Vai patiesība ietekmē jūsu Bībeles skolnieka sirdi?

KAD Ēriks vecākiem paziņoja, ka vairs nevēlas būt Jehovas liecinieks, viņi jutās satriekti. Neko tādu viņi nebija gaidījuši. Zēna gados Ēriks bija piedalījies ģimenes Bībeles studijās, apmeklējis kristiešu sapulces un kopā ar draudzes locekļiem sludinājis. Šķita, ka viņš dzīvo saskaņā ar patiesību. Taču tagad, kad Ēriks bija aizgājis no mājām, vecāki saprata, ka Bībeles patiesība nebija iesakņojusies dēla sirdī. Šī apziņa viņos radīja lielu apjukumu un vilšanos.

Citi ir izjutuši kaut ko līdzīgu, kad viņu Bībeles skolnieks negaidīti ir pārtraucis mācīties Bībeli. Šādos gadījumos ir dabiski sev jautāt: ”Kā gan es agrāk nepamanīju, ka tas var notikt?” Vai ir iespējams noteikt, kas ir cilvēka sirdī, pirms vēl ir notikusi garīga katastrofa? Kā noteikt, vai patiesība ietekmē sirdi — gan mūsu sirdi, gan to cilvēku sirdi, kam mēs mācām patiesību? Jēzus līdzība par sējēju palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem.

Patiesībai jāskar sirds

”Sēkla ir Dieva vārds,” sacīja Jēzus. ”Kas labā zemē [sēts], ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.” (Lūkas 8:11, 15.) Lai patiesība par Valstību ietekmētu mūsu Bībeles skolnieku rīcību, tai vispirms ir jāsakņojas viņu simboliskajā sirdī. Jēzus apliecināja, ka, līdzīgi sēklai, kas kritusi labā zemē, Dieva atklātā patiesība, kas skārusi labu sirdi, sāks ietekmēt cilvēku un nest augļus. Kam būtu jāpievērš uzmanība?

Mums jāpievērš uzmanība ne tikai tam, ko var saskatīt ar acīm, bet arī cilvēka sirds stāvoklim. Tas, ka cilvēks kalpo Dievam un pilda kristīgos pienākumus, pats par sevi vēl neatklāj, kas ir viņa sirdī. (Jeremijas 17:9, 10; Mateja 15:7—9.) Lai saprastu, kas ir cilvēka sirdī, jālūkojas dziļāk. Jābūt redzamām būtiskām izmaiņām cilvēka vēlmēs, motīvos un tajā, ko viņš uzskata par svarīgāko. Viņam būtu jāveido sevī jaunais cilvēks, kas ir patīkams Dievam. (Efeziešiem 4:20—24.) Piemēram, kad tesaloniķieši bija dzirdējuši labo vēsti, viņi, saskaņā ar Pāvila vārdiem, to uzņēma kā Dieva vārdus. Taču tieši viņu izturība, ticība un mīlestība, ko viņi parādīja vēlāk, pārliecināja Pāvilu, ka ”Dieva vārds.. spēcīgi strādā iekš [viņiem]”. (1. Tesaloniķiešiem 2:13, 14, LB-26; 3:6.)

Protams, tas, kas ir Bībeles skolnieka sirdī, agrāk vai vēlāk kļūst redzams viņa rīcībā, kā to apliecina gadījums ar Ēriku. (Marka 7:21, 22; Jēkaba 1:14, 15.) Diemžēl tad, kad sliktas iezīmes kļūst skaidri redzamas cilvēka rīcībā, var jau būt par vēlu. Ir svarīgi censties pamanīt nopietnas vājības, pirms vēl tās ir izraisījušas garīgu katastrofu. Mums jāmācās ielūkoties simboliskajā sirdī. Kā to darīt?

Mācīties no Jēzus

Jēzus nekļūdīgi spēja noteikt, kas ir cilvēka sirdī. (Mateja 12:25.) Neviens no mums to nespēj. Tomēr ar savu priekšzīmi Jēzus parādīja, ka arī mēs varam uzzināt, kādas ir cilvēka vēlmes un motīvi un ko viņš uzskata par svarīgāko. Tāpat kā ārsts izmanto dažādas diagnostikas metodes, lai uzzinātu, kāds ir pacienta sirds stāvoklis, Jēzus izmantoja Dieva Rakstus,  lai atklātu cilvēku ”sirds domas un nolūkus”, pirms tie bija kļuvuši visiem redzami. (Salamana Pamācības 20:5; Ebrejiem 4:12, JDV.)

