Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Vai mūsu nākotne ir atkarīga no mums pašiem?

Vai mūsu nākotne ir atkarīga no mums pašiem?

Vai mūsu nākotne ir atkarīga no mums pašiem?

VAI mūsu liktenis ir jau izlemts iepriekš? Vai lēmumi, ko mēs pieņemam dzīves gaitā, nekādi neietekmē mūsu nākotni?

Pieņemsim, ka cilvēks pats ir sava likteņa noteicējs. Vai šādā gadījumā kādam cilvēkam varētu būt jau iepriekš paredzēts kāds īpašs uzdevums vai noteikts stāvoklis? Un, ja cilvēki paši var pilnībā veidot savu nākotni, kā Dievs īsteno savu gribu attiecībā uz zemi? Bībelē ir sniegtas atbildes uz šiem jautājumiem.

Vai predestinācija ir savienojama ar gribas brīvību?

Padomāsim par to, kādus Dievs Jehova mūs ir radījis. ”Pēc sava tēla Viņš to [cilvēku] radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja,” teikts Bībelē. (1. Mozus 1:27.) Tā kā mēs esam radīti pēc Dieva līdzības, mēs spējam atspoguļot īpašības, kādas piemīt Dievam, piemēram, mīlestību, taisnīgumu, gudrību un spēku. Dievs mums arī ir dāvājis gribas brīvību. Tas mūs padara atšķirīgus no visām citām radībām uz zemes. Mēs paši varam izlemt, sekot Dieva vadībai vai ne. Tāpēc pravietis Mozus sacīja: ”Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums; es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries.” (5. Mozus 30:19, 20.)

Taču gribas brīvība nenozīmē absolūtu brīvību. Mēs esam pakļauti fizikālajiem un morāles likumiem, ko Dievs ir iedibinājis, lai veicinātu stabilitāti un mieru Visumā. Šie likumi nāk mums par labu, un to pārkāpšana var radīt smagas sekas. Piemēram, nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja cilvēks nolemtu ignorēt gravitācijas likumu un nolēkt no augstceltnes jumta. (Galatiešiem 6:7.)

Gribas brīvība ir saistīta arī ar ierobežojumu, kāda nav būtnēm, kurām nav gribas brīvības. Filozofs Korliss Lamonts jautā: ”Kā gan mēs varam prasīt no cilvēkiem ētisku atbildību un sodīt viņus par pārkāpumiem, ja mēs pieņemam.., ka viņu lēmumi un rīcība ir noteikti iepriekš?” Protams, šādā gadījumā no cilvēkiem nevar prasīt atbildību par savu rīcību. Dzīvnieki, kas vadās pēc instinktiem, nav morāli atbildīgi par to, ko viņi dara, tāpat kā datori nav atbildīgi par darbībām, kādas tajos ir ieprogrammētas. Gribas brīvība ir saistīta ar lielu atbildību, tā mūs padara atbildīgus par savu rīcību.

Cik gan neiejūtīgs un netaisns būtu Dievs Jehova, ja viņš jau pirms mūsu dzimšanas būtu noteicis, kā mēs rīkosimies, un tad prasītu, lai mēs atbildam par savu rīcību! Viņš tā nedara, jo ”Dievs ir mīlestība”, un ”visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi”. (1. Jāņa 4:8; 5. Mozus 32:4.) Viņš mums ir piešķīris gribas brīvību un nav jau no mūžības noteicis, ko viņš izglābs un ko pazudinās, kā to apgalvo predestinācijas aizstāvji. Gribas brīvība nav savienojama ar domu, ka Dievs visu ir noteicis jau iepriekš.

Bībelē ir skaidri norādīts, ka lēmumi, ko mēs pieņemam, var mainīt mūsu likteni. Piemēram, Dievs aicināja ļauna darītājus: ”Atgriezieties ikviens no sava ļaunā ceļa un no saviem nelabiem darbiem.. ..lai Man nav jums jāliek piedzīvot nelaime!” (Jeremijas 25:5, 6.) Šādam aicinājumam nebūtu jēgas, ja Dievs jau iepriekš būtu noteicis katra cilvēka likteni. Vēl Dieva Rakstos teikts: ”Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem.” (Apustuļu darbi 3:19, 20.) Kāpēc gan Jehova cilvēkus aicinātu nožēlot grēkus un atgriezties, ja viņš jau iepriekš zinātu, ka tie nespēj darīt pilnīgi neko, lai mainītu savu likteni?

