Dzīvesstāsts

Mēs izmantojām mainīgos apstākļus, lai sludinātu tālās zemēs

PASTĀSTĪJIS RIKARDO MALIKSI

Kad savas kristīgās neitralitātes dēļ es biju palicis bez darba, mēs ar sievu lūdzām Jehovu, lai viņš mums palīdz gudri izplānot savu nākotni. Mēs pieminējām lūgšanā, ka vēlamies vairāk darīt kalpošanā viņam. Drīz pēc tam mūsu dzīvē iestājās pārmaiņām bagāts posms, kura laikā mēs bieži mainījām dzīvesvietu — šajos gados mēs dzīvojām astoņās dažādās valstīs divos kontinentos. Mainīgie apstākļi mums deva iespēju sludināt tālās zemēs.

ESMU dzimis Filipīnās 1933. gadā, un mana 14 cilvēku lielā ģimene piederēja pie Filipīnu Neatkarīgās baznīcas. Kad man bija kādi 12 gadi, es lūdzu Dievu, lai viņš man palīdz atrast patieso ticību. Skolotāja pamudināts, es sāku apmeklēt ticības mācības stundas, un drīz es kļuvu par dedzīgu katoli. Katru sestdienu es gāju uz grēksūdzi un katru svētdienu apmeklēju misi. Tomēr ar laiku mani sāka pārņemt skepse un vilšanās sajūta. Man nedeva mieru jautājumi par elles ugunīm un trīsvienību, kā arī par to, kas notiek ar cilvēkiem, kad tie nomirst. Atbildes, ko deva garīdznieki, man likās tukšas un nepārliecinošas.

Saņemu atbildes uz saviem jautājumiem

Koledžas gados es iestājos kādā studentu korporācijā, un jauno draugu iespaidā es sāku kauties, spēlēt azartspēles, smēķēt un darīt citas nosodāmas lietas. Taču reiz es sastapu kāda sava klasesbiedra māti, kas bija Jehovas lieciniece. Es viņai uzdevu tos pašus  jautājumus, kurus biju uzdevis garīdzniekiem, un viņa uz tiem visiem atbildēja, pamatojoties uz Bībeli. Es biju pārliecināts, ka tas, ko viņa saka, ir patiesība.

Tad es nopirku Bībeli un ar liecinieku palīdzību sāku to studēt. Pēc neilga laika es jau biju sācis apmeklēt visas Jehovas liecinieku sapulces. Ņemot vērā Bībeles brīdinājumu, ka ”ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus”, es sarāvu saites ar saviem amorālajiem draugiem. (1. Korintiešiem 15:33.) Šis solis man palīdzēja garīgi augt un galu galā pieņemt lēmumu kalpot Jehovam. Es tiku kristīts 1951. gadā un pēc tam kādu laiku kalpoju par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. 1953. gada decembrī es apprecēju Aureju Mendosu Krusu, kas kļuva ne tikai par manu dzīvesbiedri, bet arī par uzticamu partneri kalpošanā.

Atbilde uz mūsu lūgšanām

Mēs ļoti vēlējāmies kalpot par pionieriem, tomēr šo vēlēšanos uzreiz nebija iespējams īstenot. Taču mēs nepārstājām lūgt Jehovu, lai viņš mums dod iespēju lielākā mērā kalpot viņam. Mūsu dzīve nebija viegla, bet mēs nekad neizlaidām no redzesloka garīgus mērķus, un 25 gadu vecumā mani iecēla par draudzes kalpotāju — Jehovas liecinieku draudzes vadošo pārraugu.

Pieaugot manām Bībeles zināšanām, es sāku labāk saprast Jehovas principus un nonācu pie secinājuma, ka mans darbs nav piemērots kristietim, jo, to darot, es nevaru saglabāt neitralitāti. (Jesajas 2:2—4.) Es nolēmu iet projām no darba. Šī situācija bija pārbaudījums mūsu ticībai, jo nebija skaidrs, kā es turpmāk varēšu apgādāt ģimeni. Mēs atkal griezāmies lūgšanā pie Dieva Jehovas. (Psalms 65:3.) Mēs ne tikai uzticējām viņam savas raizes, bet arī izteicām vēlēšanos kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc Valstības sludinātājiem. (Filipiešiem 4:6, 7.) Tobrīd mums vēl nebija ne jausmas, cik plašas iespējas mums drīz pavērsies.

Sākas mūsu ceļojums

1965. gada aprīlī es pieņēmu piedāvājumu strādāt Vjentjanas starptautiskās lidostas ugunsdzēšanas un glābšanas dienestā, un mēs pārcēlāmies uz šo Laosas pilsētu. Vjentjanā tolaik bija 24 Jehovas liecinieki, un mums bija liels prieks sludināt kopā ar misionāriem un nedaudzajiem vietējiem brāļiem. Vēlāk mani pārcēla uz Udontani lidostu Taizemē. Šajā pilsētā liecinieku nebija, un visas draudzes sapulces mēs ar sievu rīkojām paši. Mēs sludinājām pa mājām, apmeklējām cilvēkus atkārtoti un vadījām Bībeles nodarbības.

