Dzīvesstāsts

Mēs iemācījāmies pilnībā paļauties uz Jehovu

PASTĀSTĪJUSI NATĀLIJA HOLTORFA

Ritēja 1945. gada jūnijs. Kādu dienu pie mūsu mājas durvīm parādījās bāla izskata vīrietis un palika tur stāvam. Izbijusies mana jaunākā meitiņa Rute sauca: ”Mammu, pie durvīm ir kāds svešinieks!” Viņa pat iedomāties nevarēja, ka šis svešais vīrietis ir viņas tēvs — mans dārgais vīrs Ferdinands. Mēs bijām šķīrušies tikai trīs dienas pēc Rutes dzimšanas, vēlāk Ferdinands tika arestēts un nonāca nacistu koncentrācijas nometnē. Tagad, pēc diviem gadiem, Rute beidzot satika savu tēvu un mūsu ģimene atkal bija kopā. Mums ar Ferdinandu bija tik daudz kas pārrunājams!

MĒS abi esam dzimuši Vācijā, Ferdinands — 1909. gadā Ķīlē, bet es — 1907. gadā Drēzdenē. Kad man bija 12 gadi, mana ģimene pirmo reizi satika Bībeles pētniekus (tā toreiz sauca Jehovas lieciniekus). 19 gadu vecumā es aizgāju no evaņģēliskās baznīcas un veltīju savu dzīvi Jehovam.

Savukārt Ferdinands tai laikā beidza jūras skolu un sāka strādāt uz kuģa. Atrazdamies jūrā, viņš bieži domāja par to, vai pastāv Radītājs. Reiz, kad kuģis bija ienācis ostā, Ferdinands apciemoja savu brāli, kas bija Bībeles pētnieks. Ar šo vienu apciemojumu pietika, lai Ferdinands pārliecinātos, ka atbildes uz visiem viņu interesējošajiem jautājumiem ir atrodamas Bībelē. Viņš aizgāja no luterāņu baznīcas un nolēma vairs nestrādāt uz kuģa. Pēc pirmās dienas, ko  Ferdinands bija pavadījis sludināšanā, viņu pārņēma dedzīga vēlēšanās darīt šo darbu visu turpmāko mūžu. Tai pašā vakarā viņš veltīja savu dzīvi Jehovam. Ferdinands kristījās 1931. gada augustā.

Aktīvs sludinātājs

1931. gada novembrī Ferdinands iekāpa vilcienā, lai dotos uz Nīderlandi un tur sludinātu. Nonācis galā, Ferdinands satikās ar Jehovas liecinieku, kas šajā valstī organizēja sludināšanu, un sarunā ar viņu pieminēja to, ka ir jūrnieks. Šis brālis izsaucās: ”Tu esi īstais cilvēks!” Brāļi bija noīrējuši nelielu kuģīti, lai grupa pionieru (pilnas slodzes kalpotāju) varētu sludināt apdzīvotajās vietās, kas atradās valsts ziemeļu daļā, upju un kanālu krastos. Uz kuģīša dzīvoja pieci cilvēki, bet neviens no viņiem neprata to vadīt. Tā nu Ferdinands kļuva par kapteini.

Pēc pusgada Ferdinandu palūdza kalpot par pionieri Tilburgā, kas atrodas Nīderlandes dienvidos. Ap to pašu laiku arī es ierados šajā pilsētā, lai kalpotu par pionieri, un mēs satikāmies. Mūs tūlīt pat palūdza pārcelties uz valsts ziemeļiem, uz Groningenu, kur 1932. gada oktobrī mēs apprecējāmies. Medusmēnesi mēs pavadījām, aktīvi sludinādami un dzīvodami vienā mājā kopā ar vēl vairākiem pionieriem.

1935. gadā pasaulē nāca mūsu meitiņa Estere. Lai gan mūsu ienākumi bija niecīgi, mēs bijām apņēmības pilni nepārtraukt pionieru kalpošanu. Mēs pārcēlāmies uz kādu ciematu, kur dzīvojām mazā namiņā. Kamēr es mājās rūpējos par bērnu, vīrs visu dienu pavadīja sludinot. Nākamajā dienā mēs mainījāmies: es devos sludināt, bet Ferdinands rūpējās par meitu. Tā mēs darījām, līdz varējām Esteri ņemt līdzi.

