Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Otrā Samuēla grāmata

Otrā Samuēla grāmata

Jehovas vārdi ir dzīvi

Otrā Samuēla grāmata

VAI tad, ja vēlamies atzīt Jehovas augstāko varu, no mums tiek prasīta pilnīga paklausība viņam? Vai Dievam uzticīgs cilvēks vienmēr rīkojas tā, kā ir pareizi Dieva acīs? Kādus cilvēkus patiesais Dievs atzīst par tādiem, kas ir ”pēc Viņa sirds prāta”? (1. Samuēla 13:14.) Otrā Samuēla grāmata palīdz atrast atbildes uz šiem jautājumiem.

Otro Samuēla grāmatu ir rakstījuši divi pravieši, Gads un Nātans, kas cieši sadarbojās ar senās Izraēlas ķēniņu Dāvidu. * Šī grāmata ir pabeigta ap 1040. gadu pirms mūsu ēras, kad Dāvida 40 gadus ilgā valdīšana tuvojās beigām, un tajā galvenokārt stāstīts par Dāvidu un viņa attiecībām ar Jehovu. No šī aizraujošā vēstījuma var uzzināt, kā saliedējas nesaskaņu plosīta tauta un izveidojas plaukstoša valsts, pār kuru valda drosmīgs ķēniņš, un tajā izteiksmīgi paustas dziļas, cilvēciskas emocijas.

DĀVIDS KĻŪST ”JO VARENĀKS”

(2. Samuēla 1:1—10:19)

Dāvida reakcija uz ziņu par Saula un Jonatāna nāvi atklāj viņa jūtas pret tiem un pret Jehovu. Hebronā Dāvids tiek iecelts par Jūdas cilts valdnieku. Saula dēls Išbošets kļūst par ķēniņu pārējām Izraēla ciltīm. Dāvids pakāpeniski kļūst ”jo varenāks”, un aptuveni pēc septiņarpus gadiem viņu ieceļ par ķēniņu pār visu Izraēlu. (2. Samuēla 5:10.)

Dāvids atkaro jebusiešiem Jeruzalemi un padara to par savas valsts galvaspilsētu. Viņa pirmais mēģinājums pārvietot derības šķirstu uz Jeruzalemi beidzas traģiski, taču otrais mēģinājums ir veiksmīgs, un Dāvids dejo aiz prieka. Jehova noslēdz ar Dāvidu derību par valstību. Dāvids pakļauj savus ienaidniekus, un Dievs ir ar viņu.

Bībeles pantu skaidrojums.

2:18. Kāpēc Joābs un viņa brāļi saukti par trīs Cerujas dēliem, norādot uz viņu māti, nevis tēvu? Ebreju rakstos izcelsme parasti norādīta pa tēva līniju, bet Cerujas vīrs, iespējams, vai nu bija miris pāragrā nāvē, vai arī kaut kādu iemeslu dēļ tika uzskatīts par nepiemērotu tam, lai viņu pieminētu Svētajos Rakstos. Varbūt arī Ceruja minēta tāpēc, ka viņa bija Dāvida māsa vai pusmāsa. (1. Laiku 2:15, 16.) Vienīgā vieta, kur Bībelē pieminēts šo trīs brāļu tēvs, ir tā, kur ir runa par viņa kapa vietu Betlēmē. (2. Samuēla 2:32.)

5:1, 2. Cik ilgs laiks bija pagājis kopš Išbošeta nāves, kad Dāvids kļuva par ķēniņu pār visu Izraēlu? Išbošeta divus gadus ilgā valdīšana, domājams, sākās īsi pēc Saula nāves, ap to pašu laiku, kad Dāvids sāka valdīt Hebronā. No Hebronas Dāvids valdīja pār Jūdas cilti septiņarpus gadus. Drīz pēc tam, kad viņš pārņēma varu pār visu Izraēlu, viņš pārcēla galvaspilsētu uz Jeruzalemi. Tātad Dāvids kļuva par ķēniņu pār visu Izraēlu aptuveni piecus gadus pēc Išbošeta nāves. (2. Samuēla 2:3, 4, 8—11; 5:4, 5.)

