Leposimies ar to, ka esam kristieši

”Kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu.” (1. KORINTIEŠIEM 1:31.)

1. Kāda tendence ir vērojama cilvēku attieksmē pret reliģiju?

RAKSTUROJOT attieksmi, kāda mūsdienās daudziem ir izveidojusies pret ticību, kāds žurnālists lietoja vārdu ”apateisms”. Viņš rakstīja: ”Visietekmīgākais strāvojums mūsdienu reliģijā pēc savas dabas nemaz nav reliģisks — tā ir attieksme, ko vistrāpīgāk varētu nosaukt par apateismu.” Žurnālists paskaidroja, ka šī attieksme izpaužas cilvēku vienaldzībā pašiem pret savu reliģiju. Pēc viņa novērojumiem, daudzi cilvēki ”tic Dievam, ..taču viņš tiem ir diezgan vienaldzīgs”.

2. a) Kāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši interesi par garīgiem jautājumiem? b) Kādas briesmas vienaldzības gars rada patiesajiem kristiešiem?

² Tos, kas nopietni iedziļinās Bībelē, pieaugošā vienaldzība nepārsteidz. (Lūkas 18:8.) Ja runa ir par reliģiju kopumā, šāds intereses zudums ir saprotams. Viltus reliģija jau ilgus gadus ir maldinājusi cilvēkus un nesusi tiem vilšanos. (Atklāsmes 17:15, 16.) Tomēr patiesiem kristiešiem ir jāuzmanās no šī izplatītā vienaldzības gara, kas noslāpē jebkādu dedzību. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu attieksme pret ticību kļūtu nevērīga, mēs zaudētu dedzību kalpošanā Dievam un Bībeles patiesība mums kļūtu vienaldzīga. Jēzus brīdināja no šādas remdenības, teikdams pirmā gadsimta kristiešiem, kas dzīvoja Lāodikejā: ”Tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. ..tu esi remdens.” (Atklāsmes 3:15—18.)

Mums jāsaprot, kas esam

3. Ar ko kristieši var lepoties?

³ Lai cīnītos ar vienaldzību pret garīgām vērtībām, kristiešiem skaidri jāapzinās, kas viņi ir, un labā nozīmē jābūt par to lepniem. Būdami Jehovas kalpi un Kristus mācekļi, atbildi uz jautājumu, kas esam, mēs varam izlasīt Bībelē. Tā kā mēs aktīvi piedalāmies labās vēsts sludināšanā, mēs esam Jehovas liecinieki, ”Dieva darba biedri”. (Jesajas 43:10; 1. Korintiešiem 3:9; Mateja 24:14.) Mēs esam cilvēki, kas mīl cits citu. (Jāņa 13:34.) Patiesiem kristiešiem ”prāti [ir] vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. (Ebrejiem 5:14.) Mēs esam arī ”spīdekļi pasaulē”, un mēs cenšamies dzīvot krietni tautu starpā. (Filipiešiem 2:15; 1. Pētera 2:12; 2. Pētera 3:11, 14.)

4. Kā Jehovas kalpi var saprast, kas viņi nav?

⁴ Patiesie Jehovas kalpi zina arī to, kas viņi nav. Tāpat kā viņu vadonis Jēzus Kristus, viņi ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:16.) Viņi paliek nošķirti no ”tautām”, kas ”aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķīgās dzīvības”. (Efeziešiem 4:17, 18.) Tāpēc Jēzus sekotāji, ”atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvo šinī laikā”. (Titam 2:12.)

5. Ko nozīmē mudinājums ”lielīties ar to Kungu”?

 ⁵ Skaidrā izpratne par to, kas mēs esam un kādas ir mūsu attiecības ar Visuma Augstāko Valdnieku, mūs mudina ”lielīties ar to Kungu”. (1. Korintiešiem 1:31.) Ko nozīmē šī ”lielīšanās”? Būdami patiesi kristieši, mēs esam lepni, ka Jehova ir mūsu Dievs. Mēs paklausām Jehovas aicinājumam: ”Kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību.” (Jeremijas 9:23.) Mēs esam lepni, ka mums ir gods pazīt Dievu un ka viņš mūs izmanto, lai palīdzētu citiem.