Pēc kāda laika Eiropas politiskā gaisotne kļuva nokaitēta. Mēs saņēmām ziņas par vajāšanām, ko Vācijā pieredzēja Jehovas liecinieki, un sapratām, ka drīz pienāks arī mūsu kārta. Mēs domājām, vai arī mēs būsim tikpat stipri nežēlīgu vajāšanu laikā. 1938. gadā Nīderlandes valdība aizliedza ārzemniekiem strādāt par kolportieriem un izplatīt reliģisku literatūru. Lai mēs varētu turpināt sludināšanu, vietējie Jehovas liecinieki mums deva ieinteresētu cilvēku vārdus un adreses, mēs viņus apmeklējām un vairākiem no viņiem sākām mācīt Bībeli.

Drīz bija jānotiek Jehovas liecinieku kongresam. Mums nebija naudas, par ko nopirkt vilciena biļetes, taču mēs gribējām būt klāt kongresā. Tāpēc mēs devāmies ceļā ar velosipēdiem, iesēdinājuši mazo Esteri sēdeklītī, kas bija nostiprināts virs viena velosipēda priekšējā riteņa. Pārnakšņodami pie lieciniekiem, kas dzīvoja pa ceļam, mēs trīs dienās sasniedzām mērķi. Cik priecīgi mēs bijām, pirmo reizi apmeklējot valsts mēroga kongresu! Kongresā dzirdētais stiprināja mūs gaidāmajiem  pārbaudījumiem, un par visu vairāk mums tika piekodināts paļauties uz Dievu. Vārdi no 31. psalma 7. panta ”Es paļaujos uz to Kungu” kļuva par mūsu dzīves moto.

Nacistu tvarstīti

1940. gada maijā nacisti okupēja Nīderlandi. Drīz pēc tam gestapo (Vācijas slepenpolicija) ielauzās mūsu mājās tieši tajā brīdī, kad šķirojām bībeliskās literatūras sūtījumu. Ferdinands tika aizvests uz gestapo štābu. Mēs ar Esteri viņu regulāri apciemojām, un dažreiz mūsu acu priekšā viņu pratināja un sita. Decembrī Ferdinands negaidīti tika atbrīvots, taču tas nebija uz ilgu laiku. Kādu vakaru, nākdami mājās, mēs pamanījām, ka pie mājas stāv gestapo automašīna. Mēs ar Esteri iegājām mājā, bet Ferdinands, neviena nemanīts, nozuda. Gestapo aģenti bija jau priekšā un taujāja pēc Ferdinanda. Kad gestapovieši bija aizgājuši, ieradās holandiešu policija un aizveda mani nopratināt. Nākamajā dienā mēs ar Esteri paslēpāmies pie Norderu laulātā pāra, kuri nesen bija kristījušies un piedāvāja mums patvērumu un aizsardzību.

1941. gada janvāra beigās gestapo apcietināja kādu precētu pāri, kas dzīvoja peldošā mājā un kalpoja par pionieriem. Nākamajā dienā rajona pārraugs (ceļojošs kalpotājs) un mans vīrs devās uz kuģīti, lai saglābtu dažas no pionieru mantām, taču negaidīti viņiem uzklupa gestapo rokaspuiši. Ferdinandam izdevās izrauties, uzlēkt uz velosipēda un aizbēgt. Taču rajona pārraugs nonāca cietumā.

Pēc šī gadījuma brāļi lūdza Ferdinandu uzņemties rajona pārrauga pienākumus. Jaunais norīkojums nozīmēja, ka Ferdinands nevarēs būt mājās vairāk par trim dienām mēnesī. Tas mūsu ģimenei bija jauns pārbaudījums, tomēr es nepārtraucu kalpot par pionieri. Gestapo bija sācis pastiprināti meklēt lieciniekus, tāpēc mēs ar Esteri nedrīkstējām ilgi palikt vienā vietā. 1942. gadā vien mēs trīs reizes mainījām dzīvesvietu. Pēdējā no tām bija Roterdamā, tālu prom no rajona, kur Ferdinands slepeni veica savu kalpošanu. Tajā laikā es gaidīju otro bērnu, un mūs savās mājās laipni uzņēma Kampu laulātais pāris, kuru divi dēli nesen bija aizsūtīti uz koncentrācijas nometni.