Dieva Rakstos ir stāstīts par cilvēkiem, ko Dievs ir aicinājis kļūt par valdniekiem kopā ar Jēzu Kristu debesīs. (Mateja 22:14; Lūkas 12:32.) Taču Bībelē ir arī teikts, ka viņi zaudēs šo īpašo iespēju, ja neizturēs līdz galam. (Atklāsmes 2:10.) Kāpēc gan Dievs šos cilvēkus vispār aicinātu, ja viņš jau iepriekš būtu izlēmis, ka tos neizvēlēsies? Tāpat ir noderīgi pārdomāt vārdus, ko saviem ticības biedriem rakstīja apustulis Pāvils: ”Ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem.” (Ebrejiem 10:26.) Šādam brīdinājumam nebūtu nekādas nozīmes, ja Dievs jau iepriekš būtu noteicis katra cilvēka likteni. Bet vai Dievs nav iepriekš izvēlējies vismaz tos cilvēkus, kam jākļūst par Jēzus Kristus līdzvaldniekiem?

Vai runa ir par konkrētiem cilvēkiem vai cilvēku grupu?

Apustulis Pāvils rakstīja: ”[Dievs] mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.. ..viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu.” (Efeziešiem 1:3—5.) Ko Dievs ir izredzējis, un ko nozīmē būt izredzētam ”pirms pasaules radīšanas”?

Šajos pantos var lasīt, ka Dievs ir izraudzījies kādus no pirmā cilvēka Ādama pēctečiem, lai tie valdītu debesīs kopā ar Kristu. (Romiešiem 8:14—17, 28—30; Atklāsmes 5:9, 10.) Taču pieņēmums, ka Dievs Jehova būtu paredzējis šādu privilēģiju konkrētiem cilvēkiem tūkstošiem gadu pirms viņu piedzimšanas, ir pretrunā ar faktu, ka cilvēki ir apveltīti ar gribas brīvību. Dievs noteica, ka būs grupa cilvēku, kuri valdīs kopā ar Kristu, nevis izraudzījās atsevišķus cilvēkus.

To var paskaidrot ar kādu piemēru. Iedomāsimies, ka valdība ir pieņēmusi lēmumu izveidot kādu iestādi. Vēl pirms šīs iestādes izveidošanas valdība nosaka tās pienākumus, pilnvaras un darbinieku skaitu. Kādu laiku pēc lēmuma pieņemšanas iestāde sāk darbu un tās darbinieki paziņo: ”Valdība jau pirms vairākiem gadiem ir noteikusi mūsu pienākumus. Tagad mēs ķeramies pie mums uzticētā darba.” Vai jūs nospriestu, ka valdība jau pirms pāris gadiem ir izraudzījusi konkrētus cilvēkus, kuri strādās šajā iestādē? Visticamāk, nē. Līdzīgi arī Jehova jau iepriekš bija paredzējis izveidot īpašu iekārtojumu cilvēces atbrīvošanai no Ādama grēka sekām. Viņš bija noteicis, ka būs cilvēku grupa, kas darbosies šajā iekārtojumā, bet nebija izraudzījies konkrētus cilvēkus. Viņiem bija jātiek izraudzītiem vēlāk, un tas, vai kāds cilvēks galu galā tiek izvēlēts vai ne, ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus šis cilvēks pieņem dzīves gaitā.

Kādu pasauli apustulis Pāvils domāja, sacīdams, ka ”[Dievs] mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis”? Pasaule, ko Pāvils šeit piemin, nav tā, kas sāka pastāvēt, kad Dievs radīja Ādamu un Ievu. Tā pasaule bija ”ļoti laba” — brīva no grēka un iznīcības. (1. Mozus 1:31.) To nebija nepieciešams atbrīvot no grēka. (Efeziešiem 1:7.)

