Dzīvesstāsts

Bārenis iegūst mīlošu Tēvu

PASTĀSTĪJIS DIMITRIS SIDIROPULS

”Ņem to un šauj,” virsnieks nošņāca caur zobiem un nosvieda man priekšā šauteni. Es mierīgā balsī pateicu, ka to nedarīšu. Nākamajā brīdī, pārbiedējot kareivjus, kas vēroja notiekošo, pār manu galvu sāka spindzēt virsnieka raidītās lodes. Kaut gan šķita, ka mana nāves stunda ir situsi, laimīgā kārtā es paliku dzīvs. Bet tā nebija pirmā reize, kad mana dzīvība bija briesmās.

MANI vecāki piederēja pie grieķu minoritātes Turcijā un dzīvoja Kapadokijas novadā, netālu no Kaiseri. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā daļa Kapadokijas iedzīvotāju acīmredzot pieņēma kristietību. (Apustuļu darbi 2:9.) Bet 20. gadsimta sākumā situācija bija pavisam citāda.

Bēglis un bārenis

1922. gadā, neilgi pēc manas dzimšanas, etniskā konflikta dēļ maniem vecākiem nācās bēgt uz Grieķiju. Panikā vecāki atstāja visu savu iedzīvi un bēga, paņēmuši līdzi vienīgi mani — dažus mēnešus vecu zīdaini. Pārvarējuši neaprakstāmas grūtības un galīgi izvārguši, viņi nonāca Kirijas ciemā, kas atrodas Grieķijas ziemeļos netālu no Dramas.

Kad man bija apritējuši četri gadi un nesen bija piedzimis mans brālis, nomira tētis. Viņam bija tikai 27 gadi, bet toreizējie grūtie laiki bija izsūkuši visus viņa spēkus. Mammai nācās cīnīties ar šausminošu trūkumu, un drīz nomira arī viņa. Mēs ar brāli bijām palikuši vieni, pilnīgi bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Mēs tikām sūtīti no vienas bāreņu patversmes uz otru, līdz beidzot  12 gadu vecumā es nonācu Saloniku bāreņu namā, kur es sāku mācīties par mehāniķi.

Augdams bāreņu patversmju drūmajās sienās, es pie sevis domāju, kāpēc dažiem cilvēkiem ir jāpieredz tik daudz ciešanu un netaisnības. Es nevarēju saprast, kāpēc Dievs pieļauj tādu postu. Ticības mācības stundās skolotājs mums stāstīja, ka Dievs ir visuvarens, bet nedeva nekādu loģisku izskaidrojumu tam, kāpēc pastāv ļaunums. Tolaik bija populārs teiciens, ka Grieķijas pareizticīgā baznīca ir pati labākā reliģija. Bet, kad es jautāju: ”Ja pareizticība ir pati labākā reliģija, kāpēc tad visi cilvēki nepieder pie tās?” — es nesaņēmu pamatotu atbildi.

Taču mūsu skolotājs dziļi cienīja Bībeli un iemācīja mums, ka tā ir svēta grāmata. Bāreņu nama direktoram bija tāda pati nostāja, bet viņš nezin kāpēc nekad nepiedalījās dievkalpojumos. Kad es par to painteresējos, man atbildēja, ka viņš kādreiz esot studējis Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Par tādu reliģiju es neko nebiju dzirdējis.

Kad es pabeidzu mācības Saloniku bāreņu namā, man bija 17 gadi. Bija sācies Otrais pasaules karš, un Grieķiju okupēja nacisti. Pilsētas ielās cilvēki mira no bada. Lai izdzīvotu, es devos uz laukiem un centos nopelnīt kādu mazumiņu, palīdzēdams lauku darbos.

Atbildes atrodu Bībelē

Kad 1945. gada aprīlī es atgriezos Salonikos, mani apciemoja Pashalija — kāda mana bērnības drauga māsa. Pashalija pastāstīja, ka viņas brālis, ar kuru kopā es biju dzīvojis vairākās bāreņu patversmēs, ir pazudis, un jautāja, vai man nav kaut kas zināms par viņa atrašanās vietu. Sarunas gaitā Pashalija ieminējās, ka ir Jehovas lieciniece un ka Dievs gādā par cilvēkiem.

