”Jūs esat dārgi atpirkti”
”Jūs esat dārgi atpirkti”
”Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu!” (1. KORINTIEŠIEM 6:20.)
1., 2. a) Kā pēc Mozus bauslības bija jāizturas pret izraēliešiem, kas bija kļuvuši par vergiem? b) Kāda iespēja bija vergam, kas mīlēja savu kungu?
”VERDZĪBA senajā pasaulē bija plaši izplatīta un atzīta,” teikts kādā Bībeles vārdnīcā (Holman Illustrated Bible Dictionary). ”Ēģiptes, Grieķijas un Romas ekonomika balstījās uz vergu darbu. Kristīgā laikmeta pirmajā gadsimtā trešā daļa cilvēku Itālijā un piektā daļa cilvēku citur bija vergi.”
2 Lai gan verdzība pastāvēja arī senajā Izraēlā, Mozus bauslībā ietvertās normas aizsargāja ebreju tautības vergus. Piemēram, bauslībā bija noteikts, ka izraēlietis nedrīkstēja būt vergs ilgāk par sešiem gadiem. Septītajā gadā viņš varēja ”bez maksas brīvi aiziet”. Taču likumi par izturēšanos pret vergiem bija tik taisnīgi un cilvēcīgi, ka bauslībā bija paredzēta šāda kārtība: ”Ja ebrējs teiks: ”Es mīlu savu kungu, savu sievu un savus bērnus,” tad lai viņš neaiziet brīvībā. Tad lai viņa kungs to nostata Dieva priekšā un lai to pieved durvīm vai stabiem, un kungs lai ar īlenu izduŗ cauri viņa ausij, un tas lai kalpo viņam mūžīgi.” (2. Mozus 21:2—6; 3. Mozus 25:42, 43; 5. Mozus 15:12—18.)
3. a) Kādu kalpību uzņēmās pirmā gadsimta kristieši? b) Kas mūs mudina kalpot Dievam?
3 Šāda brīvprātīga kalpība bija norāde uz kalpību, kādā atrodas patiesie kristieši. Vairāki Bībeles sarakstītāji, piemēram, Pāvils, Jēkabs, Pēteris un Jūda, sevi sauca par Dieva un Kristus kalpiem. (Titam 1:1; Jēkaba 1:1; 2. Pētera 1:1; Jūdas 1.) Pāvils atgādināja Tesalonikas kristiešiem, ka viņi ir ”no saviem elkiem atgriezušies pie Dieva, lai kalpotu dzīvajam un patiesajam Dievam”. (1. Tesaloniķiešiem 1:9.) Kas šos kristiešus pamudināja no brīvas gribas kļūt par Dieva kalpiem? To var saprast, ja domā par verdzībā nonākušo izraēlieti, kas bija ar mieru palikt nebrīvē, jo mīlēja savu kungu. Kristiešu kalpības pamats ir mīlestība pret Dievu. Kad mēs iepazīstam un iemīlam patieso un dzīvo Dievu, mēs izjūtam vēlēšanos viņam kalpot ”ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli”. (5. Mozus 10:12, 13.) Bet ko nozīmē kļūt par Dieva un Kristus vergu? Kā tas ietekmē cilvēka ikdienas dzīvi?
”Visu.. dariet Dievam par godu”
4. Kā mēs esam kļuvuši par Dieva un Kristus vergiem?
4 Vergs juridiskā ziņā pieder kādam citam, un no viņa tiek prasīta pilnīga paklausība. Kad mēs lūgšanā dodam solījumu kalpot Jehovam un kristījamies, mēs kļūstam par viņa īpašumu. ”Jūs paši neesat savi. Jo jūs esat atpirkti par dārgu maksu,” rakstīja apustulis Pāvils. (1. Korintiešiem 6:19, 20, JD.) Šī maksa, protams, ir Jēzus Kristus izpirkuma upuris, jo uz šī upura pamata Dievs pieņem par saviem kalpiem gan svaidītos kristiešus, gan viņu līdzgaitniekus, kam ir cerība dzīvot uz zemes. (Efeziešiem 1:7; 2:13; Atklāsmes 5:9.) Tātad kopš savas kristīšanās ”mēs piederam savam Kungam” — Jehovam. (Romiešiem 14:8.) Tā kā par mums ir samaksāts ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm, mēs esam kļuvuši arī par viņa vergiem un mūsu pienākums ir pildīt viņa baušļus. (1. Pētera 1:18, 19.)
