Vai mūsu ticība izpaužas darbos?

ROMIEŠU armijas virsnieks bija pārliecināts, ka Jēzus spēj izdziedināt viņa kalpu, kuru bija ķērusi trieka. Taču šis virsnieks, kas acīmredzot bija cittautietis, nevis aicināja Jēzu pie sevis, bet gan sūtīja pie viņa jūdu vecajus ar lūgumu: ”Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāci manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.” Virsnieks nešaubījās, ka Jēzus var izdziedināt arī no attāluma, un Jēzus šādu ticību novērtēja ļoti atzinīgi. Jēzus sacīja ļaudīm, kas gāja viņam līdzi: ”Patiesi, es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.” (Mateja 8:5—10; Lūkas 7:1—10.)

Šis gadījums palīdz saskatīt kādu būtisku patiesas ticības iezīmi: tā nav abstrakta ticība kaut kam, tā vienmēr izpaužas konkrētā rīcībā. Jēkabs, viens no Bībeles sarakstītājiem, uzsvēra, ka ”ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva”. (Jēkaba 2:17.) Šī doma kļūs vēl labāk saprotama, kad apskatīsim kādu vēsturisku piemēru.

1513. gadā pirms mūsu ēras Izraēla tauta labprātīgi piekrita pildīt ar Dievu Jehovu slēgto derību, kuras pamatā bija īpašs likumu kopums jeb bauslība. Ar Mozus starpniecību Dievs izraēliešiem sacīja šādus vārdus: ”Ja jūs uzklausīsit manu balsi un turēsit manu derību, tad jūs Man būsit  par.. ..svētu tautu!” (2. Mozus 19:3—6.) Tātad izraēliešu svētums bija cieši saistīts ar paklausību.

Daudzus gadsimtus vēlāk jūdi sāka piešķirt pārspīlēti lielu nozīmi bauslības pētīšanai, atstājot novārtā bauslībā ietverto principu praktisku izmantošanu. Alfrēds Edershaims savā grāmatā The Life and Times of Jesus the Messiah rakstīja: ”[Rabīni], šīs pasaules gudrie, jau sen bija izveidojuši uzskatu, ka mācīšanās ir svarīgāka par darbiem.”

Protams, senajiem izraēliešiem bija rūpīgi jāiedziļinās Dieva likumos. Dievs pats bija teicis: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.) Bet vai Jehova ar šiem vārdiem jebkad bija domājis, ka mācīties bauslību ir svarīgāk nekā rīkoties saskaņā ar tās norādījumiem? Apskatīsim šo jautājumu.

Sīka analīze un interpretācija

Lai labāk saprastu, kāpēc izraēlieši piešķīra bauslības pētīšanai tik lielu nozīmi, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar kādu jūdu tradīciju pats Dievs trīs stundas dienā veltot bauslības izpētei. Ja reiz pats Dievs tik rūpīgi iedziļinās bauslībā, vai tas vēl jo vairāk nebūtu jādara viņa radītajām būtnēm uz zemes, droši vien sprieda jūdi.

Taču mūsu ēras pirmajā gadsimtā kļuva skaidri redzams, ka rabīnu apsēstība ar bauslības sīku analīzi un interpretāciju bija pilnībā izkropļojusi viņu domāšanu. ”Rakstu mācītāji un farizēji.. ..gan māca, bet paši to nedara,” sacīja Jēzus. ”Tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem,  bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mateja 23:2—4.) Jūdu reliģiskie vadītāji apgrūtināja vienkāršo cilvēku dzīvi ar neskaitāmiem likumiem un priekšrakstiem un paši liekulīgi izgudroja aplinku ceļus, kas ļāva tiem izvairīties no šo prasību pildīšanas. Turklāt savos centienos pētīt un analizēt šie cilvēki bija ”atstājuši bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību”. (Mateja 23:16—24.)

Vai tas nav paradoksāli, ka rakstu mācītāji un farizeji savas paštaisnās rīcības dēļ noziedzās pret bauslību, par kuras aizstāvjiem viņi sevi uzskatīja? Gadsimtiem ilgušās diskusijas par vārdiem un citām maznozīmīgām bauslības detaļām viņus ne par sprīdi nebija tuvinājušas Dievam. Apustulis Pāvils vēlāk brīdināja, ka ”izrunu un pretrunu” un ”nepareizas tā dēvētās atziņas” dēļ Dieva kalpi var nomaldīties no pareizā ceļa, un kaut kas līdzīgs bija noticis arī ar rakstu mācītājiem un farizejiem. (1. Timotejam 6:20, 21.) Nebeidzamie pētījumi viņiem nebija palīdzējuši attīstīt ticību, kas mudinātu rīkoties Dievam tīkamā veidā.