Rūgtuma pilns es uzreiz protestēju: ”Kāpēc tad man bija jācieš jau no agras bērnības? Kāpēc es kļuvu bārenis? Kur ir Dievs, kad viņš ir visvairāk vajadzīgs?” Pashalija atbildēja: ”Vai tu esi drošs, ka tajā visā ir vainojams Dievs?” Izmantodama Bībeli, Pashalija paskaidroja, ka Dievs neliek cilvēkiem ciest. Viņa man palīdzēja saprast, ka Radītājs mīl cilvēkus un drīz visu mainīs uz labo pusi. Balstīdamās uz tādām Rakstu vietām kā Jesajas 35:5—7 un Atklāsmes 21:3, 4, viņa paskaidroja, ka kari, nemieri, slimības un nāve drīz piederēs pagātnei un Dievam uzticīgie cilvēki dzīvos uz zemes mūžīgi.

Iegūstu mīlošu ģimeni

Es uzzināju, ka Pashalijas brālis ir gājis bojā partizānu vienību sadursmē, un devos mierināt viņas ģimeni, bet notika pretējais — balstīdamies uz Bībeli, viņi mierināja mani. Pēc laiciņa es atkal iegriezos pie viņiem, lai dzirdētu vēl kādu mierinošu domu no Bībeles, un drīz es pievienojos nelielajai Jehovas liecinieku grupiņai, kas slepus pulcējās, lai kopīgi pētītu Bībeli un pielūgtu Dievu. Kaut arī sabiedrībā pret Jehovas lieciniekiem valdīja naidīga attieksme, es apņēmos nepārtraukt ar viņiem kontaktus.

Šo pazemīgo kristiešu grupiņā valdīja sirsnīga un ģimeniska gaisotne, kādas man allaž bija pietrūcis. Viņi man sniedza tik ļoti nepieciešamo garīgo atbalstu, un viņu vidū es atradu nesavtīgus un gādīgus draugus, kas labprāt man palīdzēja un mani mierināja. (2. Korintiešiem 7:5—7.) Pats galvenais, viņi man palīdzēja tuvoties Jehovam, kuru es tagad uzskatīju par savu mīlošo debesu Tēvu. Mani piesaistīja Jehovas mīlestība, līdzjūtība un dziļās rūpes par cilvēkiem. (Psalms 23:1—6.) Es biju dziļi saviļņots — nu man bija garīga ģimene un mīlošs Tēvs! Pēc neilga laika es apsolīju Jehovam kalpot mūžīgi un 1945. gada septembrī kristījos.

Kristiešu sapulcēm bija liela nozīme manā dzīvē — tās ne tikai vairoja manas  zināšanas, bet arī stiprināja ticību. Tā kā nebija pieejams nekāds transports, no ciemata, kurā dzīvoju es un vēl vairāki draudzes locekļi, piecus kilometrus garo ceļu uz sapulci mēs mērojām kājām, pa ceļam risinādami neaizmirstamas sarunas par garīgiem jautājumiem. 1945. gada beigās, kad es uzzināju par iespēju sludināt pilnu slodzi, es tūlīt pat kļuvu par pionieri. Stipras attiecības ar Jehovu bija ārkārtīgi svarīgas, jo drīz vien mana ticība un nelokāmība tika pārbaudītas līdz galējai robežai.

Pretestībai nav gaidīto rezultātu

Mūsu sapulcēs itin bieži iebruka bruņoti policisti. Pilsoņu kara dēļ valstī bija izsludināts karastāvoklis, un karojošās puses vērsās viena pret otru ar zvērisku naidu. Garīdznieki, izmantodami situāciju, bija panākuši, ka varas pārstāvji uzskata Jehovas lieciniekus par komunistiem un nežēlīgi tos vajā.

Divu gadu laikā mani un manus sludināšanas partnerus vairākkārt arestēja un sešas reizes mums piesprieda cietumsodu, no kuriem lielākais bija četrus mēnešus ilgs. Bet, tā kā cietumi jau bija pilni ar politiski ieslodzītajiem, mūs ikreiz atbrīvoja. Negaidīto brīvību mēs izmantojām, lai turpinātu sludināt, bet pēc laiciņa mūs atkal arestēja — kādu nedēļu tas notika trīs reizes pēc kārtas. Mēs zinājām, ka daudzi mūsu brāļi ir izsūtīti uz tuksnešainām salām. Es toreiz domāju, vai mana ticība ir tik stipra, lai izturētu šādu pārbaudījumu.