Piemēram, reiz Jēzus norādīja Pēterim uz kādu vājību, kuras dēļ Pēteris vēlāk izdarīja nopietnu pārkāpumu. Jēzus zināja, ka Pēteris viņu mīl. Viņš pat bija uzticējis Pēterim ”valstības atslēgas”. (Mateja 16:13—19.) Taču Jēzus zināja arī to, ka Sātans ir izraudzījies apustuļus par savu uzbrukumu mērķi un ka viņus gaida smagi ticības pārbaudījumi. Jēzus skaidri saskatīja trūkumus dažu savu mācekļu ticībā un nevairījās viņiem norādīt, kas viņiem sevī būtu jāmaina. Pievērsīsim uzmanību tam, kā viņš uzsāka sarunu.

Mateja evaņģēlija 16. nodaļas 21. pantā ir teikts: ”No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka viņam vajagot.. ciest.. un tikt nokautam.” Kā var lasīt šajā pantā, Jēzus mācekļiem nevis vienkārši pateica, kas ar viņu notiks, bet to rādīja. Iespējams, viņš pievērsa mācekļu uzmanību tam, kas sacīts Svētajos Rakstos, piemēram, 22. psalma 15. līdz 19. pantā vai Jesajas grāmatas 53. nodaļas 10. līdz 12. pantā, kur norādīts, ka Mesijam jācieš un jāmirst. Citēdams Dieva Rakstus, Jēzus Pēterim un citiem mācekļiem deva iespēju atklāti izteikties. Kā viņi reaģēja, kad uzzināja par gaidāmajām vajāšanām?

Kaut arī Pēteris bija apliecinājis, ka ir drosmīgs un dedzīgs cilvēks, viņa impulsīvā reakcija uz Jēzus teikto atklāja nopietnu trūkumu viņa domāšanas veidā. ”Taupies pats, Kungs, lai tas tev nenotiek!” Pēteris sacīja. Viņa domāšana bija nepareiza, jo, saskaņā ar Jēzus teikto, viņš domāja nevis to, ”kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk”, un šādai nopietnai kļūdai varēja būt bēdīgas sekas. Kā Jēzus rīkojās? Izteicis Pēterim stingru aizrādījumu, Jēzus viņam un pārējiem mācekļiem sacīja: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” Pieminēdams domas no 49. psalma 9. panta un 62. psalma 13. panta, viņš mācekļiem laipni atgādināja, ka viņu izredzes uz mūžīgu nākotni ir atkarīgas nevis no cilvēkiem, kas nevar dāvāt glābšanu, bet gan no Dieva. (Mateja 16:22, LB-1825; 16:23—28.)

Lai gan vēlāk Pēteris uz laiku padevās bailēm un trīs reizes noliedza Jēzu, šī un citas sarunas, bez šaubām, bija viņu stiprinājušas un palīdzēja ātri atgūt garīgu līdzsvaru. (Jāņa 21:15—19.) Jau 50 dienas vēlāk viņš Jeruzalemē liela pūļa priekšā drosmīgi liecināja par Jēzus augšāmcelšanu. Turpmākajās nedēļās, mēnešos un gados viņš pieredzēja gan arestus, gan miesas sodus, gan ieslodzījumus, un visos šajos pārbaudījumos viņš apliecināja izcilu drosmi un nelokāmību. (Apustuļu darbi 2:14—36; 4:18—21; 5:29—32, 40—42; 12:3—5.)

Ko mēs varam mācīties no šīs sarunas? Ir noderīgi pievērst uzmanību tam, ko Jēzus darīja, lai noskaidrotu, kas ir Pētera sirdī. Pirmkārt, Jēzus izvēlējās piemērotas domas no Dieva Rakstiem, lai pievērstu Pētera uzmanību noteiktam jautājumam. Pēc tam viņš Pēterim deva iespēju atklāti izteikties. Beidzot viņš minēja vēl kādas domas no Rakstiem, kas varēja palīdzēt Pēterim labot savu domāšanu un attieksmi. Varbūt mums šķiet, ka tā mācīt cilvēkus mums nav pa spēkam, taču pievērsīsim uzmanību diviem gadījumiem, no kuriem ir redzams, ka iepriekšēja sagatavošanās un  paļaušanās uz Jehovu ikvienam no mums var palīdzēt sekot Jēzus paraugam.

