Mierinājums, ko sniedz cerība uz augšāmcelšanu

MIRUŠO augšāmcelšanai tic daudz cilvēku visdažādākajās pasaules zemēs. Islāma svētajā grāmatā Korānā šai mācībai ir veltīta vesela nodaļa. 75. sūrā ir sacīts: ”Es zvēru pie augšāmcelšanas dienas.. Vai cilvēks domā, ka Mēs nespējam salikt kopā viņa kaulus? [..] Viņš jautā, kad būs augšāmcelšanas diena. [..] Vai tad Viņam nav varas dot dzīvību mirušiem?” (Sūra 75:1—6, 40.)

Kā atzīmēts Jaunajā britu enciklopēdijā, zoroastrismā ”pastāv priekšstats par beidzamo uzvaru pār Ļauno, vispārēju augšāmcelšanu, Pēdējo Tiesu un atjaunotu pasauli, kurā atkal dzīvos taisnīgie”.

Izdevumā Encyclopaedia Judaica priekšstats par augšāmcelšanu ir raksturots kā ”ticība tam, ka mirušie reiz tiks celti augšā miesā un atkal dzīvos uz zemes”. Taču, kā norādīts šajā enciklopēdijā, grūti atrisināmu pretrunu rada priekšstats par dvēseles nemirstību, kas ir ienācis jūdaismā. Tajā ir sacīts: ”Būtībā šie priekšstati — ticība augšāmcelšanai un ticība dvēseles nemirstībai — ir pretrunā viens ar otru.”

Hinduismam ir raksturīga ticība reinkarnācijai jeb dvēseles pārdzimšanai. Reinkarnācija ir iespējama tikai tad, ja dvēsele turpina dzīvot pēc cilvēka nāves. Tāpēc Hinduisma svētajā grāmatā Bhagavad-gītā ir teikts: ”Tas, kas caurstrāvo ķermeni, ir neiznīcināms. Neviens nespēj iznīcināt nemirstīgo dvēseli.”

Atšķirībā no hinduisma, budisms noliedz nemirstīgas dvēseles pastāvēšanu. Tomēr mūsdienās daudzi budisti Tālajos Austrumos ir sākuši ticēt nemirstīgas dvēseles pārceļošanai. *

Neizpratne par augšāmcelšanu

Bēru ceremonijās, kuras vada kristīgo baznīcu pārstāvji, nereti tiek pieminēta gan aizgājēja dvēsele, kas turpina dzīvi, gan arī augšāmcelšanās. Piemēram, anglikāņu baznīcas mācītājs bērēs parasti saka: ”Tā kā Visvarenajam Dievam ir labpaticis ņemt pie sevis mūsu mīļā brāļa dvēseli, mēs tagad nododam viņa miesas zemes klēpim — zeme par zemi, pelni par pelniem, pīšļi par pīšļiem — drošā cerībā un paļāvībā uz Augšāmcelšanu mūžīgai dzīvei mūsu Kungā Jēzū Kristū.” (The Book of Common Prayer.)

Dzirdot šos vārdus, cilvēkam varētu rasties jautājumi par to, kas īsti ir teikts Bībelē: vai tur ir teikts, ka būs augšāmcelšana, vai arī tajā ir runāts par dvēseli, kas ir nemirstīga?  Interesanti ir atzinumi, ko par šiem jautājumiem ir izteicis franču teologs Oskars Kulmans. Savā grāmatā Dvēseles nemirstība vai mirušo augšāmcelšana? (Immortalité de lˈâme ou Résurrection des morts?) viņš raksta: ”Pastāv milzīga atšķirība starp kristīgo cerību uz mirušo augšāmcelšanu un hellēnisko priekšstatu par dvēseles nemirstību. [..] Lai arī vēlāk kristietība izveidoja saikni starp šiem diviem priekšstatiem un mūsdienās ierindas kristietis nespēj tos atšķirt vienu no otra, es neredzu nekādu iemeslu slēpt to, ko es un lielākā daļa teologu uzskatām par patiesību. [..] Jaunās Derības dzīvei un domai viscaur vijas ticība augšāmcelšanai. [..] Jaunā radīšanas aktā Dievs cilvēku, kas ir miris, visā pilnībā atgriež dzīvē.”

Diemžēl lielākajai daļai cilvēku nav skaidras sapratnes par to, kas notiek pēc nāves un ko īsti nozīmē augšāmcelšanās. Šādu skaidrību var iegūt, izpētot, kas ir teikts Bībelē — grāmatā, kurā atrodama patiesība, ko atklājis cilvēku radītājs Dievs Jehova. Bībelē ir stāstīts par vairākām augšāmcelšanām. Mēs jūs aicinām pievērst uzmanību četriem šādiem stāstījumiem, kas daudz ko atklāj par cilvēku stāvokli pēc nāves un palīdz saprast, ko nozīmē augšāmcelšana.

”Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos”

Vēstulē, ko apustulis Pāvils adresēja ebreju kristiešiem, viņš rakstīja, ka vairākas ticīgas sievietes senatnē ”savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos”. (Ebrejiem 11:35.) Viena no šīm sievietēm dzīvoja Sareptā — feniķiešu pilsētā Vidusjūras krastā, netālu no Sidonas. Viņa bija atraitne, kas bija viesmīlīga pret Dieva pravieti Eliju un deva tam pārtiku laikā, kad zemē valdīja liels bads. Diemžēl vēlāk atraitnes dēls saslima un nomira. Elija uznesa mirušo zēnu augšstāva istabā, kur viņš parasti uzturējās, lūdza, lai Dievs atgriež zēna dzīvību, un tad notika brīnums — zēns atdzīvojās. Dieva pravietis atdeva zēnu mātei, sacīdams: ”Redzi! Tavs dēls ir dzīvs!” Sieviete bija bezgala laimīga un teica: ”Es atzīstu tagad, ka tu esi Dieva vīrs un tā Kunga vārds tavā mutē ir patiesība!” (1. Ķēniņu 17:22—24.)

Gandrīz 100 kilometru uz dienvidiem no Sareptas, Sunemā, dzīvoja kāds viesmīlīgs precēts pāris, kas savā namā uzņēma Elijas pēcteci Elīsu. Namamāte, kas bija labi pazīstama Sunemā, un viņas vīrs atvēlēja Elīsas vajadzībām nelielu jumta istabu. Viņiem nebija bērnu, tāpēc viņi bija ārkārtīgi priecīgi, kad sievai beidzot piedzima dēls. Kad zēns bija nedaudz paaudzies, viņš mēdza iet uz lauku pie sava tēva un pļāvējiem. Kādu dienu ģimeni piemeklēja liela nelaime. Zēns sāka vaimanāt spēcīgu galvassāpju dēļ, tāpēc kāds no kalpiem steidzami aizveda viņu mājās. Māte paņēma dēlu klēpī, un pēc kāda laika viņš nomira. Bēdu satriektā māte nolēma lūgt palīdzību Elīsam. Sava kalpa pavadībā viņa devās uz Karmela kalnu, kur pravietis atradās tajā laikā.

 Uzzinājis par notikušo, Elīsa sūtīja savu kalpu Gehazi sev pa priekšu uz Sunemu. Gehazis atgriezās un paziņoja, ka zēns tiešām ir miris. Pēc kāda laika visi trīs nonāca Sunemā, un par to, kas notika tālāk, var lasīt 2. Ķēniņu grāmatas 4. nodaļas 32.—37. pantā: ”Kad Elīsa ienāca namā, tad redzi, bērns gulēja miris viņa gultā. Un viņš iegāja iekšā un aizslēdza durvis aiz abiem un pielūdza to Kungu. Un viņš uzkāpa, un uzgūlās bērnam virsū, un lika savu muti uz viņa mutes un savas acis uz viņa acīm un savas rokas uz viņa rokām, un tā viņš nogūlās tam pāri un sasildīja bērna miesas. Tad viņš atkal piecēlās un staigāja pa istabu šurp un turp, un atkal uzkāpa, un pārliecās pāri pār viņu. Tad zēns nošķaudījās septiņas reizes, un pēc tam tas atdarīja savas acis. Nu viņš sauca Gehazi un tam pavēlēja: ”Pasauc mūsu sunamieti!” Un tas to atsauca, un tā iegāja pie viņa; tad viņš sacīja: ”Saņem savu dēlu!” Tad tā nāca un nokrita pie viņa kājām, un viņa ar seju noliecās pie zemes tā priekšā, tad tā pacēla savu zēnu uz rokām un izgāja ārā.”

Šī sieviete, tāpat kā atraitne, kas dzīvoja Sareptā, saprata, ka brīnumainā augšāmcelšana ir notikusi Dieva spēkā, un viņas abas bija neizsakāmi laimīgas par to, ka Dievs bija atjaunojis viņu bērnu dzīvību.