Gestapo — cieši pa pēdām

1943. gada jūlijā piedzima mūsu otrais bērns, Rute. Pēc Rutes dzimšanas Ferdinands varēja pavadīt kopā ar mums trīs dienas, un pēc tam viņam bija jādodas prom. Mēs viņu atkal redzējām tikai pēc ilga laika. Trīs nedēļas vēlāk Amsterdamā Ferdinandu apcietināja. Viņš nonāca gestapo pārvaldē, kur tika noskaidrota viņa personība. Lai iegūtu informāciju par sludināšanas darbu, gestapovieši pakļāva Ferdinandu intensīvai pratināšanai. Bet Ferdinands viņiem izpauda tikai to, ka viņš ir Jehovas liecinieks un nav iesaistīts nekādā politiskā darbībā. Gestapo aģenti spēra vai zemes gaisā par to, ka, būdams Vācijas pavalstnieks, Ferdinands nav pieteicies karadienestā, un draudēja viņu sodīt ar nāvi par nodevību.

Piecus mēnešus Ferdinands pavadīja cietumā, kur viņam pastāvīgi draudēja ar nošaušanu. Taču viņa uzticība Jehovam nesašķobījās. Kas viņam palīdzēja saglabāt garīgu spēku? Tie bija Dieva Raksti, Bībele. Tiesa gan, Ferdinandam nebija atļauts turēt īpašumā Bībeli, jo viņš bija Jehovas liecinieks. Taču tas neattiecās uz citiem ieslodzītajiem. Tāpēc Ferdinands pierunāja savu kameras biedru, lai viņš palūdz savai ģimenei atsūtīt viņam Bībeli. Pēc daudziem gadiem, kad vien Ferdinands atcerējās šo laiku, viņš, acīm iemirdzoties, izsaucās: ”Kādu mierinājumu man deva Bībele!”

 1944. gada janvāra sākumā Ferdinandu pēkšņi pārveda uz Viktas koncentrācijas nometni. Šī pārmaiņa izrādījās par svētību, jo tur viņš satika 46 Jehovas lieciniekus. Kad man pavēstīja par viņa pārvešanu, es biju ļoti priecīga, jo zināju, ka viņš joprojām ir dzīvs.

Sludināšana koncentrācijas nometnē

Dzīve nometnē bija skarba — ieslodzītajiem trūka gan pārtikas, gan siltu drēbju, turklāt viņus dzeldīja neciešams sals. Ferdinands smagi saslima. Nosalis pēc ilgas stāvēšanas kārtējās pārbaudes laikā, viņš devās uz slimnieku baraku. Ieslodzītajiem, kuriem temperatūra pārsniedza 40 grādus, atļāva palikt, bet Ferdinandam ne — viņam temperatūra bija tikai 39 grādi! Ferdinandam pavēlēja doties uz darbu. Tomēr līdzjūtīgi ieslodzītie palīdzēja viņam ik pa laikam patverties siltumā. Mazliet vieglāk kļuva arī tad, kad iestājās siltāks laiks. Kad kāds no brāļiem saņēma paciņu ar pārtiku, viņš tajā dalījās ar citiem, un arī tas palīdzēja Ferdinandam mazliet atgūt spēkus.

Pirms aresta mana vīra neatņemama dzīves daļa bija sludināšana, un arī nometnē viņš nepārstāja stāstīt citiem par saviem uzskatiem. Nometnes uzraugi bieži vien izteica dzēlīgas piezīmes par violeto trīsstūri, kas bija uzšūts uz visu Jehovas liecinieku apģērba. Ferdinands šādas situācijas izmantoja, lai sāktu ar viņiem sarunu. Kad brāļi tikko bija atvesti uz nometni, viņi visi dzīvoja vienās barakās un līdz ar to varēja sludināt tikai nedaudziem ieslodzītajiem, kas dzīvoja ar viņiem kopā. Brāļi vēlējās sludināt arī citiem ieslodzītajiem, taču nevarēja izdomāt, kā tas būtu iespējams. Šādu iespēju nevilšus radīja nometnes administrācija.