5. Kāds ir Jehovas kalpu galvenais pienākums, un kā to var pildīt?
5 Vergiem ir jāklausa savam kungam. Mūsu verdzība ir brīvprātīga, jo tā balstās uz mūsu mīlestību pret Kungu. ”Šī ir Dieva mīlestība, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti,” teikts 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 3. pantā. Tātad, būdami paklausīgi, mēs apliecinām savu mīlestību, kā arī gatavību pakļauties Kungam. Tas izpaužas visā, ko darām. ”Vai ēdat, vai dzeŗat, visu to dariet Dievam par godu,” rakstīja Pāvils. (1. Korintiešiem 10:31.) Mūsu dzīvei pat šķietami mazsvarīgos jautājumos jāliecina, ka esam ”gatavi kalpot tam Kungam”. (Romiešiem 12:11.)
6. Kā tam, ka esam Jehovas vergi, jāietekmē mūsu lēmumi dzīvē? Paskaidrojiet ar piemēru.
6 Piemēram, kad pieņemam lēmumus, mums vienmēr jāņem vērā sava debesu Kunga, Jehovas, griba. (Maleahija 1:6.) Reizēm lēmumus pieņemt nav viegli, un tādā gadījumā tiek pārbaudīta mūsu paklausība Dievam. Vai mēs uzklausīsim viņa padomus vai sekosim savas ”ļaunprātīgi lokanās” un ”viltīgās” sirds vēlmēm? (Jeremijas 17:9.) Melisa, neprecēta kristiete, bija kristīta pavisam neilgu laiku, kad viņai sāka pievērst uzmanību kāds jauns vīrietis. Viņš bija patīkams cilvēks un jau bija sācis apgūt Bībeles zināšanas ar Jehovas liecinieku palīdzību. Tomēr kāds draudzes vecākais sarunā ar Melisu pieminēja, cik saprātīgi ir ņemt vērā Jehovas norādījumu un precēties, ”tikai turoties pie tā Kunga”. (1. Korintiešiem 7:39; 2. Korintiešiem 6:14.) ”Paklausīt šim padomam nebija viegli,” atzīst Melisa. ”Taču es biju devusi solījumu kalpot Dievam un pildīt viņa gribu, tāpēc nolēmu, ka man jārīkojas saskaņā ar viņa skaidrajiem norādījumiem.” Atceroties toreizējos notikumus, Melisa saka: ”Es ļoti priecājos, ka paklausīju padomam. Jaunais cilvēks drīz pārtrauca Bībeles nodarbības. Ja es būtu sākusi veidot ar viņu attiecības, tad tagad man būtu neticīgs vīrs.”
7., 8. a) Kāpēc mums nebūtu jācenšas izpatikt cilvēkiem? b) Ar piemēru paskaidrojiet, kā var pārvarēt bailes no cilvēkiem!
7 Dieva vergiem jāsargās kļūt par cilvēku vergiem. (1. Korintiešiem 7:23.) Protams, nevienam nepatīk būt baltajam zvirbulim, taču ir jāpatur prātā, ka kristieši dzīvo pēc principiem, kas atšķiras no pasaulē pieņemtajiem. Pāvils jautāja: ”Vai es cenšos cilvēkiem patikt?” Viņa secinājums bija šāds: ”Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” (Galatiešiem 1:10.) Mēs nedrīkstam pakļauties apkārtējo cilvēku ietekmei un rīkoties pēc viņu prāta. Bet ko varētu darīt, ja sastopamies ar spiedienu, kas liek pielāgoties apkārtējiem?
