Cilvēki, ko apvieno mīlestība pret Dievu

KAD mūsu ēras pirmajā gadsimtā izveidojās kristiešu draudze, viena no tās raksturīgākajām iezīmēm bija vienotība, kaut arī par kristiešiem bija kļuvuši ļoti dažādi cilvēki. Patiesajam Dievam bija sākuši kalpot gan Āzijas, gan Eiropas, gan Āfrikas iedzīvotāji no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem — priesteri, kareivji, vergi, bēgļi, amatnieki, tirgoņi, nodokļu iekasētāji. Daļa no viņiem bija ebreji, daļa piederēja pie citām tautām. Daudzi no viņiem kādreiz bija bijuši laulības pārkāpēji, homoseksuālisti, dzērāji, zagļi un izspiedēji. Tomēr, lai kļūtu par kristiešiem, viņi bija pilnībā atmetuši savu agrāko dzīvesveidu un kļuvuši vienoti ticībā.

Kā pirmā gadsimta kristietība spēja šos cilvēkus apvienot? Kas viņiem palīdzēja nodibināt mierīgas attiecības gan savā starpā, gan ar citiem cilvēkiem? Kāpēc pirmā gadsimta kristieši nepiedalījās nemieros un dumpjos? Kāpēc agrīnā kristietība tik ļoti atšķīrās no mūslaiku lielākajām reliģijām?

Kas vienoja draudzes locekļus

Galvenais, kas pirmajā gadsimtā apvienoja kristiešus, bija viņu mīlestība pret Dievu.  Viņi apzinājās, ka vissvarīgākais ir mīlēt patieso Dievu Jehovu no visas sirds, dvēseles un prāta. Piemēram, apustulis Pēteris, kas bija ebrejs, reiz saņēma norādījumu apmeklēt mājās kādu cittautieti. Ebreji ar cittautiešiem parasti nesagājās, bet Pēteris paklausīja minētajam norādījumam. Kāpēc viņš to darīja? Galvenokārt tāpēc, ka viņš mīlēja Jehovu. Pēterim un citiem pirmā gadsimta kristiešiem bija tuvas attiecības ar Dievu, un tās bija balstītas uz precīzām zināšanām par Dieva personību, par to, kas viņam patīk un kas ne. Ar laiku viņi visi saprata, ka Jehova vēlas, lai viņi ”pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā”. (1. Korintiešiem 1:10; Mateja 22:37; Apustuļu darbi 10:1—35.)

Viņus vienoja arī ticība Jēzum Kristum, un viņi vēlējās sekot Jēzus paraugam. Jēzus saviem mācekļiem bija teicis: ”Kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.) Tām bija jābūt nevis virspusīgām emocijām, bet pašaizliedzīgām, dziļām jūtām. Ko dotu šāda mīlestība? Jēzus lūgšanā par tiem cilvēkiem, kas sāka ticēt viņam, teica: ”Es lūdzu.. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos.” (Jāņa 17:20, 21; 1. Pētera 2:21.)

Jehova saviem patiesajiem kalpiem deva svēto garu jeb savu aktīvo spēku, un šis gars veicināja viņu starpā vienotību. Tas viņiem sniedza Bībeles mācību sapratni, ko pieņēma visas draudzes. Visi Jehovas kalpi sludināja vienu un to pašu vēsti — to, ka mesiāniskā Valstība, proti, valdība, kas no debesīm valdīs pār cilvēci, svētīs Jehovas vārdu. Agrīnie kristieši saprata, ka viņi nedrīkst būt ”no šīs pasaules”, tāpēc viņi neiesaistījās nekādos pilsoņu nemieros un bruņotos konfliktos. Viņi tiecās pēc miera ar visiem cilvēkiem. (Jāņa 14:26; 18:36; Mateja 6:9, 10; Apustuļu darbi 2:1—4; Romiešiem 12:17—21.)

Visi ticīgie apzinājās savu pienākumu veicināt vienotību. Kā viņi to darīja? Viņi saskaņoja savu rīcību ar Bībeli. Apustulis Pāvils kristiešiem rakstīja: ”Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks.. un jāapģērbj jaunais cilvēks.” (Efeziešiem 4:22—32.)

Vienotība saglabājas

Protams, visiem pirmā gadsimta kristiešiem bija savi trūkumi, tāpēc reizēm radās situācijas, kas apdraudēja vienotību. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatas 6. nodaļā, no 1. līdz 6. pantam, stāstīts, ka radās domstarpības starp ebreju tautības kristiešiem, kas runāja grieķiski, un tiem, kas runāja ebrejiski, — pirmajiem likās, ka pret viņiem izturas netaisnīgi. Taču, kad to uzzināja apustuļi, viņi ātri un taisnīgi atrisināja problēmu. Vēlāk radās domstarpības par to, kādas prasības jāpilda neebrejiem, kas bija kļuvuši par kristiešiem. Arī šajā jautājumā tika pieņemts lēmums, kas balstījās uz Bībeles principiem, un visas draudzes tam nešaubīgi piekrita. (Apustuļu darbi 15:1—29.)