Brāļiem bija slepeni noglabātas dažas bībeliskās publikācijas un 12 Bībeles. Kādu dienu uzraugi atrada daļu literatūras, bet viņi nevarēja noskaidrot, kam tā pieder. Tāpēc nometnes administrācija izlēma, ka liecinieku vienotība ir jāizjauc. Par sodu visi brāļi tika pārvietoti uz dažādām barakām, kur dzīvoja citi ieslodzītie. Turklāt arī ēšanas laikā brāļiem bija jāsēž blakus ieslodzītajiem, kas nebija Jehovas liecinieki. Labāka soda nemaz nevarēja būt. Tagad brāļi varēja darīt to, ko viņi viskarstāk vēlējās, — sludināt pēc iespējas lielākam skaitam ieslodzīto.

Viena audzinu abas meitas

Tikmēr es ar meitām joprojām dzīvoju Roterdamā. 1943./1944. gada ziema bija sevišķi auksta. Turklāt mūsu paslēptuve nebija no drošākajām vietām — mūsu mājas priekšā atradās Vālas osta, kas bija viens no galvenajiem mērķiem sabiedroto bumbvedējiem, bet aiz mājas bija izvietojusies vācu zenītartilērijas baterija. Arī pārtiku bija grūti dabūt. Toreiz vairāk nekā jebkad agrāk mēs mācījāmies pilnībā paļauties uz Jehovu. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Astoņgadīgā Estere mums palīdzēja izdzīvot, stāvēdama rindā pēc pārtikas. Taču ļoti bieži gadījās, ka tad, kad pienāca viņas kārta, nekas vairs nebija palicis. Reiz, kad viņa bija devusies pēc pārtikas, sākās uzlidojums. Dzirdot bumbu sprādzienus, es kritu izmisumā, bet manu satraukumu drīz vien nomainīja prieka asaras. Estere pārradās mājās sveika un vesela un pat ar dažām cukurbietēm rokās. ”Kas notika?” bija mani pirmie vārdi. Estere nesatricināmā mierā atbildēja: ”Kad sāka krist bumbas, es darīju tā, kā tētis bija mācījis: pieplaku pie zemes, nekustējos un lūdzu Dievu. Tas palīdzēja!”

Mana vācu akcenta dēļ bija drošāk, ka uz veikalu pēc nedaudzajiem produktiem, ko vēl bija iespējams nopirkt, devās Estere. Tas nepalika nepamanīts vācu kareivjiem, kas sāka izprašņāt mazo Esteri, bet viņa neko neizpauda. Mājās es mācīju Esterei Bībeles  principus, un, tā kā viņa nevarēja apmeklēt skolu, es viņai mācīju arī lasīt un rakstīt.

Estere man palīdzēja arī kalpošanā. Pirms es devos pie kāda ieinteresēta cilvēka mācīt Bībeli, Estere gāja pa priekšu, lai pārbaudītu, vai viss ir mierīgi un norunātās zīmes ir savā vietā. Piemēram, lai darītu man zināmu, ka es varu droši iet iekšā, Bībeles skolnieks nolika uz palodzes noteiktā vietā puķu podu. Bībeles nodarbību laikā Estere palika uz ielas un, stumdama šurpu turpu ratiņus ar mazo Ruti, vēroja, vai nedraud briesmas.

Uz Zaksenhauzeni

Bet kā klājās Ferdinandam? 1944. gada septembrī viņu kopā ar daudziem citiem ieslodzītajiem aizdzina uz dzelzceļa staciju, kur viņus sagrūda kravas vilcienā pa 80 cilvēkiem vagonā. Vagonā bija viens spainis dabisko vajadzību kārtošanai un viens spainis ar dzeramo ūdeni. Trīs diennaktis ieslodzītie brauca stāvgrūdām pilnajos vagonos, kuru sienās vietvietām bija tikai pirksta resnuma atveres, pa ko ienāca gaiss. Karstumu, izsalkumu un slāpes, nemaz nerunājot par smirdoņu, kas viņiem bija jāiztur, nav iespējams aprakstīt.