8:2. Cik moābiešu tika nogalināti pēc izraēliešu uzvaras pār viņiem? Šis daudzums acīmredzot tika noteikts mērījot, nevis skaitot. Šķiet, Dāvids pavēlēja noguldīt moābiešus rindā sānu pie sāna un nomērīt rindu ar mērāmo auklu. Divas trešdaļas moābiešu tika nogalināti, bet viena mērauklas daļa jeb viena trešdaļa tika saudzēti.

Ko mēs varam mācīties.

2:1; 5:19, 23. Pirms Dāvids apmetās Hebronā un pirms viņš devās cīņā ar ienaidnieku, viņš izvaicāja Jehovu. Arī mums jāmeklē Jehovas vadība, pirms mēs pieņemam lēmumus, kas ietekmē mūsu garīgumu.

3:26—30. Atriebībai ir bēdīgas sekas. (Romiešiem 12:17—19.)

3:31—34; 4:9—12. Dāvids ir rādījis labu paraugu, nebūdams atriebīgs un ļaunpieminīgs.

5:12. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Jehova ir mācījis mums savus ceļus un devis iespēju izveidot ar viņu labas attiecības.

6:1—7. Lai gan Dāvidam bija labi motīvi, mēģinādams vest šķirstu ratos, viņš pārkāpa Dieva pavēli, tāpēc pasākums cieta neveiksmi. (2. Mozus 25:13, 14; 4. Mozus 4:15, 19; 7:7—9.) Arī tas, kas notika, kad Uza aizskāra šķirstu, apliecina, ka labi nodomi nemaina Dieva prasības.

6:8, 9. Sarežģītā situācijā Dāvids vispirms bija ”satriekts” (”dusmīgs”, NW) un tad izbijās, varbūt pat vainodams Jehovu notikušajā nelaimē. Mēs nedrīkstam vainot Jehovu problēmās, kas radušās tāpēc, ka neesam klausījuši viņa pavēlēm.

7:18, 22, 23, 26. Dāvida pazemība, uzticība Jehovam un kvēlā vēlēšanās slavēt Dieva vārdu mums ir labs paraugs.

8:2. Piepildās pravietojums, kas izteikts 400 gadu iepriekš. (4. Mozus 24:17.) Jehovas vārdi piepildās vienmēr.

9:1, 6, 7. Dāvids pildīja savu solījumu. Arī mums jācenšas vienmēr turēt vārdu.

JEHOVA LIEK NELAIMEI NĀKT PĀR SAVU SVAIDĪTO

(2. Samuēla 11:1—20:26)

”Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot,” Jehova saka Dāvidam, ”Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.” (2. Samuēla 12:11.) Kāpēc Jehova izsaka šādu paziņojumu? Tāpēc, ka Dāvids ir grēkojis ar Batsebu. Dāvids nožēlo izdarīto un saņem piedošanu, tomēr viņš netiek pasargāts no sava grēka sekām.

Vispirms nomirst bērns, kas piedzimis Batsebai. Vēlāk Dāvida meitu Tamāru izvaro viņas pusbrālis Amnons. Tamāras brālis Absaloms, atriebjot māsu, nonāvē Amnonu. Absaloms sarīko sazvērestību pret paša tēvu un Hebronā pasludina sevi par ķēniņu. Dāvids ir spiests bēgt no Jeruzalemes. Absaloms stājas dzimumsakaros ar desmit tēva blakussievām, kas palikušas rūpēties par māju. Dāvids atgūst varu tikai pēc tam, kad Absaloms ir nogalināts. Benjamīnietis Šeba rīko sacelšanos, bet tā beidzas ar Šebas nāvi.

Bībeles pantu skaidrojums.

14:7. Ko simbolizē šeit minētā ”ogle”? Kvēlojošā ogle nozīmē dzīvu pēcnācēju.

