Kā atjaunot labas attiecības?

EDS bija tuvu nāvei, bet Bils viņu ienīda. Pirms divdesmit gadiem Eds bija pieņēmis kādu lēmumu, kura dēļ Bils bija zaudējis darbu, un kopš tā laika bijušie draugi bija sanaidojušies. Eds gribēja atvainoties vecajam draugam, lai pirms nāves atgūtu sirdsmieru. Tomēr Bils nevēlējās viņu pat uzklausīt.

Gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk, kad tuvojās Bila nāves stunda, viņš paskaidroja, kāpēc nebija gribējis piedot Edam: ”Eds tā nedrīkstēja izrīkoties ar savu labāko draugu. Arī pēc divdesmit gadiem es vienkārši nevēlējos izlīgt.. Varbūt man nebija taisnība, bet tā nu es jutos.” *

Ne vienmēr strīdi beidzas tik traģiski, tomēr itin bieži tie izraisa dziļas sāpes un rūgtumu. Padomāsim, kā jūtas cilvēks, kas ir nonācis līdzīgā situācijā, kādā bija Eds. Sapratis, cik sliktas sekas ir bijušas viņa lēmumam, cilvēks varbūt dzīvo ar vainas apziņu un milzīgu zaudējuma sajūtu. Viņš jūtas sāpināts, domājot par to, ka aizvainotais draugs viņu draudzību nav novērtējis augstāk par atkritumiem, kurus vienkārši izmet izgāztuvē.

Savukārt cilvēks, kam ir klājies līdzīgi kā Bilam, uzskata sevi par nevainīgu upuri, un viņa sirdī var sakrāties dziļš rūgtums un aizvainojums pret pāridarītāju. Pēc viņa domām, draugs zināja, ko dara, un acīmredzot ar nodomu viņu sāpināja. Kad divu cilvēku starpā  ir radušās nesaskaņas, ļoti bieži abi ir pilnīgi pārliecināti, ka vainīgs ir tikai otrs. Tā bijušo draugu starpā sākas kaut kas līdzīgs karam.

Viņi liek lietā mēmus ieročus — ja viņu ceļi nejauši krustojas, viņi novēršas viens no otra, un, ja vecie draugi satiekas citu cilvēku sabiedrībā, viņi ignorē viens otru. Pa gabalu viņi varbūt ik pa brīdim zagšus uzmet otram acis vai arī veltī bijušajam draugam ledainus, iznīcinošus skatienus. Kad viņiem nākas pārmīt savā starpā kādu vārdu, viņi runā strupi vai arī izsaka apvainojumus, kas dur sirdī kā ar nazi.

Kaut gan varētu domāt, ka šiem cilvēkiem vairs nav nekā kopīga, dažos jautājumos viņi, iespējams, būs vienisprātis. Šie cilvēki, visticamāk, atzīst, ka viņiem ir nopietna problēma un ka saraut attiecības ar draugu ir ļoti nepatīkami. Varbūt abiem šis konflikts smeldz kā strutojoša brūce un abi zina, ka būtu kaut kas jādara lietas labā, lai šo brūci sadziedētu. Tomēr ne viens, ne otrs nevēlas spert pirmo soli, lai izlīgtu mieru un atjaunotu labas attiecības.

Pirms diviem tūkstošiem gadu, kad uz zemes dzīvoja Jēzus Kristus, dažreiz gadījās, ka viņa apustuļi sāka strīdēties. (Marka 10:35—41; Lūkas 9:46; 22:24.) Reiz pēc viena no šādiem karstiem strīdiem Jēzus jautāja mācekļiem: ”Par ko jūs runājāt ceļā?” Nokaunējušies par savu rīcību, mācekļi neiedrošinājās atbildēt. (Marka 9:33, 34.) Jēzus mācības apustuļiem palīdzēja nolīdzināt nesaskaņas. Pievērsīsim uzmanību, kā Jēzus un viņa mācekļu padomi joprojām palīdz cilvēkiem atrisināt konfliktus un atjaunot sabojātas attiecības.

Tieksimies pēc miera

”Es nevēlos runāt ar viņu. Ceru, ka man nebūs ar viņu jāsatiekas.” Ja mums ir šāda attieksme pret kādu cilvēku, tad, kā liecina tālākminētie Bībeles panti, mums kaut kas ir jādara, lai labotu situāciju.

