Vai mums būtu jāsalīdzina sevi ar citiem?

NAV šaubu, ka mēs visi pazīstam cilvēkus, kas kaut kādā ziņā ir pārāki par mums. Varbūt viņi ir izskatīgāki, populārāki, bagātāki vai gudrāki, varbūt viņi labāk mācās vai viņiem ir interesantāks darbs nekā mums. Varbūt viņiem ir labāka veselība, vairāk draugu, jaunāka automašīna, lielāki panākumi dzīvē vai arī viņi vienkārši izskatās priecīgāki un laimīgāki nekā mēs. Ko mēs darām, pamanot šādas atšķirības? Vai mēs salīdzinām sevi ar šiem cilvēkiem? Vai šāda salīdzināšana ir neizbēgama, un kāpēc kristiešiem no tās būtu jāsargās? Vai ir iespējams būt apmierinātiem un laimīgiem, nesalīdzinot sevi ar citiem?

Kāpēc cilvēki salīdzina sevi ar citiem

Viens no iespējamajiem iemesliem, kāpēc cilvēki salīdzina sevi ar citiem, ir vēlēšanās saglabāt vai celt savu pašcieņu. Cilvēkiem patīk apzināties, ka viņiem klājas tikpat labi kā citiem. Vēl viens iemesls varētu būt cilvēku vēlme apzināties savu iespēju robežas un saprast, kas viņiem ir pa spēkam un kas — ne. Mēs skatāmies uz to, ko ir sasnieguši citi. Ja šie ”citi” daudzējādā ziņā ir tādi paši kā mēs un ja viņi dzīvē ir kaut ko sasnieguši, mēs secinām, ka arī mums tas ir pa spēkam.

Par salīdzināšanas objektiem mēs parasti izvēlamies cilvēkus, kurus mēs pazīstam un ar kuriem mums ir kaut kas kopīgs — dzimums, vecums un sociālais stāvoklis. Maz ticams, ka mēs salīdzinātu sevi ar cilvēku, kas no mums ļoti atšķiras. Piemēram, pusaudze droši vien daudz biežāk salīdzina sevi ar skolas biedrenēm nekā ar kādu slavenu modeli, savukārt modele diez vai salīdzinās sevi ar šādu jaunieti.

Kādas ir tās jomas, kurās cilvēki sevi salīdzina ar citiem? Tas var būt jebkas, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par svarīgu: prāta spējas, skaistums, bagātība, apģērbs. Bet mēs paši salīdzinām to, kas ietilpst mūsu interešu lokā. Piemēram, pastmarku kolekcija, kas pieder kādam paziņam, diez vai izraisīs mūsos skaudību, ja vien mēs paši neesam aizrautīgi pastmarku kolekcionāri.

Salīdzināšana mūsos var izraisīt dažādas izjūtas — sākot ar gandarījumu, apbrīnu un vēlēšanos kādam līdzināties un beidzot  ar nomāktību, neapmierinātību un naidu. Dažām no šīm sajūtām var būt ļoti slikta ietekme, un tās nav savienojamas ar kristīgo personību.

Salīdzināšana, kas mudina uz sāncensību

Cilvēki, kas vienmēr un it visā vēlas būt pārāki par citiem, izrāda sāncensības garu. Viņi nevar rimties, kamēr nav sasnieguši vēlamo. Atrasties šādu cilvēku sabiedrībā nav patīkami. Viņi nevar būt īsti draugi, un attiecības ar viņiem gandrīz vienmēr ir saspīlētas. Šādiem cilvēkiem trūkst pazemības, un viņi neievēro Bībeles padomu mīlēt savu tuvāko, jo ar savu rīcību pazemo citus un liek tiem justies nevērtīgiem. (Mateja 18:1—5; Jāņa 13:34, 35.)

Tie, kas salīdzinājumā ar šiem ”veiksminiekiem” izskatās kā zaudētāji, var izjust dziļu vilšanos. Kāda autore rakstīja: ”Savas neveiksmes mēs sevišķi sāpīgi izjūtam tad, kad redzam citus, kas it kā ir tādi paši kā mēs, bet kas ir sasnieguši mūsu kāroto mērķi.” Tātad sāncensības gaisotne izraisa skaudību, sarūgtinājumu un nepatiku pret tiem, kas ir bagātāki par mums, sasnieguši augstāku labklājības līmeni vai stāvokli sabiedrībā vai kļuvuši slaveni. Tas savukārt vēl vairāk uzkurina sāncensības garu, un veidojas apburtais loks. Taču Bībelē ”dzīšanās pēc tukša goda” jeb tieksme izaicināt citus uz sāncensību ir nepārprotami nosodīta. (Galatiešiem 5:26.)

Lai atgūtu zaudēto pašcieņu, skaudības pārņemti cilvēki cenšas noniecināt savu sāncenšu panākumus. Šāda domāšana, ja tā laikus netiek labota, galu galā var pamudināt cilvēku uz tīšu ļaundarību. Pieminēsim divus brīdinošus piemērus, par kuriem stāstīts Bībelē.

