Kā noteikt, kas labs un kas ļauns?

KAM ir tiesības noteikt, kas labs un kas ļauns? Šis jautājums radās jau pašos cilvēces vēstures pirmsākumos. Kā rakstīts Bībelē, 1. Mozus grāmatā, kādu koku, kas auga Ēdenes dārzā, Dievs nosauca par ”laba un ļauna atzīšanas koku”. (1. Mozus 2:9.) Dievs pirmajiem cilvēkiem deva norādījumu neēst šī koka augļus. Taču Dieva ienaidnieks, Sātans Velns, teica cilvēkiem, ka tad, ja viņi ēdīs šī koka augļus, viņu acis ”atvērsies”, un viņi būs ”kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns”. (1. Mozus 2:16, 17; 3:1, 5; Atklāsmes 12:9.)

Ādams un Ieva atradās izvēles priekšā — turēties pie Dieva noteiktajām normām par to, kas ir labs un kas ļauns, vai arī noteikt pašiem savas normas. (1. Mozus 3:6.) Viņi izlēma nepaklausīt Dievam un ēst minētā koka augļus. Par ko  viņu rīcība liecināja? Atsakoties cienīt Dieva noteiktos ierobežojumus, viņi būtībā apgalvoja, ka viņiem un viņu pēcnācējiem būtu labāk pašiem noteikt, kas ir labs un kas ļauns. Cik veiksmīgi ir bijuši cilvēki, mēģinot rīkoties līdzīgi Dievam un pašiem nosakot morāles normas?

Atšķirīgi uzskati

Britu enciklopēdijā, nobeidzot apskatu par ievērojamu domātāju mācībām, teikts, ka no sengrieķu filozofa Sokrata laikiem līdz pat 20. gadsimtam ir risinājušās ”nerimstošas debates par to, ko nozīmē ”labais” un kādām būtu jābūt labā un ļaunā normām”.

Piemēram, sofisti — ievērojama sengrieķu skolotāju grupa, kas darbojās 5. gadsimtā p.m.ē., — mācīja, ka labā un ļaunā normas nosaka vairākuma viedoklis. Viens no šiem skolotājiem sacīja: ”Kas katrai pilsētai šķiet taisnīgs un labs, tas tad arī tāds ir, kamēr tur tā uzskata.” Saskaņā ar šādu viedokli, Džodijam, par kuru tika stāstīts iepriekšējā rakstā, vajadzēja paņemt naudu, jo tā droši vien būtu rīkojusies lielākā daļa sabiedrības jeb ”pilsētas”, kurā viņš dzīvo.

Slavenais 18. gadsimta filozofs Imanuels Kants pauda atšķirīgu viedokli. Žurnālā Issues in Ethics sacīts: ”Imanuels Kants un citi, kas domāja līdzīgi viņam, ..koncentrējās uz indivīda tiesībām pašam pieņemt lēmumus.” Saskaņā ar Kanta mācībām, Džodijs varētu rīkoties pats pēc saviem ieskatiem, ja vien viņš ar savu rīcību nepārkāptu citu tiesības. Viņam nevajadzētu ļaut vairākuma viedoklim noteikt normas, pēc kurām viņš dzīvo.

Taču kā rīkojās Džodijs? Viņš izvēlējās trešo risinājumu. Viņš paklausīja tam, ko bija mācījis Jēzus Kristus, kura mācītās morāles normas ir augstu novērtējuši gan kristieši, gan tie, kas nav kristieši. Jēzus mācīja: ”Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mateja 7:12.) Par lielu pārsteigumu savai klientei, Džodijs viņai pasniedza 82 000 dolāru. Kad Džodijam tika jautāts, kāpēc viņš nebija paturējis naudu sev, viņš paskaidroja, ka ir Jehovas liecinieks, un sacīja: ”Šī nauda nepiederēja man.” Džodijs bija nopietni ņēmis vērā Jēzus vārdus, kas pierakstīti Bībelē, Mateja evaņģēlija 19. nodaļas 18. pantā: ”Tev nebūs zagt.”

