tur kāds iegāja, ne no turienes kāds iznāca”. (Jozuas 6:1.) Kā lai to ieņem? Jehova Jozuam dara zināmu, kāda stratēģija jāizmanto. Drīz pilsētas mūri ir sagruvuši un pati pilsēta — izpostīta. Paglābjas tikai Rahāba un viņas ģimene.
Nākamā pilsēta, kas jāiekaro, ir ķēniņa valsts pilsēta Aja. Uz turieni izsūtītie izlūki stāsta, ka pilsētā ir maz iedzīvotāju, tāpēc tās iekarošanai nav vajadzīgs daudz vīru. Taču aptuveni 3000 karavīru, kas ir nosūtīti uzbrukumā šai pilsētai, bēg no Ajas vīriem. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka ar izraēliešiem nav Jehova. Ahans no Jūdas cilts ir grēkojis, kad notika uzbrukums Jērikai. Jautājums tiek nokārtots, un Jozua dodas cīņā pret Aju. Tā kā izraēlieši vienreiz jau ir sakauti, Ajas ķēniņš drošu sirdi stājas viņiem pretī. Bet Jozua izmanto savā labā Ajas vīru pašpaļāvību un ieņem pilsētu.
Gibeona ir ”liela pilsēta, ..lielāka nekā Aja, un visi tās vīri [ir] drošsirdīgi kaŗotāji”. (Jozuas 10:2.) Taču Gibeonas vīri ir dzirdējuši par izraēliešu panākumiem cīņā pret Jēriku un Aju, tāpēc viņi ar viltu panāk, ka Jozua noslēdz ar viņiem miera līgumu. Apkārtējās tautas uztver šādu rīcību kā draudu, un pieci valdnieki apvienotiem spēkiem uzbrūk Gibeonai. Izraēlieši nāk gibeoniešiem palīgā un sakauj uzbrucējus. Jozuas vadībā izraēlieši iekaro arī pilsētas dienvidos un rietumos, kā arī uzveic ķēniņus no ziemeļiem. Sakauto ķēniņu kopskaits rietumos no Jordānas ir 31.
Bībeles pantu skaidrojums.
10:13. Kā kaut kas tāds ir iespējams? ”Vai tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?” (1. Mozus 18:14.) Jehova taču ir debesu un zemes Radītājs. Ja vien viņš vēlas, viņš var izmainīt zemeslodes kustību tā, lai novērotājam no zemes saule un mēness liktos nekustīgi. Tāpat viņš var, nemainot zemes un mēness kustību, lauzt saules un mēness gaismas starus tā, lai izskatītos, ka abi šie debess ķermeņi nenoriet. Jebkurā gadījumā cilvēces vēsturē ”nebija nevienas citas dienas tādas kā šī”. (Jozuas 10:14.)
10:13. Kas ir Varoņu grāmata? Tā vēlreiz ir minēta 2. Samuēla grāmatas 1. nodaļas 18. pantā, runājot par ”Saula sēru dziesmu”, kurā apraudāts Izraēlas ķēniņš Sauls un viņa dēls Jonatāns. Varoņu grāmatā, domājams, bija apkopotas dziesmas un poēmas par vēsturiskām tēmām, un ebrejiem tā droši vien bija labi pazīstama.
Ko mēs varam mācīties.
6:26; 9:22, 23. Lāsts, ko Jozua izteica, kad tika izpostīta Jērika, piepildās aptuveni 500 gadus vēlāk. (1. Ķēniņu 16:34.) Kad gibeonieši kļūst par fiziskā darba strādniekiem, piepildās lāsts, ko Noa izteica par savu mazdēlu Kanaānu. (1. Mozus 9:25, 26.) Jehovas vārdi vienmēr piepildās.
7:20—25. Kāds varētu teikt, ka Ahana izdarītā zādzība bija nenozīmīgs pārkāpums, jo neviens no tās necieta. Tie, kas tā domā, varbūt līdzīgi raugās arī uz sīkām zādzībām un nelieliem Bībeles likumu pārkāpumiem. Mums turpretī jālīdzinās Jozuam un apņēmīgi jāpretojas jebkādiem mudinājumiem rīkoties pretlikumīgi vai amorāli.
9:15, 26, 27. Mums nopietni jāizturas pret norunām un jātur dotais vārds.
JOZUAS PĒDĒJAIS LIELAIS UZDEVUMS
Jozua, kam nu jau ir gandrīz 90 gadi, sāk sadalīt zemi. Tas ir pamatīgs darbs. Rūbena un Gada ciltis, kā arī Manases puscilts jau ir saņēmušas savu mantojumu austrumos no Jordānas. Atlikušajām ciltīm, metot meslus, tiek piešķirts mantojums rietumos.
Šilo, kas atrodas Ēfraima teritorijā, tiek uzstādīta saiešanas telts. Kālebam tiek piešķirta Hebronas pilsēta, un Jozua iegūst Timnat-Seru. Levītiem tiek dotas 48 pilsētas, no kurām sešas ir glābšanās pilsētas. Atceļā uz savu īpašumu austrumos no Jordānas Rūbena un Gada cilšu un Manases puscilts karotāji uzbūvē altāri, ko ”tālu varēja redzēt”. (Jozuas 22:10.) Ciltis, kas ir palikušas rietumos no Jordānas, nospriež, ka tā ir atkrišana, un gandrīz vai izceļas karš starp ciltīm, tomēr asinsizliešanu izdodas novērst, laikus sazinoties savā starpā.