Mēs paturējām prātā Jēzus aicinājumu, lai viņa mācekļi ”nestu daudz augļu”. (Jāņa 15:8.) Atceroties šos vārdus, mēs bijām pilni apņēmības sekot Jēzus agrīno mācekļu paraugam un neatlaidīgi sludināt labo vēsti. Drīz vien sludināšanai bija panākumi. Kāda taizemiešu meitene pieņēma patiesību un kļuva par mūsu garīgo māsu. Bībeles patiesību pieņēma arī divi vīrieši no Ziemeļamerikas, kuri ar laiku kļuva par kristiešu draudzes vecākajiem. Mēs vairāk nekā desmit gadus sludinājām labo vēsti Taizemes ziemeļu daļā. Ir patīkami zināt, ka tagad Udontani ir Jehovas liecinieku draudze. Dažas no patiesības sēklām, ko mēs savulaik te sējām, joprojām nes augļus.

Diemžēl mums atkal bija jāmaina dzīvesvieta, un mēs lūdzām Dievu, lai ”pļaujas Kungs” mums palīdz arī turpmāk piedalīties sludināšanā. (Mateja 9:38.) Mūs pārcēla uz Irānas galvaspilsētu Teherānu. Tas bija laiks, kad Irānā joprojām valdīja šahs.

Sludināšana sarežģītos apstākļos

Ieradušies Teherānā, mēs tūlīt uzmeklējām savus garīgos brāļus. Nelielajā Jehovas liecinieku grupā, kurai mēs piebiedrojāmies, bija 13 tautību pārstāvji. Mums bija jāiemācās būt elastīgiem, lai sludinātu labo vēsti Irānā. Atklātas vajāšanas mums gan nebija jāpiedzīvo, tomēr sludinot bija jābūt ļoti uzmanīgiem.

 Dažiem cilvēkiem, kas ieinteresējās par Bībeles vēsti, bija tāds darba grafiks, ka reizēm Bībeles nodarbības mums nācās rīkot ap pusnakti vai pat vēlāk un tās ilga līdz agram rītam. Bet mums bija prieks redzēt sava darba augļus. Vairākas filipīniešu un korejiešu ģimenes pieņēma Bībeles patiesību un kļuva par Jehovas kalpiem.

Mana nākamā darbavieta bija Bangladešas pilsēta Daka, kur mēs ieradāmies 1977. gada decembrī. Arī šajā zemē sludināt nebija viegli, tomēr mēs nekad neaizmirsām, cik svarīgi ir palikt aktīviem kalpošanā. Ar Jehovas gara palīdzību mums izdevās atrast daudz ģimeņu, kas piederēja baznīcām, kuras sevi dēvē par kristīgām. Dažas no tām bija izslāpušas pēc tīrā patiesības ūdens, kas atrodams Bībelē, un mums izdevās uzsākt Bībeles nodarbības ar daudziem cilvēkiem. (Jesajas 55:1.)

Mēs vienmēr paturējām prātā, ka Dievs vēlas, lai ”visi cilvēki tiek izglābti”. (1. Timotejam 2:4.) Par laimi, neviens nemēģināja traucēt mums sludināt. Lai pārvarētu cilvēku aizspriedumus, mēs ļoti centāmies būt laipni un draudzīgi. Tāpat kā apustulis Pāvils, arī mēs pūlējāmies ”visiem [tapt] viss”. (1. Korintiešiem 9:22.) Kad cilvēki vaicāja, kāpēc esam pie viņiem atnākuši, mēs taktiski paskaidrojām savas vizītes mērķi, un lielākā daļa izturējās pret mums labvēlīgi.

Dakā mēs sastapām ticības māsu, kas dzīvoja šajā pilsētā, un aicinājām viņu piebiedroties mums kristiešu draudzes sapulcēs un pēc tam arī sludināšanā. Mana sieva uzaicināja uz sapulcēm arī kādu ģimeni, kurai viņa pasniedza Bībeles stundas. Ar Jehovas atbalstu visa šī ģimene kļuva par lieciniekiem. Vēlāk divas viņu meitas palīdzēja tulkot bībelisko literatūru bengāļu valodā, un daudzi no viņu radiniekiem arī iepazina Jehovu. Tāpat arī daudzi citi Bībeles skolnieki pieņēma patiesību, un lielākā daļa no viņiem tagad kalpo par draudžu vecākajiem vai pionieriem.