Jēzus mudināja savus mācekļus: ”Kad tu upurē savu dāvanu uz altāŗa un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāŗa priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli.” (Mateja 5:23, 24.) Citā reizē Jēzus pamācīja: ”Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm.” (Mateja 18:15.) Ar šiem vārdiem Jēzus uzsvēra, ka neatkarīgi no tā, vai mēs esam kādu aizvainojuši vai jūtamies aizvainoti paši, mums ir jādodas pie otra cilvēka, lai bez vilcināšanās atrisinātu nesaskaņas. Turklāt tas ir jādara ar ”lēnprātīgu garu”. (Galatiešiem 6:1.) Sarunas mērķim nevajadzētu būt attaisnot sevi, domājot par savu reputāciju, vai arī panākt, lai otrs cilvēks atvainotos, — mērķis ir izlīgt ar viņu. Vai šis Bībeles padoms ir praktisks? To palīdz saprast piemēri no dzīves.

Ernests * vada liela biroja darbību. Daudzu gadu garumā viņam ir bijis jākārto delikāti jautājumi ar visdažādākajiem cilvēkiem un jāsaglabā ar viņiem labas attiecības. Ernests ir pārliecinājies, ka konflikti var izveidoties ļoti viegli. Viņš stāsta: ”Laiku pa laikam man ir bijušas nesaskaņas ar kādu kolēģi. Bet tādās reizēs mēs ar šo cilvēku esam apsēdušies un izrunājuši problēmu. Šādās situācijās ir svarīgi iet tieši pie konkrētā cilvēka, un sarunas mērķim jābūt izlīgt mieru ar viņu. Šādām sarunām vienmēr ir bijuši labi rezultāti.”

Alīsijai ir daudz dažādu tautību draugu, un viņa dalās savā pieredzē: ”Dažreiz es kaut ko pasaku, un pēc tam man liekas, ka varbūt tas kādu aizskāra. Tad es eju atvainoties šim cilvēkam. Var jau gadīties, ka es atvainojos  biežāk, nekā tas ir nepieciešams, tomēr es pēc tam jūtos labāk arī tad, ja nemaz neesmu nevienu aizskārusi. Tad es vismaz droši zinu, ka nekādi pārpratumi nav radušies.”

Kā pārvarēt šķēršļus

Tomēr mierīgu attiecību atjaunošanai mēdz būt dažādi šķēršļi. Varbūt mēs kādreiz esam teikuši: ”Kāpēc tieši man ir jāiet un jāizlīgst? Vainīgs ir viņš.” Vai varbūt mēs esam gājuši izrunāties ar kādu, bet visi mūsu labie nodomi ir atdūrušies pret frāzi: ”Man nav ko tev teikt.” Jāņem vērā, ka daži tā reaģē sāpīgu pārdzīvojumu dēļ. Salamana Pamācībās 18:19 ir sacīts: ”Apkaitināts brālis turas savā taisnībā stingrāki nekā nocietināta pilsēta, un nesaskaņas turas spēcīgāki nekā aizšaujamais pils durvīs.” Tāpēc rēķināsimies ar otra cilvēka izjūtām. Ja aizvainotais cilvēks vienreiz mūs noraida, būtu labi ļaut, lai paiet neilgs laiks, un tad mēģināt izrunāties vēlreiz. Varbūt tad izdosies iekļūt ”nocietinātajā pilī” un atvērt izlīgšanas durvju ”aizšaujamo”.

Vēl viens faktors, kas reizēm traucē atjaunot labas attiecības, ir saistīts ar pašcieņu. Daži uzskata, ka atvainoties cilvēkam, ar ko ir radušās domstarpības, vai pat tikai runāt ar viņu ir liels pazemojums. Vēlēšanās saglabāt pašcieņu ir dabiska, tomēr vai, atsakoties izlīgt mieru, cilvēks ceļ vai grauj savu pašcieņu? Vai patiesībā nav tā, ka mēs mānām paši sevi un runa ir par lepnumu, nevis par pašcieņu?

Jēkabs savā vēstulē, kas iekļauta Bībelē, norādīja, ka pastāv saistība starp ķildīgu raksturu un lepnumu. Aprakstījis ”kaŗus” un ”cīņas”, kas bija izveidojušās dažu kristiešu attiecībās, Jēkabs turpināja: ”Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēkaba 4:1—3, 6.) Kāpēc var teikt, ka lepnība traucē nolīdzināt konfliktus?

Lepniem cilvēkiem veidojas maldīgs priekšstats, ka viņi ir labāki par citiem. Šādi cilvēki domā, ka viņu ziņā ir izspriest, vai otrs ir labs vai slikts. Šāda prāta nostāja kļūst redzama konflikta situācijā: lepni cilvēki bieži vien uzskata, ka cilvēks, ar kuru radušās nesaskaņas, ir pilnīgi nelabojams, tā teikt, bezcerīgs gadījums. Lepni cilvēki mēdz spriest, ka tie, kuru viedoklis atšķiras no viņu uzskatiem, nav uzmanības vērti un līdz ar to nav pelnījuši atvainošanos. Ja cilvēkam ir šāda augstprātīga attieksme pret citiem, visbiežāk nesaskaņas tikai aug augumā.