8 Lūk, kā rīkojās Elena, gados jauna kristiete, kas dzīvo Spānijā. Vairāki viņas klasesbiedri bija asins donori. Viņi zināja, ka Elena, būdama Jehovas lieciniece, nenodod asinis un ka viņai nav pieņemama asins pārliešana. Kad Elenai radās iespēja paskaidrot savu nostāju visai klasei, viņa pieteicās uzstāties ar runu. ”Patiesību sakot, es ļoti uztraucos,” stāsta Elena. ”Bet es labi sagatavojos, un iznākums bija pārsteidzoši labs. Daudzi skolnieki sāka mani cienīt, un skolotājs sacīja, ka viņš apbrīno to, ko es daru. Vislielāko gandarījumu man sagādāja tas, ka es biju aizstāvējusi Jehovas vārdu un izmantojusi iespēju pamatot savu uz Bībeli balstīto nostāju.” (1. Mozus 9:3, 4; Apustuļu darbi 15:28, 29.) Tā kā mēs esam Dieva un Kristus vergi, mēs atšķiramies no citiem. Taču mēs varam iegūt cilvēku cieņu, ja esam gatavi taktiski aizstāvēt savus uzskatus. (1. Pētera 3:15.)
9. Ko var mācīties no eņģeļa, kas parādījās apustulim Jānim?
9 Paturot prātā, ka esam Dieva vergi, ir vieglāk palikt pazemīgiem. Reiz apustulis Jānis parādībā redzēja debesu Jeruzalemi, un parādība bija tik iespaidīga, ka viņš nokrita pie kājām eņģelim, ko bija sūtījis Dievs. Bet eņģelis viņam aizrādīja: ”Nedari to! Es esmu tāds pat kalps kā tu, kā tavi brāļi, pravieši un visi tie, kas tur šīs grāmatas vārdus. Pielūdz Dievu!” (Atklāsmes 22:8, 9.) No šī eņģeļa var mācīties visi Dieva kalpi. Kristiešiem, kam draudzē ir uzticēti atbildīgi pienākumi, jāatceras Jēzus vārdi: ”Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.” (Mateja 20:26, 27.) Visi Jēzus sekotāji ir tikai kalpi.
”Mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums”
10. Miniet Bībelē atrodamus piemērus, kas liecina, ka pat uzticīgiem Dieva kalpiem ne vienmēr ir bijis viegli pildīt viņa gribu!
10 Nepilnīgiem cilvēkiem ne vienmēr ir viegli pildīt Dieva gribu. Pravietis Mozus vilcinājās paklausīt, kad Jehova viņu sūtīja izvest izraēliešus no Ēģiptes gūsta. (2. Mozus 3:10, 11; 4:1, 10.) Saņēmis uzdevumu pasludināt spriedumu Nīnives iedzīvotājiem, Jona ”cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā”. (Jonas 1:2, 3.) Pravieša Jeremijas sekretārs Baruhs sūdzējās, ka esot noguris. (Jeremijas 45:2, 3.) Kā būtu jārīkojas, ja tas, ko mēs paši vēlētos vai kam mēs dotu priekšroku, nesakrīt ar Dieva gribu? To ļauj saprast kāda ilustrācija, ko stāstīja Jēzus.
11., 12. a) Īsi pārstāstiet Jēzus ilustrāciju, kas atrodama Lūkas evaņģēlija 17. nodaļas 7. līdz 10. pantā! b) Ko var mācīties no Jēzus minētā piemēra?
11 Jēzus runāja par kalpu, kas visu dienu bija bijis laukā ganos. Kad kalps pārradās mājās, noguris pēc 12 stundu gara, smaga darba, saimnieks viņu tūlīt nesauca pie galda un necienāja ar vakariņām. Saimnieks sacīja: ”Sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.” Kalps varēja rūpēties par savām vajadzībām tikai pēc tam, kad bija apkalpojis savu kungu. Nobeigumā Jēzus teica: ”Tas pats arī ar jums: Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.” (Lūkas 17:7—10.)
12 Jēzus nestāstīja šo ilustrāciju, lai norādītu, ka Jehova pienācīgi nenovērtē mūsu pūles kalpošanā. Bībelē ir skaidri teikts: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebrejiem 6:10.) Jēzus minētā piemēra būtība ir tāda, ka kalps nedrīkst lutināt sevi vai pievērst galveno uzmanību pats savām ērtībām. Kad mēs atdevām sevi Dievam un izlēmām būt viņa vergi, mēs piekritām uzskatīt viņa gribu par svarīgāku nekā savējo. Mums jāpakļauj sava griba Dieva gribai.