Grūts uzdevums

6. Kāpēc dažiem ir grūti saglabāt skaidru izpratni, ko viņiem nozīmē būt kristiešiem?

⁶ Jāatzīst, ka ne vienmēr ir viegli saglabāt skaidru izpratni, ko nozīmē būt kristietim. Piemēram, kāds jaunietis, kas audzis kristīgā ģimenē, stāstīja, ka viņa garīgums uz kādu laiku bija atslābis. Viņš teica: ”Brīžiem man likās, ka es īsti nezinu, kāpēc es esmu Jehovas liecinieks. Bībeles patiesība man bija mācīta jau kopš bērnības, un dažbrīd man radās sajūta, ka šī ir tikai viena no daudzajām tradicionālajām reliģijām, kas daudz neatšķiras no citām.” Citi varbūt ir pieļāvuši, ka viņu priekšstatu par to, kādiem viņiem jābūt, ietekmē izklaides industrija, plašsaziņas līdzekļi un šai bezdievīgajai pasaulei raksturīgie dzīves uzskati. (Efeziešiem 2:2, 3.) Dažiem kristiešiem dzīvē reizēm iestājas periodi, kad viņiem rodas šaubas par sevi un viņi sāk nopietni pārvērtēt savus mērķus un vērtības.

7. a) Kāda pašanalīze ir vajadzīga Dieva kalpiem? b) Kur var slēpties briesmas?

⁷ Vai rūpīga pašanalīze ir kaut kas nepareizs? Nē, tā tas nepavisam nav. Atcerēsimies, ka apustulis Pāvils kristiešus aicināja: ”Pārbaudait paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi.” (2. Korintiešiem 13:5.) Apustulis mudināja kristiešus pārbaudīt savu garīgumu, lai laikus pamanītu vājās vietas un veiktu nepieciešamās izmaiņas. Kad kristietis pārbauda sevi, vai viņš stāv ticībā, viņam jāpārliecinās, vai viņa vārdi un darbi saskan ar to, kam viņš pēc paša apgalvojuma tic. Taču nepareizi ievirzīta pašanalīze, kas mūs mudina meklēt savu ”identitāti” un atbildes uz saviem jautājumiem kaut kur citur, nevis attiecībās ar Jehovu un kristiešu draudzē, ved mūs strupceļā un var sagraut mūsu garīgumu. * Mums jābūt uzmanīgiem, lai mūsu ”ticības laiva” netiktu sadragāta. (1. Timotejam 1:19.)

Mēs neesam pasargāti no visām šaubām

8., 9. a) Kā Mozus pauda šaubas par sevi? b) Kā Jehova atbildēja uz Mozus iebildumiem? c) Kā jūs ietekmē Jehovas solījumi sniegt atbalstu?

⁸ Vai kristiešiem, kam laiku pa laikam rodas šaubas par sevi, ir pamats uzskatīt, ka viņi ir pelnījuši nosodījumu? Protams, nē! Viņiem var sagādāt mierinājumu apziņa, ka šādas izjūtas nav nekas jauns. Arī senatnē uzticami Dieva kalpi ir jutušies tāpat. Piemēram, Mozum bija ļoti stipra ticība, un viņš izcēlās ar lielu uzticību un dievbijību, bet, kad Mozus saņēma, viņaprāt, pārāk grūtu uzdevumu, viņš, šaubu mākts, jautāja: ”Kas es esmu?” (2. Mozus 3:11.) Acīmredzot Mozus ar to gribēja teikt, ka viņš nav nekas un uzticētais uzdevums ir pāri viņa spēkiem. Bija vairāki iemesli, kāpēc Mozus tā varēja justies: viņš piederēja pie vergu tautas, un izraēlieši bija noraidījuši viņa centienus tiem palīdzēt. Mozus arī nebija veikls runātājs. (2. Mozus 1:13, 14; 2:11—14; 4:10.) Turklāt pēc nodarbošanās viņš bija gans, un ēģiptieši ganus nicināja. (1. Mozus 46:34.) Nav brīnums, ka viņš  jutās nepiemērots tam, lai kļūtu par paverdzinātās Dieva tautas atbrīvotāju.

