Nedzīvot vairs sev pašiem
Nedzīvot vairs sev pašiem
”[Kristus] mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem.” (2. KORINTIEŠIEM 5:15.)
1., 2. Kāds Bībelē dots norādījums Jēzus sekotājiem pirmajā gadsimtā palīdzēja pārvarēt savtīgumu?
BIJA pienākusi pēdējā nakts Jēzus dzīvē uz zemes. Pavisam maz laika bija atlicis līdz brīdim, kad viņš atdos savu dzīvību par visiem, kas viņam ticēs. Tajā naktī Jēzus saviem apustuļiem pastāstīja daudz ko svarīgu. Viņš runāja arī par kādu īpašību, kurai bija jākļūst par viņa mācekļu pazīšanas zīmi. Jēzus sacīja: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34, 35.)
2 Patiesajiem kristiešiem pašaizliedzīgi jāmīl ticības biedri un jāuzskata viņu vajadzības par svarīgākām nekā savējās. Kristiešiem jābūt gataviem pat ”savu dzīvību nodot par saviem draugiem”. (Jāņa 15:13.) Kā agrīnie kristieši uztvēra jauno bausli? Tertulliāns, kas dzīvoja otrajā gadsimtā, savā slavenajā darbā Apoloģija citēja vārdus, kas bija teikti par kristiešiem: ”Skatieties, kā viņi mīl cits citu, kā viņi ir gatavi nomirt cits par citu.”
3., 4. a) Kāpēc ir jāpretojas egoismam? b) Par ko tālāk runāts šajā rakstā?
3 Arī mums ”jānes citam cita nastas”, jo tā mēs varam ”izpildīt Kristus likumu”. (Galatiešiem 6:2.) Taču egoisms ir viens no lielākajiem šķēršļiem, kas traucē paklausīt Kristus likumam un Dievu Jehovu ”mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles un no visa sava prāta” un ”savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu”. (Mateja 22:37—39.) Tā kā esam nepilnīgi, mums ir nosliece koncentrēties uz sevi. Ikdienas dzīves spriedze, sāncensības gars, kas valda skolā un darbā, un grūtais uzdevums pelnīt iztiku vēl pastiprina šo dabisko noslieci. Turklāt cilvēku egoisms nebūt neiet mazumā. Apustulis Pāvils brīdināja: ”Pastarajās dienās.. cilvēki būs patmīlīgi.” (2. Timotejam 3:1, 2.)
4 Kad Jēzus kalpošana uz zemes tuvojās beigām, viņš saviem mācekļiem paskaidroja, kādi trīs soļi ir nepieciešami, lai pārvarētu savtīgumu. Kas tie ir par soļiem, un ko mēs varam mācīties no Jēzus teiktā?
Drošs pretlīdzeklis
5. Ko Jēzus atklāja saviem mācekļiem, sludinādams Galilejas ziemeļos, un kāpēc tas viņus ārkārtīgi pārsteidza un apbēdināja?
5 Jēzus sludināja netālu no Filipa Cēzarejas Galilejas ziemeļos. Tas bija mierīgs un skaists apvidus, kas, iespējams, vairāk vedināja uz domām par atpūtu nekā par pašaizliedzīgu dzīvi. Tomēr tieši tur Jēzus sāka saviem mācekļiem rādīt, ka ”viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteŗiem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšām celties”. (Mateja 16:21.) Šie vārdi, visticamāk, ārkārtīgi pārsteidza un apbēdināja Jēzus mācekļus, jo līdz tam laikam viņi bija domājuši, ka viņu Vadonis nodibinās savu Valstību uz zemes. (Lūkas 19:11; Apustuļu darbi 1:6.)
6. Kāpēc Jēzus izteica Pēterim stingru aizrādījumu?
6 Pēteris tūlīt pat ”ņēma [Jēzu] savrup un iesāka viņu brīdināt, sacīdams: ”Lai Dievs pasargā [”Taupies pats”, LB-1825], Kungs! ka tev tas nenotiek!”” Bet Jēzus ”atgriezdamies sacīja uz Pēteri: ”Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”” Tā bija divu pilnīgi pretēju viedokļu sadursme. Jēzus bija gatavs rīkoties pašaizliedzīgi, kā to no viņa prasīja Dievs, kaut arī zināja, ka pēc nepilna gada viņam būs jāmirst pie moku staba. Pēteris turpretī ieteica Jēzum pasaudzēt sevi. ”Taupies pats,” viņš sacīja. Pēteris, bez šaubām, gribēja tikai labu, taču Jēzus viņu norāja, jo Pēteris bija pakļāvies Sātana ietekmei. Pēteris ”nedomāja, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk”. (Mateja 16:22, 23.)