Tā kā Dakā ir daudz iedzīvotāju, mēs aicinājām savus radiniekus nākt mums talkā un braukt uz šejieni sludināt, un vairāki no viņiem pārcēlās uz Bangladešu. Mēs esam ļoti pateicīgi Jehovam, ka viņš mums deva iespēju sludināt labo vēsti šajā zemē. Sākums bija pavisam neievērojams — valstī bija tikai viens sludinātājs —, bet tagad Bangladešā ir divas Jehovas liecinieku draudzes.

1982. gada jūlijā mums atkal bija jādodas projām, un mēs šķīrāmies no brāļiem ar asarām acīs. Drīz pēc tam es dabūju darbu Entebes starptautiskajā lidostā Ugandā, un šajā Āfrikas valstī mēs nodzīvojām četrus gadus un septiņus mēnešus. Mēs gribējām godināt Jehovas diženo vārdu arī šajā zemē.

Kalpojam Jehovam Austrumāfrikā

Ieradušies Entebes lidostā, mēs ar sievu iesēdāmies automašīnā, lai brauktu uz savu jauno mājokli, un, kad mēs braucām ārā no lidostas, es sāku stāstīt šoferim par Dieva Valstību. Viņš man jautāja: ”Vai jūs esat Jehovas liecinieks?” Saņēmis apstiprinošu atbildi, šoferis sacīja: ”Dispečerdienesta tornī strādā viens no jūsu brāļiem.” Es lūdzu, lai viņš tūlīt aizved mūs uz turieni. Mēs satikām šo brāli, kas ļoti priecājās mūs redzēt, un sarunājām organizēt draudzes sapulces un doties sludināt.

Tajā laikā Ugandā bija tikai 228 Valstības sludinātāji. Kopā ar diviem brāļiem, kas dzīvoja Entebē, pirmo gadu mēs pavadījām,  cītīgi sējot patiesības sēklas. Tā kā Entebes iedzīvotāji ir lieli lasītāji, mēs izplatījām simtiem žurnālu un daudz citu publikāciju. Mēs aicinājām arī brāļus no galvaspilsētas Kampalas nedēļas nogalēs palīdzēt mums sludināt Entebē. Kad es teicu savu pirmo publisko runu, uz sapulci bija ieradušies pieci cilvēki — ieskaitot mani.

Turpmākajos trijos gados mēs piedzīvojām dažus no priecīgākajiem brīžiem savā mūžā, jo mēs redzējām, kā cilvēki, kuriem mēs mācām Bībeli, atsaucas uz patiesību un strauji garīgi aug. (3. Jāņa 4.) Kādā rajona kongresā kristījās seši mūsu Bībeles skolnieki. Daudzi no mūsu Bībeles skolniekiem teica, ka, redzot mūs kalpojam par pionieriem, lai gan mēs strādājām pilnas slodzes darbu, arī viņi ir jutuši pamudinājumu uzņemties pilnas slodzes kalpošanu.

Mēs apzinājāmies, ka ir svarīgi sludināt arī saviem darbabiedriem. Reiz es uzsāku sarunu ar kādu lidostas ugunsdzēsības dienesta darbinieku un pastāstīju viņam, kas Bībelē teikts par cerību dzīvot paradīzē uz zemes. Izmantojot viņa paša Bībeli, es viņam parādīju, ka Dievam paklausīgie cilvēki varēs dzīvot mierā un vienotībā un tādas problēmas kā nabadzība, pajumtes trūkums, karš, slimības un nāve vairs nepastāvēs. (Psalms 46:10; Jesajas 33:24; 65:21, 22; Atklāsmes 21:3, 4.) Tā kā viņš lasīja šos apsolījumus pats savā Bībelē, tie viņu ieinteresēja. Šis cilvēks sāka mācīties Bībeli un nākt uz visām draudzes sapulcēm. Drīz viņš nolēma veltīt savu dzīvi Jehovam un tika kristīts, un vēlāk viņš piebiedrojās mums pilnas slodzes kalpošanā.

Kamēr mēs dzīvojām Ugandā, valstī divas reizes uzliesmoja nemieri, bet tas neapturēja mūsu garīgo darbību. Starptautisko uzņēmumu un iestāžu darbinieku apgādībā esošās personas uz sešiem mēnešiem tika pārceltas uz Kenijas galvaspilsētu Nairobi. Mēs, kas bijām palikuši Ugandā, turpinājām rīkot kristiešu draudzes sapulces un sludināt, kaut arī tas bija jādara apdomīgi un piesardzīgi.

1988. gada aprīlī atkal pienāca laiks doties projām, un mēs šķīrāmies no Entebes draudzes, juzdamies dziļi gandarīti par to, kā bija vērsusies plašumā kristīgā darbība šajā pilsētā. Vēlāk, 1997. gada jūlijā, kad mums radās izdevība vēlreiz paviesoties Entebē, mēs redzējām, ka daži no mūsu kādreizējiem Bībeles skolniekiem kalpo par draudzes vecākajiem. Mēs bijām ļoti iepriecināti, kad uz publisko runu ieradās veseli 106 cilvēki.

