Vairieties no paražām, kas Dievam nav patīkamas

KARSTĀ Āfrikas saule apspīd nelielu pagalmu. Tā vidū atrodas vaļējs zārks, kuram garām cits aiz cita dodas sērotāji. Kāds vecs vīrs apstājas pie zārka. Skumju pilnām acīm viņš pieliecas tuvāk mirušā vīra sejai un saka: ”Kāpēc tu man nepateici, ka aizej? Kāpēc tu mani tā atstāji? Vai tagad, kad tu esi atgriezies, tu man joprojām palīdzēsi?”

Citviet Āfrikā ir piedzimis bērns. Nevienam, izņemot ģimenes locekļus, nav ļauts viņu redzēt. Tikai tad, kad ir aizritējis zināms laiks, bērnu parāda citiem un svinīgas ceremonijas laikā viņam dod vārdu.

Vēršanās pie nelaiķa vai jaundzimušā slēpšana varētu šķist visai neparasta rīcība. Taču daudzās kultūrās cilvēku attieksmi pret nāvi un piedzimšanu ir spēcīgi ietekmējis uzskats, ka mirušie nav miruši, bet gan ir dzīvi un ir pie pilnas apziņas.

Šāds uzskats ir tik spēcīgs, ka tā ietekme ir jūtama gandrīz ar visām dzīves jomām saistītajās paražās un rituālos. Piemēram, miljoniem cilvēku tic, ka tādi nozīmīgi  notikumi cilvēka dzīvē kā, piemēram, piedzimšana, pubertātes sasniegšana, stāšanās laulībā, bērna laišana pasaulē un nāve ir tikai soļi ceļā uz mirušo senču valstību. Tiek uzskatīts, ka mirušie turpina aktīvi ietekmēt savu tuvinieku dzīvi un spēj atgriezties dzīvē, pārdzimstot citā cilvēkā.

Lai nodrošinātu vieglāku pāreju no dzīvo pasaules uz mirušo valstību un otrādi, tiek ievērots daudz dažādu paražu un rituālu. Šīs paražas ir ietekmējis uzskats, ka cilvēkā ir kaut kas tāds, kas turpina dzīvot pēc nāves. Patiesie kristieši izvairās no jebkādām paražām, kas ir saistītas ar šādu uzskatu. Kāpēc?

Kādā stāvoklī atrodas mirušie?

Bībelē ir skaidri aprakstīts mirušo stāvoklis. Tajā teikts: ”Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.. Tiklab laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen pāri.. ..pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Salamans Mācītājs 9:5, 6, 10.) Patiesie Dieva kalpotāji jau sen ir sapratuši šo Bībeles pamatpatiesību. Viņi ir sapratuši, ka dvēsele nav nemirstīga, bet gan ka tā var mirt un tikt iznīcināta. (Ecēhiēla 18:4.) Tāpat viņi ir uzzinājuši, ka mirušo gari nepastāv. (Psalms 146:4.) Senatnē Dievs Jehova bija pavēlējis savai tautai pilnībā izvairīties no paražām un rituāliem, kas būtu saistīti ar uzskatu, ka mirušie ir pie pilnas apziņas un spēj ietekmēt dzīvos. (5. Mozus 14:1; 18:9—13; Jesajas 8:19, 20.)

Arī pirmā gadsimta kristieši izvairījās no visām paražām un rituāliem, kas būtu saistīti ar aplamām reliģiskām mācībām. (2. Korintiešiem 6:15—17.) Mūsdienās Jehovas liecinieki neatkarīgi no tautības un izcelsmes vairās no tradīcijām, kas ir saistītas ar viltus mācību, ka cilvēkā ir kaut kas tāds, kas turpina dzīvot pēc nāves.