Vai uz vairākuma viedokli var droši paļauties?

Iespējams, daudzi cilvēki teiktu, ka Džodijs, būdams tik godīgs, ir rīkojies muļķīgi. Taču vairākuma viedoklis nav uzticams padomdevējs. Piemēram, kā būtu tad, ja jūs dzīvotu sabiedrībā, kurā vairākums cilvēku uzskatītu bērnu upurēšanu par pieņemamu? Tā senatnē tika uzskatīts daudzās sabiedrībās, bet vai tas padarīja šādu rīcību par pareizu? (2. Ķēniņu 16:3.) Kā būtu tad, ja jūs būtu piedzimis sabiedrībā, kurā kanibālisms tiktu uzlūkots par morāli nevainojamu rīcību? Vai tas, ka tā domātu lielākā daļa  cilvēku, nozīmētu, ka ēst cilvēka gaļu patiesībā nav nepareizi? Kāda paraduma popularitāte to vēl nepadara par pareizu. Jau sen Bībelē bija izteikts brīdinājums neiekrist šādās lamatās: ”Nebiedrojies ar lielo pūli tā ļaunajos darbos.” (2. Mozus 23:2.)

Jēzus Kristus minēja vēl kādu iemeslu būt piesardzīgiem un akli nesekot vairākuma viedoklim par to, kas ir labs un kas ļauns. Viņš nosauca Sātanu par ”šīs pasaules valdnieku”. (Jāņa 14:30; Lūkas 4:6.) Sātans izmanto savu stāvokli, lai pieviltu ”visu pasauli”. (Atklāsmes 12:9.) Tāpēc, ja cilvēks pārņem kādus uzskatus par to, kas ir labs un kas ļauns, tikai tāpēc, ka tie ir izplatīti, viņš var pārņemt Sātana viedokli par morāli, un tā sekas var būt postošas.

Vai katrs var paļauties pats uz saviem spriedumiem?

Vai katram pašam vajadzētu izlemt, kas ir pareizi un kas ne? Bībelē teikts: ”Nepaļaujies uz savu prāta gudrību.” (Salamana Pamācības 3:5.) Kāpēc tā ir teikts? Tāpēc, ka visi cilvēki ir mantojuši kādu būtisku trūkumu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt viņu spriedumus. Kad Ādams un Ieva sacēlās pret Dievu, viņi pārņēma savtīgā un nodevīgā Sātana normas un izraudzījās viņu par savu garīgo tēvu. Ādama un Ievas pēcnācēji no viņiem mantoja sirdi, kam piemīt ne tikai spēja saprast, kas ir labs, bet arī nosliece darīt to, kas ir ļauns. (1. Mozus 6:5; Romiešiem 5:12; 7:21—24.)

Britu enciklopēdijā, runājot par ētiku, izteikts novērojums: ”Tas, ka cilvēki, zinādami, kā būtu jārīkojas saskaņā ar morāles principiem, izlemj rīkoties tā, kā tas nāktu par labu viņiem pašiem, nešķiet nekas pārsteidzošs. Viena no lielākajām problēmām rietumu ētikā ir tā, kā pārliecināt cilvēkus darīt to, kas ir pareizs.” Bībelē pamatoti sacīts: ”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9.) Vai jūs uzticētos kādam, kas būtu pazīstams ar savu ļaunprātību un viltību?

Saprotams, pat tie cilvēki, kas netic Dievam, spēj rīkoties morāli tīri un ievērot praktiskas un cildenas morāles normas. Taču bieži vien viņu ievērotās cildenās normas atspoguļo Bībelē atklātās morāles normas. Kaut arī šādi cilvēki varbūt noliedz Dieva eksistenci, viņu uzskati liecina par to, ka viņiem ir iedzimta spēja atspoguļot Dieva īpašības. Tas apstiprina Bībelē izteikto domu, ka cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla. (1. Mozus 1:27; Apustuļu darbi 17:26—28.) Apustulis Pāvils rakstīja: ”Ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ierakstīta viņu sirdīs.” (Romiešiem 2:15.)

