”Ja tevi spiež iet vienu jūdzi ...”

”EI, TU! Met pie malas savu darbu un nāc, nes šo saini!” Kā, jūsuprāt, pirmajā gadsimtā bija jārīkojas darbā iegrimušam ebrejam, kad viņš izdzirdēja šādus vārdus no romiešu kareivja mutes? Savā Kalna runā Jēzus ieteica: ”Kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mateja 5:41.) Kā šis Jēzus padoms bija jāuztver viņa klausītājiem tajā laikā, un kā tas attiecas uz mums?

Uz šiem jautājumiem atbildēt ir vieglāk, ja mēs pievēršam uzmanību vēstures faktiem par klaušām un dažāda veida piespiedu darbiem, kas senos laikos gūlās uz ļaužu pleciem. Izraēliešiem, kas dzīvoja Jēzus laikā, šādi pienākumi bija labi pazīstami.

Piespiedu darbi un klaušas

Fakti liecina, ka Tuvajos Austrumos darba klausība bija noteikta jau 18. gadsimtā pirms mūsu ēras. Senajā Sīrijas pilsētā Alalahā ir atrasti administratīvi dokumenti, kuros pieminētas strādnieku grupas, kas valdnieku labā strādāja dažādus darbus. Ugaritā, kuras paliekas tika atklātas mūsdienu Sīrijas teritorijā, zemes nomniekiem bija uzlikti līdzīgi pienākumi, ja vien valdnieks viņus nebija no tiem atbrīvojis.

Kā zināms, pakļautās tautas bieži vien tika paverdzinātas. Ēģiptieši padarīja izraēliešus par vergiem un lika viņiem taisīt ķieģeļus. Vēlāk izraēlieši pakļautajām Kanaānas tautām, kas dzīvoja Apsolītās zemes teritorijā, lika pildīt klaušu darbus, un vēl pēc kāda laika tāpat rīkojās arī izraēliešu ķēniņi Dāvids un Salamans. (2. Mozus 1:13, 14; 2. Samuēla 12:31; 1. Ķēniņu 9:20, 21.)

Tajā laikā, kad izraēlieši gribēja, lai viņiem tiktu iecelts ķēniņš, Samuēls paskaidroja, kādas tiesības būs šim ķēniņam. Viņš varēs savus pavalstniekus ņemt par ratu vadītājiem, par saviem jātniekiem, viņš varēs pavēlēt, lai tie apartu un nopļautu viņa laukus, lai tie izgatavotu ieročus un tā tālāk. (1. Samuēla 8:4—17.) Tomēr Jehovas tempļa celtniecības laikā smagus piespiedu darbus bija jāveic cittautiešiem, ”bet no Israēla bērniem Salamans neprasīja, lai tie kļūtu vergi, jo tie bija kaŗavīri, bija viņa ierēdņi, viņa virsnieki, viņa tuvākie valdības locekļi, viņa kaŗa ratu vadītāji un jātnieki”. (1. Ķēniņu 9:22.)

Par to, kā izraēlieši tika nodarbināti celtniecībā, var lasīt 1. Ķēniņu 5:27, 28: ”Ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klaušu darbu pildītājus. Un bija pavisam trīsdesmit tūkstoši vīru, kas pildīja klaušas. Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu: ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, tos apmainot: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus — mājās.” Kāds zinātnieks atzīmēja: ”Izraēlas un Jūdas ķēniņi ar klaušu palīdzību nodrošināja savām vajadzībām bezmaksas darbaspēku ēku celtniecībai, kā arī zemes apstrādāšanai.”

Salamana valdīšanas laikā klaušu darbi bija ļoti smagi. Tie bija tik grūti, ka tad, kad Rehabeāms gribēja padarīt klaušas vēl smagākas,  izraēlieši sadumpojās un nomētāja ar akmeņiem ķēniņa iecelto ierēdni, kas bija atbildīgs par klaušu darbu izpildi. (1. Ķēniņu 12:12—18.) Tomēr klaušas kā tādas tā arī netika atceltas. Rehabeāma mazdēls Asa, piemēram, sasauca Jūdejas iedzīvotājus un lika tiem uzcelt Gebu un Micpu, un no šo pilsētu celtniecības ”neviens netika atbrīvots”. (1. Ķēniņu 15:22.)

