Dzīvesstāsts

Cik vien iespējams, priecājos par tagadējo dzīvi

PASTĀSTĪJIS TEDS BAKINGEMS

Sešus gadus es biju pavadījis pilnas slodzes kalpošanā un sešus mēnešus biju precējies, kad negaidīti man sākās nopietnas problēmas ar veselību — kā izrādījās, man bija poliomielīts. Toreiz, 1950. gadā, man bija tikai 24 gadi. Deviņus mēnešus es nogulēju slimnīcā, un man bija atliku likām laika, lai pārdomātu savu dzīvi. Kāda nākotne gan tagad gaidīja manu jauno sievu Džoisu un mani, ņemot vērā manus fiziskos ierobežojumus?

MANS tēvs, kuram nekad nebija bijusi interese par reliģiju, 1938. gadā bija ar mieru iegādāties grāmatu Valdība *. Iespējams, tā rīkoties viņu pamudināja nestabilā politiskā situācija un kara draudi, kas tolaik radīja nopietnas bažas. Cik man zināms, tēvs tā arī neizlasīja šo grāmatu, toties to izdarīja mana māte, kas bija dziļi reliģiozs cilvēks. Līdzko māte grāmatu bija izlasījusi, viņa izlēma atstāt anglikāņu baznīcu. Kaut gan tēvs bija visai neapmierināts ar mātes nostāju, viņa kļuva par Jehovas liecinieci un uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei 1990. gadā.

Pirmo reizi māte mani paņēma līdzi uz kristiešu sapulci Valstības zālē Epsomā, kas atrodas nedaudz uz dienvidiem no Londonas. Zāle bija ierīkota ēkā, kas iepriekš bija bijis veikals, un toreiz mēs klausījāmies Dž. Raterforda runas ierakstu. Brālis Raterfords tajā laikā pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību visā pasaulē, un viņa runa mani ārkārtīgi spēcīgi ietekmēja.

Londonu intensīvi bombardēja, tāpēc dzīve pilsētas tuvumā kļuva arvien bīstamāka. 1940. gadā tēvs izlēma, ka mums jāpārceļas uz drošāku vietu — Meidenhedu, nelielu pilsētiņu, kas atrodas aptuveni 45 kilometrus uz rietumiem no Londonas. Tas bija ļoti jauki, ka mēs  pārcēlāmies, jo šejienes draudze, kurā ietilpa 30 cilvēki, mums kļuva par lielu uzmundrinājuma avotu. Freds Smits, garīgi nobriedis kristietis, kas bija kristījies 1917. gadā, ņēma mani savā paspārnē un palīdzēja man kļūt par prasmīgāku sludinātāju. Līdz pat šai dienai es viņam jūtos dziļi pateicīgs par labo priekšzīmi un mīlestības pilno atbalstu.

Pilnas slodzes kalpošana

1941. gadā, kad man bija 15 gadi, kādā aukstā marta dienā es kristījos Temzā. Tajā laikā mans vecākais brālis Džims jau bija kļuvis par pilnas slodzes sludinātāju. Lielāko mūža daļu Džims pavadīja, kalpodams Lielbritānijā par rajona un apgabala pārraugu, un šobrīd viņš kopā ar sievu Medžu dzīvo Birmingemā. Arī mana jaunākā māsa Robina ar savu vīru Frenku vēl aizvien uzticīgi kalpo Jehovam.

Es strādāju par grāmatvedi kādā apģērbu ražošanas firmā. Kādu dienu mani pie sevis ieaicināja firmas vadītājs un izteica ļoti vilinošu piedāvājumu — kļūt par firmas sagādes daļas vadītāju. Tomēr es jau kādu laiku biju domājis par to, ka vēlos sekot sava brāļa piemēram, tāpēc es taktiski atteicos no darba devēja piedāvājuma un paskaidroju sava lēmuma iemeslu. Man par pārsteigumu, priekšnieks mani sirsnīgi uzslavēja par vēlēšanos veltīt laiku šādai vērtīgai kristīgai darbībai. Tā 1944. gadā pēc apgabala kongresa, kas norisinājās Northemptonā, es kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju.

Vispirms es saņēmu norīkojumu sludināt Ekseterā, Devonas grāfistē. Eksetera bija smagi cietusi bombardēšanā un tagad pamazām atkopās pēc postījumiem. Es sāku dzīvot kopā ar diviem pionieriem, Frenku un Ruti Midltoniem, kas izturējās pret mani ļoti sirsnīgi. Man bija tikai 18 gadi, un es tikpat kā neko nesapratu no veļas mazgāšanas un ēdiena gatavošanas, tomēr ar laiku man šie darbi jau vedās labāk.