Noskaidrot, kas ir cilvēka sirdī

Kāds kristietis bija uzzinājis, ka viņa dēli, no kuriem viens mācījās pirmajā, bet otrs — otrajā klasē, no skolotājas galda bez atļaujas ir paņēmuši konfektes. Viņš neignorēja notikušo un neuzskatīja to par nevainīgu, bērniem raksturīgu nerātnību, bet gan nolēma ar dēliem nopietni izrunāties. Viņš saka: ”Es centos izdibināt, kas ir viņu sirdīs un kāpēc viņi bija šādi rīkojušies.”

Tēvs jautāja, vai zēni atceras, kas bija noticis ar Ahanu, par kuru stāstīts Jozuas grāmatas 7. nodaļā. Zēni uzreiz saprata un atzina savu kļūdu. Viņi jau bija jutuši sirdsapziņas pārmetumus. Tāpēc tēvs pievērsa viņu uzmanību tam, kas teikts Vēstulē efeziešiem, 4. nodaļas 28. pantā: ”Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku.., lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” Likdams zēniem atlīdzināt zaudējumu — nopirkt konfektes un uzdāvināt tās skolotājai —, tēvs vēl vairāk uzsvēra šo Bībeles padomu.

”Tiklīdz kā mēs pamanījām, ka bērnu rīcībai ir bijuši kādi slikti pamudinājumi, mēs, runādami ar bērniem, centāmies tos izskaust un vietā likt labus un tīrus pamudinājumus,” stāsta minētais tēvs. Sekodami Jēzus paraugam savu bērnu audzināšanā, šie vecāki ar laiku pieredzēja, ka viņu pūles nes labus augļus. Vēlāk abi viņu dēli tika uzaicināti strādāt Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā, un viens no dēliem tur strādā jau 25 gadus.

Ir noderīgi pievērst uzmanību arī tam, kā kāda Jehovas lieciniece palīdzēja sievietei, kam viņa mācīja Bībeli. Šī sieviete apmeklēja draudzes sapulces, piedalījās kristīgajā kalpošanā un jau bija izteikusi vēlēšanos kristīties. Tomēr šķita, ka viņa vairāk paļaujas uz sevi nekā uz Jehovu. ”Viņa dzīvoja viena un bija pieradusi būt neatkarīga daudz lielākā mērā, nekā pati to apzinājās,” stāsta Jehovas lieciniece. ”Es raizējos, ka viņa var piedzīvot vai nu nervu sabrukumu, vai garīgu katastrofu.”

Tāpēc šī Jehovas lieciniece ar savu Bībeles skolnieci apsprieda Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 33. pantu un mudināja viņu pareizi noteikt, kas dzīvē ir svarīgākais, tiekties vispirms pēc Dieva Valstības un paļauties uz Jehovu, lai viss atrisinātos vislabākajā veidā. Jehovas lieciniece šai sievietei atklāti pajautāja: ”Vai tāpēc, ka tu esi radusi būt patstāvīga, tev reizēm nav grūti paļauties uz citiem, arī uz Jehovu?” Sieviete atzinās, ka viņa tikpat kā vairs nelūdz Dievu. Sludinātāja mudināja viņu sekot 55. psalma 23. pantā izteiktajam padomam un mest savu nastu uz Jehovu, jo, kā teikts 1. Pētera vēstules 5. nodaļas 7. pantā, viņš gādā par saviem kalpiem. Šie panti dziļi ietekmēja sievieti. Jehovas lieciniece sacīja: ”Tā bija viena no nedaudzajām reizēm, kad es redzēju viņu raudam.”

Ļaut patiesībai ietekmēt mūs pašus

Redzēt, kā cilvēki, kam mēs mācām Bībeli, atsaucas uz patiesību, ir ļoti saviļņojoši. Taču, lai mūsu centieni palīdzēt citiem būtu veiksmīgi, mums viņiem jārāda laba priekšzīme. (Jūdas 22, 23.) Mums visiem ir nepieciešams ”gādāt ar bailēm un drebēšanu, ka [topam] svēti”. (Filipiešiem 2:12.) Tas nozīmē arī to, ka mums Dieva Rakstu gaismā regulāri jāpārbauda  sava sirds — savas vēlmes, noslieces un attieksme pret dažādiem jautājumiem. (2. Pētera 1:19.)