Līdzīgi kā barjera nosprosto ceļu, lepnums bieži traucē atjaunot mieru. Tāpēc tad, ja mēs kavējamies izlīgt ar kādu, ir vērts apdomāt, vai lepnums nav īstais iemesls, kas mums traucē rīkoties. Lai varētu cīnīties ar lepnumu, svarīgi ir attīstīt tā pretstatu — pazemību.

Attīstīsim pazemību

Bībelē ir uzsvērts, cik liela nozīme ir pazemībai. ”Pazemības, — proti Dieva bijības alga ir — bagātība, gods un dzīvība.” (Salamana Pamācības 22:4.) Par Dieva attieksmi pret pazemīgajiem cilvēkiem un pret lepnajiem var lasīt 138. psalma 6. pantā: ”Tas Kungs ir dižens, tomēr Viņš uzlūko pazemīgo un pazīst lepno jau no tālienes.”

Daudzu cilvēku acīs pazemība ir pielīdzināma pazemojumam. Pēc visa spriežot, šāds viedoklis ir arī ietekmīgiem politiķiem. Kaut gan viņiem klausa veselas nācijas, valstu vadītāji tikpat kā nekad nemēdz pazemīgi atzīt savas kļūdas. Tā ir gandrīz vai sensācija, ja kāds politiķis publiski atvainojas par savu rīcību. Kad kāds bijušais varas pārstāvis nesen atvainojās par savu kļūdu, kurai bija ļoti traģiskas sekas, viņa vārdi izpelnījās tik plašu ievērību, ka tie bija citēti laikrakstu virsrakstos.

Pazemība ir lepnības un augstprātības pretstats; būt pazemīgam nozīmē nebūt par sevi augstās domās. Tātad pazemība ir saistīta ar paša cilvēka viedokli par sevi, nevis ar citu attieksmi pret viņu. Tāpēc tas nebūt nav pazemojums, ja cilvēks pazemīgi atzīst savas kļūdas un lūdz piedošanu. Gluži otrādi — šāda rīcība cels viņa reputāciju. Bībelē sacīts: ”Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.” (Salamana Pamācības 18:12.)

 Kāds pasniedzējs, runājot par politiķiem, kas nemēdz atvainoties par savām kļūdām, reiz izteicās: ”Pēc visa spriežot, viņi diemžēl domā, ka kļūdu atzīšana ir vājuma pazīme. Patiesībā ir maz ticams, ka vāji un nedroši cilvēki kādreiz teiktu: ”Piedod, lūdzu!” Tie ir cēli un drosmīgi cilvēki, kas neuzskata, ka zem viņu goda būtu sacīt: ”Es kļūdījos.”” To pašu var teikt ne vien par politiķiem, bet arī par visiem citiem cilvēkiem. Ja mēs cenšamies pārvarēt lepnumu un attīstīt pazemību, izredzes atrisināt konfliktus būs daudz lielākas. Padomāsim par kādu ģimeni, kas pārliecinājās par šo faktu.

Džūlija kāda pārpratuma dēļ sastrīdējās ar savu brāli Viljamu. Viljams tik ļoti sadusmojās uz Džūliju un viņas vīru Džozefu, ka pilnībā sarāva ar viņiem attiecības. Viljams pat atdeva atpakaļ visas dāvanas, ko māsa ar vīru gadu gaitā viņam bija dāvinājuši. Pēc vairākiem mēnešiem tuvās attiecības, kas iepriekš bija saistījušas brāli un māsu, bija nomainījis milzīgs rūgtums.

Tomēr Džozefs izlēma, ka ir jāizmanto padoms no Mateja 5:23, 24. Viņš ar lēnprātīgu garu centās atkal nodibināt kontaktu ar sievas brāli un sūtīja viņam vēstules, kurās atvainojās, ka ir iznācis aizskart Viljama jūtas. Džozefs arī mudināja sievu piedot brālim. Ar laiku Viljams pārliecinājās, ka Džūlija un Džozefs no sirds vēlas izlīgt, un kļuva piekāpīgāks. Viljams ar sievu piekrita satikties ar Džūliju un Džozefu. Viņi visi atvainojās cits citam, apskāvās un atjaunoja draudzīgas attiecības.

Ja arī mēs vēlamies, lai tiktu atrisināts kāds konflikts, pacietīgi izmantosim Bībeles padomus un centīsimies izlīgt mieru. Nav šaubu, ka Jehova mūs atbalstīs. Arī mēs pieredzēsim, cik patiesi ir vārdi, kurus Dievs senos laikos teica izraēliešiem: ”Kaut tu manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe.” (Jesajas 48:18, LB-26.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēli 7. lpp.]

Atvainošanās bieži palīdz atjaunot draudzīgas attiecības