Romas pakļautībā

Kā liecina sākumā minētie Jēzus vārdi no Kalna runas, pirmā gadsimta ebrejiem nebija sveša situācija, kad varas pārstāvji viņus varēja ”spiest” pildīt dažādus darbus. Ar vārdu ”spiest” ir tulkots grieķu vārds angareuō, kas sākotnēji tika attiecināts uz persiešu kurjeru darbību. Viņiem bija tiesības pieprasīt, lai cilvēki dotos pildīt sabiedriskos darbus vai arī dotu šo darbu atbalstīšanai zirgus, kuģus vai jebko citu.

Jēzus laikā izraēliešus bija pakļāvuši romieši, kas bija izveidojuši līdzīgu darba klausības sistēmu. Romas austrumu provincēs bija ne vien jāmaksā nodokļi, bet arī jāstrādā piespiedu darbs — vai nu regulāri, vai atsevišķos gadījumos. Izraēliešiem, gluži dabiski, ļoti nepatika šie pienākumi. Turklāt romieši nereti patvaļīgā kārtā lika izraēliešus pie dzinēju darba, kā arī sagrāba mājdzīvniekus un ratus Romas impērijas transporta vajadzībām. Kā rakstīja vēsturnieks Maikls Rostovcevs, kaut gan ierēdņi ”centās regulēt un sistematizēt [šo institūtu], viņu pūliņi nevainagojās panākumiem, jo, kamēr vien pastāvēja šāda kārtība, tā, protams, bija saistīta ar cilvēku apspiešanu. Prefekti, kas no sirds vēlējās apturēt patvaļu un netaisnību, izdeva ediktu pēc edikta.. Tomēr šis institūts bija un palika netaisnīgs.”

”Jebkuru cilvēku varēja piespiest, lai viņš noteiktu attālumu nestu romiešu kareivja nastu,” rakstīja kāds grieķu valodas pētnieks, un ”jebkuram cilvēkam varēja likt izpildīt jebkuru darbu, kas vien apspiedējiem ienāca prātā”. To pieredzēja arī Sīmanis no Kirēnas, kuru romiešu kareivji piespieda nest Jēzus moku stabu. (Mateja 27:32.)

Arī rabīnu literatūrā ir pieminēts, ka ebrejiem piespiedu kārtā bija jāpilda dažādi darbi. Piemēram, kādā tekstā ir minēts rabīns, kuram  lika aizvest uz kādu pili mirtes. Strādniekiem, kas strādāja pie kāda darba devēja, varas pārstāvji varēja pavēlēt atstāt iesākto darbu un pildīt kādu citu uzdevumu, bet darba devējam tik un tā bija jāizmaksā strādniekiem alga. Romieši varēja arī rekvizēt nastu nesējus dzīvniekus vai vēršus. Ja šie dzīvnieki vispār tika atdoti atpakaļ saimniekiem, maz ticams, ka tie bija tik labā formā, lai noderētu agrākajiem darbiem. Faktiski dzīvnieku rekvizēšana bija to konfiskācija. Tāpēc nav brīnums, ka kādā ebreju sakāmvārdā bija teikts: ”Angareia ir kā nāve.” Pēc kāda vēsturnieka vārdiem, ”ja angareia vajadzībām tika rekvizēti zemes apstrādāšanai paredzētie vērši, nevis tie dzīvnieki, kas bija nastu nesēji, ciems varēja izputēt”.

Nav grūti iedomāties, cik ļoti ebrejiem nepatika piespiedu darbs, it īpaši, ja ņem vērā, ka viņiem bieži bija jāsastopas ar augstprātīgu attieksmi un netaisnību. Ebreji dziļi ienīda cittautiešus, kas bija uzkundzējušies pār tiem, tāpēc romiešu uzspiestos darbus uztvēra kā milzīgu pazemojumu. Nav zināms precīzi, cik tālu pēc tolaiku likumiem romieši drīkstēja piespiest ebrejus nest viņu nastas. Bet, visticamāk, daudzi negribēja iet ne soli tālāk par likumā noteikto attālumu.

