Cerība izmisumā. Kongress bēgļu nometnē

KAKUMAS bēgļu nometne, kur uzturas vairāk nekā 86 tūkstoši cilvēku, ir izveidota Kenijas ziemeļos pie Sudānas robežas. Nometne atrodas nemīlīgā, izkaltusī savannā, kur gaisa temperatūra dienā mēdz sasniegt 50 grādus pēc Celsija. Bēgļu starpā nereti uzliesmo vardarbīgi konflikti. Daudzi nometnes iemītnieki ir iedzīti izmisumā, bet ir arī tādi cilvēki, kas pat šādos apstākļos raugās nākotnē ar cerībām.

Starp bēgļu nometnes iedzīvotājiem ir Jehovas liecinieki, kuri dedzīgi sludina labo vēsti par Valstību. Šie sludinātāji pieder pie nelielas draudzes, kas pulcējas 120 kilometrus attālajā Lodvaras pilsētā; nākamā tuvākā draudze atrodas astoņu stundu brauciena attālumā no pilsētas.

Tā kā bēgļi nedrīkst iziet ārpus nometnes bez īpašas atļaujas, sludinātāji, kas šeit uzturas, nevar apmeklēt Jehovas liecinieku kongresus. Tāpēc tika nolemts sarīkot vienas dienas kongresu pašā nometnē.

Ceļojums uz bēgļu nometni

Lai palīdzētu kongresa organizēšanā, 480 kilometrus tālajā un nebūt ne vieglajā ceļā uz Kakumas nometni devās piecpadsmit Jehovas liecinieki no Eldoretas, kurus ar savu mikroautobusu piedāvājās aizvest kāds vīrietis, kas mācās Bībeli. Šie kristieši ļoti vēlējās uzmundrināt un stiprināt savus ticības biedrus, kas dzīvo bēgļu nometnē.

Tālais ceļojums sākās Kenijas rietumu kalnainajā apvidū rīta agrumā, kad bija vēl auksts. Grambainais ceļš sākumā aizvijās garām mežiem un iekoptiem laukiem augšup kalnos, tad laidās lejup tuksnešainās savannas svelmē. Šajā nemīlīgajā apvidū šur tur ganījās kazu un kamieļu ganāmpulki, bija redzami tradicionālos tērpos ģērbušies afrikāņi, no kuriem daudzi bija bruņojušies ar rungām, lokiem un bultām. Pēc vienpadsmit ceļā pavadītām stundām sludinātāji sasniedza Lodvaru — saules sakarsētu, putekļainu pilsētiņu ar gandrīz 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Nogurušie ceļinieki, kurus sirsnīgi sagaidīja vietējie brāļi un māsas, drīz vien devās pie miera, lai atgūtu spēkus pirms gaidāmās spraigās nedēļas nogales.

No rīta viesi apskatīja šī apvidus skaistākās vietas. Pirmām kārtām viņi devās uz Turkanas ezeru — lielāko ezeru Kenijā. Šajā ezerā, kuru no visām pusēm ieskauj dzeloņainiem krūmiem noaugusi tuksnešaine, mīt pasaulē lielākā krokodilu populācija. Iesāļais ezers ir nozīmīgs iztikas avots nedaudzajiem  piekrastes iedzīvotājiem. Pievakarē viesi kopā ar vietējiem ticības biedriem apmeklēja teokrātiskās kalpošanas skolu un kalpošanas sapulci jaunajā, skaistajā Valstības zālē, kas Lodvarā tika uzbūvēta 2003. gadā starptautiskās Valstības zāļu būvniecības programmas ietvaros.

