Mari — tuksneša senā valdniece

”VAKARĀ, atgriezies savā guļamistabā pēc tam, kad mēs ar biedriem bijām atzīmējuši mūsu negaidīto veiksmi, es jutos kā apreibis,” atcerējās franču arheologs Andrē Paro. 1934. gada janvārī arheologu grupa A. Paro vadībā Tell Harirī (netālu no Abū Kemālas, nelielas Sīrijas pilsētiņas, kas atrodas pie Eifratas) izrakumos uzgāja statueti, uz kuras bija rakstīts ”Lamgimari, Mari valdnieks, Enlila augstais priesteris”. Šis atradums saviļņoja arheologus.

Mari pilsēta beidzot bija atrasta! Kā šis atklājums varētu interesēt tos, kas pētī Bībeli?

Kāpēc interesēties par Mari?

Kaut arī no seniem tekstiem bija zināms par Mari pastāvēšanu, precīza tās atrašanās vieta ilgu laiku palika noslēpumā tīta. Saskaņā ar šumeru rakstvežu atstātajām ziņām, kāda Mari valdnieku dinastija, iespējams, reiz bija valdījusi pār visu Mezopotāmiju. Mari pilsētā, kas bija celta pie Eifratas, krustojās tirdzniecības ceļi, kuri savienoja Persijas līci ar Asīriju, Mezopotāmiju, Anatoliju un Vidusjūras piekrasti. Cauri pilsētai tika vestas dažādas preces, arī tādas, kādu Mezopotāmijā ļoti trūka, piemēram, koki, metāls un akmeņi. Par šīm precēm saņemtie nodokļi Mari deva ievērojamus ienākumus,  kas tai ļāva nostiprināt savu varu reģionā. Tomēr Mari pārākumam pienāca gals, kad Sīrijas teritoriju iekaroja Akadas valdnieks Sargons.

Kad Sargons bija iekarojis Mari, tajā aptuveni 300 gadu valdīja dinastija, kuras laikā pilsēta atkal uzplauka. Taču pēdējā valdnieka, Zimrilima, laikā Mari jau bija sākusi zaudēt savu varenību. Zimrilims centās nostiprināt valsti ar jauniem iekarojumiem, dažādiem līgumiem un laulību savienībām. Bet tad, ap 1760. gadu p.m.ē., Babilonijas valdnieks Hammurapi iekaroja un sagrāva Mari, darīdams galu tam, ko A. Paro nosauca par ”vienu no spožākajām senās pasaules civilizācijām”.

Kad Hammurapi kareivji nopostīja Mari, viņi, paši to neapjauzdami, izdarīja lielu pakalpojumu mūsdienu arheologiem un vēsturniekiem. Karaspēks sagrāva sienas, kas bija darinātas no neapdedzinātiem kleķa ķieģeļiem, un daudzas ēkas tika apbērtas ar gruvešu kārtu, kura vietām sasniedza pat 5 metrus un pasargāja ēkas no laika zoba postījumiem. Arheologi atraka svētnīcu un piļu paliekas un atrada lielu daudzumu dažādu senlietu un tūkstošiem rakstu pieminekļu, kas ļāva iegūt daudz informācijas par seno civilizāciju.

Kāpēc mums būtu jāinteresējas par Mari vēsturi? Varam padomāt par laiku, kad dzīvoja patriarhs Ābrahāms. Viņš piedzima 2018. gadā p.m.ē., 352 gadus pēc Noas laika plūdiem, desmitajā paaudzē pēc Noas. Paklausīdams Dieva pavēlei, Ābrahāms atstāja savu dzimto pilsētu Ūru un devās uz Hāranu. 1943. gadā p.m.ē., kad Ābrahāms bija 75 gadus vecs, viņš pameta Hāranu, lai dotos uz Kanaāna zemi. ”Ābrahāma ceļojumi no Ūras uz Jeruzalemi [Kanaānā] vēsturiski sakrīt ar Mari pastāvēšanas laiku,” raksta itāliešu arheologs Paolo Matija. Tāpēc ziņas par Mari ir vērtīgas, jo tās var palīdzēt labāk iztēloties, kāda bija pasaule laikā, kad dzīvoja uzticīgais Dieva kalps Ābrahāms. * (1. Mozus 11:10—12:4.)

