Augšāmcelšana — mācība, kas saistīta ar ikviena cilvēka dzīvi

”Man ir cerība uz Dievu.., ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (APUSTUĻU DARBI 24:15.)

1. Kāpēc sinedrijā izcēlās strīds par augšāmcelšanu?

MŪSU ēras 56. gadā, sava trešā misijas ceļojuma beigās, apustulis Pāvils bija ieradies Jeruzalemē. Romieši viņu arestēja, bet viņam atļāva uzstāties sinedrija, ebreju augstākās tiesas, priekšā. (Apustuļu darbi 22:29, 30.) Uzlūkojot tiesas locekļus, Pāvils pamanīja, ka daļa no tiem ir saduceji, bet daļa — farizeji. Šo grupu uzskati kādā svarīgā jautājumā krasi atšķīrās: saduceji noliedza augšāmcelšanu, bet farizeji tai ticēja. Lai darītu zināmu savu nostāju, Pāvils teica: ”Brāļi, es esmu farizējs, farizēja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ.” Ar šiem vārdiem viņš izraisīja tiesas locekļu vidū sajukumu. (Apustuļu darbi 23:6—9.)

2. Kāpēc Pāvils bija gatavs aizstāvēt savu ticību augšāmcelšanai?

² Daudzus gadus iepriekš, būdams ceļā uz Damasku, Pāvils redzēja parādību un dzirdēja Jēzus balsi. Viņš pat jautāja Jēzum: ”Ko lai es daru, Kungs?” Jēzus atbildēja: ”Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara.” Kad Pāvils bija ieradies Damaskā, viņu atrada Kristus māceklis Ananija un viņam teica: ”Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno [augšā celto Jēzu] un dzirdētu balsi no viņa mutes.” (Apustuļu darbi 22:6—16.) Ir skaidrs, kāpēc Pāvils bija gatavs aizstāvēt savu ticību augšāmcelšanai. (1. Pētera 3:15.)

Apustuļi sludina cerību uz augšāmcelšanu

3., 4. Kā Pāvils aizstāvēja mācību par augšāmcelšanu, un ko no tā var mācīties?

³ Vēlāk Pāvilam bija jāstājas pārvaldnieka Fēliksa priekšā. Tertulls, ”kāds runas vīrs”, kas pārstāvēja ebrejus, apsūdzēja Pāvilu, ka viņš vadot sektu un ceļot nemierus. Pāvils savā atbildē Fēliksam atklāti sacīja: ”Es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību.” Pēc tam viņš teica galveno: ”Man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.” (Apustuļu darbi 23:23, 24; 24:1—8, 14, 15.)

⁴ Pēc kādiem diviem gadiem Fēliksa pēctecis Porcijs Fēsts uzaicināja ķēniņu Hērodu Agripu kopā ar viņu izvaicāt ieslodzīto Pāvilu. Fēsts paskaidroja, ka ir runa ”par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka viņš esot  dzīvs”. Apsūdzētāji noliedza šo Pāvila apgalvojumu. Savā aizstāvības runā Pāvils vaicāja: ”Vai jums šķiet neticami, ka Dievs uzmodina mirušos?” Nobeigumā viņš teica: ”Dievs man palīdzējis līdz šai dienai, un es še stāvu kā liecinieks maziem un lieliem, neko citu nesludinādams, kā vien to, ko pravieši un Mozus par nākošām lietām runājuši, ka Kristum bija jācieš, ka viņš pirmais no mirušajiem augšāmcēlies sludināt gaismu savai tautai un pagāniem.” (Apustuļu darbi 24:27; 25:13—22; 26:8, 22, 23.) Kā var redzēt, Pāvils nelokāmi aizstāvēja mācību par augšāmcelšanu. Arī mēs, tāpat kā Pāvils, varam pārliecināti teikt, ka notiks augšāmcelšana. Bet kā cilvēki uz to atsauksies? Droši vien līdzīgi tam, kā atsaucās Pāvila klausītāji.

