Kāpēc vārdu kari ir tik postoši?

”No kurienes kaŗi, no kurienes cīņas jūsu starpā?” (JĒKABA 4:1.)

JĒKABS, kas bija viens no Bībeles sarakstītājiem un dzīvoja pirmajā gadsimtā, neuzdeva šo jautājumu romiešu leģionāriem, kas iekaroja arvien jaunas teritorijas, un viņš arī neanalizēja, kādu motīvu vadīti cīnās jūdu dumpinieki sikarieši. Jēkabs runāja par personiskām domstarpībām, kas ir radušās varbūt tikai divu cilvēku starpā. Kāpēc viņš strīdus salīdzināja ar kariem? Tāpēc, ka personiskiem konfliktiem cilvēku starpā, gluži tāpat kā kariem, mēdz būt ļoti postošas sekas. Bībelē ir stāstīts par dažādiem cilvēkiem, kas to pieredzēja savā dzīvē.

Patriarha Jēkaba dēli tik ļoti ienīda savu brāli Jāzepu, ka pārdeva viņu verdzībā. (1. Mozus 37:4—28.) Vēlāk Izraēlas ķēniņš Sauls, skaudības dzīts, mēģināja nogalināt Dāvidu. (1. Samuēla 18:7—11; 23:14, 15.) Pirmajā gadsimtā divas kristietes, Euodija un Sintiha, tā sastrīdējās, ka šis konflikts iztraucēja visas draudzes mieru. (Filipiešiem 4:2.)

Vēlākos laikos vīrieši savas domstarpības mēdza kārtot divkaujās, kurās viņi stājās viens otram pretī ar zobeniem vai pistolēm. Bieži vien viens no duelantiem tika nogalināts vai nopietni sakropļots. Mūsdienās konflikta situācijās cilvēki parasti uzbrūk ar asiem, dzēlīgiem vārdiem. Kaut gan asinis šādās vārdu cīņās, visticamāk, nelīst, tās nodara emocionālas sāpes un iedragā reputāciju. Nav nekas neparasts, ka šādos ”karos” cieš nevainīgi cilvēki.

Padomāsim, piemēram, kāda situācija pirms dažiem gadiem izveidojās kādā anglikāņu baznīcā, kad viens mācītājs apsūdzēja otru negodīgā baznīcas līdzekļu izmantošanā. Strīds nāca gaismā draudzē, un draudzes locekļi sašķēlās divās grupās. Daži pat atteicās apmeklēt dievkalpojumu, ja to vadīja mācītājs, par kura rīcību viņi bija sašutuši. Mācītāji viens pret otru izjuta tik dziļu nicinājumu, ka, satikušies baznīcā, kā viens, tā otrs ignorēja savu amata brāli. Emocijas kļuva vēl sakāpinātākas,  kad mācītājs, kas bija apsūdzējis otru negodīgā rīcībā, pats tika apsūdzēts netikumībā.

Kenterberijas arhibīskaps mēģināja apelēt pie abu mācītāju sirdsapziņas, nosaukdams viņu nesaskaņas par ”augoni” un ”skandālu, kas apkauno Mūsu Kunga vārdu”. 1997. gadā viens no šiem mācītājiem bija ar mieru atkāpties no amata. Otrs turpināja pildīt mācītāja pienākumus, līdz bija spiests aiziet pensijā. Tomēr viņš palika savā amatā, cik vien ilgi bija iespējams — līdz savai 70. dzimšanas dienai 2001. gada 7. augustā. Kā bija rakstīts laikrakstā The Church of England Newspaper, viņš aizgāja pensijā svētā Viktrikija dienā. Svētais Viktrikijs bija kāds bīskaps, kas dzīvoja 4. gadsimtā un, kā stāsta, tika nežēlīgi nopērts tāpēc, ka atsacījās karot. Norādot uz to, cik ļoti šī garīdznieka nostāja atšķīrās no Viktrikija rīcības, laikrakstā bija teikts: ”[Pensionētais mācītājs] gan neizcēlās ar vēlmi atteikties no vārdu kaujas ar otru mācītāju.”

Šie mācītāji būtu aiztaupījuši sāpīgus pārdzīvojumus gan sev, gan citiem draudzes locekļiem, ja būtu izmantojuši padomu no Romiešiem 12:17, 18: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.”

Bet kā rīkojamies mēs? Vai tad, ja kāds aizskar mūsu jūtas, mēs cenšamies ievainot šo cilvēku ar vārdiem? Vai arī mēs vairāmies no asiem izteicieniem un mēģinām saglabāt mierīgas attiecības? Un kā mēs rīkojamies tad, ja paši esam kādu aizvainojuši? Vai mēs izvairāmies no šī cilvēka, cerot, ka ar laiku viņš aizmirsīs pārestību, vai arī mēs cenšamies atvainoties? Vienalga, vai mēs paši esam nonākuši situācijā, kad ir jālūdz piedošana, vai piedošanu no mums gaida kāds cits, mums nāks par labu, ja pūlēsimies atjaunot labas attiecības. Nākamajā rakstā ir aplūkots, kā Bībeles padomi mums palīdz atrisināt pat dziļus, ieilgušus konfliktus.