7. Ko Jēzus teica saviem sekotājiem, kā var lasīt Mateja evaņģēlija 16. nodaļas 24. pantā?
7 Viedokļi, kas līdzinās Pētera paustajam, nav nekas neparasts arī mūsdienās. Cilvēki bieži tiek mudināti palutināt sevi un iet mazākās pretestības ceļu. Turpretī Jēzus aicināja veidot gluži pretēju prāta nostāju. Saviem mācekļiem viņš teica: ”Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.” (Mateja 16:24.) ”Šie vārdi nemudina kļūt par mācekļiem cilvēkus no malas, bet ir domāti tiem, kas jau ir atsaukušies uz Kristus aicinājumu, un liek pārdomāt, ko nozīmē būt māceklim,” norādīts kādā Bībeles komentārā (The New Interpreter’s Bible). Trīs soļi, ko Jēzus minēja šajā pantā, jāsper tiem, kas jau tic Dievam. Apskatīsim pēc kārtas katru no šiem soļiem.
8. Paskaidrojiet, ko nozīmē aizliegt sevi!
8 Pirmkārt, mums jāaizliedz sevi. Grieķu valodas vārds, kas tulkots ”aizliegt”, norāda uz gatavību nepadoties savtīgām vēlmēm un atteikties no personīgām ērtībām. Aizliegt sevi nenozīmē tikai reizi pa reizei liegt sev kādu izpriecu, bet tas arī nenozīmē, ka cilvēkam jākļūst par askētu vai jārīkojas pretēji savām interesēm. Mēs vairs ”nepiederam sev pašiem” tādā ziņā, ka labprāt atdodam Jehovam savu dzīvi un visu, ko tā sevī ietver. (1. Korintiešiem 6:19, 20.) Galvenais mūsu dzīvē tagad ir Dievs, nevis mēs paši. Sevis aizliegšana prasa apņēmību pildīt Dieva gribu, lai gan mūsu nepilnīgā daba, iespējams, mudina pavisam uz ko citu. Dodami solījumu kalpot Dievam un kristīdamies, mēs apliecinām, ka esam pilnībā atdevuši sevi viņam. Visu atlikušo dzīvi mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar savu solījumu.
9. a) Ko tajā laikā, kad Jēzus dzīvoja uz zemes, simbolizēja moku stabs? b) Ko kristiešiem nozīmē ņemt savu moku stabu?
9 Otrais solis ir ”ņemt savu krustu”. Pirmajā gadsimtā ”krusts” jeb moku stabs simbolizēja ciešanas, apkaunojumu un nāvi. Parasti tikai noziedznieki tika sodīti ar nāvi pie moku staba, vai arī viņu līķi tika piekārti pie staba. Ar šiem vārdiem Jēzus paskaidroja, ka kristiešiem jābūt gataviem paciest vajāšanas un nicinājumu vai pat tikt nogalinātiem, jo viņi nepieder pie pasaules. (Jāņa 15:18—20.) Tā kā mēs dzīvojam pēc kristīgajiem principiem, mēs atšķiramies no pārējiem, tāpēc pasaule ”zaimo mūs”. (1. Pētera 4:4.) Tas var notikt skolā, darba vietā un pat ģimenē. (Lūkas 9:23.) Taču mēs spējam izturēt pasaules nicīgo attieksmi, jo vairs nedzīvojam sev pašiem. Jēzus sacīja: ”Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs.” (Mateja 5:11, 12.) Pats svarīgākais ir tas, ka pret mums labvēlīgi izturas Dievs.
10. Ko nozīmē sekot Jēzum?
10 Treškārt, Jēzus Kristus teica, ka mums jāseko viņam. Kā norādīts Vaina skaidrojošajā vārdnīcā, sekot nozīmē būt līdzgaitniekam — ”tādam, kas iet to pašu ceļu” (An Expository Dictionary of New Testament Words). Pirmās Jāņa vēstules 2. nodaļas 6. pantā rakstīts: ”Kas teicas paliekam viņā [Dievā], tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā viņš [Kristus] ir dzīvojis.” Kā Jēzus dzīvoja? Viņa mīlestība pret debesu Tēvu un pret saviem mācekļiem neatstāja vietas egoismam. ”Kristus nav dzīvojis par patikšanu sev pašam,” rakstīja Pāvils. (Romiešiem 15:3.) Pat tad, kad Jēzus bija noguris vai izsalcis, citu vajadzības viņš uzskatīja par svarīgākām nekā savējās. (Marka 6:31—34.) Jēzus arī netaupīja spēkus, sludinot Valstību un mācot cilvēkus. Mums būtu jāseko viņa priekšzīmei un dedzīgi jāpilda uzdevums ”darīt par mācekļiem visas tautas” un ”tās kristīt Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”. (Mateja 28:19, 20.) Šajā ziņā Kristus mums ir atstājis priekšzīmi, lai mēs ”sekotu viņa pēdām”. (1. Pētera 2:21.)