Šie piemēri liecina, ka pirmā gadsimta kristiešu draudzē neradās šķelšanās ne uz tautības pamata, ne nelokāmu viedokļu dēļ.  Kāpēc tā nenotika? Tāpēc, ka vienojošie faktori — mīlestība pret Jehovu, ticība Jēzum Kristum, pašaizliedzīga mīlestība citam pret citu, pakļaušanās svētā gara vadībai, vienāda Bībeles mācību sapratne un gatavība mainīt savu rīcību — bija pietiekami stipri, lai draudzē saglabātos vienotība un miers.

Vienotība pielūgsmē mūsu laikos

Vai tieši tāpat ir iespējams sasniegt vienotību arī mūsdienās? Vai ticības biedrus, kas pieder pie dažādām rasēm un dzīvo dažādās zemēs, joprojām var apvienot tie paši faktori? Jā, var! Jehovas liecinieki ir vienota brāļu saime, kaut arī viņi dzīvo vairāk nekā 230 zemēs. Viņus vieno tie paši faktori, kas vienoja kristiešus pirmajā gadsimtā.

Galvenais, kas vieno Jehovas lieciniekus, ir viņu mīlestība pret Dievu Jehovu. Viņi paliek uzticīgi Dievam jebkādos apstākļos. Tāpat Jehovas liecinieki tic Jēzum Kristum un dzīvo saskaņā ar viņa mācībām. Šie kristieši pašaizliedzīgi mīl cits citu un visās zemēs, kur vien viņi darbojas, sludina vienu un to pašu vēsti par Dieva Valstību. Viņi ar prieku stāsta par Valstību citiem, lai pie kādas ticības, rases, tautības vai sociālās grupas cilvēki piederētu. Jehovas liecinieki ir neitrāli pasaules lietās, un tas viņiem palīdz saglabāt vienotību pasaulē, ko sašķeļ politiskās, kultūras, sociālās un mantiskā stāvokļa atšķirības. Visi Jehovas liecinieki apzinās savu pienākumu veicināt vienotību un tāpēc paši dzīvo saskaņā ar Bībeles normām.

Vienotība piesaista

Šī vienotība bieži vien izraisa citu cilvēku interesi. Piemēram, Vācijā kāda bijusī katoļu mūķene, vārdā Ilze *, uz jautājumu, kas viņu piesaistīja Jehovas lieciniekiem, atbildēja: ”Tie ir vislabākie cilvēki pasaulē. Viņi neiet karā, nedara neko ļaunu un palīdz cilvēkiem, lai visi varētu laimīgi dzīvot paradīzē uz zemes, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība.”

Kāds cits vācietis, vārdā Ginters, Otrā pasaules kara laikā bija iesaukts vācu armijā un nosūtīts uz Franciju. Kādu dienu viņa karaspēka daļā protestantu mācītājs vadīja dievkalpojumu un lūdza, lai Dievs svētītu un aizsargātu vācu armiju un dotu tai uzvaru. Pēc dievkalpojuma Ginteram bija jāstājas sardzē, un, vērodams binoklī pretējo frontes pusi, viņš pamanīja, ka arī tur notiek dievkalpojums. Ginters stāstīja, par ko viņš toreiz domāja: ”Droši vien arī tur mācītājs lūdza no Dieva svētību, aizsardzību un uzvaru. Es biju pārsteigts — kā kristīgas baznīcas var atbalstīt pretējās karojošās puses!” Šis notikums atstāja dziļas pēdas Gintera prātā. Vēlāk viņš iepazinās ar Jehovas lieciniekiem, uzzināja, ka tie nekad nekaro, un arī pats pievienojās šai visā pasaulē vienotajai brāļu saimei.

Ašoks un Fīma piederēja pie kādas no austrumu reliģijām, un viņu mājās pat bija svētnīca. Kad viņu ģimenei uzbruka smaga slimība, viņi pārvērtēja savu reliģiju. Sarunās ar Jehovas lieciniekiem Ašoks un Fīma uzzināja Bībeles mācības, kas viņus dziļi iespaidoja, tāpat kā mīlestība, kāda valda starp Jehovas lieciniekiem, un tagad arī viņi abi divi dedzīgi sludina labo vēsti par Jehovas Valstību.

Ilze, Ginters, Ašoks un Fīma kopā ar miljoniem citu Jehovas liecinieku veido visā pasaulē vienotu brāļu saimi. Viņi tic Bībeles solījumam, ka tie paši faktori, kas tagad apvieno pielūgsmē viņus, drīzumā vienos visu cilvēci, kas būs paklausīga Dievam. Reliģijas vārdā vairs netiks pastrādāti nekādi briesmu darbi, un vairs nebūs reliģisku nesaskaņu. Visa pasaule būs vienota patiesā Dieva Jehovas pielūgsmē. (Atklāsmes 21:4, 5.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 4., 5. lpp.]

Kaut arī agrīnie kristieši bija ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgu pagātni, viņi bija vienoti