Jehova deva Simsonam spēku uzvarēt

SAGŪSTĪJUŠI Simsonu, atriebīgie filistieši izdūra viņam acis un pielika viņu pie smaga fiziska darba. Pēc tam tie aizveda Simsonu no cietuma uz pagānisku templi un sarīkoja izklaidi tur sanākušajiem ļaudīm. Vairāki tūkstoši filistiešu noskatījās, kā Simsonu vadā viņu priekšā, un izzoboja to. Šis gūsteknis nebija ne noziedznieks, ne ienaidnieka armijas karavadonis, viņš pielūdza Jehovu un 20 gadus bija soģis Izraēlā.

Kā tas varēja gadīties, ka Simsons — visstiprākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, — nokļuva tik pazemojošā situācijā? Vai viņa neparastais spēks nevarētu viņu izglābt? Kāds bija Simsona spēka noslēpums? Un ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Simsonu?

Simsons ”uzsāks glābt Israēlu”

Vēstures gaitā izraēlieši ne vienu reizi vien atkrita no patiesās pielūgsmes. ”Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus.” (Soģu 13:1.)

Bībeles stāstījums par Simsona dzīvi sākas ar to, ka kādai neauglīgai sievietei, kas bija precējusies ar izraēlieti, vārdā Manua, parādījās eņģelis un sacīja, ka viņa dzemdēs dēlu. ”Dzinēja nazim nebūs nākt pār viņa galvu,” teica eņģelis, ”jo zēns būs Dievam īpaši novēlēts; lai viņš ir tāds, no mātes klēpja nākot, un viņš uzsāks glābt Israēlu no filistiešu rokas.” (Soģu 13:2—5.) Tātad jau pirms Simsona ieņemšanas Jehova viņu bija izraudzījies īpaša uzdevuma veikšanai. Kopš dzimšanas viņam bija jākļūst par nazīrieti — cilvēku, kam ir uzticēta īpaša kalpošana.

Kāpēc Simsons bildināja filistieti?

Zēnam augot, ”tas Kungs viņu svētīja”. (Soģu 13:24.) Kādu dienu Simsons vērsās pie saviem vecākiem ar lūgumu: ”Timnā es redzēju kādu filistiešu meiteni, un tagad ņemiet viņu man par sievu!” (Soģu 14:2.) Kaut ko tādu Simsona vecāki droši vien nebija gaidījuši. Viņu dēls nevis centās atbrīvot izraēliešus no filistiešu jūga, bet gan gribēja saradoties ar savas tautas apspiedējiem. Turklāt precības ar sievieti, kas bija pagānisku dievu pielūdzēja, bija Dieva likumu pārkāpums. (2. Mozus 34:11—16.) Tāpēc vecāki iebilda: ”Vai tad tiešām nav tavu radu starpā meitu  vai kaut visas mūsu tautas vidū sievas, ka tu eji, lai sev ņemtu sievu no filistiešiem, šiem neapgraizītajiem?” Tomēr Simsons uzstāja un savam tēvam teica: ”Tikai šo tu ņem man par sievu, jo viņa ir manām acīm patīkama.” (Soģu 14:3.)

Ko Simsons domāja ar šiem vārdiem — ”viņa ir manām acīm patīkama”? Kā skaidrots Maklintoka un Stronga enciklopēdijā, senebreju valodas vārds, kas šajā pantā tulkots ar vārdu ”patīkama”, var norādīt arī uz ”piemērotību kādam mērķim vai nolūkam”. Kas tas bija par mērķi vai nolūku? Soģu grāmatas 14. nodaļas 4. pants latviešu Bībeles 1926. gada izdevumā skan šādi: ”Tas bija no tā Kunga, ka viņš [Simsons] iemeslus meklētu pie filistiešiem.” Tātad Simsons meklēja iespēju tos pārmācīt, un precības viņam varēja dot šādu izdevību. Simsonam augot, ”tā Kunga gars sāka viņā jau agri rosīties”, proti, mudināt uz rīcību. (Soģu 13:25.) Gan tas, ka Simsons izteica vēlēšanos precēties ar sveštautieti, gan tas, ka viņš kļuva par soģi Izraēlā, ir skaidrojams ar Jehovas gara vadību. Vai Simsonam izdevās pārmācīt filistiešus? Pirms uzzināsim atbildi uz šo jautājumu, noskaidrosim, kā Jehova apliecināja Simsonam savu atbalstu.

