Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Lasītāju jautājumi

Vai apustulis Pāvils zināmā mērā neatsacījās no kristīgās ticības, sinedrija priekšā teikdams: ”Es esmu farizejs”?

Lai saprastu, kāpēc Pāvils sacīja šos vārdus, kurus var lasīt Apustuļu darbos 23:6, mums jāņem vērā situācija, kādā tie tika teikti.

Pāvilam Jeruzalemē bija uzbrucis saniknots pūlis jūdu, taču viņam radās iespēja uzrunāt šos ļaudis. Pāvils pieminēja, ka viņš ir ”izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību”. Pūlis, kas kādu laiciņu bija klausījies Pāvila aizstāvības runu, pēc brīža atkal kļuva nemierīgs, tāpēc rotas komandieris pavēlēja aizvest Pāvilu karaspēka mītnē. Kad kareivji jau grasījās pletnēt Pāvilu, viņš pajautāja: ”Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?” (Apustuļu darbi 21:27—22:29.)

Nākamajā dienā komandieris veda Pāvilu jūdu augstākās tiesas, sinedrija, priekšā. Pāvils, pārlaidis acis pār sinedrija locekļiem, redzēja, ka tie ir saduceji un farizeji. Tad viņš sacīja: ”Brāļi, es esmu farizējs, farizēja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.” Pēc šiem vārdiem farizeji un saduceji sāka strīdēties, ”jo saduķēji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizēji visu to atzīst”. Daži farizeji pat uzstājīgi sacīja: ”Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam.” (Apustuļu darbi 23:6—10.)

Tā kā Pāvils bija pazīstams ar savu dedzību kristīgajā darbībā, sinedrija locekļi nemaz nebūtu ticējuši, ka Pāvils pieder pie farizeju reliģiskā grupējuma. Farizeji par savējiem uzskatīja tikai tādus cilvēkus, kas itin visā piekrita viņu reliģiskajai pārliecībai. Tātad Pāvils nebija gribējis sacīt, ka ir farizejs vārda pilnā nozīmē, un farizeji, kas bija sinedrijā, acīmredzot to tā arī uztvēra.

Norādīdams, ka viņš tiek tiesāts mirušo augšāmcelšanās cerības dēļ, Pāvils nepārprotami bija gribējis sacīt, ka šajā jautājumā viņš ir vienisprātis ar farizejiem. Ja bija runa par augšāmcelšanu, Pāvils drīzāk pievienojās farizejiem, nevis saducejiem, kas neticēja augšāmcelšanai.

Pāvila kristīgie uzskati nebija pretrunā ar farizeju priekšstatiem par augšāmcelšanu, eņģeļiem un vairākiem aspektiem bauslības lietās. (Filipiešiem 3:5.) Šādā nozīmē Pāvils varēja pievienoties farizejiem, un šādā nozīmē viņa vārdus arī uztvēra sinedrija locekļi. Aizspriedumainās jūdu augstākās tiesas priekšā Pāvila interesēs bija atsaukties uz savu pagātni.

Tomēr pārliecinošākais pierādījums, ka Pāvils ne mazākajā mērā neatsacījās no savas ticības, ir tas, ka arī pēc Pāvila stāšanās sinedrija priekšā Dievs Jehova bija pret viņu labvēlīgs. Nākamajā naktī pēc šī notikuma Jēzus uzrunāja Pāvilu ar vārdiem: ”Esi drošs! Kā tu par mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā.” Ņemot vērā, ka Jehova novērtēja Pāvilu atzinīgi, mēs varam nešaubīties, ka Pāvils neizdarīja neko tādu, kas būtu bijis pretrunā ar kristīgo ticību. (Apustuļu darbi 23:11.)