19:30. Kāpēc Dāvids šādi reaģēja uz Mefibošeta paskaidrojumu? Noklausījies Mefibošetu, Dāvids noteikti saprata, ka viņš ir pieļāvis kļūdu, noticēdams visam, ko stāstīja Ciba. (2. Samuēla 16:1—4; 19:25—29.) Droši vien tas Dāvidu aizkaitināja, un viņš vairs neko nevēlējās dzirdēt par šo lietu.

Ko mēs varam mācīties.

11:2—15. Tas, cik atklāti ir aprakstīti Dāvida grēki, apstiprina faktu, ka Bībele ir Dieva iedvesmota.

11:16—27. Ja esam izdarījuši smagu grēku, nerīkosimies kā Dāvids un necentīsimies to noslēpt. Atzīsimies nodarītajā Jehovam un griezīsimies pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem. (Salamana Pamācības 28:13; Jēkaba 5:13—16.)

12:1—14. Nātans ir labs paraugs draudzē ieceltajiem vecākajiem. Viņiem ir jāpalīdz tiem, kas izdarījuši grēku, lai tie varētu laboties. Vecākajiem jārīkojas prasmīgi, pildot šo pienākumu.

12:15—23. Tā kā Dāvidam bija pareizs viedoklis par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi, viņš spēja uz to pareizi reaģēt.

15:12; 16:15, 21, 23. Kad šķita, ka Absaloms tūlīt kāps tronī, izcilais padomdevējs Ahitofels aiz lepnuma un godkāres kļuva par nodevēju. Gudrība bez pazemības un uzticības var kļūt par lamatām.

19:25, 31. Mefibošets bija no sirds pateicīgs par Dāvida laipnību. Viņš nekurnēdams pakļāvās ķēniņa lēmumam jautājumā par Cibu. Ja mēs augstu vērtējam Jehovu un viņa organizāciju, arī mēs būsim pakļāvīgi.

20:21, 22. Viena cilvēka gudrība daudzus var pasargāt no nelaimes. (Salamans Mācītājs 9:14, 15.)

”ES LABĀK VĒLĒTOS KRIST TĀ KUNGA ROKĀ”

(2. Samuēla 21:1—24:25)

Nogalinādams gibeoniešus, Sauls bija kļuvis vainīgs asinsizliešanā, un šīs vainas dēļ izceļas bads, kas ilgst trīs gadus. (Jozuas 9:15.) Lai atriebtu šo nodarījumu, gibeonieši pieprasa septiņu Saula pēcnācēju nāvi. Dāvids tos nodod gibeoniešu rokās, un ieilgušais sausums beidzas ar lietusgāzi. ”No Dāvida vai viņa kaŗavīru rokas” krīt četri milzīga auguma filistieši. (2. Samuēla 21:22.)

Dāvids izdara nopietnu grēku, pavēlēdams veikt tautas skaitīšanu, kas ir nepareiza Jehovas acīs. Viņš nožēlo izdarīto un izvēlas krist ”tā Kunga rokā”. (2. Samuēla 24:14.) Iznākumā 70 tūkstoši cilvēku mirst no sērgas. Dāvids paklausa Jehovas pavēlei, un sērga beidzas.

Bībeles pantu skaidrojums.

21:9, 10. Cik ilgi Ricpa sargāja savus divus dēlus un piecus Saula mazdēlus, ko bija nogalinājuši gibeonieši? Šie septiņi vīri tika nonāvēti ”pļaujas laika sākumā” — martā vai aprīlī. Viņu mirstīgās atliekas tika atstātas kalnā. Ricpa sargāja septiņus mirušos dienu un nakti, līdz Jehova apliecināja, ka viņa dusmas ir rimušās, izbeigdams sausumu. Maz ticams, ka spēcīgs lietus varēja nolīt ātrāk par oktobri, kad beidzās pļaujas laiks. Tas nozīmē, ka Ricpa sargāja mirušos piecus līdz sešus mēnešus. Pēc tam Dāvids lika apglabāt to kaulus.