Kas kristiešiem var palīdzēt izlemt, vai ievērot kādu paražu vai ne? Viņiem rūpīgi jāpārdomā, vai šī paraža nav saistīta ar kādu nebībelisku mācību, piemēram, ar uzskatu, ka mirušo gari var ietekmēt dzīvos. Bez tam jāapdomā, vai tas, ka viņi ievērotu kādu noteiktu tradīciju vai piedalītos kādā ceremonijā, nebūtu par klupšanas akmeni cilvēkiem, kuri zina, kam tic Jehovas liecinieki un ko viņi māca. Paturot prātā iepriekšminētās domas, pievērsīsim uzmanību paražām, kas skar piedzimšanu un nāvi.

Bērna piedzimšana un vārda došanas ceremonija

Daudzas ar bērna piedzimšanu saistītas paražas ir pieņemamas. Taču vietās, kur piedzimšana tiek uzskatīta par pāreju no senču garu valstības uz cilvēku sabiedrību, kristiešiem jābūt uzmanīgiem. Piemēram, daudzviet Āfrikā jaundzimušo mēdz turēt mājās un viņam nedod vārdu, līdz nav pagājis noteikts laika posms. Šis laika posms dažādās vietās ir atšķirīgs, bet, kad tas ir pagājis, notiek vārda došanas ceremonija, kuras laikā bērnu iznes no mājas un parāda radiniekiem un draugiem. Ceremonijas laikā bērna vārdu oficiāli paziņo visiem klātesošajiem.

Paskaidrojot šīs paražas nozīmi, grāmatā Ghana—Understanding the People and Their Culture (Ganas iedzīvotāji un viņu kultūra) teikts: ”Pirmās septiņas dzīves dienas bērns tiek uzskatīts par ”viesi”; šis laiks ir pārejas posms no garu pasaules uz zemes dzīvi. [..] Parasti bērns tiek turēts mājā, un tiem, kas nepieder pie ģimenes, nav ļauts viņu redzēt.”

Kāpēc tiek nogaidīts, pirms bērnam dod vārdu? Grāmatā Ghana in Retrospect (Atskats Ganas pagātnē) paskaidrots: ”Pirms astotās dzīves dienas bērnu vēl neuzskata par cilvēku. Viņš lielākā vai mazākā mērā tiek saistīts ar viņpasauli, no kuras ir ieradies.”  Tālāk šajā grāmatā teikts: ”Tiek uzskatīts, ka tieši vārds ir tas, kas padara bērnu par cilvēku, tāpēc, ja vecāki baidās, ka bērns var nomirt, viņi parasti novilcina vārda došanu līdz brīdim, kad ir pārliecināti, ka bērns dzīvos. [..] Tāpēc šī ceremonija, kas iezīmē pāreju starp dažādiem esības posmiem, tiek uzskatīta par ārkārtīgi nozīmīgu gan bērnam, gan vecākiem. Šī ceremonija ieved bērnu cilvēku pasaulē.”

Vārda došanas ceremoniju parasti vada kāds padzīvojis ģimenes loceklis. Dažādās vietās ceremonijas mēdz būt atšķirīgas, taču bieži tajās tiek iekļauta dzēriena veltīšana mirušajam, pateicības lūgšanas senču gariem par veiksmīgo bērna ierašanos, kā arī citi rituāli.

Ceremonijas nozīmīgākais brīdis ir bērna vārda paziņošana. Kaut arī to, kādu vārdu bērnam dot, lemj vecāki, radinieki var spēcīgi ietekmēt vārda izvēli. Reizēm vārdiem ir simboliska nozīme, piemēram, ”aizgājis un atgriezies”, ”māte, kas atnākusi otrreiz”, ”tēvs, kas atnācis atkal”. Vārda nozīmē var būt arī ietverts brīdinājums senču gariem, lai tie jaundzimušo neņemtu atpakaļ uz mirušo pasauli.