Kad Īzāks dzīvoja filistiešu zemē, Dievs viņu bagātīgi svētīja un ”viņam piederēja sīklopu ganāmpulki un liellopu ganāmpulki un liels pulks kalpu, tā ka filistieši to apskauda”. Šī iemesla dēļ filistieši aizbēra Īzāka tēva Ābrahāma kalpu izraktās akas un filistiešu ķēniņš lika Īzākam pamest viņa pārvaldītos apgabalus. (1. Mozus 26:1—3, 12—16.) Filistiešu skaudība bija ļauna un postoša. Viņi vairs nespēja paciest Īzāka labklājību, ko tas bija sasniedzis, dzīvodams viņu vidū.

Vairākus gadsimtus vēlāk Dāvids guva izcilu uzvaru karalaukā, un izraēlietes cildināja viņa varoņdarbu, dziedādamas: ”Sauls ir nositis savu tūkstoti, bet Dāvids savus desmit tūkstošus.” Kaut gan dziesmā tika cildināts arī Sauls, viņš uzskatīja, ka šāds salīdzinājums ir pazemojošs, un viņa sirdī uzliesmoja skaudība. Kopš šī brīža Sauls ienīda Dāvidu un vairākkārt mēģināja viņu nogalināt. Cik gan lielu ļaunumu var izraisīt skaudība! (1. Samuēla 18:6—11.)

Ja citu panākumi vai spējas izraisa mūsos kaut ko līdzīgu skaudībai vai sāncensības garam, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Šādas izjūtas ir pretrunā ar Dieva normām un var izraisīt lielu ļaunumu. Bet pirms mēs pievērsīsimies tam, kā ir iespējams apkarot skaudību, apskatīsim vēl vienu iemeslu, kāpēc cilvēki mēdz salīdzināt sevi ar citiem.

Kā objektīvi novērtēt sevi

Vai es esmu gudrs, zinošs, izskatīgs? Vai es esmu tāds, kuru citi var cienīt un mīlēt? Cik lielā mērā es esmu izkopis savu personību? Stāvot pie spoguļa un vērojot sevi, mēs diez vai uzdodam sev šādus jautājumus. Tomēr, kā raksta kāda autore, ”tieši vai netieši mēs par šādiem jautājumiem domājam bieži, un atkarībā no tā, kā mēs uz tiem varam atbildēt, mēs vai nu esam apmierināti ar sevi, vai arī ne”. Cilvēkam, kas grib uzzināt, cik  lielā mērā viņš var uzlabot savas spējas kādā jomā, šādu jautājumu pārdomāšana neizraisa skaudību vai tieksmi ar kādu sacensties. Viņš tikai mēģina izvērtēt savas iespējas, un nekā slikta tajā nav. Taču vislabāk to var izdarīt, nesalīdzinot sevi ar citiem.

Cilvēku spējas un apstākļi ir ļoti atšķirīgi, un vienmēr būs kāds, kas kaut ko darīs labāk nekā mēs. Tāpēc mums būtu nevis skaudīgi jāskatās uz to, ko spēj citi, bet gan jāizvērtē sava personība, balstoties uz Dieva taisnīgajām normām, kas ir visobjektīvākais kritērijs. Jehova augstu vērtē cilvēku individualitāti, viņš nesalīdzina mūs ar citiem. Apustulis Pāvils par to rakstīja: ”Ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4.)

Cīņa ar skaudību

Nepilnīgiem cilvēkiem ir nosliece uz skaudību, un cīņa ar šo noslieci var prasīt neatlaidīgas pūles. Daudziem ir zināms Bībelē rakstītais mudinājums ”censties citam citu pārspēt savstarpējā cieņā”, tomēr sekot šim padomam ne vienmēr ir viegli. Pāvils apzinājās savas grēcīgās tieksmes, un, lai cīnītos ar tām, viņš ”norūdīja un kalpināja savu miesu”. (Romiešiem 12:10; 1. Korintiešiem 9:27.) Mums jāpretojas tieksmei sacensties ar citiem un apzināti jālabo sava domāšana. Mums jālūdz Jehovam, lai viņš mums palīdz ”nedomāt sevi augstākus, kā pienākas”. (Romiešiem 12:3, JDV.)

Liela nozīme ir arī Bībeles pētīšanai un pārdomām. Padomāsim, piemēram, par Dieva solījumu nākotnē pārvērst zemi par paradīzi. Tad visiem būs laba veselība, ērts mājoklis un patīkams darbs, uz zemes būs miers un pārtikas pārpilnība. (Psalms 46:9, 10; 72:7, 8, 16; Jesajas 65:21—23.) Cilvēkiem, kas dzīvos šādos apstākļos, nebūs iemesla skatīties uz citiem kā uz sāncenšiem. Tiesa, Jehova mums nav darījis zināmu visos sīkumos, kāda būs dzīve paradīzē. Bet vai nebūtu saprātīgi domāt, ka visi cilvēki varēs realizēt savu potenciālu un spējas? Viens varbūt pētīs debess ķermeņus, bet cits izgatavos skaistus audumus. Kāpēc lai šie cilvēki viens otru apskaustu? Citu panākumi mūs iedvesmos, nevis aizvainos. Skaudība un sāncensība būs palikušas pagātnē.