Simsons devās ceļā uz Timnu, kur dzīvoja viņa izredzētā. Bībelē mēs varam lasīt, ka ”pie Timnas vīna kalniem viņam pretī rūkdams izlēca jauns lauva. Tā Kunga gars nāca pār Simsonu, un viņš saplēsa lauvu.” Tobrīd Simsons bija viens pats, citi cilvēki šo neparasto spēka izpausmi neredzēja. Vai Jehova tādā veidā gribēja apliecināt Simsonam, ka viņš, būdams nazīrietis, spēs izpildīt viņam uzticēto uzdevumu? Bībelē tas nav paskaidrots, taču Simsons acīmredzot saprata, ka kaut ko tādu viņš nevarētu izdarīt saviem spēkiem vien — pārcilvēciskā spēka avots varēja būt vienīgi Dievs. Lai izpildītu savu uzdevumu, Simsonam bija vajadzīga paļāvība uz Jehovu. Notikums ar lauvu viņu stiprināja, ”un viņš nonāca un runāja ar šo meiteni, un viņa ļoti patika Simsona acīm”. (Soģu 14:5—7.)

Pēc kāda laika, kad Simsons atkal devās uz Timnu, lai apprecētu savu līgavu, ”viņš mazliet nogriezās no ceļa, lai apraudzītu lauvas maitu, un redzi, nedzīvajā lauvas ķermenī bija bišu spiets un medus”. Simsons to paturēja prātā un vēlāk trīsdesmit vedējiem, kas bija ieradušies uz viņa kāzām, uzdeva šādu mīklu: ”Barība iznāca no rijēja, no stiprā izplūda saldums.” Ja vedēji uzminētu mīklu, Simsons tiem dotu trīsdesmit linu kreklus un trīsdesmit svētku tērpus, bet, ja viņi neuzminētu, viņiem tas pats būtu jādod Simsonam. Trīs dienas filistieši nesekmīgi minēja mīklu. Bet tad viņi nolēma piedraudēt Simsona sievai: ”Pierunā tu savu vīru, lai viņš mums šo  mīklu izstāsta, jo pretējā gadījumā mēs tevi līdz ar tavu tēva namu sadedzināsim ugunī!” Kāda neiedomājama cietsirdība! Tā kā filistieši tik ļauni izturējās pret saviem tautiešiem, nav grūti iedomāties, ko pieredzēja apspiestie izraēlieši. (Soģu 14:8—15.)

Pārbiedētā sieviete ar nemitīgu raudāšanu piespieda Simsonu atklāt viņai mīklas atminējumu un tūlīt pat to izstāstīja vedējiem. Šāda rīcība nepārprotami liecināja par mīlestības un uzticības trūkumu. Kad vedēji atstāstīja Simsonam mīklas atminējumu, viņš uzreiz saprata, kas tiem ir palīdzējis. Simsons sacīja: ”Ja jūs nebūtu aruši ar manu teli, tad jūs arī nebūtu atminējuši manu mīklu!” Tā Simsonam radās izdevība atriebties filistiešiem. ”Tad tā Kunga gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu, un tur viņš nosita trīsdesmit vīrus, novilka viņiem drēbes un iedeva viņu svētku tērpus tiem, kuŗi bija mīklu uzminējuši.” (Soģu 14:18, 19.)

Vai Simsons atriebās Aškalonas iedzīvotājiem tāpēc, ka viņu bija aizkaitinājusi nodarītā pārestība? Tā nevarētu teikt, jo notikumus vadīja Dievs, kas bija izvēlējies Simsonu par savas tautas atbrīvotāju. Jehova izmantoja Simsonu, lai sāktu cīņu pret viņa tautas cietsirdīgajiem apspiedējiem. Un tas bija tikai sākums. Nākamā izdevība atriebties filistiešiem radās, kad Simsons pēc kāda laika gāja apciemot savu sievu.