5., 6. a) Kāda bija atsaucība, kad apustuļi sludināja augšāmcelšanu? b) Kas ir svarīgi, kad mēs apliecinām savu ticību augšāmcelšanai?

⁵ Sava otrā misijas ceļojuma laikā (ap 49.—52. g.) Pāvils bija ieradies Atēnās. Viņš sarunājās ar atēniešiem, kas ticēja daudziem dieviem, un viņš tos aicināja ņemt vērā Dieva nodomu taisnīgi tiesāt pasauli ”caur kādu vīru, ko viņš [Dievs] izredzējis”. Tas nebija neviens cits kā Jēzus. Pāvils paskaidroja, ka Dievs par to ”liecību devis”, Jēzu uzmodinādams no mirušajiem. Kā atsaucās Pāvila klausītāji? Bībelē rakstīts: ”Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: ”Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.”” (Apustuļu darbi 17:29—32.)

⁶ Līdzīgu situāciju 33. gadā drīz pēc Piecdesmitās dienas svētkiem pieredzēja Pēteris un Jānis. Arī šajā reizē, par ko var lasīt Apustuļu darbu grāmatas 4. nodaļas 1. līdz 4. pantā, liela nozīme bija saducejiem. ”Tiem [Pēterim un Jānim] uz ļaudīm runājot, pienāca priesteŗi, svētnīcas sardzes priekšnieks un saduķēji, sadusmoti par to, ka viņi ļaudis mācīja un sludināja Jēzū augšāmcelšanos no mirušiem.” Bet citi bija noskaņoti labvēlīgi: ”Daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru.” Acīmredzot arī mēs varam gaidīt, ka tad, kad mēs runāsim par cerību uz augšāmcelšanu, cilvēku atsaucība būs dažāda. Tāpēc ir svarīgi stiprināt savu ticību šai mācībai.

Ticība un augšāmcelšana

7., 8. a) Kādā gadījumā ticība var izrādīties veltīga, kā liecina Pāvila vēstule pirmā gadsimta Korintas draudzei? b) Kāds ir viens no jautājumiem, ar ko atšķiras patiesie kristieši?

⁷ Ne visiem, kas mūsu ēras pirmajā gadsimtā kļuva par kristiešiem, bija viegli pieņemt mācību par augšāmcelšanu. Tas bija grūti dažiem Korintas draudzē, un Pāvils viņiem rakstīja: ”Es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem, un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem.” Lai to apstiprinātu, viņš piebilda, ka no mirušajiem pieceltais Kristus ir ”parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuŗiem daudzi ir vēl dzīvi”. (1. Korintiešiem 15:3—8.) Tālāk viņš domu risināja šādi: ”Ja tad par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība.” (1. Korintiešiem 15:12—14.)

⁸ Tātad mācība par augšāmcelšanu ir tik būtiska, ka tad, ja kristietis tai netic, viņa ticība ir veltīga. Pareiza izpratne par augšāmcelšanu ir viens no tiem jautājumiem, ar ko patiesie kristieši atšķiras no  viltus kristiešiem. (1. Mozus 3:4; Ecēhiēla 18:4.) Tāpēc Pāvils mācību par augšāmcelšanu iekļāva kristietības ”mācības sākumā”. Mums jāapņemas apgūt vairāk un ”doties pretim pilnībai”. ”To mēs darīsim,” Pāvils piebilda, ”ja Dievs atļaus.” (Ebrejiem 6:1—3.)

Cerība uz augšāmcelšanu

9., 10. Kas Bībelē ir domāts ar augšāmcelšanu?

⁹ Lai stiprinātu savu ticību augšāmcelšanai, aplūkosim šādus jautājumus: kas Bībelē domāts ar augšāmcelšanu? Kā augšāmcelšanā atklājas Jehovas mīlestība? Atbildes uz šiem jautājumiem mums palīdzēs tuvoties Dievam un palīdzēs skaidrot mācību par augšāmcelšanu citiem. (2. Timotejam 2:2; Jēkaba 4:8.)