Kongresa diena ir klāt

Beidzot klāt ir svētdiena, kongresa diena. Lodvaras draudzes locekļiem un viesiem no Eldoretas ir atļauts ierasties nometnē no pulksten 8.00. Lai paspētu laikus, viņi agri no rīta dodas Sudānas robežas virzienā pa ceļu, kas līkumo cauri tuksnešainajam apvidum, garām majestātisku kalnu grēdai. Beidzot tālumā parādās Kakumas ciems. Te tikko ir nolijis lietus, un zemes ceļu, kas ved uz nometni, daudzviet klāj milzīgas peļķes. Nometnē lielākā daļa māju ir celtas no kleķa ķieģeļiem un apjumtas ar skārdu vai brezentu; bēgļi no Etiopijas, Somālijas, Sudānas un citām zemēm dzīvo vienkopus katrs savā nometnes daļā. Nometnes iemītnieki priecīgi sveic atbraukušos Jehovas lieciniekus.

Kongresam ir jānotiek nometnes mācību centrā. Zīmējumi uz sienām stāsta par šausmām, kādas ir pieredzējuši bēgļi, taču šajā reizē mācību centrā valda priecīga, gaišu cerību pilna gaisotne. Visas runas tiek teiktas angļu un svahilu valodā; daži oratori, kas  labi prot abas valodas, tulko paši sevi. Kongresu ar runu ”Pārbaudiet savu sirdi” atklāj sudāniešu brālis, kas dzīvo bēgļu nometnē, pārējās programmas daļas ir sagatavojuši uz nometni atbraukušie draudžu vecākie.

Jaunu mācekļu kristīšana ir īpašs notikums ikvienā kongresā. Kad kristīšanās runa jau tuvojas beigām, klātesošo acis pievēršas cilvēkam, kas pieceļas kājās. Tas ir Žilbērs, kas 1994. gadā, glābjoties no genocīda, kopā ar tēvu bija spiests bēgt no dzimtās zemes. Sākumā viņi cerēja paglābties Burundi, bet drīz vien saprata, ka arī tur nav pasargāti no briesmām. Žilbērs bēga uz Zairu, tad uz Tanzāniju, kādu laiku bija spiests slapstīties mežā un beigu beigās nokļuva Kenijā. Daudziem acīs sariešas asaras, kad orators sirsnīgi sveic jauno draudzes locekli. Stāvēdams 95 klātesošo priekšā, Žilbērs uz diviem viņam uzdotajiem jautājumiem skaļā, drošā balsī atbild: ”Ndiyo!”, kas svahilu valodā nozīmē ”Jā!”. Jau iepriekš Žilbērs kopā ar brāļiem bija izracis nelielu bedri un izklājis tajā brezenta gabalu, ko bija noņēmis no savas mājas jumta. Viņa vēlēšanās tikt kristītam bija tik liela, ka agri no rīta viņš pats — spaini pa spainim — piepildīja šo bedri ar ūdeni!

No pēcpusdienas programmas atmiņā visspilgtāk iespiedās gadījumi no sludināšanas, ko bija pieredzējuši bēgļu gaitās devušies Jehovas liecinieki. Kāds brālis pastāstīja, kā viņam izdevās iesākt sarunu ar vīrieti, kas sēdēja zem koka.

”Vai sēdēt zem koka vienmēr ir droši?” vaicāja brālis.

”Jā, ir droši,” atbildēja vīrietis, bet tad piebilda: ”Nē, naktī laikam tomēr nav.”

Tad brālis viņam nolasīja Mihas grāmatas 4. nodaļas 3. un 4. pantu, kur ir teikts: ”Tie ikviens sēdēs un dzīvos bez bailēm zem sava vīna un vīģes koka, jo nebūs neviena, kas tiem iedvestu bailes.” ”Redzi,” sacīja brālis, ”Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē cilvēki jutīsies droši visu laiku.” Sarunas nobeigumā vīrietis labprāt paņēma Bībeles mācīšanās palīglīdzekli.

