Kāpēc jūdiem, kas kopā ar Ezru aizgāja no Babilonas, bija vajadzīga stipra ticība?

468. GADĀ p.m.ē., 69 gadus pēc pirmo jūdu trimdinieku atgriešanās no Babilonas Zerubābela vadībā, Persijas ķēniņš Artakserkss Garrocis izdeva oficiālu rīkojumu, ar kuru piešķīra rakstu mācītājam Ezram ”visu, ko viņš lūdza”, lai Ezra varētu atgriezties Jeruzalemē un atbalstīt tīrās pielūgsmes atjaunošanu. Šajā vēstulē ķēniņš atļāva atgriezties Jeruzalemē visiem izraēliešiem, kas to gribēja. (Ezras 7:1, 6, 12, 13.) Tomēr jūdiem, kas vēlējās atstāt Babilonu, bija vajadzīga stipra ticība. Kāpēc tā var teikt?

Babilonā daudzi jūdi bija kļuvuši turīgi, un atgriešanās Jeruzalemē viņiem nozīmēja samierināšanos ar dzīvi daudz pieticīgākos apstākļos. Viņu dzimtā pilsēta vēl aizvien nebija pilnībā apdzīvota. Kaut gan Zerubābela vadībā izraēlieši ļoti apņēmīgi bija sākuši atjaunot sagrauto pilsētu, pēc kāda laika darbi bija gandrīz pilnībā apstājušies. Bībeles komentētājs Dīns Stenlijs par tā laika situāciju rakstīja: ”Jeruzaleme joprojām bija mazapdzīvota, un šķita, ka pilsētai vairs neizdosies atgūt tās kādreizējo stāvokli.. Nav zināms, vai pašiem jūdiem pietrūka apņēmības vai arī par būtisku traucēkli kļuva apkārtējo cilšu sirojumi, bet skaidrs ir viens — Jeruzalemes aizsargmūris vēl aizvien nebija salabots. Vietās, kur kādreiz atradās pilsētas vārti, sienās rēgojās milzīgi caurumi; arī pats mūris daudzviet gulēja drupās. Un pat atjaunotais Jeruzalemes templis nebija pienācīgi iekārtots un izgreznots.” Aizejot no Babilonas, daudziem izraēliešiem bija jāsarauj izveidojušās attiecības, jāatsakās no stāvokļa sabiedrībā un daudzām ērtībām. Viņiem bija jāpārceļas uz tālu zemi un jāsāk dzīve no jauna, spītējot grūtībām un briesmām. Turklāt tālajā ceļā uz Jeruzalemi izraēlieši varēja sastapties ar naidīgām arābu ciltīm un citiem ienaidniekiem. Lai šādā situācijā izšķirtos par aiziešanu no Babilonas, bija nepieciešama ticība, drosme un dedzība par Jehovas pielūgsmi. Lēmumu atgriezties dzimtenē pieņēma tikai aptuveni 1500 vīru, kas kopā ar ģimenes locekļiem droši vien veidoja ap 6000 cilvēku lielu grupu. Ezram bija jāuzņemas šīs grupas vadība, un tas nemaz nebija viegls uzdevums. Taču dzīves pieredze viņu  bija tam sagatavojusi, un viņu stiprināja apziņa, ka pār viņu sargādama ir pacelta Jehovas roka. (Ezras 7:10, 28; 8:1—14.)

Jeruzalemē bija jūtams līdzekļu trūkums, un izraēlieši, kas kopā ar Ezru gatavojās atgriezties dzimtenē, savas ierobežotās rocības dēļ nebūtu tur nogādājuši lielas bagātības, taču Dievs Jehova parūpējās, lai tiktu sagādāts viss nepieciešamais. Ķēniņš Artakserkss un viņa septiņi padomnieki brīvprātīgi ziedoja līdzekļus, lai Ezra varētu pirkt dzīvniekus upurēšanai, kā arī visu vajadzīgo ēdamajiem un dzeramajiem upuriem. Turklāt Ezra tika pilnvarots saņemt līdzekļus no zemēm, kas atradās Babilonas pilsētas pakļautībā. Ja līdzekļi paliktu pāri, Ezra un viņa biedri drīkstētu izlietot tos pēc pašu ieskatiem. Tāpat Jeruzalemē bija jānogādā visi tempļa piederumi un trauki. Ja tomēr izrādītos, ka naudas un materiālu pietrūkst, no ķēniņa mantnīcas drīkstēja pieprasīt papildu līdzekļus. Visiem Aizeifratas apgabalu mantziņiem tika darīts zināms, ka Ezra var prasīt no viņiem noteiktu daudzumu sudraba, kviešu, vīna un eļļas, kā arī neierobežotu daudzumu sāls un ka tas viss ir jāpiegādā bez kavēšanās. Turklāt priesteri un tempļa kalpotāji tika atbrīvoti no nodokļiem. Ezram tika piešķirtas tiesības iecelt pārvaldniekus un tiesnešus un sodīt tos, kas neklausa Dieva un ķēniņa likumiem, ”vai nu ar nāvi, vai izraidīšanu, vai mantas atņemšanu, vai cietumu”. (Ezras 7:11—26.)

Ezra saprata, ka šos notikumus vada Jehova, un nekavējoties sāka rīkoties. Viņš sapulcināja izraēliešus nometnē pie Ahavas upes un pēc triju dienu pārbaudes noskaidroja, ka starp izraēliešiem bija daži priesteri, bet nebija neviena levīta, kas bija vajadzīgi kalpošanai templī. Tad Ezra apņēmīgi rīkojās, apliecinot sevi kā prasmīgu vadītāju. Viņš nosūtīja delegāciju pie Kasifjas jūdiem, kas uzklausīja viņa lūgumu un atsūtīja 38 levītus un 220 tempļa kalpotājus kopā ar to ģimenēm. Līdz ar to Ezras ceļabiedru pulks droši vien pieauga līdz vairāk nekā septiņiem tūkstošiem cilvēku. (Ezras 7:27, 28; 8:15—20.)

Pēc tam Ezra izsludināja gavēni, lai izlūgtos no Jehovas ”līdzenu ceļu”. Kaut arī izraēliešu karavānai bija jāpārved milzīgas vērtības, Ezra negribēja lūgt no ķēniņa bruņotu eskortu, jo nevēlējās sagādāt ne mazāko negodu Jehovas vārdam. Iepriekš viņš bija teicis ķēniņam, ka pilnībā paļaujas uz Jehovas spēju aizsargāt savus kalpus. Izlūdzies Dieva labvēlību, Ezra sasauca 12 galvenos priesterus un nodeva viņu pārziņā visus ziedotos līdzekļus, kuru kopējā vērtība mūsdienās būtu lielāka par 43 miljoniem ASV dolāru. (Ezras 8:21—30.)

Jehovas roka bija ar Ezru un viņa ceļabiedriem, aizsargājot viņus no ienaidniekiem un palīdzot viņiem netraucēti nokļūt Jeruzalemē. (Ezras 8:22.) Tur Ezra satika priesterus un levītus, kas kalpoja templī, un nodeva viņiem no Babilonas atvestās bagātības. (Ezras 8:31—34.)