Izglītoti prāti, neticīgas sirdis

Ir skaidrs, ka jūdu reliģiskie vadītāji savos uzskatos bija novirzījušies tālu prom no Dieva ceļiem. Neilgi pirms ieiešanas Apsolītajā zemē Mozus sacīja izraēliešiem: ”Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!” (5. Mozus 32:46.) Tātad Dieva tautai bija ne tikai jāpēta bauslība, bet arī jādzīvo saskaņā ar tās prasībām.

Taču izraēlieši ne vienu reizi vien kļuva neuzticīgi Jehovam. Tauta ”Viņam neuzticējās un neklausīja Viņa balsij”, un nedarīja tos labos darbus, kas no tās tika prasīti. (5. Mozus 9:23; Soģu 2:15, 16; 2. Laiku 24:18, 19; Jeremijas 25:4—7.) Vislielākā mērā šī neuzticība izpaudās tad, kad jūdi atraidīja Mesiju. (Jāņa 19:14—16.) Tāpēc Dievs Jehova atmeta izraēliešus un sāka pulcināt cilvēkus no citām tautām. (Apustuļu darbi 13:46.)

Mums ir jāuzmanās, lai mēs neiekristu tajā pašā slazdā. Būtu kļūdaini domāt, ka Dievu var pielūgt tikai ar prātu, bez ticības sirdī, citiem vārdiem sakot, pētīdami Bībeli, mēs nedrīkstam aprobežoties ar zināšanu ieguvi vien — tam, ko mēs uzzinām no Dieva Rakstiem, jāskar mūsu sirds un jāietekmē mūsu dzīve. Padomājiet, kādu gan labumu cilvēkam varētu dot zināšanas par dārzkopību, ja savā mūžā viņš neiesētu nevienu pašu sēklu? Protams, viņš varbūt var pastāstīt, kas un kā ir jādara dārzā, bet vai viņš ievāks kādu ražu? Arī mums, kad iedziļināmies Svētajos Rakstos un cenšamies izzināt Dieva prasības, jāļauj patiesībai nokļūt mūsu simboliskajā sirdī un tur uzdīgt, pamudinot mūs uz rīcību. (Mateja 13:3—9, 19—23.)

”Esiet vārda darītāji”

Kā norādīja apustulis Pāvils, ”ticība nāk no dzirdēšanas”. (Romiešiem 10:17, JD.) Lai cilvēks sāktu ticēt Jēzum Kristum un iegūtu cerību uz mūžīgo dzīvi, viņam sākumā ir ”jādzird” jeb jāuzzina, kas ir teikts Bībelē. Taču vārdi vien: ”Es ticu Dievam un Kristum,” — vēl neliecina par patiesu ticību.

Norādīdams saviem sekotājiem, ka viņiem jāattīsta tāda ticība, kas būtu redzama viņu darbos, Jēzus sacīja: ”Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par maniem mācekļiem.” (Jāņa 15:8.) Vēlāk Jēzus pusbrālis Jēkabs rakstīja: ”Esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji.” (Jēkaba 1:22.) Kā mēs varam apliecināt,  ka esam ”vārda darītāji”? Gan ar vārdiem, gan ar savu priekšzīmi Jēzus parādīja, kas mums ir jādara.

Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, viņš galveno uzmanību veltīja Dieva Valstībai un centās godināt sava Tēva vārdu. (Jāņa 17:4—8.) Kā viņš to darīja? Daudziem ir zināms, ka Jēzus brīnumainā veidā dziedināja slimus un kroplus cilvēkus, taču Mateja evaņģēlijā ir stāstīts, ka Jēzus darīja kaut ko vēl svarīgāku: ”Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evanģeliju.” Tās nebija tikai gadījuma sarunas ar dažiem draugiem un paziņām, kas dzīvoja Jēzum kaimiņos. Jēzus dedzīgi veica savu kalpošanu un centās sludināt cilvēkiem ”pa visu Galileju”. (Mateja 4:23, 24; 9:35.)

Tā kā Jēzus saviem sekotājiem deva norādījumu gatavot mācekļus, mums būtu jācenšas pēc iespējas precīzāk sekot viņa paraugam. (1. Pētera 2:21.) Saviem uzticīgajiem mācekļiem Jēzus teica: ”Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.)

Tiesa, sludināt ne vienmēr ir viegli. Jēzus uz to norādīja, kad viņš sacīja: ”Lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.” (Lūkas 10:3.) Sastopoties ar pretestību, rodas dabiska vēlēšanās padoties un pasargāt sevi no nevajadzīgiem pārdzīvojumiem un raizēm. Kaut kas līdzīgs notika tajā vakarā, kad Jēzus tika apcietināts, — baiļu pārņemtie apustuļi izklīda, un vēlāk naktī Pēteris trīs reizes noliedza, ka pazīst Jēzu. (Mateja 26:56, 69—75.)