Augšāmcelšanas Jēzus kalpošanas laikā

Apmēram 900 gadu vēlāk no mirušajiem tika piecelts kāds cilvēks Nainē — pilsētā, kas atradās netālu no Sunemas. Jēzus Kristus kopā ar saviem mācekļiem nāca no Kapernaumas un, tuvodamies Naines vārtiem, ieraudzīja bēru gājienu. Piegājis pie atraitnes, kuras vienīgais dēls tika izvadīts, Jēzus viņai teica: ”Neraudi!” Lūka, kas pēc nodarbošanās bija ārsts, aprakstīja, kas notika pēc tam: ”Piegājis viņš [Jēzus] aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: ”Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Un mironis cēlās sēdu un sāka runāt, un viņš to atdeva viņa mātei.” (Lūkas 7:14, 15.) Šī brīnuma aculiecinieki slavēja Dievu, un ziņas par to izplatījās Jūdejā un apkārtējos novados. Par šo augšāmcelšanos no saviem mācekļiem uzzināja arī Jānis Kristītājs, kurš tos bija sūtījis pie Jēzus, lai jautātu, vai viņš ir gaidītais Mesija. Atbildēdams Jāņa Kristītāja mācekļiem, Jēzus teica: ”Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti.” (Lūkas 7:22.)

 Visplašāk pazīstams ir gadījums, kad Jēzus piecēla no mirušajiem savu draugu Lācaru. Pēc Lācara nāves pagāja četras dienas, un tikai tad Jēzus ieradās Betānijā, kur bija dzīvojis viņa draugs. Kad Jēzus lika novelt akmeni no ieejas kapā, Lācara māsa Marta iebilda: ”Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.” (Jāņa 11:39.) Taču, lai kādā stāvoklī būtu Lācara mirstīgās atliekas, tas nevarēja traucēt viņa augšāmcelšanai. Pēc Jēzus aicinājuma Lācars iznāca no kapa, ”kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu”. Tas, ko pēc šī notikuma gribēja darīt Jēzus ienaidnieki, nepārprotami apliecina, ka Lācars tiešām bija piecelts no mirušajiem. (Jāņa 11:43, 44; 12:1, 9—11.)

Pārdomājot četrus minētos notikumus, var saprast, ka visi, kas tika piecelti no mirušajiem, bija tādi paši cilvēki, kādi viņi bija bijuši pirms nāves. Viņus pazina viņu tuvinieki, un neviens no augšāmceltajiem nerunāja par to, kas ar viņiem bija noticis, kamēr viņi bija miruši. Neviens no šiem cilvēkiem nestāstīja, ka viņi būtu atradušies ceļā uz kādu citu pasauli. Pēc visa spriežot, pēc augšāmcelšanās viņiem bija laba veselība. Kā reiz norādīja Jēzus, viņi bija it kā gulējuši un pēc tam pamodināti. (Jāņa 11:11.) Bet pagāja kāds laiks un visi šie cilvēki atkal nomira.

Iespēja satikt tos, kas tagad ir miruši

Iepriekšējā rakstā minētā Ouena tēvs neilgi pēc dēla nāves iegriezās kaimiņu mājā un tur uz galda ieraudzīja Jehovas liecinieku draudzes iespiestu uzaicinājumu uz runu ”Kur atrodas mirušie?”. Šis jautājums piesaistīja Ouena tēva uzmanību, jo par to viņš bija daudz domājis. Viņš noklausījās runu un izjuta mierinājumu, ko var sniegt Bībele. Ouena tēvs uzzināja, ka mirušajiem nav jācieš un ka pēc nāves cilvēki nevis nonāk ellē vai tiek paņemti pie Dieva debesīs un kļūst par eņģeļiem, bet atrodas kapā, un nākotnē Dievs viņus piecels no mirušajiem. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.)

Varbūt arī jūs zināt, ko nozīmē tuva cilvēka nāve? Varbūt jūs, tāpat kā Ouena tēvs, domājat, kur pašlaik atrodas jums mīļi cilvēki, kas ir miruši, un vai jūs viņus kādreiz vēl satiksiet? Ja jūs nodarbina šie jautājumi, mēs piedāvājam uzzināt, kas par tiem teikts Bībelē. Kad sāksies augšāmcelšana? Kas tiks piecelti no mirušajiem? Nākamajos rakstos ir apskatīti gan šie, gan daudzi citi jautājumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 5. lpp.]

Elija lūdza, lai Jehova atjauno zēna dzīvību

[Attēls 5. lpp.]

Jehovas spēkā Elīsa piecēla no mirušajiem sunamietes dēlu

[Attēls 6. lpp.]

Nainē Jēzus piecēla no mirušajiem atraitnes dēlu

[Attēls 7. lpp.]

Augšāmcelšanās dos iespēju atkal satikt mīļus un tuvus cilvēkus