Dzīve kļuva vēl grūtāka, kad man tika noteikta policijas uzraudzība. Lai paturētu mani acīs, varas pārstāvji man lika pārcelties uz Saloniku tuvumā esošo Evosmas ciematu, kur atradās policijas iecirknis. Netālu no tā es noīrēju istabu un sāku strādāt par ceļojošu amatnieku, kas piedāvā cilvēkiem spodrināt vara katlus un pannas. Šī nodarbošanās man ļāva turpināt pioniera kalpošanu apkārtējos ciemos, jo es varēju apmeklēt cilvēkus mājās, neizraisot policijas aizdomas. Vairāki cilvēki atsaucās uz labo vēsti, un vismaz desmit no tiem galu galā kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Desmit gadu laikā astoņi cietumi

Es paliku policijas uzraudzībā līdz 1949. gada beigām, bet pēc tam, degdams nepacietībā turpināt pioniera kalpošanu, es atgriezos Salonikos. Tieši tad, kad es domāju, ka nu manas nedienas ir galā, es saņēmu pavēsti par iesaukšanu armijā — tas notika 1950. gadā. Savas kristīgās neitralitātes dēļ es biju apņēmies nemācīties karot. (Jesajas 2:4.) Manā dzīvē iesākās garš un grūts periods, kura laikā es pabiju visdrūmākajos Grieķijas cietumos.

Vispirms es nokļuvu Dramā. Pirmajās dienās, kad es tur atrados, jauniesauktie kareivji sāka apgūt šaušanu mērķī. Kādu dienu es tiku aizvests uz šaušanas vietu, kur viens no virsniekiem nometa man priekšā šauteni un pavēlēja šaut. Kad es atteicos to darīt, viņš sāka šaut uz mani. Citi virsnieki, redzēdami, ka tas nesalauž manu apņēmību, sāka mani nežēlīgi sist ar dūrēm. Viņi aizdedzināja cigaretes un izdzēsa tās pret manām delnām. Pēc tam es tiku ieslodzīts vieninieka  kamerā. Tā tas turpinājās trīs dienas. Cigarešu izdedzinātās vietas neciešami sāpēja, un vēl daudzus gadus manās rokās saglabājās to rētas.

Pirms es biju stājies kara tiesas priekšā, mani pārveda uz militāro nometni Hēraklejā, Krētas salā. Tur, lai salauztu manu nelokāmību, mani nežēlīgi sita. Baidīdamies, ka es varētu padoties, es dedzīgi lūdzu spēku debesu Tēvam. Man atausa atmiņā vārdi no Jeremijas 1:19: ””Kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” saka tas Kungs.” Tai pašā brīdī es izjutu atvieglojumu, ko dod ”Dieva miers”, un atguvu emocionālu līdzsvaru. Šis gadījums man iemācīja, cik gudri ir pilnībā paļauties uz Jehovu. (Filipiešiem 4:6, 7; Salamana Pamācības 3:5.)

Tā kā Jehovas liecinieki tika uzskatīti par ļaunākajiem ”valsts ienaidniekiem”, tiesa man piesprieda mūža ieslodzījumu. To es sāku izciest vieninieka kamerā Itsedinas cietumā, kas atrodas Hanjas pievārtē. Itsedina ir sens cietoksnis, un mana kamera mudžēt mudžēja no žurkām. Es mēdzu ietīties no galvas līdz pat kāju pirkstgaliem vecā, noplīsušā segā, lai žurkas, kad tās skraidīja man pāri, neskartos man tieši klāt. Tad es smagi saslimu ar plaušu karsoni. Ārsts man ieteica sēdēt saulē, un tā man radās iespēja cietuma pagalmā sarunāties ar daudziem ieslodzītajiem. Tomēr mana veselība pasliktinājās, un pēc spēcīgas plaušu asiņošanas mani pārveda uz Hēraklejas slimnīcu.

Atkal mana garīgā ģimene bija gatava palīdzēt. (Kolosiešiem 4:11.) Hēraklejā brāļi mani regulāri apciemoja, lai mani mierinātu un uzmundrinātu. Es viņiem pastāstīju, ka man ir nepieciešama literatūra, lai sludinātu ieinteresētajiem. Viņi man atnesa koferi ar dubultu dibenu, kurā es droši varēju glabāt literatūru. Es esmu ārkārtīgi priecīgs, ka ieslodzījuma gados man izdevās palīdzēt vismaz sešiem ieslodzītajiem kļūt par patiesiem kristiešiem.

Pa to laiku pilsoņu karš bija beidzies, un mūža ieslodzījums man tika aizstāts ar desmit gadu ilgu cietumsodu. Atlikušo ieslodzījuma laiku es pavadīju Retimnas, Jedī Kulē un Kasandras cietumā. Pēc gandrīz desmit gadiem, ko biju pavadījis astoņos cietumos, es atguvu brīvību un atgriezos Salonikos, kur mani sirsnīgi uzņēma kristīgie brāļi.