Ko atklāj izrakumi?

Mari, tāpat kā visā Mezopotāmijā, reliģijai cilvēku dzīvē bija liela nozīme. Tika uzskatīts, ka kalpot dieviem ir cilvēka pienākums. Pirms ikviena svarīga lēmuma pieņemšanas tika meklēta dievu griba. Arheologi Mari ir atraduši sešu tempļu paliekas. Starp tiem bija Lauvu templis (pēc dažu domām tas bija Dagana jeb Bībelē minētā Dagona templis), kā arī auglības dievietes Ištaras un saules dieva Šamaša svētnīcas. Šajos tempļos sākotnēji atradās dievības statuja, kurai tika nesti ziedojumi un raidītas lūgšanas. Dievlūdzēji svētnīcā uz soliem novietoja statuetes, kurās bija attēloti viņi paši smaidīgām sejām, lūgšanai raksturīgā pozā, jo ticēja, ka viņu attēli  paildzina pielūgšanas laiku. A. Paro atzīmēja: ”Statuete, līdzīgi svecēm, ko mūsdienās pielūgsmē izmanto katoļi, bet tikai vēl lielākā mērā, faktiski bija ticīgā aizstājējs.”

Visiespaidīgākais atradums izrakumos Tell Harirī bija milzīga pils kompleksa paliekas. Pils tiek saukta tās pēdējā īpašnieka, valdnieka Zimrilima, vārdā. Franču arheologs Luī Igs Vensāns šo pili nosauca par ”senās austrumu arhitektūras pērli”. Tā aizņēma vairāk nekā divarpus hektāru lielu platību, un tajā bija aptuveni 300 telpu un iekšpagalmu. Pat senatnē šī pils tika uzskatīta par vienu no pasaules brīnumiem. ”Tās slava bija tik liela, ka Ugaritas valdnieks, kas dzīvoja Sīrijā, jūras piekrastē, bija gatavs sūtīt savu dēlu 600 kilometru tālāk iekšzemē vienīgi tāpēc, lai tas apmeklētu ”Zimrilima namu”,” grāmatā Ancient Iraq (Senā Irāka) raksta Žoržs Rū.

Nocietinātajā pilī veda tikai vieni vārti, kuriem abās pusēs slējās torņi, un, iegājuši pa šiem vārtiem, pils viesi varēja nokļūt līdz plašam iekšpagalmam. Tajā, sēdēdams savā augstajā tronī, Mari pēdējais valdnieks Zimrilims risināja militārus, saimnieciskus un diplomātiskus jautājumus, paziņoja spriedumus un pieņēma viesus un sūtņus. Pilī bija arī istabas viesiem, kas regulāri piedalījās greznajās valdnieka rīkotajās dzīrēs. Tajās galdā tika celta cepta vai vārīta liellopa, jēra vai gazeles gaļa, zivis un putnu gaļa, un tas viss tika pasniegts kopā ar asām ķiploku mērcēm, dažādiem dārzeņiem un sieriem. Saldajā ēdienā tika piedāvāti svaigi, kaltēti vai iecukuroti augļi un neparastas formas  kūkas. Slāpju dzesēšanai viesiem tika pasniegts alus vai vīns.

Pilī bija domāts arī par sanitāriju. Izrakumos tika atrastas vannas istabas, kurās bija ierīkotas terakota vannas un caurumi grīdā dabisko vajadzību kārtošanai. Grīdas un sienu apakšējā daļa šajās telpās bija noklātas ar asfalta aizsargslāni. Notekūdeņus novadīja pa ķieģeļu notekām un māla caurulēm, kas bija padarītas ūdensnecaurlaidīgas ar asfaltu un aptuveni 3500 gadu pēc izveidošanas joprojām ir lietošanas kārtībā. Kad pilī bija saslimušas trīs sievietes no valdnieka harēma, tika izdoti stingri norādījumi. Ikviena saslimusī sieviete bija jāizolē un jāpatur karantīnā. ”Neviens nedrīkstēja dzert no viņas kausa, ēst pie viņas galda, sēdēt uz viņas sēdekļa.”