Protams, priecāties par bērna piedzimšanu nebūt nav nepareizi. Nekas nav iebilstams arī pret to, ja bērnu nosauc kāda cita cilvēka vārdā vai dod viņam vārdu, kas atspoguļo kādus ar viņa piedzimšanu saistītus apstākļus, un to, kad dot bērnam vārdu, katrs lemj pats. * Taču kristiešiem, kas vēlas patikt Dievam, jābūt piesardzīgiem un jāizvairās no visām paražām un ceremonijām, kas varētu radīt iespaidu, ka arī viņi uzskata jaundzimušo par ”viesi”, kas ieradies no garu pasaules.

Dzīvojot sabiedrībā, kurā vairākums cilvēku vārda došanas ceremoniju uzskata par svarīgu notikumu, kristiešiem būtu jādomā, kā viņu rīcība ietekmēs citu cilvēku sirdsapziņu un kādu iespaidu tā atstās uz tiem, kas nav kristieši. Ko, piemēram, varētu nospriest apkārtējie, ja kristiešu ģimene līdz vārda došanas ceremonijai slēptu savu mazuli no citu acīm? Kādu iespaidu radītu tas, ja bērnam tiktu dots vārds, kas būtu pretrunā ar vecāku apgalvojumu, ka viņi māca Bībeles patiesību?

Tāpēc, lemdami, kā organizēt vārda došanu un kādu vārdu bērnam dot, kristieši cenšas ”visu.. darīt Dievam par godu”, lai nekļūtu citiem par klupšanas akmeni. (1. Korintiešiem 10:31—33.) Viņi neatmet ”Dieva bausli, lai vietā liktu savus paradumus”, ar kuriem tiek godināti mirušie. Gluži pretēji, viņi godā dzīvo Dievu Jehovu. (Marka 7:9, 13, EAD.)

No nāves dzīvē

Nāvi, tāpat kā piedzimšanu, daudzi uzskata par sava veida pāreju un domā, ka cilvēks, kas nomirst, no redzamās pasaules dodas uz neredzamo pasauli, kurā mājo mirušo gari. Cilvēki ir pārliecināti, ka tad, ja netiks veiktas noteiktas bēru paražas un rituāli, senču gari, kuriem, pēc daudzu domām, piemīt spēja sodīt vai atalgot dzīvos, būs sadusmoti. Šis uzskats daudzās zemēs ir ļoti spēcīgi ietekmējis bēru organizēšanu un norisi.

Bērēs, kas tiek rīkotas, lai izpatiktu mirušajam, tiek paustas visdažādākās emocijas — no izmisīgām vaimanām un kliegšanas pie nelaiķa zārka līdz līksmām svinībām, kas sākas pēc apbedīšanas. Šādās bērēs bieži ir vērojama neapvaldīta dzīrošana, piedzeršanās un dejas skaļas mūzikas pavadījumā. Bērēm tiek piešķirta tik liela nozīme, ka nereti pat nabadzīgas ģimenes ļoti nopūlas, lai savāktu pietiekami daudz līdzekļu ”pieklājīgu bēru” sarīkošanai, kaut arī tas nozīmētu iekļūšanu smagos parādos.

Jehovas liecinieki gadu gaitā ne reizi vien ir skaidri norādījuši, kādas bēru paražas nav  saskaņā ar Bībeli. * Pie šādām paražām pieder mirušā vāķēšana, dzērienu veltīšana mirušajam, tam izteikti lūgumi un runāšana ar to, ceremoniāla bēru gadadienu ievērošana un citi paradumi, kas sakņojas pārliecībā, ka cilvēkā ir kaut kas tāds, kas turpina dzīvot pēc nāves. Šādas paražas, kas ceļ neslavu Dievam, ir ”nešķīstas” un ir ”tukša maldināšana”, tās ir balstītas uz ”cilvēku mācībām”, nevis uz Dieva Rakstu patiesību. (Jesajas 52:11; Kolosiešiem 2:8.)