Tomēr tieši par šādu situāciju runāja Jēzus, kad teica: ”Kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mateja 5:41.) Daudziem šāds ieteikums noteikti likās nesaprātīgs. Ko Jēzus gribēja teikt ar šiem vārdiem?

Kā jārīkojas kristiešiem?

Jēzus saviem klausītājiem gribēja paskaidrot, ka tad, ja kāds varas pārstāvis viņiem liek darīt likumā noteiktu darbu, viņiem ir jābūt gataviem uz to atsaukties bez kurnēšanas. Kristiešiem bija jādod ”ķeizaram, kas ķeizaram pieder”, tomēr viņi nedrīkstēja aizmirst pienākumu dot ”Dievam, kas Dievam pieder”. * (Marka 12:17.)

Arī apustulis Pāvils mudināja ticības biedrus: ”Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tā tad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu.. Bet ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu.” (Romiešiem 13:1—4.)

Kā redzams, Jēzus un Pāvils atzina valdnieka vai valsts tiesības sodīt cilvēkus, kas nepakļaujas to prasībām. Kādu sodu cilvēki varēja saņemt? Grieķu filozofs Epiktēts, kas dzīvoja mūsu ēras pirmā un otrā gadsimta mijā, rakstīja: ”Ja negaidīti kāds kareivis grib rekvizēt tavu jauno ēzeli, atdod to. Nepretojies, nekurni, jo citādi tu ne vien zaudēsi ēzeli, bet arī saņemsi sitienus.”

Tomēr kā senos laikos, tā mūsdienās laiku pa laikam kristieši ir nonākuši situācijās, kad valdības prasības ir pretrunā ar viņu sirdsapziņu. Atsacīdamies tās pildīt, kristieši ir izjutuši  ļoti nopietnas sekas. Dažkārt kristiešiem ir bijis piespriests nāvessods. Citi daudzus gadus ir pavadījuši cietumā, jo ir atteikušies pildīt valdības prasības, kurām pakļaujoties viņi nevarētu ievērot politisku neitralitāti. (Jesajas 2:4; Jāņa 17:16; 18:36.) Taču ir arī gadījumi, kad valdības prasības nav pretrunā ar kristiešu sirdsapziņu. Dažiem kristiešiem sirdsapziņa atļauj civilu institūciju pakļautībā veikt sabiedriski derīgu darbu, piemēram, kopt vecus cilvēkus un invalīdus, strādāt par ugunsdzēsējiem, vākt atkritumus pludmalēs, strādāt parkos, mežos, bibliotēkās un tā tālāk.

Situācija dažādās valstīs, saprotams, mēdz būt atšķirīga. Tāpēc katram kristietim pašam ir jāizlemj, vai viņa pēc Bībeles mācītā sirdsapziņa atļauj pildīt konkrētās prasības, ko izvirzījusi valsts.

Noiet otru jūdzi

Jēzus mācīto principu, ka ir jābūt gatavam pildīt pamatotas prasības, ir būtiski ievērot ne vien saistībā ar valdības noteiktiem likumiem, bet arī attiecībās ar cilvēkiem. Piemēram, var gadīties, ka cilvēks, kam ir tiesības no mums kaut ko prasīt, lūdz izpildīt kādu uzdevumu, ko mums negribas darīt, kaut gan tas nav pretrunā ar Dieva likumiem. Kā mēs reaģētu uz šādu lūgumu? Varbūt, domājot par to, cik daudz laika un spēka prasīs šis uzdevums, mūs pārņem sašutums. Mēs pat varam sākt turēt ļaunu prātu uz cilvēku, kas mums ir uzlicis papildu pienākumus. Savukārt tad, ja mēs izpildām uzdevumu negribīgi, mēs varam zaudēt sirdsmieru. Daudz labāk ir rīkoties tā, kā ieteica Jēzus, — noiet otru jūdzi. Mēs būsim ieguvēji, ja ar labprātīgu garu darīsim pat vairāk, nekā no mums tiek prasīts. Ja cilvēkam ir šāda attieksme, viņš neuzskatīs, ka viņu izmanto, — viņš jutīsies pats savas dzīves noteicējs.