Ko var uzzināt no arhīviem?

A. Paro un viņa vadītā arheologu grupa atrada aptuveni 20 000 ķīļraksta plāksnes, uz kurām bija teksti akadiešu valodā. Tās bija vēstules, kā arī diplomātiski un saimnieciski dokumenti. No šiem arhīviem ir publicēta tikai trešā daļa, taču tā veido 28 sējumus. Cik vērtīgi ir šie teksti? ”Pirms Mari arhīvu atklāšanas,” saka Žans Klods Margerons, Mari arheoloģiskās ekspedīcijas vadītājs, ”mēs tikpat kā neko nezinājām par Mezopotāmijas un Sīrijas vēsturi, institūcijām un ikdienas dzīvi otrā gadu tūkstoša sākumā. Pateicoties tiem, ir kļuvis iespējams aizpildīt tukšās vietas vēstures nodaļās.” Kā atzīmēja A. Paro, pētot Mari arhīvus, ”atklājās pārsteidzošas līdzības starp to, kādas tautas ir minētas tajos, un to, kas Vecajā Derībā stāstīts par patriarhu laiku.”

Mari atrastās ķīļraksta plāksnes palīdz arī labāk saprast vairākus aprakstus Bībelē. Piemēram, ķīļraksta plāksnēs norādīts, ka pretinieka harēma pārņemšana savā īpašumā bija ”tā laika valdniekiem ierasta rīcība”. Dodams padomu ķēniņa Dāvida dēlam Absalomam stāties intīmās attiecībās ar sava tēva blakussievām, nodevējs Ahitofels neizdomāja neko jaunu. (2. Samuēla 16:21, 22.)

Kaut gan kopš 1933. gada Tell Harirī jau 41 reizi ir tikuši veikti izrakumi, ir izpētīti tikai 8 hektāri no Mari 110 hektāru lielās platības. Ir visai iespējams, ka Mari, šajā senajā tuksneša valdniecē, tiks izdarīti vēl daudzi interesanti atklājumi.

[Zemsvītras piezīme]

[Karte 10. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Persijas līcis

Ūra

MEZOPOTĀMIJA

Eifrata

MARI

ASĪRIJA

Hārana

ANATOLIJA

KANAĀNA

Jeruzaleme

Vidusjūra (Lielā jūra)

[Attēls 11. lpp.]

Šajā dokumentā Mari valdnieks Iadunlims dižojas ar saviem celtniecības darbiem

[Attēls 11. lpp.]

Lamgimari statuetes atrašana palīdzēja pārliecinoši noteikt Mari atrašanās vietu

[Attēls 12. lpp.]

Statuete, kurā attēlots Ebihils, Mari valdnieks, lūgšanā

[Attēls 12. lpp.]

Paaugstinājums pilī, uz kura, iespējams, reiz atradās kādas dievības statuja

[Attēls 12. lpp.]

Mari drupas, kurās redzamas kleķa ķieģeļu ēkas paliekas

[Attēls 12. lpp.]

Viena no pils vannas istabām

[Attēls 13. lpp.]

Stēla, kurā vēstīts par Naramsina, Mari iekarotāja, uzvaru

[Attēls 13. lpp.]

Pils drupās tika atrastas aptuveni 20 000 ķīļraksta plāksnes

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

© Mission archéologique française de Tell Hariri – Mari (Syrie)

[Norādes par attēlu autortiesībām 11. lpp.]

Dokuments: Musée du Louvre, Paris; statuete: © Mission archéologique française de Tell Hariri - Mari (Syrie)

[Norādes par attēlu autortiesībām 12. lpp.]

Statuete: Musée du Louvre, Paris; paaugstinājums un vannas istaba: © Mission archéologique française de Tell Hariri - Mari (Syrie)

[Norādes par attēlu autortiesībām 13. lpp.]

Stēla: Musée du Louvre, Paris; pils drupas: © Mission archéologique française de Tell Hariri - Mari (Syrie)