Arī viens ir karotājs

Kad Simsons atgriezās Timnā, atklājās, ka sievastēvs, būdams pārliecināts, ka Simsons ienīst sievu par nodevību, to ir izprecinājis citam vīrietim. Simsons izlikās, ka ir ārkārtīgi sašutis. Viņš noķēra 300 lapsas, sasēja tās pa pāriem un piesēja pie to astēm lāpas. Palaistas vaļā, lapsas pielaida uguni labības laukiem, vīna dārziem un olīvkoku audzēm. Labība, vīns un olīvas tolaik bija galvenie lauksaimniecības produkti. Saniknoto filistiešu reakcija bija ļoti nežēlīga: uzskatīdami, ka pie visa vainīgi ir Simsona sieva un viņas tēvs, filistieši tos sadedzināja. Šī brutālā izrēķināšanās deva Simsonam vēl vienu izdevību atriebties, un viņš ”varenā kautiņā sadragāja” daudzus filistiešus. (Soģu 15:1—8.)

Vai izraēlieši saprata, ka Dievs Jehova svētī Simsonu, un vai tie viņam pievienojās, lai kopīgi celtos cīņai ar apspiedējiem? Nē, gluži otrādi. Baidīdamies no nepatikšanām, Jūdejas iedzīvotāji sūtīja trīs tūkstošus vīru, lai apcietinātu Dieva izvēlēto soģi un nodotu viņu ienaidnieku rokās. Taču izraēliešu nodevīgā rīcība deva Simsonam vēl vienu iespēju sakaut ienaidniekus. Kad Simsona sagūstītāji gatavojās viņu nodot filistiešiem, ”tā Kunga gars nāca pār viņu, un virves, kas bija ap viņa elkoņiem, likās it kā linu pavedieni, kas ugunī apdedzināti, un visas saites notrūka no viņa rokām”. Simsons satvēra ēzeļa žokļa kaulu un nosita ar to tūkstoš vīrus. (Soģu 15:10—15.)

Pēc tam Simsons piesauca Jehovu: ”Tu esi tik lielu uzvaru guvis ar sava kalpa roku, vai tagad man būs slāpēs mirt un krist šo neapgraizīto rokās?” Jehova uzklausīja Simsona lūgumu un izdarīja tā, ka no iedobuma izplūda ūdens. Simsons padzērās, un ”tad viņš atkal atvilka elpu un atspirga”. (Soģu 15:18, 19.)

Simsons arī turpmāk meklēja iespējas cīnīties ar Dieva tautas ienaidniekiem. Ieradies Gazā, viņš devās pie kādas netikles, jo viņam bija vajadzīga pajumte, un ienaidnieka pilsētā viņš to nekur citur nevarētu atrast. Viņam, protams, nebija ne prātā rīkoties netikumīgi. Pusnaktī viņš aizgāja no sievietes nama, paņēma pilsētas vārtus un abus vārtu stabus un uznesa tos augšā 60 kilometru attālā kalnā pretī Hebronai. Šādu varoņdarbu Simsons varēja izdarīt tāpēc, ka Dievs viņam deva savu spēku un atbalstu. (Soģu 16:1—3.)

Simsona dzīves laikā pastāvēja īpaši apstākļi, tāpēc viņa gadījumā svētā gara darbība izpaudās tik neparastā veidā. Taču uzticīgie  Dieva kalpi arī mūsdienās var paļauties uz Dieva svētā gara atbalstu. Jēzus saviem sekotājiem teica, ka Jehova ”dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūkas 11:13.)

Kāpēc Jehova ”no viņa bija atstājies”?

Kad Simsons iemīlēja sievieti, vārdā Delīla, pieci filistiešu labieši jeb augstmaņi, kas neatlaidīgi meklēja iespējas pieveikt Simsonu, pierunāja Delīlu tiem palīdzēt. Filistieši vērsās pie sievietes ar vārdiem: ”Pierunā tu viņu, lai viņš parāda, kur viņam slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs viņu varētu pieveikt.” Par to katrs augstmanis solīja viņai samaksāt ”tūkstoš un simts sudraba gabalus”. (Soģu 16:4, 5.)