⁹ Jehova iedrošināja Mozu, dodams viņam divus iespaidīgus solījumus: ”Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam pie šī kalna.” (2. Mozus 3:12.) Dievs savam šaubu pārņemtajam kalpam apsolīja, ka viņš pastāvīgi būs tam blakus. Turklāt Jehova lika saprast, ka viņš noteikti atbrīvos savu tautu. Gadsimtu gaitā Dievs atkal un atkal ir devis līdzīgus solījumus atbalstīt savus kalpus. Piemēram, kad izraēlieši gatavojās ieiet Apsolītajā zemē, viņš ar Mozus starpniecību tiem teica: ”Esiet stipri un droši! [..] ..tas Kungs, tavs Dievs, kas iet tev līdz tavā priekšā, tas tevi neatstās nedz arī tevi pametīs.” (5. Mozus 31:6.) Jehova arī apsolīja Jozuam: ”Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; ..Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” (Jozuas 1:5.) Tāpat arī kristiešiem viņš ir apsolījis: ”Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Ebrejiem 13:5.) Tā kā mums ir tik varens atbalsts, mēs vēl jo vairāk varam būt lepni, ka esam kristieši.

10., 11. Kā levīts Asafs atguva pareizu izpratni par to, cik vērtīga ir kalpošana Jehovam?

¹⁰ Piecus gadsimtus pēc Mozus kāds uzticīgs levīts, ko sauca par Asafu, atklāti aprakstīja savas šaubas par to, vai ir vērts dzīvot taisnīgu dzīvi. Pūlēdamies kalpot Dievam, Asafs cīnījās ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem, bet viņš redzēja, ka tikmēr citi, kas nonievā Dievu, iegūst aizvien lielāku varu un bagātību. Kā tas iespaidoja Asafu? ”Es — es gandrīz būtu paklupis,” viņš atzina, ”manas kājas bija sagrīļojušās, bezmaz mani soļi būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta. Jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas.” Viņš sāka šaubīties, vai vispār ir vērts kalpot Jehovam. ”Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas,” domāja Asafs. ”Un mani taču nelaime mocīja katru dienu.” (Psalms 73:2, 3, 13, 14.)

¹¹ Kā Asafs tika galā ar satraucošajām domām? Vai viņš centās noliegt to, kā viņš jūtas? Nē, Asafs rīkojās tieši otrādi: kā var lasīt 73. psalmā, viņš lūgšanā pastāstīja Jehovam par savām izjūtām. Par pavērsiena punktu Asafam kļuva tempļa apmeklējums. Tas viņam palīdzēja saprast, ka kalpošana Dievam tomēr ir vislabākais dzīves ceļš. Atguvis pareizu izpratni par garīgām vērtībām, Asafs pievērsa uzmanību faktam, ka Jehova ienīst ļaunumu un savā laikā ļaundari saņems sodu. (Psalms 73:17—19, ”kamēr es iedziļinājos Dieva noslēpumos”, LB-65; ”līdz ienācu Dieva svētnīcā”, VDP.) Asafs atkal sāka skaidri apzināties, cik liels gods viņam ir iespēja būt Jehovas kalpam. Viņš vērsās pie Jehovas ar vārdiem: ”Pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā.” (Psalms 73:23, 24.) Asafs  atkal jutās lepns un laimīgs, ka Jehova ir viņa Dievs. (Psalms 34:3.)