11. Kāpēc mums jāaizliedz sevi, jāņem savs moku stabs un jāseko Jēzum Kristum?
11 Tātad no mums tiek prasīts aizliegt sevi, ņemt savu moku stabu un sekot Jēzum. Šāda rīcība ir pretlīdzeklis egoismam, kas neļauj izpausties pašaizliedzīgai mīlestībai. Turklāt Jēzus teica arī šādus vārdus: ”Kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos. Jo ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mateja 16:25, 26.)
Nav iespējams kalpot diviem kungiem
12., 13. a) Ko gribēja uzzināt bagātais un ietekmīgais jauneklis, kas lūdza Jēzus padomu? b) Ko Jēzus ieteica jaunajam cilvēkam, un kāpēc viņš to darīja?
12 Kādu laiku pēc tam, kad Jēzus bija paskaidrojis, ka viņa mācekļiem ir jāaizliedz sevi, pie viņa atnāca kāds bagāts un ietekmīgs jauneklis un jautāja: ”Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus viņam ieteica ”turēt baušļus” un nosauca dažus no tiem. Jaunais cilvēks atteica: ”To visu esmu turējis.” Pēc visa spriežot, viņš neliekuļoja un tiešām no sirds bija centies ievērot bauslību. Tāpēc viņš vaicāja: ”Kā man vēl trūkst?” Tad Jēzus izteica jauneklim īpašu uzaicinājumu: ”Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” (Mateja 19:16—21.)
13 Jēzus redzēja, ka jaunais cilvēks varētu kalpot Jehovam no visas sirds tikai tad, ja atbrīvotos no būtiska traucēkļa — no savas bagātības. Īsts Kristus māceklis nevar kalpot diviem kungiem. Viņš ”nevar kalpot Dievam un mantai”. (Mateja 6:24.) Māceklim ir vajadzīga ”skaidra acs”, kas vērsta uz garīgām lietām. (Mateja 6:22.) Cilvēks, kas atsakās no sava īpašuma un atdod to trūcīgajiem, rīkojas pašaizliedzīgi. Ja jaunais cilvēks būtu gatavs uz šādu upuri, viņš iegūtu daudz vairāk, jo Jēzus viņam piedāvāja nenovērtējamu iespēju krāt mantas debesīs — dārgumu, kas viņam dotu mūžīgu dzīvi un pavērtu perspektīvu nākotnē valdīt kopā ar Kristu debesīs. Bet jauneklis nebija gatavs aizliegt sevi. ”Viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” (Mateja 19:22.)
14. Kā uz Jēzus aicinājumu sekot viņam atsaucās četri zvejnieki?
14 Taču bija tādi Jēzus sekotāji, kas rīkojās citādi. Aptuveni divus gadus agrāk Jēzus bija izteicis līdzīgu uzaicinājumu četriem zvejniekiem — Pēterim, Andrejam, Jēkabam un Jānim. Divi no viņiem toreiz zvejoja, un divi lāpīja tīklus. Jēzus viņiem sacīja: ”Nāciet man līdz, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Visi četri beigu beigās pārstāja nodarboties ar zveju un visu turpmāko mūžu sekoja Jēzum. (Mateja 4:18—22.)
15. No kā bija jāatsakās kādai Jehovas lieciniecei, kas vēlējās sekot Jēzum?
15 Daudzi kristieši mūsdienās ir rīkojušies līdzīgi četriem zvejniekiem, nevis bagātajam jauneklim. Viņi ir atteikušies no materiāliem labumiem un iespējām, ko piedāvā pasaule, lai kalpotu Jehovam. ”Kad man bija 22 gadi, man bija jāpieņem nopietns lēmums,” atceras Debora. ”Jau kādu pusgadu es biju studējusi Bībeli un vēlējos kalpot Jehovam, taču ģimenes locekļi man stipri pretojās. Viņi bija multimiljonāri un uzskatīja, ka tad, ja es kļūšu par Jehovas liecinieci, tas viņiem būs apkaunojums. Viņi man deva diennakti laika izlemt, ko es vēlos — dzīvot greznībā vai būt Jehovas lieciniece. Ja es nepārtrauktu visus kontaktus ar lieciniekiem, ģimene mani atstātu bez mantojuma. Jehova man palīdzēja pieņemt pareizo lēmumu un deva spēku attiecīgi rīkoties. Nu jau 42 gadus es esmu pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā un ne drusciņas to nenožēloju. Atteikdamās no egoistiska dzīvesveida, kurā galvenais ir izpriecas, es esmu izvairījusies no tā, ko redzu savu radinieku dzīvē, — viņi izjūt iekšēju tukšumu un nepavisam nav laimīgi. Mēs ar vīru vairāk nekā simt cilvēkiem esam palīdzējuši uzzināt patiesību. Garīgie bērni man ir daudz dārgāki par jebkādu bagātību.” Miljoniem Jehovas liecinieku ir līdzīgās domās. Vai tāds ir arī jūsu viedoklis?