Protams, viens ir zināt, kas ir labs, bet pavisam kas cits ir spēt darīt to, kas ir labs. Kā iegūt morālo spēku rīkoties pareizi? Tā kā uz rīcību pamudina tas, kas ir sirdī, attīstīt šādu spēku cilvēks var, vairojot mīlestību pret Bībeles Autoru Dievu Jehovu. (Psalms 25:4, 5.)

Rast spēku darīt labu

Lai mācītos mīlēt Dievu, vispirms ir jāsaprot, cik gudri un praktiski ir viņa likumi. ”Šī ir Dieva mīlestība,” rakstīja apustulis Jānis, ”ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.” (1. Jāņa 5:3.) Piemēram, Bībelē ir atrodami praktiski padomi, kas jauniem cilvēkiem var palīdzēt saprast, kā būtu pareizi rīkoties, kad viņi nonāk izvēles priekšā tādos jautājumos kā alkoholisko dzērienu vai narkotiku lietošana un pirmslaulību dzimumattiecības. Precēti pāri Bībelē var rast padomus, kā risināt domstarpības un kā audzināt  bērnus. * Bībelē doto morāles normu ievērošana sniedz labumu kā jauniem, tā veciem, neatkarīgi no viņu izcelsmes, izglītības un sociālā stāvokļa.

Tāpat kā pilnvērtīgs ēdiens dod spēku strādāt, Dieva Rakstu lasīšana dod spēku dzīvot pēc Dieva noteiktajām normām. Jēzus salīdzināja Dieva vārdus ar maizi. (Mateja 4:4.) Viņš arī sacīja: ”Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis.” (Jāņa 4:34.) Dieva vārdi Jēzum deva spēku pretoties kārdinājumiem un pieņemt gudrus lēmumus. (Lūkas 4:1—13.)

Sākumā varbūt ir grūti uzņemt garīgo barību no Dieva Rakstiem un pieņemt viņa noteiktās normas. Taču varam atcerēties bērnību — tad mums, iespējams, negaršoja ēdieni, kas mums varēja nākt par labu. Lai mēs augtu stipri un veseli, mums bija jāiemācās ēst veselīgus ēdienus. Līdzīgi arī varbūt ir nepieciešams laiks, līdz mums rodas patika pret Dieva noteiktajām normām. Ja cilvēks ir neatlaidīgs, viņa mīlestība pret Dieva principiem aug un viņš kļūst garīgi stiprs. (Psalms 34:9; 2. Timotejam 3:15—17.) Viņš iemācās paļauties uz Jehovu un izjūt pamudinājumu darīt labu. (Psalms 37:3.)

Mēs, iespējams, nekad nenonāksim tieši tādā situācijā, kādā bija nonācis Džodijs. Tomēr ik dienas mums ir jāpieņem dažādi morālas dabas lēmumi, gan nozīmīgi, gan sīki. Tāpēc Bībelē mēs tiekam mudināti: ”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību, bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.” (Salamana Pamācības 3:5, 6.) Mācīdamies paļauties uz Jehovu, mēs ne tikai izjutīsim labumu jau tagad, bet arī saņemsim iespēju dzīvot mūžīgi, jo paklausība Dievam Jehovam ved uz dzīvību. (Mateja 7:13, 14.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 6. lpp.]

Vairākuma viedoklis var būt neredzamu spēku iedvesmots

[Attēli 5. lpp.]

Gadu simteņiem filozofi ir sprieduši par to, kas ir labs un kas ļauns

SOKRATS

KANTS

KONFŪCIJS

[Norādes par autortiesībām]

Kants: From the book The Historian’s History of the World; Sokrats: From the book A General History for Colleges and High Schools; Konfūcijs: Sung Kyun Kwan University, Seoul, Korea

[Attēli 7. lpp.]

Bībele ne tikai palīdz saprast, kas ir labs un kas ļauns, bet arī pamudina darīt to, kas ir labs