Viņi neaizmirsa, kas viņi ir

12., 13. Miniet dažus no Bībelē aprakstītajiem cilvēkiem, kas bija lepni par savām attiecībām ar Dievu!

¹² Lai nostiprinātu apziņu, ko mums nozīmē būt kristiešiem, ir labi pārdomāt to uzticīgo Dieva kalpu piemēru, kuri arī grūtībās saglabāja lepnumu par savām attiecībām ar Dievu, un mācīties no viņu ticības. Viens no šādiem Dieva kalpiem bija Jēkaba dēls Jāzeps. Būdams vēl ļoti jauns, viņš tika pārdots verdzībā un aizvests uz Ēģipti, tālu prom no viņa dievbijīgā tēva, prom no mājām, kur viņš bija varējis saņemt sirsnīgu atbalstu. Ēģiptē Jāzepam nebija neviena cilvēka, pie kura viņš būtu varējis griezties pēc Dievam tīkama padoma, un viņam bija jāpiedzīvo grūtas situācijas, kurās tika pārbaudīta viņa tikumība un paļāvība uz Dievu. Taču, kā var redzēt, Jāzeps pūlējās vienmēr paturēt prātā, ka viņš ir Dieva kalps, un viņš uzticīgi turējās pie tā, par ko viņš zināja, ka tas ir labs. Pat naidīgā vidē Jāzeps bija lepns, ka viņš kalpo Jehovam, un viņš nebaidījās atklāti teikt, ko domā. (1. Mozus 39:7—10.)

¹³ Astoņus gadsimtus vēlāk kāda gūstā aizvesta izraēliešu meitene, kas bija kļuvusi par sīriešu karavadoņa Naāmana verdzeni, arī neaizmirsa, ka viņa pielūdz Dievu Jehovu. Kad radās iespēja, viņa drosmīgi liecināja par Jehovu un pastāstīja, ka Elīsa ir patiesā Dieva pravietis. (2. Ķēniņu 5:1—19.) Pēc daudziem gadiem jaunais Jūdejas ķēniņš Josija par spīti pagrimumam, kas valdīja ap viņu, uzsāka ilgtermiņa reliģiskas reformas, izremontēja Dieva templi un atjaunoja  tautā Jehovas pielūgsmi. Viņš juta prieku un lepnumu savas ticības un kalpošanas dēļ. (2. Laiku, 34., 35. nodaļa.) Tāpat arī Daniēls un viņa trīs biedri, nonākuši Babilonā, vienmēr skaidri apzinājās, ka viņi ir Jehovas kalpi, un saglabāja uzticību Jehovam arī grūtībās un kārdinājumos. Viņi neapšaubāmi lepojās ar to, ka viņi kalpo Jehovam. (Daniēla 1:8—20.)

Leposimies ar to, kas esam

14., 15. Ko sevī ietver lepošanās ar to, ka esam kristieši?

¹⁴ Visi šie Dieva kalpi sekmīgi izturēja grūtības un saglabāja uzticību tāpēc, ka viņi labā nozīmē bija lepni par savām attiecībām ar Dievu. Bet, ja runa ir par mums, ko mums nozīmē lepoties ar to, ka esam kristieši?

¹⁵ Pirmām kārtām tas nozīmē dziļu pateicību par to, ka varam piederēt pie Jehovas vārdā nosauktās tautas un saņemt viņa svētību un labvēlību. Dievs skaidri zina, kas pieder viņam. Apustulis Pāvils, kas dzīvoja reliģisku juku laikmetā, rakstīja: ”Tas Kungs pazīst savējos.” (2. Timotejam 2:19; 4. Mozus 16:5.) Jehova lepojas ar tiem, ko viņš atzīst par ”savējiem”. Viņš ir teicis, ka tas, kas tiem pieskaras, ”pieskaŗas Viņa acu raugam”. (Cakarijas 2:12.) Nav šaubu, ka Jehova mūs mīl. Mums savukārt jāatbild viņam ar dziļu mīlestību, un uz šo mīlestību jābalstās mūsu attiecībām ar viņu. Pāvils norādīja: ”Ja kas Dievu mīl, to Dievs ir atzinis.” (1. Korintiešiem 8:3.)