Kādai māsai, kas bija atbraukusi uz Kakumas nometni, nesen bija nomiruši trīs tuvinieki. Par saviem ticības biedriem, kas dzīvo bēgļu nometnē, šī māsa teica: ”Kaut gan dzīve nometnē nav viegla, brāļi un māsas ir saglabājuši stipru ticību. Pat šādos grūtos apstākļos viņi ir palikuši laimīgi Jehovas kalpi. Viņiem ir mierīgas attiecības ar Dievu, un viņu priekšzīme arī mani mudina nekrist izmisumā un turpināt kalpot Jehovam. Es negribu sūdzēties par dzīvi.”

Kongresa diena aizlidoja vēja spārniem. Orators, kas teica nobeiguma runu, atzīmēja, ka šajā kongresā bija sapulcējušies astoņu valstu pārstāvji. Kā teica kāds bēgļu nometnē dzīvojošs brālis, šis kongress ir nepārprotami parādījis, ka pat šajā sašķeltajā pasaulē Jehovas liecinieku vidū valda patiesa mīlestība un vienotība. Tā tiešām ir pasaules mēroga kristiešu brālība. (Jāņa 13:35.)

 [Papildmateriāls/Attēls 25. lpp.]

SUDĀNAS ”PAZAUDĒTIE PUIKAS”

Kopš 1983. gada, kad Sudānā izcēlās pilsoņu karš, savas mājas ir pametuši pieci miljoni sudāniešu. Bēgļu vidū ir arī 26 tūkstoši bērnu, kas ir palikuši bez vecākiem. Daudzi no viņiem bija aizbēguši uz Etiopiju, kur apmēram trīs gadus uzturējās dažādās bēgļu nometnēs. Bet tad mazos bēgļus padzina no turienes, un viņi cauri Sudānai devās uz Kenijas ziemeļiem. Šajā drausmīgajā ceļojumā, kurš ilga gandrīz gadu un kura laikā bērnus apdraudēja gan karavīri un bandīti, gan slimības un plēsīgi zvēri, aizgāja bojā puse mazo bēgļu. Tie, kas izdzīvoja, kļuva par pirmajiem Kakumas nometnes iemītniekiem. Starptautiskās palīdzības organizācijas tos sāka dēvēt par Sudānas ”pazaudētajiem puikām”.

Kakumas nometne ir kļuvusi par mājvietu dažādu tautību bēgļiem no Sudānas, Somālijas, Etiopijas un citām zemēm. Tiem, kas ierodas nometnē, tiek iedoti vienkārši materiāli mājokļa celšanai un brezenta gabals, ko izklāt uz jumta. Divreiz mēnesī katrs nometnes iemītnieks saņem 6 kilogramus miltu, kilogramu pupiņu, nelielu daudzumu eļļas un sāls. Daudzi pārdod daļu viņiem iedotās pārtikas, lai nopirktu kaut ko citu.

Daži bērni no Sudānas ir atraduši savus tuviniekus vai ir pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Tomēr, pēc ASV Bēgļu izmitināšanas pārvaldes datiem, ”tūkstošiem bērnu vēl aizvien uzturas putekļainajā, kukaiņu apsēstajā Kakumas nometnē, kur ir grūti ar iztiku un iespējas iegūt izglītību ir pavisam niecīgas”.

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Refugees International

[Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KENIJA

Kakumas nometne

Turkanas ezers

Lodvara

Eldoreta

Nairobi

[Attēls 23. lpp.]

Kakumas nometnē ūdens tiek izdalīts stingri noteiktās devās

[Attēls 23. lpp.]

Kenijas Jehovas liecinieki veica tālu un grūtu ceļu, lai atbalstītu savus ticības biedrus

[Attēls 23. lpp.]

Dzīve bēgļu nometnē nav viegla

[Attēls 24. lpp.]

Misionārs tulko vietējā brāļa, speciālā pioniera, teikto runu

[Attēls 24. lpp.]

Kristīšanās baseins

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

Ūdens izsniegšana un mājoklis Kakumas bēgļu nometnē: Courtesy Refugees International