Ja pieņem, ka šie 5500 ”sudraba gabali” bija šekeli, tas nozīmē, ka Delīlai tika piedāvāta milzīga summa. Piemēram, Ābrahāms bija samaksājis 400 šekelus par zemes gabalu, kur viņš gribēja apbedīt savu sievu, bet vergu tajos laikos varēja nopirkt par 30 šekeliem. (1. Mozus 23:14—20; 2. Mozus 21:32.) Fakts, ka piecu filistiešu pilsētu augstmaņi centās Delīlu piekukuļot, nevis izmantot savā labā viņas etnisko piederību, vedina domāt, ka viņa droši vien bija izraēliete. Lai kā arī būtu, Delīla piekrita palīdzēt filistiešiem.

Delīla sāka iztaujāt Simsonu, taču viņš trīs reizes deva Delīlai maldinošas atbildes, savukārt viņa trīs reizes nesekmīgi mēģināja nodot savu vīru ienaidnieku rokās. Bet, tā kā Delīla ”diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei”. Galu galā Simsons viņai visu izstāstīja. Viņš nekad nebija griezis matus. Ja tos nogrieztu, viņš zaudētu savu neparasto spēku un būtu tāds pats kā visi pārējie. (Soģu 16:6—17.)

Šī atzīšanās kļuva par iemeslu Simsona bojāejai. Delīla visu noorganizēja tā, lai viņa mati tiek nogriezti. Vai tas nozīmē, ka Simsona spēks slēpās matu daudzumā vai garumā? Ir jāatceras, ka Simsons bija nazīrietis un ar viņa matiem simboliski tika attēlotas viņa īpašās attiecības ar Dievu. Tā kā Simsons pieļāva situāciju, kuras dēļ tika aptraipīts viņa nazīrieša stāvoklis, Jehova ”no viņa atstājās”. Filistieši sagūstīja Simsonu, izdūra viņam acis un iemeta viņu cietumā. (Soģu 16:18—21.)

Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem? Mums ir augstu jāvērtē savas attiecības ar Jehovu. Kļūstot par kristiešiem, mēs apņēmāmies veltīt savu dzīvi Dieva gribas pildīšanai. Bet, ja mēs pārstāsim dzīvot saskaņā ar savu solījumu, arī Dievs pārstās mūs svētīt.

”Lai tad arī mirst mana dvēsele kopā ar filistiešiem”

Sajūsminātie filistieši priecājās par Simsona sakāvi un slavēja savu dievu Dagonu. Lai vēl vairāk patīksminātos par savu uzvaru, viņi lika atvest gūstekni uz Dagona templi. Vienīgi Simsons apzinājās savas krišanas patieso iemeslu. Viņš zināja, kāpēc Jehova viņu bija atstājis, un dziļi nožēloja savu kļūdu. Bet, kamēr Simsons atradās cietumā, viņa mati bija atauguši. Ko Simsons darīs tagad, stāvēdams filistiešu pūļa priekšā?

Simsons vērsās lūgšanā pie Jehovas, sacīdams: ”Tu, ak Kungs, mans Dievs! Lūdzu, piemini mani, un dari mani stipru, kaut jel vēl šo reizi, — ak Dievs, ka es varu atriebties kaut vai tikai par vienu no manām abām acīm šiem filistiešiem!” Tad viņš atspiedās pret diviem vidējiem stabiem, uz kuriem balstījās ēka, un spieda uz tiem no visa spēka. ”Tad nams gāzās pār dižciltīgajiem un pār visu tautu, kas tanī atradās, tā ka mirušo skaits, ko viņš mirdams nonāvēja, bija lielāks par to, ko viņš, dzīvs būdams, bija nogalinājis.” (Soģu 16:22—30.)

Simsons bija visstiprākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, un viņš paveica daudzus varoņdarbus. Tomēr daudz būtiskāk ir tas, ka Bībelē Simsons (jeb Sampsons) ir minēts to cilvēku vidū, kam bija stipra ticība. (Ebrejiem 11:32—34.)

[Attēls 26. lpp.]

Kāds bija Simsona spēka noslēpums?