16., 17. Kāpēc visi kristieši, gan jauni, gan veci, var lepoties ar savu garīgo mantojumu?

¹⁶ Jauniešiem, kas auguši Jehovas liecinieku ģimenēs, ir svarīgi pārdomāt, vai viņi aizvien skaidrāk apzinās sevi kā kristiešus, balstoties uz personiskām attiecībām ar Dievu. Viņi nevar paļauties vienīgi uz savu vecāku ticību. Formulēdams principu, kas attiecas uz visiem Dieva kalpiem, Pāvils rakstīja: ”Viņš stāv vai krīt savam Kungam,” — un pēc tam izteica secinājumu: ”Tā tad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (Romiešiem 14:4, 12.) Ar to vien, ka mēs bez īstas dedzības turpinām ģimenes tradīcijas, nekādā ziņā nepietiek, lai veidotu tuvas un ilgstošas attiecības ar Jehovu.

¹⁷ Gadsimtu gaitā Jehovam ir bijis daudz liecinieku, sākot ar taisnīgo Ābelu, kurš dzīvoja apmēram pirms sešiem gadu tūkstošiem, un beidzot ar ”lielo pulku” liecinieku, kas dzīvo mūsdienās, un visus šos Jehovas kalpus gaida mūžīga nākotne. (Atklāsmes 7:9; Ebrejiem 11:4.) Arī mēs esam starp šiem uzticīgajiem Dieva kalpiem. Cik gan bagāts ir mūsu garīgais mantojums!

18. Kā mūsu vērtības un normas atšķir mūs no pasaules?

¹⁸ Lai varētu teikt, ka esam kristieši, par to ir jāliecina arī mūsu vērtību sistēmai, īpašībām un normām. Būt kristietim — tas ir ”ceļš”, vienīgais sekmīgais un Dievam patīkamais dzīves ceļš. (Apustuļu darbi 9:2, EAD; Efeziešiem 4:22—24.) Kristieši ”pārbauda visu” un, ”kas labs, to patur”. (1. Tesaloniķiešiem 5:21.) Mēs skaidri saprotam, cik milzīga ir starpība starp kristietību un no Dieva atsvešināto pasauli. Jehova ir parūpējies, lai atšķirība starp patieso un viltus pielūgsmi būtu skaidri redzama. Ar pravieša Maleahija starpniecību viņš ir paziņojis: ”Jums.. būs jāredz, kāda ir starpība starp taisno un bezdievīgo  un starp to, kas Dievam kalpo, un to, kas Viņam nekalpo.” (Maleahija 3:18.)

19. Kāda attieksme pret ticību nekad nebūs patiesiem kristiešiem?

¹⁹ Šajā pasaulē, kurā valda neskaidrība un juceklis, ir ļoti svarīgi lepoties ar Jehovu. Kas mums var palīdzēt, lai mēs spētu saglabāt veselīgu lepnumu, ka Jehova ir mūsu Dievs, un vienmēr skaidri apzinātos, ka esam kristieši un cik liels tas ir gods? Vairāki noderīgi padomi ir doti nākamajā rakstā. Izskatot šos padomus, mēs varam būt droši par vienu: patiesie kristieši nekad nekļūs par ”apateisma” upuriem.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties

• Kā kristieši var ”lielīties ar to Kungu”?

• Ko var mācīties no Mozus un Asafa piemēra?

• Kuri Bībelē minētie cilvēki bija lepni, ka viņi kalpo Dievam?

• Ko nozīmē lepoties ar to, ka esam kristieši?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 14. lpp.]

Bija brīdis, kad Mozu nomāca šaubas par sevi

[Attēli 15. lpp.]

Daudzi Jehovas kalpi, kas dzīvoja senatnē, lepojās ar to, kas viņi ir