Piemēram, mēs varam padomāt, vai pēdējā laikā nav mazinājusies mūsu dedzība kristīgajā kalpošanā? Ja tā ir, tad kāpēc tā ir noticis? Viens no iemesliem varētu būt pārlieka paļaušanās uz sevi. Kā noteikt, vai mēs neesam sākuši pārāk paļauties uz sevi? Varam izlasīt Hagaja grāmatas 1. nodaļas 2. līdz 11. pantu un pārdomāt vārdus, ko Jehova teica jūdiem, kuri bija atgriezušies dzimtenē. Pēc tam varam godīgi atbildēt sev uz šādiem jautājumiem: ”Vai es nepievēršu pārāk daudz uzmanības tam, kā nodrošināt pārticīgu un ērtu dzīvi? Vai es patiešām paļaujos uz to, ka Jehova gādās par manu ģimeni, ja es galveno uzmanību veltīšu garīgiem jautājumiem, vai arī es uzskatu, ka vispirms jāparūpējas par savām vajadzībām?” Ja mums savā domāšanā un attieksmē ir nepieciešams kaut ko mainīt, nekavēsimies to darīt. Tādi Bībeles padomi kā, piemēram, tie, kas atrodami Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 25. līdz 33. pantā, Lūkas evaņģēlija 12. nodaļas 13. līdz 21. pantā un 1. vēstulē Timotejam, 6. nodaļas 6. līdz 12. pantā, palīdz veidot līdzsvarotu viedokli par materiālām vērtībām un vajadzībām — viedokli, kas nodrošina Jehovas svētības. (Maleahija 3:10.)

Šāda godīga pašpārbaude var likt daudz ko pārdomāt. Atzīt savas vājības var būt ļoti grūti. Tomēr, ja mēs uzņemamies iniciatīvu, lai ar mīlestību palīdzētu savam bērnam, Bībeles skolniekam vai paši sev — lai arī cik personiskā un delikātā jautājumā tas būtu —, mēs speram pirmo soli cita cilvēka vai paši savas dzīvības glābšanā. (Galatiešiem 6:1.)

Ko darīt, ja mūsu pūlēm, šķiet, nav nekādu rezultātu? Nesteigsimies padoties. Lai kaut ko mainītu nepilnīga cilvēka sirdī, ir nepieciešama smalkjūtība, laiks un pūles, un palaikam nākas piedzīvot vilšanos. Taču mūsu pūlēm var būt arī ļoti labs iznākums.

Ēriks, par kuru bija stāstīts raksta sākumā, galu galā nāca pie prāta un atkal sāka ”dzīvot patiesībā”. (2. Jāņa 4.) ”Tikai tad, kad biju aptvēris, ko esmu zaudējis, es atgriezos pie Jehovas,” viņš saka. Ar savu vecāku palīdzību Ēriks tagad uzticīgi kalpo Dievam. Kaut arī kādreiz viņš ar nepatiku bija izturējies pret vecāku neatlaidīgajiem mēģinājumiem ietekmēt viņa sirdi, tagad viņš ir dziļi pateicīgs par visu, ko vecāki ir darījuši viņa labā. ”Man ir vienreizēji vecāki,” viņš saka. ”Viņi nekad nav pārstājuši mani mīlēt.”

Ļaudami Dieva Rakstu gaismai apspīdēt to cilvēku sirdis, kurus mēs mācām, mēs apliecinām mīlestību pret viņiem. (Psalms 141:5.) Centīsimies saprast, kas ir mūsu bērnu un Bībeles skolnieku sirdī, lai uzzinātu, vai viņi patiešām veido jaunu kristīgu personību. ”Pareizi mācīsim patiesības vārdu” un ļausim, lai patiesība ietekmē kā citus cilvēkus, tā arī mūs pašus. (2. Timotejam 2:15.)

[Attēls 29. lpp.]

Jēzus teiktais atklāja Pēterī kādu vājību

[Attēls 31. lpp.]

Izmantosim Bībeli, lai noskaidrotu, kas ir cilvēka sirdī