Kad Jozua kādu laiku ir dzīvojis Timnat-Serā, viņš sasauc izraēliešu vecajus, tautas priekšniekus, tiesnešus un goda amatu izpildītājus un mudina tos būt nelokāmiem un palikt uzticīgiem Jehovam. Vēlāk Jozua sapulcina visas Izraēla ciltis Sihemā. Tur viņš atstāsta, ko Jehova ir darījis kopš Ābrahāma laikiem, un atkal skubina tautu ”bīties to Kungu un kalpot viņam patiesībā un mīlestībā”. Ļaudis atbild: ”Tam Kungam, mūsu Dievam, mēs gribam kalpot un klausīt Viņa balsij!” (Jozuas 24:14, 15, 24.) Pēc tam Jozua nomirst, būdams 110 gadus vecs.
Bībeles pantu skaidrojums.
13:1. Vai šie vārdi nav pretrunā ar to, kas teikts 11. nodaļas 23. pantā? Nē, nav pretrunā, jo Apsolītās zemes iekarošanai bija divi posmi: pirmkārt, tas bija visas tautas karš, kurā tika sakauts 31 Kanaāna zemes ķēniņš un salauzta kanaāniešu vara; otrkārt, zeme tika pilnībā pārņemta īpašumā ar atsevišķu cilšu un cilvēku spēkiem. (Jozuas 17:14—18; 18:3.) Lai gan Izraēla bērni neizdzina kanaāniešus no sava vidus pavisam, tie, kas palika, vairs neapdraudēja izraēliešu drošību. (Jozuas 16:10; 17:12.) Jozuas grāmatas 21. nodaļas 44. pantā teikts: ”Tas Kungs viņiem sagādāja mieru no visām pusēm.”
24:2. Vai Ābrahāma tēvs Tera pielūdza elkus? Sākotnēji Tera nekalpoja Dievam Jehovam. Acīmredzot viņš pielūdza mēness dievu Sinu, kas Ūrā bija populāra dievība. Spriežot pēc ebreju nostāstiem, Tera varbūt pat darināja elkus. Tomēr, kad Ābrahāms pēc Dieva pavēles aizgāja no Ūras, Tera kopā ar viņu devās uz Hāranu. (1. Mozus 11:31.)
Ko mēs varam mācīties.
14:10—13. Lai gan Kālebam jau ir 85 gadi, viņš lūdz, lai viņam tiktu uzticēts grūtais uzdevums iekarot Hebronas apkaimi. Tur dzīvo ēnakieši, kas ir neparasti liela auguma ļaudis. Ar Jehovas palīdzību šim pieredzējušajam karotājam izdodas gūt panākumus, un Hebrona kļūst par glābšanās pilsētu. (Jozuas 15:13—19; 21:11—13.) Kāleba piemērs iedrošina nevairīties no grūtiem teokrātiskiem uzdevumiem.
22:9—12, 21—33. Ir jāsargās pārsteidzīgi spriest par citu rīcības motīviem.
Neviens vārds nav palicis nepiepildīts
Sasniedzis cienījamu vecumu, Jozua saka tiem, kas Izraēlā ieņem atbildīgu stāvokli: ”Nav palicis nepiepildīts neviens pats no visiem tiem labajiem vārdiem, kādus tas Kungs jums ir teicis, un no tiem svētības pilnajiem solījumiem, kādus tas Kungs jums devis; nē, visi tie ir jums īstenojušies.” (Jozuas 23:14.) Vēsturiskie notikumi, ko Jozua ir aprakstījis, spilgti ilustrē šo domu.
”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību,” norādīja apustulis Pāvils. (Romiešiem 15:4.) Mēs varam būt pārliecināti, ka cerība uz Dieva solījumiem nav veltīga. Neviens no šiem solījumiem nepaliks nepiepildīts — tie visi īstenosies.
[Karte 10. lpp.]
(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)
Zeme, kas tika iekarota Jozuas vadībā
BASANA
GILEĀDA
ARABA
NEGEBA
Jordāna
Sāls jūra
Jaboka
Arnona
Hacora
Madona
Šarona
Šimrona
Jokneāma
Dora
Megida
Kedeša
Taānaka
Hefera
Tirca
Afeka
Tapua
Bētele
Aja
Gilgala
Jērika
Gezera
Jeruzaleme
Makēda
Jarmuta
Adullāma
Libna
Lahiša
Eglona
Hebrona
Debīra
Arada
[Attēls 9. lpp.]
Vai jūs zināt, kāpēc netikle Rahāba tika atzīta par taisnīgu?
[Attēls 10. lpp.]
Jozua mudināja izraēliešus ”bīties to Kungu un kalpot viņam”
[Attēls 12. lpp.]
Ahana izdarītā zādzība nebija nenozīmīgs pārkāpums — tai bija nopietnas sekas
[Attēls 12. lpp.]
”Ticības spēkā sabruka Jerikas mūŗi.” (Ebrejiem 11:30.)