Ja mēs vēlamies dzīvot šādos apstākļos, vai nebūtu labi jau tagad attīstīt pareizu nostāju? Garīgajā paradīzē, kas pastāv patieso kristiešu draudzē, neeksistē daudzas sāpīgas problēmas, kas ir raksturīgas mūsdienu pasaulei. Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē sāncensības gaisotnes vairs nebūs, tāpēc mums no tās jāvairās jau tagad.

Tomēr salīdzināt sevi ar citiem ne vienmēr ir nepareizi. Ir gadījumi, kad šāda salīdzināšana var nākt mums par labu.

Kam būtu vērts līdzināties

Sevis salīdzināšana ar citiem nereti izraisa sarūgtinājumu un nomāktību, tomēr ir gadījumi, kad salīdzināšanai var būt pozitīvs rezultāts. Piemēram, apustulis Pāvils rakstīja: ”Sekoj[ie]t tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.” (Ebrejiem 6:12.)  Mēs varam daudz ko panākt, cenzdamies attīstīt tādas īpašības, kādas bija uzticamajiem Jehovas kalpiem senatnē. Tiesa, tas nozīmē salīdzināt sevi ar viņiem. Taču tā mēs varam saskatīt paraugus, kam līdzināties, un noteikt jomas, kurās mēs varam uzlabot savu kalpošanu.

Piemēram, padomāsim par Jonatānu. Viņam it kā bija iemesls būt skaudīgam. Būdams Izraēlas ķēniņa Saula vecākais dēls, viņš pats būtu varējis pretendēt uz ķēniņa troni, taču Jehova par nākamo ķēniņu bija izvēlējies Dāvidu, kas bija trīsdesmit gadus jaunāks nekā Jonatāns. Jonatāns neturēja ļaunu prātu uz Dāvidu, gluži pretēji — viņš kļuva par īstu Dāvida draugu. Jonatāns bija garīgi noskaņots cilvēks. (1. Samuēla 19:1—4.) Atšķirībā no sava tēva, kas Dāvidu uzskatīja par sāncensi, Jonatāns atzina, ka tāda ir Jehovas griba, un pakļāvās tai; viņš nesalīdzināja sevi ar Dāvidu un nedomāja: ”Kāpēc Dāvids, bet ne es?”

Arī kristiešu draudzē mums nekad nevajadzētu domāt, ka kāds cenšas mūs pārspēt vai ieņemt mūsu vietu. Sāncensības gaisotnei nav vietas patieso kristiešu vidū. Garīgi nobriedušus Dieva kalpus raksturo gatavība sadarboties, vienotība un mīlestība, nevis sāncensība. ”Mīlestība ir skaudības lielākais ienaidnieks,” apgalvo sociologs Frančesko Alberoni. ”Mēs vēlamies izturēties labi pret cilvēku, kuru mīlam, un mēs priecājamies, kad viņš ir laimīgs un viņam viss sekmējas.” Tāpēc, ja kādam kristiešu draudzē tiek uzticēti jauni pienākumi, mīlestība mūs mudina būt apmierinātiem ar to. Šai ziņā mēs varam mācīties no Jonatāna. Mēs saņemsim svētības, ja atbalstīsim tos, kam ir uzticēta vadība Jehovas organizācijā.

Tāpat mēs varam sekot mūsu ticības biedru labajai priekšzīmei un, vērojot viņu dzīvi, censties viņiem līdzināties. (Ebrejiem 13:7.) Tomēr ir jāuzmanās, lai centieni kādam līdzināties nepārvērstos par sāncensību. Ja mums šķiet, ka kādam viss izdodas labāk nekā mums, un ja tāpēc mēs sākam viņu noniecināt vai kritizēt, tas jau liecina par skaudību.

Nepilnīgi cilvēki nevar būt ideāls paraugs. Tāpēc Bībelē ir teikts: ”Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni,” — kā arī: ”Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām.” (Efeziešiem 5:1, 2; 1. Pētera 2:21.) Jehovam un Jēzum piemīt mīlestība, sirsnība, līdzjūtība un pazemība, un arī mums ir jācenšas attīstīt šīs īpašības. Mēs varam sev jautāt: ”Cik lielā mērā man izdodas viņiem līdzināties ar savām īpašībām, mērķiem un rīcības veidu?” Šāda salīdzināšana bagātinās mūsu dzīvi, sniegs vadību, stabilitāti un drošības sajūtu un palīdzēs kļūt par garīgi nobriedušiem kristiešiem. (Efeziešiem 4:13.) Jo labāk mēs mācēsim sekot viņu izcilajam paraugam, jo mazāk mums gribēsies salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem.

[Attēls 28., 29. lpp.]

Ķēniņš Sauls apskauda Dāvidu

[Attēls 31. lpp.]

Jonatāns nekad neuzskatīja Dāvidu par savu sāncensi