”Daudzi nodzīvo dzīvi, darīdami vienīgi to, ko viņi ir spiesti darīt,” rakstīja kāds autors. ”Šie cilvēki dzīvi uztver kā smagu nastu un pastāvīgi jūtas iztukšoti. Citi dara vairāk, nekā no viņiem tiek gaidīts, un ar prieku uzupurējas citu labā.” Cilvēki itin bieži nonāk situācijā, kad rodas izvēle — vai nu smagu sirdi noiet tikai vienu jūdzi, vai arī būt gataviem iet divas jūdzes. Pirmajā gadījumā cilvēks grib pastāvēt uz savām tiesībām. Otrajā gadījumā paveras iespēja pieredzēt daudz brīnišķīgu svētību. Kā rīkojamies mēs? Mūsu dzīve, visticamāk, būs daudz laimīgāka un produktīvāka, ja uz darbiem, kas mums jāpaveic, raudzīsimies nevis tikai kā uz pienākumu, bet gan kā uz kaut ko tādu, ko mēs no sirds vēlamies darīt.

Taču kā būtu jārīkojas cilvēkam, kuram pašam ir vara pār citiem? Protams, izmantot savu ietekmi, lai piespiestu citus darīt kaut ko tādu, ko viņi nevēlas, nebūtu saskaņā ar kristīgajiem principiem un tas liecinātu par mīlestības trūkumu. ”Valdnieki ir kungi pār tautām, un lielie kungi tās apspiež,” sacīja Jēzus. Bet kristiešiem šāda rīcība nav pieņemama. (Mateja 20:25, 26.) Tiesa, ar stingru un valdonīgu attieksmi var panākt zināmus rezultātus, tomēr cilvēku starpā veidojas nesalīdzināmi sirsnīgākas attiecības, ja tie, kam ir vara, laipni lūdz izpildīt saprātīgas prasības un pretī saņem cieņu un atsaucību. Mūsu dzīve noteikti kļūs bagātāka, ja mēs būsim gatavi noiet divas jūdzes, nevis tikai vienu.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 25. lpp.]

NELIKUMĪGI UZSPIESTI DARBI UN REKVIZĪCIJA SENOS LAIKOS

Par netaisnīgu rīcību, kuras mērķis bija izmantot citus savā labā, liecina likumi, kas tika izdoti, lai ierobežotu ļaunprātīgu varas izmantošanu. 118. gadā pirms mūsu ēras Ēģiptes valdnieks Ptolemajs VIII Eiergets II izdeva rīkojumu, ka ierēdņi ”nedrīkst piespiest iedzīvotājus darīt kādus darbus savā labā un nav arī pieļaujama lopu rekvizēšana (angareuein) personiskām vajadzībām”. Likumā bija noteikts, ka ”neviens nedrīkst rekvizēt.. laivas savām vajadzībām, neatkarīgi no tā, kādu ieganstu dēļ tas tiek darīts”. Ēģiptē Lielās oāzes templī ir lasāms ar mūsu ēras 49. gadu datējams teksts, kurā Romas prefekts Vergilijs Kapitons atzīst, ka kareivji ir vainojami nelikumīgā rekvizīcijā, un viņš bija noteicis, ka ”neviens nedrīkst neko rekvizēt.., ja nav saņēmis no [viņa] rakstisku atļauju”.

[Attēls 24. lpp.]

Sīmanim no Kirēnas lika nest moku stabu

[Attēls 26. lpp.]

Daudzi Jehovas liecinieki ir izcietuši cietumsodu savas kristīgās nostājas dēļ