 Kristīgās brāļu saimes atbalsts

Tolaik Jehovas liecinieki Grieķijā varēja darboties samērā brīvi, un es uzreiz izmantoju iespēju turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Drīz es pieredzēju vēl kādu svētību — es iepazinos ar Katīnu, uzticīgu kristieti, kas mīlēja Jehovu un bija ļoti aktīva sludinātāja. Mēs apprecējāmies 1959. gada oktobrī. Ģimenes nodibināšana un meitiņas Agapes piedzimšana vēl vairāk dziedēja rētas, ko bija atstājusi sāpīgā bērnība. Pats galvenais, mūsu ģimene ar prieku kalpoja mīlošajam debesu Tēvam, Jehovam, kas bija ņēmis mūs savā aizsardzībā. (Psalms 5:12.)

Apstākļu dēļ es biju spiests pārtraukt pioniera kalpošanu, bet es atbalstīju sievu, lai viņa turpinātu sludināt pilnu slodzi. Liels notikums manā dzīvē bija 1969. gada starptautiskais Jehovas liecinieku kongress, kas notika Nirnbergā (Vācija). Lai turp nokļūtu, es iesniedzu dokumentus pases saņemšanai. Pēc vairāk nekā diviem mēnešiem mana sieva devās uz policijas iecirkni noskaidrot, kāpēc man vēl joprojām nav izsniegta pase. Policists izvilka no atvilktnes biezu mapi un noteica: ”Vai jūs lūdzat pasi šim cilvēkam, lai viņš varētu nodarboties ar prozelītismu Vācijā? Tas nav iespējams! Viņš ir bīstams cilvēks.”

Ar Jehovas un brāļu palīdzību es tiku iekļauts grupas pasē un tā varēju nokļūt uz šo brīnišķīgo kongresu. Lielākais klātesošo skaits kongresā pārsniedza 150 tūkstošus, un es skaidri varēju saskatīt, ka šo starptautisko garīgo ģimeni vada un vieno Jehovas gars. Vēlāk dzīvē es vēl augstāk novērtēju kristīgo brāļu saimi.

1977. gadā nomira mana mīļotā sieva. Cik vien labi varēdams, es centos audzināt meitu saskaņā ar Bībeles principiem, bet arī šoreiz es nebiju palicis viens. Kārtējo reizi man palīdzēja kristiešu saime. Es arvien būšu pateicīgs par atbalstu, ko šajā grūtajā laikā saņēmu no ticības biedriem. Daži pat uz kādu laiku pārcēlās pie manis dzīvot, lai palīdzētu man un meitai. Es nekad neaizmirsīšu viņu pašaizliedzīgo mīlestību. (Jāņa 13:34, 35.)

Agape izauga un nodibināja savu ģimeni. Viņa kopā ar savu vīru Ēliasu ir izaudzinājusi četrus dēlus, kas visi ir pieņēmuši patiesību. Pēdējos gados es esmu pārcietis vairākus insultus, kas ir krietni iedragājuši manu veselību, bet meita ar savu ģimeni ļoti labi rūpējas par mani. Par spīti vājajai veselībai, man joprojām ir daudz iemeslu priekam. Es atceros laikus, kad visos Salonikos bija tikai kādi simts brāļi un māsas, kas slepus satikās privātās mājās. Tagad šajā apgabalā ir apmēram pieci tūkstoši dedzīgu Jehovas liecinieku. (Jesajas 60:22.) Dažreiz kongresos pie manis pienāk jauni kristieši un saka: ”Vai atceraties tos laikus, kad jūs nesāt žurnālus mūsu ģimenei?” Varbūt vecāki nemaz nebija vēlējušies lasīt žurnālus, turpretī viņu bērni tos lasīja un ieguva zināšanas par Bībeli.

Redzot, kā ir augusi Jehovas organizācija, es uzskatu, ka ir bijis vērts izturēt visus pārbaudījumus. Es allaž atgādinu saviem mazbērniem un citiem jauniešiem, lai tie piemin debesu Tēvu savā jaunībā, un viņš tos nekad neatstās. (Salamans Mācītājs 12:1.) Jehova ir turējis savu vārdu un arī man ir kļuvis par ”bāriņu tēvu”. (Psalms 68:6.) Kaut arī bērnībā es biju vientuļš bārenis, galu galā es ieguvu gādīgu Tēvu.

[Attēls 22. lpp.]

Dramas cietumā es strādāju par pavāru

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Katīnu kāzu dienā 1959. gadā

[Attēls 23. lpp.]

Kongress mežā pie Salonikiem sešdesmito gadu beigās

[Attēls 24. lpp.]

Mēs ar meitu 1967. gadā