¹⁰ Saskaņā ar Bībeli, cerība uz augšāmcelšanu ir pārliecība, ka mirušie var atkal kļūt dzīvi. Kā redzams Bībelē, pēc augšāmcelšanas var kļūt vai nu par cilvēku, vai par garīgu būtni — atkarībā no tā, vai cilvēkam ir bijusi cerība dzīvot uz zemes vai debesīs. Domājot par brīnišķīgajām izredzēm uz augšāmcelšanu, mēs varam tikai apbrīnot Jehovas mīlestību, gudrību un spēku.

11. Kādas izredzes uz augšāmcelšanu ir Dieva svaidītajiem kalpiem?

¹¹ Jēzus un viņa svaidītie brāļi pēc augšāmcelšanas iemanto ”garīgu miesu”, kas tiem ļauj dzīvot debesīs. (1. Korintiešiem 15:35—38, 42—53.) Viņi kopā valdīs Valstībā, kas nodrošinās paradīzes apstākļus uz zemes. Augstā Priestera Jēzus vadībā svaidītie būs ”ķēnišķīgi priesteŗi”, un jaunajā, taisnīgajā pasaulē viņi izmantos Kristus izpirkuma upuri cilvēces labā. (Ebrejiem 7:25, 26; 9:24; 1. Pētera 2:9; Atklāsmes 22:1, 2.) Tie no svaidītajiem, kas joprojām ir dzīvi uz zemes, vēlas palikt Dievam patīkami. Kad viņi nomirs, viņi tiks celti augšā garīgai dzīvei un nemirstībai debesīs un saņems savu ”algu”. (2. Korintiešiem 5:1—3, 6—8, 10; 1. Korintiešiem 15:51, 52; Atklāsmes 14:13.) ”Ja mēs viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē,” rakstīja Pāvils, ”mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” (Romiešiem 6:5.) Bet ko var teikt par tiem cilvēkiem, kas pēc augšāmcelšanas dzīvos uz zemes? Kā cerība uz augšāmcelšanu viņiem palīdz tuvoties Dievam? Daudz ko var uzzināt, domājot par notikumiem Ābrahāma dzīvē.

Augšāmcelšana un draudzība ar Jehovu

12., 13. Kāds pamatots iemesls ticēt augšāmcelšanai bija Ābrahāmam?

¹² Ābrahāmam, kas Bībelē ir nosaukts par Dieva draugu, bija izcila ticība. (Jēkaba 2:23.) Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, kur Pāvils rakstīja par cilvēkiem ar izcilu ticību, viņš trīs reizes pieminēja Ābrahāma ticību. (Ebrejiem 11:8, 9, 17.) Trešajā gadījumā Pāvils pieminēja, kā Ābrahāma ticība izpaudās tad, kad viņš, paklausot Dievam, gatavojās upurēt savu dēlu Īzāku. Ābrahāms bija pārliecināts, ka Jehova nodrošinās, lai piepildītos viņa solījums par dzimumu ar Īzāka starpniecību. Pat ja Īzākam būtu jāmirst  upura nāvē, Ābrahāms ”domāja, ka arī no miroņiem Dievs spēj uzmodināt”.

¹³ Kad Jehova redzēja, cik stipra ir Ābrahāma ticība, viņš parūpējās, lai Ābrahāms varētu upurēt dzīvnieku. Tomēr notikums ar Īzāku norādīja uz augšāmcelšanu, kā Pāvils paskaidroja: ”Tāpēc viņš [Ābrahāms] to arī saņēma atpakaļ kā līdzību.” (Ebrejiem 11:19.) Ābrahāmam jau pirms tam bija pamatots iemesls ticēt augšāmcelšanai, jo Jehova bija atjaunojis Ābrahāma spēju radīt pēcnācējus un viņiem ar Sāru vecumā piedzima dēls Īzāks. (1. Mozus 18:10—14; 21:1—3; Romiešiem 4:19—21.)