13., 14. a) Kādās situācijās mums dažkārt jārīkojas pretēji tam, ko mums gribētos? b) Kāpēc mums jāpakļaujas Dieva gribai, nevis savām vēlmēm?
13 Lai regulāri pētītu Dieva Rakstus un lasītu ”uzticīgā un gudrā kalpa” izdotās publikācijas, ir vajadzīga pamatīga piepūle. (Mateja 24:45.) It īpaši grūti ir tiem, kas nav raduši daudz lasīt, turklāt dažreiz publikācijās ir apskatīti ”Dieva dziļumi”. (1. Korintiešiem 2:10.) Tomēr atrast laiku Bībeles studēšanai ir nepieciešams. Lai mierīgi un bez steigas apskatītu studējamo materiālu, ir jādisciplinē sevi. Bet tas ir vienīgais veids, kā attīstīt patiku pret ”cieto barību”, kas ”pilngadīgiem pienākas”. (Ebrejiem 5:14.)
14 Ja pārnākam mājās noguruši pēc garas darba dienas, iespējams, ir jāpiespiežas, lai dotos uz kristiešu sapulci. Tāpat var būt, ka mūs nepavisam nevilina sludināšana nepazīstamiem cilvēkiem. Arī Pāvils atzina, ka reizēm nākas sludināt ”uz pavēli” jeb, kā teikts V. Strelēvica tulkojumā, ”nelabprāt”. (1. Korintiešiem 9:17.) Taču mēs to darām, jo to no mums gaida Jehova — mūsu debesu Kungs, ko mēs mīlam. Un vai nav tā, ka vienmēr, kad esam atraduši iespēju iedziļināties Bībelē, aiziet uz sapulci vai sludināt, mēs jūtamies priecīgi un gandarīti? (Psalms 1:1, 2; 122:1; 145:10—13.)
Neraudzīsimies ”atpakaļ”
15. Kāda bija Jēzus attieksme pret pakļaušanos Dievam?
15 Jēzus Kristus izcilā veidā apliecināja, ka viņš pakļaujas savam debesu Tēvam. ”Es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis,” Jēzus teica saviem mācekļiem. (Jāņa 6:38.) Juzdams milzīgu sasprindzinājumu Ģetzemanes dārzā, viņš lūdza: ”Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man gaŗām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja 26:39.)
16., 17. a) Kā mums jāizturas pret to, kas ir palicis aiz muguras? b) Kas liecina, ka Pāvils sprieda reālistiski, kad savas perspektīvas pasaulē nosauca par ”mēsliem”?
16 Jēzus Kristus vēlas, lai mēs neatkāptos no sava lēmuma būt Dieva vergi. Viņš sacīja: ”Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lūkas 9:62.) Dieva kalpam nebūtu pārmērīgi jādomā par to, kas ir palicis aiz muguras. Mums jāpievērš galvenā uzmanība tam, ko esam ieguvuši, kļūdami par Dieva vergiem. Filipiešiem Pāvils rakstīja: ”Es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kuŗa dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Filipiešiem 3:8.)
17 Padomāsim, ko Pāvils uzskatīja par mēsliem un ko viņš atstāja, lai saņemtu svētības, kas pieejamas Dieva vergam. Viņš atteicās ne tikai no ērtībām, ko piedāvāja pasaule, bet arī no iespējas nākotnē kļūt par ietekmīgu jūdaisma vadoni. Ja Pāvils būtu palicis jūdaismā, visticamāk, viņš ar laiku būtu varējis sasniegt tādu pašu stāvokli kā Simeons — Pāvila skolotāja Gamaliēla dēls. (Apustuļu darbi 22:3; Galatiešiem 1:14.) Simeons kļuva par vienu no ietekmīgākajiem farizejiem un, par spīti savai svārstīgajai nostājai, bija starp tiem, kas vadīja ebreju sacelšanos pret Romu 66.—70. gadā. Šī konflikta laikā viņš arī gāja bojā, un nav zināms, vai viņu nogalināja ebreju ekstrēmisti vai romiešu karaspēks.