Pasaule, kuru pieminēja Pāvils, ir tā, kas sāka pastāvēt pēc Ādama un Ievas sacelšanās Ēdenē, — pasaule, kas ievērojami atšķīrās no tās, ko sākotnēji bija iecerējis Dievs. Pāvila pieminētā pasaule sāka pastāvēt, kad Ādamam un Ievai piedzima bērni. Šo pasauli veidoja cilvēki, kas bija atsvešināti no Dieva un bija pakļauti grēkam un iznīcībai. Viņi, atšķirībā no Ādama un Ievas, kuri grēkoja apzināti, varēja tikt izpirkti. (Romiešiem 5:12; 8:18—21.)

Pēc Ēdenē notikušās sacelšanās Dievs Jehova nekavējoties rada risinājumu jaunajai situācijai. Viņš nolēma izveidot īpašu iekārtojumu, ko bija paredzēts izmantot saistībā ar cilvēces atbrīvošanu no Ādama grēka, — mesiānisko Valstību, kuras ķēniņam bija jābūt Jēzum Kristum. (Mateja 6:10.) Dievs šo lēmumu pieņēma ”pirms pasaules radīšanas”, proti, vēl pirms dumpiniekiem Ādamam un Ievai bija piedzimuši bērni.

Cilvēkiem parasti ir nepieciešams rīcības plāns, lai paveiktu to, ko viņi vēlas. Mācība par predestināciju ir saistīta ar domu, ka Dievam ir sīki izstrādāts plāns, kurā jau iepriekš ir paredzēts itin viss, kas notiek Visumā. ”Pēc daudzu filozofu domām, Dieva varenība nav savienojama ne ar ko citu kā vienīgi ar pilnīgu un detalizētu katra notikuma plānu,” raksta R. Veterfords. Vai tiešām Dievam ir nepieciešams jau iepriekš sīki izplānot ikvienu notikumu?

Tā kā Jehovam piemīt neierobežots spēks un nepārspējama gudrība, viņš spēj tikt galā ar ikvienu negaidītu situāciju, kas var izveidoties, viņa radītajām būtnēm izmantojot savu brīvo gribu. (Jesajas 40:25, 26; Romiešiem 11:33.) Viņš spēj rast risinājumu ikvienai situācijai nekavējoties un bez iepriekšējas plānošanas. Atšķirībā no nepilnīgiem cilvēkiem, kuru spējas ir ierobežotas, Visvarenajam Dievam nav vajadzības vadīties pēc iepriekš izstrādāta plāna, kurā būtu arī noteikts katra cilvēka liktenis. (Salamana Pamācības 19:21.) Daudzos Bībeles tulkojumos Vēstulē efeziešiem, 3. nodaļas 11. pantā, ir lasāms, ka Dievam ir ”mūžīgs nodoms”, nevis sīki izstrādāts plāns.

Kā mēs varam ietekmēt savu nākotni?

Dievam ir nodoms attiecībā uz zemi. Atklāsmes grāmatas 21. nodaļas 3. un 4. pantā teikts: ”Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos viņu vidū, un tie būs viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis.” Zeme kļūs par paradīzi, tieši tā, kā Jehova jau no paša sākuma bija iecerējis. (1. Mozus 1:27, 28.) Jautājums, ko mēs katrs sev varam uzdot, ir: vai mēs dzīvosim tajā? Tas ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus mēs pieņemam pašlaik. Jehova nav noteicis mūsu likteni.

Dieva Dēla, Jēzus Kristus, izpirkuma upuris ikvienam, kas viņam tic, paver iespēju dzīvot mūžīgi. (Jāņa 3:16, 17; Apustuļu darbi 10:34, 35.) ”Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs,” teikts Bībelē. (Jāņa 3:36.) Mēs varam izvēlēties dzīvību, ar Bībeles palīdzību vairodami savas zināšanas par Dievu, viņa gribu un viņa Dēlu un izmantodami iegūtās zināšanas dzīvē. Cilvēkam, kas rīkojas saskaņā ar ”īsto gudrību”, kura atklāta Dieva Rakstos, tiek apliecināts, ka ”viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes”. (Salamana Pamācības 1:20, 33.)

[Attēli 4., 5. lpp.]

Atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēki ir morāli atbildīgi par savu rīcību

[Norāde par autortiesībām]

Ērglis: Cortesía de GREFA