”Esiet viesmīlīgi cits pret citu”

KĀDA pirmā gadsimta kristiete, vārdā Foiba, bija saskārusies ar nopietnu problēmu. No Grieķijas pilsētas Kenhrejas viņa bija devusies uz Romu, kur viņa nepazina nevienu ticības biedru. (Romiešiem 16:1, 2.) ”[Tā laika] romiešu sabiedrība bija vardarbīga un izvirtusi,” rakstīja Bībeles tulkotājs Edgars Gudspīds, ”un viesnīcas noteikti nebija piemērota vieta kārtīgai sievietei, it sevišķi kristietei.” Kur tādā gadījumā Foiba varēja pārnakšņot?

Bībeles laikos cilvēki daudz ceļoja. Piemēram, Jēzus Kristus un viņa mācekļi pārstaigāja Jūdeju un Galileju, sludinādami labo vēsti. Nedaudz vēlāk tādi kristiešu misionāri kā apustulis Pāvils izplatīja labo vēsti Vidusjūras apvidū, arī Romā. Kur pirmā gadsimta kristieši varēja atrast sev naktsmītnes, kad viņi ceļoja ebreju apdzīvotajos apgabalos vai citās Romas impērijas daļās? Ar kādām grūtībām viņi saskārās, meklējot pajumti? Uzzināsim, ko no agrīno kristiešu piemēra var mācīties par to, kādai ir jābūt viesmīlībai.

”Šodien man ir jāpaliek tavā namā”

Kā skaidrots kādā vārdnīcā, viesmīlība ir īpašība, kas mudina labprāt ”uzņemt, cienāt viesus, būt pret tiem laipnam, sirsnīgam”. Šī īpašība jau izsenis ir raksturojusi patiesos Jehovas kalpus. Viesmīlību, piemēram, parādīja Ābrahāms, Lats un Rebeka. (1. Mozus 18:1—8; 19:1—3; 24:17—20.) Ījabs par savu attieksmi pret svešiniekiem teica: ”Svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.” (Ījaba 31:32.)

Izraēlieši parasti bija viesmīlīgi pret ceļinieku, kas pilsētā bija apsēdies kādā publiskā vietā un gaidīja, kad kāds viņu uzaicinās pie sevis. (Soģu 19:15—21.) Namatēvs parūpējās, lai viesis varētu nomazgāt kājas, piedāvāja viņam ēdienu un dzērienu un pabaroja viņa dzīvniekus. (1. Mozus 18:4, 5; 19:2; 24:32, 33.) Ceļinieki, kas nevēlējās apgrūtināt viesmīlīgos saimniekus, ņēma līdzi pārtikas krājumus: maizi un vīnu sev un sienu saviem ēzeļiem. Viņiem bija vajadzīga tikai vieta, kur pārnakšņot.

Bībelē parasti nav minēts, kur Jēzus pārnakšņoja savu ceļojumu laikā, taču ir skaidrs, ka viņam un viņa mācekļiem bija vajadzīgas naktsmītnes. (Lūkas 9:58.) Reiz, kad Jēzus bija Jērikā, viņš satika Caķeju un sacīja: ”Šodien man jāpaliek tavā namā.” Caķejs ar prieku uzņēma savu viesi. (Lūkas 19:5, 6, EAD.) Jēzus bieži ciemojās pie saviem draugiem Martas, Marijas un Lācara, kas dzīvoja Betānijā. (Lūkas 10:38; Jāņa 11:1, 5, 18.) Kapernaumā viņš acīmredzot palika pie Sīmaņa Pētera. (Marka 1:21, 29—35.)

 Norādījumi, ko Jēzus deva saviem 12 apustuļiem, kad viņš tos sūtīja sludināt, daudz ko atklāj par izraēliešu viesmīlību. Jēzus sacīja: ”Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz vaŗu savās jostās, nedz ceļa somu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas. Un kuŗā pilsētā vai miestā jūs ieiesit, uzmeklējiet, kas tur vērts, un tur palieciet, tiekāms jūs no turienes aiziesit.” (Mateja 10:9—11.) Jēzus zināja, ka godprātīgi cilvēki labprāt pieņems mācekļus pie sevis un parūpēsies par viņu vajadzībām, piedāvājot ēdienu un pajumti.

Taču vēlāk bija gaidāms laiks, kad ceļojošajiem sludinātājiem pašiem būs jāgādā sev iztika un jāsedz savi izdevumi. Jēzus zināja, ka viņa sekotāji nākotnē pieredzēs naidīgu attieksmi un ka labā vēsts būs jāsludina tālu aiz Izraēlas robežām, tāpēc viņš teica: ”Kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu.” (Lūkas 22:36.) Lai izplatītu labo vēsti, sludinātājiem vajadzēja ne tikai doties tālos ceļojumos, bet arī meklēt sev naktsmītnes.

”Centieties parādīt viesmīlību”

Relatīvais miers un plašais ceļu tīkls, kas pastāvēja Romā pirmajā gadsimtā, ļāva cilvēkiem daudz ceļot. * Augot ceļotāju skaitam, auga arī pieprasījums pēc naktsmītnēm, un, lai šo pieprasījumu apmierinātu, gar lielākajiem ceļiem apmēram vienas dienas gājumā cita no citas tika ierīkotas viesnīcas un iebraucamās vietas. Tiesa gan, grāmatā The Book of Acts in Its Graeco-Roman Setting par romiešu viesnīcām ir teikts, ka ”tajās valdīja nožēlojami apstākļi. Kā liecina rakstiskie avoti un arheoloģiskie atradumi, šo viesnīcu istabas bija noplukušas, netīras un blakšu apsēstas, tajās nebija tikpat kā nekādu mēbeļu, viesnīcās pasniedza sliktas kvalitātes ēdienus un dzērienus, un to īpašnieki un apkalpotāji mēdza krāpt klientus. Šādās vietās parasti uzturējās šaubīgi cilvēki un zēla izlaidība.” Pats par sevi saprotams, tikumīgs cilvēks centās darīt visu iespējamo, lai viņam nebūtu jāpaliek vietā ar tik sliktu slavu.