Ir zināms, ka arī apustulim Pāvilam labās vēsts sludināšana prasīja zināmu piepūli. Tesaloniku pilsētas draudzei viņš rakstīja: ”Mēs.. smēlāmies drosmi Dievā, lai, pārvarot milzu pretestību, sludinātu jums Dieva evaņģēliju.” (1. Tesaloniķiešiem 2:1, 2, JDV.)

Pāvils un citi apustuļi pārvarēja bailes un nepārstāja sludināt labo vēsti par Dieva Valstību, un tas parāda, ka arī mēs to varam. Galvenais, mums ir vajadzīga paļāvība uz Jehovu. Ja mēs pilnībā uzticēsimies Jehovam, ticība mūs mudinās rīkoties un mēs spēsim pildīt viņa gribu. (Apustuļu darbi 4:17—20; 5:18, 27—29.)

Balva par neatlaidību

Jehova ļoti labi saprot, kādi pūliņi mums ir vajadzīgi, lai viņam kalpotu. Viņš zina, kad mēs esam slimi vai noguruši, zina, kad jūtamies nedroši vai šaubāmies par savām spējām. Kad mūs nomāc finansiālas problēmas, pieviļ veselība vai arī kad mēs nespējam savaldīt savas emocijas, Jehova mūs saprot un jūt mums līdzi. (2. Laiku 16:9; 1. Pētera 3:12.)

Bet, kad par spīti savām nepilnībām un grūtībām mēs rīkojamies, ticības mudināti, Jehova par to ļoti priecājas. Jehovas sirsnīgo mīlestību, ko viņš jūt pret saviem uzticīgajiem kalpotājiem, apliecina kāds Bībeles solījums. Apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.” (Ebrejiem 6:10.)

Bībelē par Jehovu ir teikts, ka ”Dievs ir uzticams un bez viltus” un ”ka viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā”, un uz šo aprakstu mēs varam paļauties pilnīgi droši. (5. Mozus 32:4; Ebrejiem 11:6.) Kāda sieviete, kas dzīvo ASV Kalifornijas štatā, pastāstīja: ”Kamēr manam tēvam vēl nebija ģimenes, viņš desmit gadus bija pilnas slodzes kalpotājs. Tēvs daudz stāstīja par to, kā Jehova ir apliecinājis viņam savu gādību.  Lai varētu doties sludināt, tēvs ne vienu reizi vien izdeva pēdējo naudu par benzīnu. Taču, atgriezies no sludināšanas, viņš pie mājas durvīm nereti atrada pārtiku.”

Būdams ”žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās”, Jehova gādā ne tikai par mūsu materiālajām vajadzībām, bet sniedz arī emocionālu un garīgu atbalstu. (2. Korintiešiem 1:3.) ”Paļāvība uz Jehovu ļauj izjust sirdsmieru,” atzīmēja kāds Jehovas liecinieks, kas savos ilgajos kalpošanas gados ir pieredzējis daudzus pārbaudījumus. ”Tu uzticies Jehovam un redzi, kā viņš tev palīdz.” Arī mēs varam pazemīgi vērsties lūgšanā pie Dieva un būt pārliecināti, ka Dievs pievērsīs uzmanību mūsu vajadzībām. (Psalms 65:3.)

Tie, kas piedalās simboliskajā ”pļaujā”, pieredz daudzas svētības. (Mateja 9:37, 38.) Vairums Jehovas liecinieku ir pārliecinājušies, ka sludināšana nāk par labu veselībai. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka sludināšana palīdz veidot labas attiecības ar Dievu. (Jēkaba 2:23.)

Nepārstāsim darīt labu

Par Jehovu nevar teikt, ka viņš kaut kādā ziņā ir neapmierināts ar tiem saviem kalpiem, kas vecuma nespēka dēļ nevar darīt kalpošanā tik daudz, cik gribētu. Viņš saprot arī tos, kam ir slikta veselība vai daudz pienākumu ģimenē.

Atcerēsimies, ka arī apustulim Pāvilam bija kāds ”dzelonis miesā”, par kuru viņš teica: ”Tādēļ es to Kungu trīs reizes esmu lūdzis, lai tas no manis atkāptos.” Taču Dievs nevis izdziedināja Pāvilu, lai viņš varētu vairāk padarīt kalpošanā, bet gan sacīja: ”Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. Korintiešiem 12:7—10.) Lai kādi būtu mūsu apstākļi, mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu debesu Tēvs ļoti augstu vērtē mūsu centienus pildīt viņa gribu. (Ebrejiem 13:15, 16.)

Mūsu mīlošais Radītājs neprasa vairāk par to, kas ir mūsu spēkos. Taču viņš vēlas, lai mums būtu tāda ticība, kas būtu redzama mūsu darbos.

[Attēls 26. lpp.]

Ar bauslības pētīšanu vien nepietika

[Attēli 29. lpp.]

Ticībai jābūt redzamai mūsu darbos