24:1. Kāpēc tas, ka Dāvids lika saskaitīt tautu, bija nopietns grēks? Tautas skaitīšana pati par sevi nebija aizliegta bauslībā. (4. Mozus 1:1—3; 26:1—4.) Bībelē nav paskaidrots, kāda iemesla dēļ Dāvids nolēma saskaitīt tautu. * Taču 1. Laiku grāmatas 21. nodaļas 1. pants liecina, ka Sātans bija tas, kurš pamudināja Dāvidu uz šādu rīcību. Jebkurā gadījumā Dāvida karavadonis Joābs zināja, ka Dāvida lēmums saskaitīt ļaudis ir aplams, un viņš mēģināja Dāvidu atrunāt no šī nodoma.

Ko mēs varam mācīties.

22:2—51. Dāvids skaistā dziesmā uzsvēra, ka Jehova ir patiesais Dievs, uz kuru mēs varam pilnīgi paļauties.

23:15—17. Dāvids tik dziļi cienīja Dieva likumu par dzīvību un asinīm, ka viņš atturējās pat no tādas rīcības, kas kaut vai tikai atgādināja šī likuma pārkāpumu. Mums jāveido tāda pati attieksme pret visām Dieva pavēlēm.

24:10. Dāvida sirdsapziņa viņu mudināja nožēlot pārkāpumu. Vai mūsu sirdsapziņa ir pietiekami jūtīga, lai mēs reaģētu tāpat?

24:14. Dāvids labi zināja, ka Jehova ir žēlsirdīgāks par cilvēkiem. Vai arī mums ir tāda pārliecība?

24:17. Dāvidam bija žēl, ka viņa grēks ir atnesis ciešanas visai tautai. Pārkāpējam, kas nožēlojis savus grēkus, jājūt nožēla arī tā negoda dēļ, ko viņa rīcība varbūt ir nesusi draudzei.

Mēs varam būt pēc Dieva ”sirds prāta”

Otrais Izraēlas ķēniņš bija vīrs pēc Jehovas ”sirds prāta”. (1. Samuēla 13:14.) Dāvids nekad neapšaubīja Jehovas taisnīgās normas, un viņš nemēģināja būt neatkarīgs no Dieva. Kad Dāvids bija sagrēkojis, viņš vienmēr atzinās pārkāpumā, nemēģināja izvairīties no soda un laboja savu rīcību. Dāvids bija Dievam uzticīgs un taisns vīrs. Mēs rīkojamies gudri, ja sekojam viņa paraugam, jo īpaši tajās situācijās, kad esam izdarījuši grēku.

Dāvida dzīvesstāsts spilgti ilustrē, ka atzīt Jehovas augstāko varu nozīmē atzīt viņa noteiktās laba un ļauna normas un uzticīgi turēties pie tām, un tas ir mūsu spēkos. Mums ir pamats būt dziļi pateicīgiem par tām pamācībām, ko var gūt no Otrās Samuēla grāmatas. Dieva iedvesmotie vārdi, kas lasāmi šajā grāmatā, patiesi ir ”dzīvi un spēcīgi”. (Ebrejiem 4:12.)

[Zemsvītras piezīmes]

^ 2. rk. Lai gan Samuēls nav piedalījies šīs grāmatas rakstīšanā, tā nosaukta viņa vārdā, jo ebreju kanonā abas Samuēla grāmatas sākotnēji veidoja vienu rakstu rituli. Samuēls ir rakstījis lielu daļu no Pirmās Samuēla grāmatas.

^ 3. rk. Jaunās pasaules tulkojumā 2. Samuēla grāmatas 24. nodaļas 1. pantā teikts: ”Un atkal Jehovas dusmas iedegās pret Izraēlu, kad kāds paskubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: ”Ej, saskaiti Izraēlu un Jūdu.”

[Attēls 16. lpp.]

Dāvids nekad neaizmirsa, kurš ir piešķīris viņam ķēniņa varu, un tas viņam palīdzēja saglabāt pazemību

[Attēli 18. lpp.]

”Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama”

Batseba

Tamāra

Amnons