Lasītāju jautājumi

Kāpēc Dāvids un Batseba netika sodīti ar nāvi par laulības pārkāpšanu, bet viņu tikko piedzimušajam dēlam bija jāmirst?

Mozus bauslībā bija norādīts: ”Ja kāds vīrs tiek atrasts, kas guļ pie cita vīra sievas, tad tiem abiem būs mirt, ir vīram, kas pie tās sievas gulējis, ir tai sievai. Tā tev būs iznīdēt ļaunumu no Israēla vidus!” (5. Mozus 22:22.) Ja Dievs Jehova būtu ļāvis Dāvida un Batsebas grēku iztiesāt izraēliešu tiesnešiem, pēc bauslības likumiem abiem laulības pārkāpējiem būtu bijis jāmirst. Tā kā tiesneši no cilvēku vidus nevar ielūkoties likumpārkāpēja sirdī, viņiem bija jāiztiesā lieta, balstoties uz konstatētajiem faktiem par to, kāda ir bijusi pārkāpēja rīcība. Par laulības pārkāpšanu bauslībā bija paredzēts nāvessods, un izraēliešiem nebija tiesību apžēloties par tiem, kas ir izdarījuši šādu grēku.

Turpretī Dievs redz cilvēka sirdi, un viņš var piedot grēkus, ja saskata pamatu piedošanai. Tā kā šajā gadījumā grēkojis bija Dāvids — cilvēks, ar kuru Jehova bija slēdzis derību par Valstību —, Jehova nolēma izņēmuma kārtā pats iztiesāt šo lietu. (2. Samuēla 7:12—16.) ”Visas pasaules soģim” bija tiesības tā rīkoties. (1. Mozus 18:25, LB-65r.)

Ko Jehova saskatīja Dāvida sirdī? Ieskatoties 51. psalma ievadā, mēs redzēsim, ka šajā psalmā ir atspoguļotas Dāvida izjūtas, ”kad pravietis Nātāns nāca pie viņa, pēc tam kad viņš bija grēkojis ar Batsebu”. 51. psalma 3.—6. pantā ir pierakstīti Dāvida vārdi: ”Apžēlojies par mani, ak Dievs, savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīsti mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs.” Jehova bija ievērojis Dāvida mokošos sirdsapziņas pārmetumus, kas liecināja par patiesu grēku nožēlu, un nolēma, ka šajā gadījumā ir pamats apžēloties par pārkāpējiem. Turklāt Dāvids pats ne vienu reizi vien bija rīkojies žēlsirdīgi, un Jehova ir gatavs būt žēlsirdīgs pret šādiem cilvēkiem. (1. Samuēla 24:5—8; Mateja 5:7; Jēkaba 2:13.) Pēc tam, kad Dāvids bija atzinis savu vainu, Nātāns viņam teica: ”Tad nu tas Kungs arī tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!” (2. Samuēla 12:13.)

Taču Dāvids un Batseba netika atbrīvoti no visām sava grēka sekām. ”Tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaidniekiem Viņu zaimot,” teica Nātāns, ”tad arī dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!” Lai arī Dāvids gavēja un sēroja, bērns saslima un pēc septiņām dienām nomira. (2. Samuēla 12:14—18.)

Dažiem ir grūti saprast, kāpēc bērnam bija jāmirst, jo 5. Mozus grāmatas 24. nodaļas 16. pantā ir sacīts, ka ”dēliem nebūs tikt nokautiem tēvu dēļ”. Bet ir jāņem vērā, ka tad, ja šo lietu būtu iztiesājuši cilvēki, mirtu gan vecāki, gan viņu vēl nedzimušais bērns. Turklāt dēla nāve droši vien lika Dāvidam vēl skaidrāk saprast, cik ļoti Jehova bija neapmierināts ar viņa grēcīgo rīcību. Mēs varam pilnībā paļauties, ka Jehova šajā gadījumā ir rīkojies taisnīgi, jo, kā teikts Bībelē, ”Dieva ceļš ir pilnīgs”. (2. Samuēla 22:31.)

[Attēls 31. lpp.]

Dāvids no sirds nožēloja savu grēku