14. a) Ko gaidīja Ābrahāms, kā teikts Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļas 9. un 10. pantā? b) Kam ir jānotiek ar Ābrahāmu, lai viņš saņemtu visu labo, ko dos Valstība? c) Kā mēs varam saņemt labo, ko dos Valstība?

¹⁴ Pāvils nosauca Ābrahāmu par ”svešinieku”, kas dzīvoja teltīs un ”gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuŗas cēlējs un radītājs ir Dievs”. (Ebrejiem 11:9, 10.) Tā nebija pilsēta tiešā nozīmē, piemēram, Jeruzaleme, kur atradās Dieva templis. Tā ir simboliska pilsēta — Dieva debesu Valstība, ko veido Kristus Jēzus un 144 000 viņa līdzvaldnieku. Šie līdzvaldnieki, kas saņēmuši debesu godību, ir saukti par ”svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi,” un par Kristus ”līgavu”. (Atklāsmes 21:2.) 1914. gadā Jehova cēla Jēzu debesu Valstības tronī un lika viņam valdīt ienaidnieku vidū. (Psalms 110:1, 2; Atklāsmes 11:15.) Lai saņemtu visu labo, ko dos Valstība, Ābrahāmam, Jehovas draugam, atkal jātop dzīvam. Tāpat arī mums, lai mēs saņemtu labo, ko dos Valstība, ir jābūt dzīviem Dieva jaunajā pasaulē, un tas būs iespējams gan lielā pulka locekļiem, kas paliks dzīvi Armagedonā, gan tiem, kas tiks piecelti no nāves. (Atklāsmes 7:9, 14.) Taču kāds ir pamats cerībai uz augšāmcelšanu?

Dieva mīlestība — pamats cerībai uz augšāmcelšanu

15., 16. a) Kāpēc pirmais Bībeles pravietojums dod pamatu cerībai uz augšāmcelšanu? b) Kā ticība augšāmcelšanai mūs dara tuvākus Jehovam?

¹⁵ Mūsu tuvās attiecības ar mīlošo debesu Tēvu, mūsu stiprā ticība, kas līdzīga Ābrahāma ticībai, un paklausība Dieva norādījumiem dara iespējamu, ka Dievs mūs atzīst par taisnīgiem un uzskata par saviem draugiem. Tāpēc mēs varam cerēt uz visu labo, ko nodrošinās Valstība. Pats pirmais Bībelē rakstītais pravietojums, kas lasāms 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 15. pantā, dod pamatu cerībai uz augšāmcelšanu un draudzībai ar Dievu. Tajā ir pravietots, ka tiks sadragāta Sātana galva un ka Dieva sievas dzimumam ”iekodīs papēdī”. Simboliskais kodiens papēdī bija Jēzus nāve pie moku staba. Viņa augšāmcelšana trešajā dienā pēc nāves sadziedēja šo rētu un panāca, ka būs iespējams iznīcināt ”to, kam nāves vara, tas ir, velnu”. (Ebrejiem 2:14.)

¹⁶ Pāvils atgādināja, ka ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki”. (Romiešiem 5:8.) Pateicība par šo nepelnīto žēlastību mūs patiešām dara tuvākus Jēzum un mūsu mīlošajam debesu Tēvam. (2. Korintiešiem 5:14, 15.)

17. a) Kādu cerību pieminēja Ījabs? b) Ko Ījaba grāmatas 14. nodaļas 15. pants liecina par Jehovu, un ko jūs par to domājat?