18. Ar piemēru paskaidrojiet, ko cilvēkam dod garīga darbība!
18 Daudzi Jehovas liecinieki ir sekojuši Pāvila priekšzīmei. ”Dažus gadus pēc skolas beigšanas es kļuvu par kāda pazīstama Londonas advokāta atbildīgo sekretāri,” saka Džīna. ”Šis darbs man patika, un tas bija labi atalgots, tomēr sirds dziļumos es zināju, ka varētu darīt vairāk kalpošanā Jehovam. Beigu beigās es iesniedzu atlūgumu un sāku kalpot par pionieri. Kopš tā laika jau ir pagājuši gandrīz 20 gadi, un es esmu ļoti priecīga, ka tā rīkojos. Pilnas slodzes kalpošana ir bagātinājusi manu dzīvi tā, kā to nekad nespētu sekretāres darbs. Nekas nevar sagādāt lielāku gandarījumu kā iespēja redzēt, kā Jehovas vārdi izmaina cilvēku dzīvi. Piedalīties tajā ir brīnišķīgi. Tas, ko mēs dodam Jehovam, nav nekas salīdzinājumā ar to, ko saņemam pretī.”
19. Kādai jābūt mūsu apņēmībai, un kāpēc?
19 Laikam ejot, apstākļi dzīvē var mainīties, taču mūsu solījums kalpot Dievam paliek nemainīgs. Mēs joprojām esam Jehovas vergi, un viņš ļauj mums pašiem izlemt, kā vislabāk izmantot savu laiku, spēkus, spējas un līdzekļus. Lēmumi, ko pieņemam šajos jautājumos, var atspoguļot mūsu mīlestību pret Dievu. Tie arī parāda, ko mēs esam gatavi upurēt. (Mateja 6:33.) Lai kādi būtu apstākļi mūsu dzīvē, mums jābūt apņēmības pilniem kalpot Jehovam no visas sirds. Pāvils rakstīja: ”Kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” (2. Korintiešiem 8:12.)
Mūsu ”ieguvums”
20., 21. a) Kāds ir Dieva vergu ieguvums? b) Kā Jehova atalgo tos, kas dara visu iespējamo kalpošanā viņam?
20 Būt Dieva vergiem nav nepatīkami. Gluži otrādi, tā mēs tiekam pasargāti no nežēlīgas verdzības, kas neļauj cilvēkam justies laimīgam. ”Tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svētdzīve, un tās gals — mūžīga dzīvība,” rakstīja Pāvils. (Romiešiem 6:22.) Kalpošana Dievam dod ieguvumu, kas saukts par ”svētdzīvi”, — mēs plūcam labos augļus, ko dod svēta jeb morāli tīra rīcība. Turklāt nākotnē mūs gaida mūžīga dzīve.
21 Jehova ir ļoti devīgs pret saviem vergiem. Ja darām kalpošanā visu, kas ir mūsu spēkos, viņš mums atver ”debess logus” un liek pār mums nolīt ”svētībai.. pārpilnībā”. (Maleahija 3:10.) Cik gan patīkami būs kalpot Jehovam veselu mūžību!
Vai jūs atceraties?
• Kāpēc mēs esam kļuvuši par Dieva vergiem?
• Kā mēs varam apliecināt, ka pakļaujamies Dieva gribai?
• Kāpēc mums jāuzskata Jehovas griba par svarīgāku nekā tas, ko gribam mēs paši?
• Kāpēc mums nevajadzētu ”skatīties atpakaļ”?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 16., 17. lpp.]
Brīvprātīgā verdzība Izraēlā bija norāde uz kalpību, kādā ir kristieši
[Attēls 17. lpp.]
Kristījoties mēs kļūstam par Dieva vergiem
[Attēli 17. lpp.]
Kristiešu dzīvē galvenais ir Dieva griba
[Attēls 18. lpp.]
Mozus vilcinājās darīt to, ko Dievs viņam lika