Tāpēc Bībelē ne vienu reizi vien izskan mudinājums būt viesmīlīgiem. Romas kristiešiem Pāvils rakstīja: ”Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, centieties parādīt viesmīlību!” (Romiešiem 12:13.) Kristiešiem no ebreju vidus Pāvils atgādināja: ”Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebrejiem 13:2.) Arī apustulis Pēteris ticības biedrus mudināja: ”Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas.” (1. Pētera 4:9.)

Tomēr pastāvēja arī tādas situācijas, kurās viesmīlība būtu bijusi nevietā. Piemēram, par tādu cilvēku, ”kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī”, apustulis Jānis teica: ”Neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos.” (2. Jāņa 9—11.) Par tiem, kas grēkoja un nenožēloja savu rīcību, Pāvils rakstīja: ”Nebiedro[jie]ties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls, vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst.” (1. Korintiešiem 5:11.)

Negodīgi ļaudis acīmredzot mēģināja izmantot patieso kristiešu labestību. Kādā ar otro gadsimtu datētā, Bībeles kanonā neiekļautā kristiešu dzīves aprakstā, kas ir pazīstams ar nosaukumu Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācība, kristiešiem bija ieteikts uzņemt ceļojošos sludinātājus ”vienu dienu vai, ja tas ir nepieciešams, divas dienas”. Šajā dokumentā bija teikts, ka, izvadot svešiniekus ceļā, nevajag dot līdzi ”neko citu kā tikai ceļamaizi.. Ja viņi prasa naudu, tad viņi ir viltus kristieši.” Tāpat tajā bija teikts: ”Ja kāds vēlas palikt pie jums ilgāku laiku un ja viņš pieprot kādu amatu, lai viņš pats pelna  sev maizi. Ja viņš neprot nevienu amatu, tad parūpējieties par viņu, tomēr raugiet, lai neviens nedzīvo pie jums dīkā tāpēc vien, ka viņš ir kristietis. Tas, kas negrib strādāt, izmanto Kristu veikalam; no tādiem uzmanieties.”

Kaut gan apustulis Pāvils dažās pilsētās palika diezgan ilgi, viņš centās lieki neapgrūtināt viesmīlīgos saimniekus. Pāvils pats pelnīja iztiku, taisīdams teltis. (Apustuļu darbi 18:1—3; 2. Tesaloniķiešiem 3:7—12.) Par uzticamiem ticības biedriem, kam bija jādodas tālā ceļojumā, agrīnie kristieši acīmredzot rakstīja ieteikuma vēstules. Šādu ieteikumu Pāvils iedeva arī Foibai. ”Jūsu gādībai ieteicu Foibu,” rakstīja Pāvils. ”Uzņemiet viņu tā Kunga vārdā.. un palīdziet viņai, ja viņai kādā lietā vajadzīgs jūsu atbalsts.” (Romiešiem 16:1, 2.)

Svētības, ko sagādā viesmīlība

Pirmā gadsimta kristiešu misionāriem netrūka paļāvības, ka Jehova par viņiem parūpēsies. Bet vai viņi varēja cerēt arī uz ticības biedru viesmīlību? Lidija savās mājās uzņēma Pāvilu un citus kristiešus. Korintā Pāvils palika pie Akvilas un Priskas. Filipos viņu un Sīlu pie galda aicināja cietuma sargs. Tesalonikā Pāvilu pie sevis uzņēma Jazons, Cezarejā — Filips, pa ceļam no Cezarejas uz Jeruzalemi — Mnasons. Kad Pāvils bija ceļā uz Romu, Puteolos viņu pieņēma vietējie brāļi. Šis laiks, ko viesmīlīgie saimnieki varēja pavadīt apustuļa Pāvila sabiedrībā, garīgā ziņā bija ļoti vērtīgs. (Apustuļu darbi 16:33, 34; 17:7; 18:1—3; 21:8, 16; 28:13, 14.)

Bībeles zinātnieks Fredriks Brūss norādīja: ”Šo draugu un darbabiedru, namatēvu un namamāšu izpalīdzību nenoteica nekas cits kā vienīgi mīlestība pret Pāvilu un Kungu, kuram viņš kalpoja. Viņi apzinājās, ka kalpojot pirmajam, viņi kalpo arī otrajam.” Šiem kristiešiem neapšaubāmi bija pareizi motīvi.

Vajadzība parādīt viesmīlību ticības biedriem pastāv arī mūsdienās. Tūkstošiem ceļojošo pārraugu tiek laipni uzņemti ticības biedru mājās. Daži Jehovas liecinieki par saviem līdzekļiem dodas uz vietām, kur labā vēsts par Valstību tiek sludināta reti. Aicinot šādus cilvēkus pie sevis, kristieši — pat ja viņu dzīves apstākļi ir trūcīgi — rīkojas slavējami. Arī tad, ja namatēvs spēj celt galdā tikai pieticīgu maltīti, viņa viesmīlība paver lielisku iespēju ”gūt iepriecu kopīgajā ticībā” un apliecināt mīlestību ticības biedriem un Dievam. (Romiešiem 1:11, 12.) Viesmīlīgiem saimniekiem šādi brīži ļauj gūt lielu labumu, jo, kā zināms, ”svētīgāki ir dot nekā ņemt”. (Apustuļu darbi 20:35.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Kristieši ”cenšas parādīt viesmīlību”