Pārceļamies uz turieni, kur tikpat kā nav sludināts

Mana nākamā darbavieta bija Mogadīšo starptautiskā lidosta Somālijā, un mums atkal radās jaunas iespējas kalpošanā. Mēs bijām pilni apņēmības cītīgi sludināt šajā vietā, kur cilvēki tikpat kā vēl nebija dzirdējuši vēsti par Valstību.

Mēs sludinājām galvenokārt vēstniecības darbiniekiem, filipīniešiem, kas šeit strādāja, un citiem ārzemniekiem. Bieži vien mēs satikām viņus vietējā tirgū, un mēs arī devāmies draudzīgās vizītēs pie viņiem uz mājām. Liekot lietā izdomas spējas un apdomu un pilnībā paļaujoties uz Jehovu, mums izdevās pastāstīt citiem Bībeles patiesību un atrast atsaucīgus cilvēkus starp dažādu tautību pārstāvjiem.  Mēs nodzīvojām Mogadīšo divus gadus un atstājām Somāliju īsi pirms tam, kad valstī izcēlās karš.

Pēc tam Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija mani norīkoja uz Mjanmas pilsētu Jangonu. Arī tur mēs izmantojām iespēju palīdzēt godprātīgiem cilvēkiem uzzināt par Dieva nodomiem. Pēc Mjanmas mūs nosūtīja uz Dāresalāmu Tanzānijā. Salīdzinājumā ar iepriekšējām vietām tur bija ievērojami vieglāk sludināt labo vēsti pa mājām, jo Dāresalāmā bija daudz iedzīvotāju, kas runāja angļu valodā.

Nevienā no zemēm, kur mēs dzīvojām un strādājām, mums savā kristīgajā kalpošanā parasti nebija jāsaskaras ar lieliem šķēršļiem, lai gan daudzos gadījumos attiecīgajā valstī Jehovas liecinieku darbībai bija noteikti ierobežojumi. Tā kā mans darbs bija saistīts ar valsts vai starptautiskām institūcijām, cilvēki lielākoties mums ļāva netraucēti darboties.

Mana darba dēļ mums ar sievu trīs gadu desmitus bija jādzīvo gandrīz vai klejotāju dzīve, taču mēs šo darbu uzskatījām vienīgi par līdzekli mērķa sasniegšanai. Mūsu galvenais mērķis vienmēr bija rūpēties par Dieva Valstības interesēm, un mēs esam pateicīgi Jehovam, ka viņš mums palīdzēja labi izmantot mūsu mainīgos apstākļus un piešķīra mums priekšrocību sludināt labo vēsti daudzās tālās zemēs.

Atpakaļ uz turieni, kur viss sākās

58 gadu vecumā es nolēmu doties pensijā un atgriezties Filipīnās. Pārradušies mājās, mēs lūdzām Jehovu, lai viņš vada mūsu turpmākās gaitas. Mēs piebiedrojāmies kristiešu draudzei Trese Martiresas pilsētā, kas atrodas Kavites provincē. Kad mēs tur ieradāmies, draudzē bija tikai 19 Dieva Valstības sludinātāji, bet pēc tam katru dienu tika organizēta sludināšana un tika uzsākts daudz Bībeles nodarbību. Draudze sāka augt. Bija brīdis, kad mana sieva vadīja 19 mājas Bībeles nodarbības nedēļā, bet es — 14.

Drīz vien Valstības zāle mums kļuva par mazu, un mēs lūdzām Jehovu, lai viņš palīdz atrisināt šo situāciju. Kāds brālis un viņa sieva nolēma uzdāvināt zemes gabalu, un filiāle mums atļāva ņemt aizņēmumu jaunas Valstības zāles būvei. Jaunā ēka ļoti iespaidoja sludināšanu, un sapulču apmeklētāju skaits ar katru nedēļu pieauga. Patlaban mēs ar sievu palīdzam citai draudzei, kurā ir 17 sludinātāji, kaut gan, lai tiktu uz šīs draudzes sapulcēm, ceļā jāpavada apmēram stunda.

Mēs abi esam ļoti priecīgi, ka mums ir bijusi priekšrocība sludināt tik daudzās tālās zemēs. Atskatoties uz savu pārmaiņām bagāto dzīvi, mēs jūtam dziļu gandarījumu, ka esam to veltījuši vissvarīgākajam darbam — esam palīdzējuši cilvēkiem mācīties par Jehovu.

[Karte 24., 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

TANZĀNIJA

UGANDA

SOMĀLIJA

IRĀNA

BANGLADEŠA

MJANMA

LAOSA

TAIZEME

FILIPĪNAS

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar savu sievu Aureju