Vilciens apstājās Vācijā, netālu no briesmīgās Zaksenhauzenes nometnes. Ieslodzītajiem tika atņemtas pēdējās personīgās mantas, vienīgi 12 nelielās Bībeles, ko liecinieki bija paņēmuši līdzi, palika pie viņiem.

Ferdinands kopā ar astoņiem brāļiem tika nosūtīts uz Rātenovas nometni, lai piedalītos ieroču ražošanā. Kaut gan brāļiem vairākkārt draudēja ar nāvi, viņi atteicās veikt šādu darbu. Lai stiprinātu cits cita nelokāmību, viņi no rītiem apsprieda kādu Bībeles pantu, piemēram, 18. psalma 3. pantu, un pēc tam to dienas gaitā pārdomāja. Tas viņiem palīdzēja domāt par garīgiem jautājumiem.

Visbeidzot artilērijas dunoņa liecināja par sabiedroto karaspēka un padomju armijas tuvošanos. Nometnē, kur atradās Ferdinands un viņa biedri, pirmie ieradās padomju kareivji. Viņi iedeva ieslodzītajiem mazliet pārtikas un lika atstāt nometni. 1945. gada aprīļa beigās padomju armija atļāva viņiem doties mājās.

Beidzot visa ģimene kopā

15. jūnijā Ferdinands atgriezās Nīderlandē. Brāļi Groningenā viņu sirsnīgi uzņēma pie sevis. Drīz Ferdinands noskaidroja, ka mēs esam dzīvas un joprojām esam kaut kur Nīderlandē, savukārt mēs saņēmām ziņu, ka viņš ir atgriezies. Gaidot viņa ierašanos, likās, ka paiet vesela mūžība. Beidzot kādu dienu mazā Rute izsaucās: ”Mammu, pie durvīm ir kāds svešinieks!” Tur stāvēja mans vīrs.

Pirms mūsu dzīve atkal iegāja normālās sliedēs, vajadzēja atrisināt neskaitāmas problēmas. Mums nebija savas dzīvesvietas, turklāt ārkārtīgi sarežģīti bija atgūt pastāvīgo iedzīvotāju statusu. Mūsu vācu tautības  dēļ Nīderlandes ierēdņi vairākus gadus pret mums izturējās kā pret izstumtajiem. Galu galā mums izdevās nostāties uz kājām un atsākt dzīvi, pēc kuras ļoti ilgojāmies, proti, vienoti kalpot Jehovam.

”Es paļaujos uz to Kungu”

Vēlākajos gados, kad mēs satikāmies ar draugiem, kas līdzīgi mums bija pārcietuši kara laika grūtības, mēs ar Ferdinandu allaž atcerējāmies Jehovas mīlestības pilno vadību. (Psalms 7:2.) Mēs priecājāmies par to, ka, gadiem ejot, Jehova mums ir ļāvis darboties Valstības labā. Mēs arī bieži pieminējām to, cik priecīgi esam, ka savu jaunību pavadījām svētajā kalpošanā Jehovam. (Salamans Mācītājs 12:1.)

Pēc nacistu vajāšanu beigām vairāk nekā 50 gadus mēs ar Ferdinandu kopā kalpojām Jehovam. 1995. gada 20. decembrī Ferdinands beidza savas zemes gaitas. Drīz es būšu sasniegusi 98 gadu vecumu. Ik dienas es pateicos Jehovam par to, ka grūtajos kara gados bērni mums bija tik liels atbalsts un ka savu iespēju robežās es joprojām varu viņam kalpot un slavēt viņa vārdu. Es esmu pateicīga par visu, ko Jehova ir darījis manis labā, un es no sirds vēlos arī turpmāk dzīvot saskaņā ar savu moto: ”Es paļaujos uz to Kungu.” (Psalms 31:7.)

[Attēls 19. lpp.]

Mēs ar Ferdinandu 1932. gada oktobrī

[Attēls 19. lpp.]

Sludināšanā izmantotais kuģis ”Almina” un tā komanda

[Attēls 22. lpp.]

Kopā ar Ferdinandu un bērniem