Apkārtējo spiediens

Dažkārt izvairīties no kādām paražām nebūt nav viegli, it īpaši zemēs, kur mirušo godināšana tiek uzskatīta par ārkārtīgi svarīgu. Tā kā Jehovas liecinieki neievēro šādas paražas, viņus nereti uzlūko ar aizdomām vai arī apvaino antisociālā rīcībā un necieņā pret mirušajiem. Kritiski izteikumi un spēcīgs sabiedrības spiediens dažos kristiešos ir radījis bailes atšķirties no apkārtējiem, kaut arī viņi ir skaidri zinājuši Bībeles patiesību. (1. Pētera 3:14.) Citi ir uzskatījuši, ka šādas paražas ir viņu kultūras sastāvdaļa un no tām pilnībā izvairīties nav iespējams. Vēl citi ir sprieduši, ka tradīciju neievērošana apkārtējos varētu noskaņot pret Dieva kalpotājiem.

Patiesie kristieši nevēlas tīši aizvainot citus. Taču Bībelē ir izteikts brīdinājums, ka stingra nostāšanās patiesības pusē izraisīs no Dieva atsvešinātās pasaules nosodījumu. (Jāņa 15:18, 19; 2. Timotejam 3:12; 1. Jāņa 5:19.) Viņi ir gatavi iestāties par patiesību, jo apzinās, ka viņiem jāatšķiras no tiem, kas mīt garīgā tumsā. (Maleahija 3:18; Galatiešiem 6:12.) Tāpat kā Jēzus nepadevās Sātana kārdinājumam darīt kaut ko tādu, kas Dievam nebūtu patīkams, arī kristieši nepadodas spiedienam, kas liek rīkoties tā, kā tas Dievam nebūtu patīkami. (Mateja 4:3—7.) Patiesie Dieva kalpotāji nevis ļaujas bailēm no cilvēkiem, bet gan domā par to, kā iepriecināt Dievu Jehovu un godāt viņu kā patiesības Dievu. Viņi cenšas nepadoties apkārtējo ietekmei un nepārkāpt Bībeles normas. (Salamana Pamācības 29:25; Apustuļu darbi 5:29.)

Parādīt cieņu pret mirušajiem un godāt Jehovu

Kad ir zaudēts tuvs cilvēks, ir pilnīgi dabiski just dziļas sāpes un skumjas. (Jāņa 11:33, 35.) Paturot tuvinieku piemiņā un sarīkojot bēres, kas būtu organizētas ar cieņu, var apliecināt mīlestību pret aizgājēju. Taču Jehovas liecinieki sēro par tuvinieku nāvi, neiesaistīdamies nekādās tradīcijās, kas Dievam nav patīkamas. Tiem, kas auguši kultūrā, kurā valda spēcīgas bailes no mirušajiem, tas nenākas viegli. Saglabāt līdzsvarotību tad, kad cilvēks izjūt dziļas bēdas par tuvinieka nāvi, var būt ļoti grūti. Taču uzticīgi kristieši saņem stiprinājumu no Jehovas, ”mierinājuma Dieva”, un izjūt savu mīlošo ticības biedru atbalstu. (2. Korintiešiem 1:3, 4, NW.) Patiesie kristieši stipri tic, ka Dievs mirušos ir paturējis savā atmiņā un kādu dienu cels tos augšā, un šī ticība viņiem palīdz pilnībā nošķirties no ikvienas nekristīgas bēru paražas, kas ir pretrunā ar domu par augšāmcelšanu.

Dieva kalpotāji jūtas saviļņoti, apzinoties, ka Jehova viņus ir aicinājis ”no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā”. (1. Pētera 2:9.) Arī priecājoties par bērna piedzimšanu vai skumstot par tuvinieka nāvi, viņi no sirds vēlas darīt to, kas ir pareizs, un ļauj, lai viņu dziļā mīlestība pret Dievu Jehovu viņus vienmēr mudina ”dzīvot kā gaismas bērniem”. Viņi ir cieši apņēmušies nekad sevi garīgi neaptraipīt un neievērot nekristīgas paražas, kas Dievam nav patīkamas. (Efeziešiem 5:8.)

[Zemsvītras piezīmes]