 ¹⁷ Ījabs, Dievam uzticīgs cilvēks, kas dzīvoja ilgi pirms Kristus, arī cerēja uz augšāmcelšanu. Sātans Ījabam bija sagādājis lielas ciešanas, bet viņš, pretēji saviem viltus draugiem, kas ne reizi nepieminēja augšāmcelšanu, smēlās mierinājumu no šīs cerības un vaicāja: ”Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” Viņš arī pats atbildēja uz šo jautājumu: ”Visas manas klausības dienas es gaidīšu, līdz nāks mana atbrīvošana.” (NW.) Vērsdamies pie Dieva Jehovas, viņš teica: ”Tu sauksi, un es tev atbildēšu.” (NW.) Ījabs arī pieminēja, ko jūt mūsu mīlošais Radītājs: ”Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.” (Ījaba 14:14, 15.) Jehova dedzīgi gaida laiku, kad viņam uzticīgie cilvēki piecelsies no nāves un atkal kļūs dzīvi. Kad mēs pārdomājam viņa mīlestību un nepelnīto žēlastību, ko viņš parāda mums, nepilnīgiem cilvēkiem, mēs aizvien vairāk vēlamies viņam tuvoties. (Romiešiem 5:21; Jēkaba 4:8.)

18., 19. a) Kādas izredzes ir Daniēlam? b) Kas ir aplūkots nākamajā rakstā?

¹⁸ Pravietis Daniēls, ko Dieva eņģelis nosauca par ”ļoti mīļu vīru”, visu savu garo mūžu kalpoja Jehovam. (Daniēla 10:11, 19.) Viņš palika uzticīgs Jehovam no tā laika, kad viņu aizveda trimdā (617. gads p.m.ē.), līdz pat mūža galam — viņš nomira kādu laiku pēc tam, kad Persijas ķēniņa Kīra trešajā valdīšanas gadā (536. gads p.m.ē.) redzēja parādību. (Daniēla 1:1; 10:1.) Šajā parādībā Daniēls vēroja, kā cita citu nomaina pasaules lielvalstis un beigās nāk lielās bēdas. (Daniēla 11:1—12:13.) Tā kā Daniēls parādību nevarēja pilnībā saprast, viņš jautāja eņģelim, kas viņam to rādīja: ”Mans kungs, kāds iznākums būs visam tam un kāds gals?” Eņģelis savā atbildē pieminēja ”pašu laiku galu”, kurā ”sapratīgie un apgaismotie to sapratīs”. Bet kas gaidīja Daniēlu? Eņģelis teica: ”Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.” (Daniēla 12:8—10, 13.) Daniēls tiks piecelts no nāves, ”kad taisnie celsies augšām” Kristus tūkstoš gadu ilgās valdīšanas laikā. (Lūkas 14:14.)

 ¹⁹ Mēs dzīvojam pēdējā beigu laikā, un Kristus tūkstoš gadu valdīšana patlaban ir tuvāk nekā tolaik, kad mēs kļuvām ticīgi. Tāpēc mums ir jāuzdod sev jautājums: ”Vai es būšu jaunajā pasaulē, kur būs Ābrahāms, Ījabs, Daniēls un citi Dievam uzticīgi cilvēki?” Mēs tur būsim, ja paliksim tuvi Jehovam un klausīsim viņa norādījumiem. Nākamajā rakstā par augšāmcelšanu ir runāts vēl sīkāk un ir aplūkots, kādi cilvēki tiks piecelti no nāves.

Vai jūs atceraties?

• Kāda bija cilvēku attieksme, kad Pāvils sludināja cerību uz augšāmcelšanu?

• Kāds ir viens no jautājumiem, ar ko patiesie kristieši atšķiras no viltus kristiešiem?

• Kāpēc var teikt, ka Ābrahāms, Ījabs un Daniēls ticēja augšāmcelšanai?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 8. lpp.]

Pāvils, stāvēdams pārvaldnieka Fēliksa priekšā, ar pārliecību runāja par augšāmcelšanu

[Attēls 10. lpp.]

Kāpēc Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai?

[Attēls 12. lpp.]

Ījabu mierināja cerība uz augšāmcelšanu

[Attēls 12. lpp.]

Daniēls tiks piecelts no nāves, kad celsies augšā taisnie