16. Kā mēs varam apliecināt, ka vairs nedzīvojam sev pašiem?
16 Jehovas liecinieki vairs nevēlas dzīvot sev pašiem, un daudzi tūkstoši no viņiem ir kļuvuši par pionieriem — pilnas slodzes Valstības sludinātājiem. Citi, kam apstākļi neļauj kalpot pilnu slodzi, attīsta pionieru garu un piedalās sludināšanā tik lielā mērā, cik viņiem ir iespējams. Līdzīga attieksme ir vecākiem, kas ziedo ļoti daudz laika un upurē personiskās ērtības, lai izaudzinātu savus bērnus par garīgi noskaņotiem cilvēkiem. Ikviens no mums var kaut kā apliecināt, ka Valstības intereses ir svarīgākās mūsu dzīvē. (Mateja 6:33.)
Kāda mīlestība mūs vada?
17. Kas mūs mudina dzīvot pašaizliedzīgi?
17 Pašaizliedzīga mīlestība nav pats vieglākais dzīves ceļš. Taču ir vērtīgi pārdomāt, kas mūs mudina to attīstīt. Pāvils rakstīja: ”Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši. Un viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2. Korintiešiem 5:14, 15.) Kristus mīlestība mūs mudina nedzīvot vairs sev pašiem, un šim pamudinājumam ir milzīgs spēks. Tā kā Kristus ir miris par mums, ir dabiski just morālu pienākumu dzīvot viņam. Pateicība par Dieva un Kristus lielo mīlestību mūs ir pamudinājusi atdot savu dzīvi Dievam un kļūt par Kristus mācekļiem. (Jāņa 3:16; 1. Jāņa 4:10, 11.)
18. Kāpēc ir vērts dzīvot pašaizliedzīgi?
18 Vai nedzīvot vairs sev pašiem ir vērts? Kad bagātais jauneklis, kas nepieņēma Jēzus uzaicinājumu, bija aizgājis, Pēteris sacīja Jēzum: ”Redzi, mēs esam visu atstājuši un tev sekojuši. Kas mums būs par to?” (Mateja 19:27.) Pēteris un citi apustuļi tiešām bija aizlieguši sevi. Ko viņi par to varēja gaidīt? Jēzus vispirms pieminēja iespēju kopā ar viņu valdīt debesīs. (Mateja 19:28.) Viņš runāja arī par svētībām, kādas saņem ikviens viņa sekotājs. Lūk, ko viņš teica: ”Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā.. un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.) Mēs iegūstam daudz vairāk, nekā esam upurējuši. Vai mūsu garīgie tēvi, mātes, brāļi, māsas un bērni nav daudz vērtīgāki par visu, no kā esam atteikušies Valstības dēļ? Kuram bija saturīgāka dzīve — Pēterim vai bagātajam jauneklim?
19. a) No kā ir atkarīga patiesa laime? b) Par ko runāts nākamajā rakstā?
19 Ar saviem vārdiem un darbiem Jēzus palīdzēja saprast, ka laimes atslēga ir devīgums un kalpošana citiem, nevis egoisms. (Mateja 20:28; Apustuļu darbi 20:35.) Ja nedzīvojam vairs sev pašiem, bet sekojam Kristum, mēs jau tagad iegūsim dziļu gandarījumu, bet nākotnē — mūžīgu dzīvi. Protams, kad mēs aizliedzam sevi, Jehova kļūst par mūsu īpašnieku. Mēs kļūstam par Dieva vergiem. Kāpēc šī verdzība ir patīkama? Kā tai būtu jāietekmē mūsu lēmumi dzīvē? Par to runāts nākamajā rakstā.
Vai jūs atceraties?
• Kāpēc ir jāpretojas tieksmei uz egoismu?
• Ko nozīmē aizliegt sevi, ņemt savu moku stabu un sekot Jēzum?
• Kas mūs mudina nedzīvot vairs sev pašiem?
• Kāpēc ir vērts dzīvot pašaizliedzīgi?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 11. lpp.]
”Taupies pats, Kungs!”
[Attēls 13. lpp.]
Kāpēc bagātais jauneklis nesekoja Jēzum?
[Attēli 15. lpp.]
Mīlestības mudināti, Jehovas liecinieki dedzīgi sludina Valstību