Mans sludināšanas partneris bija Viktors Gerds, piecdesmitgadīgs īrs, kurš bija sācis sludināt jau divdesmitajos gados. Šis brālis man iemācīja, kā efektīvi plānot laiku, viņa ietekmē es sāku lasīt Bībeli ar lielāku aizrautību un pārliecinājos, cik vērtīgi ir salīdzināt dažādus Bībeles tulkojumus. Tajos gados, kad mana personība vēl tikai veidojās, Viktora stingrais piemērs bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs.

Pārbaudījums jautājumā par neitralitāti

Līdz kara beigām vairs nebija tālu, tomēr varas iestādes jaunus vīriešu joprojām iesauca armijā. 1943. gadā Meidenhedā es biju stājies kara tribunāla priekšā un iesniedzis lūgumu atbrīvot mani no militārā dienesta sakarā ar to, ka es esmu evaņģēlija sludinātājs. Kaut gan mans lūgums tika noraidīts, es biju izlēmis doties uz Ekseteru, lai sludinātu savā norīkojuma vietā. Tieši šajā pilsētā mani galu galā izsauca vietējās tiesas priekšā. Pēc tam, kad miertiesnesis man bija piespriedis 6 mēnešus strādāt spaidu darbus cietumā, viņš izteica nožēlu, ka nevar mani notiesāt uz ilgāku laiku. Kad es biju nostrādājis piespriestos sešus mēnešus, mani paturēja ieslodzījumā vēl četrus mēnešus.

Tā kā šajā cietumā es biju vienīgais Jehovas liecinieks, cietumsargi mani sauca par Jehovu. Man bija savāda sajūta katru reizi pārbaudes laikā atsaukties uz šo vārdu, kā tas no manis tika prasīts, tomēr tas bija kaut kas īpašs — dienu no dienas dzirdēt, ka tiek nosaukts Dieva vārds. Tā citi cietumnieki uzzināja, ka es esmu Jehovas liecinieks, kas ir nokļuvis cietumā tāpēc, ka nav bijis ar mieru rīkoties pretēji savai sirdsapziņai. Vēlāk šajā pašā cietumā nonāca arī brālis Normens Kastro, un tad mani sāka dēvēt citā vārdā. Mūs nosauca par Mozu un Āronu.

No Ekseteras mani pārcēla uz Bristoles cietumu un vēlāk — uz Vinčesteras cietumu. Apstākļi šajos cietumos nebija spoži, tomēr ar humora izjūtu to izturēt bija vieglāk. Vinčesteras cietumā mēs ar Normenu bijām priecīgi, ka varam kopā atzīmēt Jēzus nāves atceres vakaru. Mūs šajā  vakarā apciemoja Frānsiss Kuks, kas teica uzmundrinošu runu.

Pārmaiņas pēckara gados

1946. gadā Bristolē notika kongress, kurā tika paziņots par grāmatas ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess” laišanu klajā, un šajā kongresā es iepazinos ar Džoisu Moru, jauku meiteni, kas, tāpat kā es, kalpoja Devonā par pionieri. Mūsu starpā izveidojās tuvas attiecības, un pēc četriem gadiem mēs apprecējāmies. Kāzas notika Tivertonā, kur es dzīvoju kopš 1947. gada. Mēs īrējām istabu, par kuru nedēļā bija jāmaksā 15 šiliņi. Tā tik bija dzīve!

Pirmajā laulības gadā mēs pārcēlāmies uz dienvidiem — skaistu ostas pilsētiņu Brikshemu, kur tika izgudrota zvejošana ar trali. Mēs bijām dzīvojuši šajā vietā pavisam neilgu laiku, kad reiz ceļā uz Londonu, kur bija jānotiek kongresam, es saslimu ar poliomielītu un pat nonācu komā. Kā jau es sākumā minēju, kad es beidzot atstāju slimnīcu, bija pagājuši deviņi mēneši. Poliomielīts man bija radījis kustību ierobežojumus labajā rokā un abās kājās, tāpēc man nācās staigāt ar spieķi. Mana mīļā, dzīvespriecīgā sieva vienmēr man bija atbalsts un uzmundrinājuma avots, it īpaši es priecājos, ka viņai izdevās turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Tomēr mani nodarbināja jautājums, kā lai mēs tālāk dzīvojam. Drīz vien es pārliecinājos, ka Jehovas roka nekad nav par īsu.

Nākamajā gadā mēs apmeklējām kongresu Vimbldonā. Veselība toreiz man jau atļāva staigāt bez spieķa. Kongresa laikā mēs satikām Praisu Hjūsu, kas tolaik Lielbritānijā pārraudzīja sludināšanas darbu. Viņš tūlīt pat man sacīja: ”Sveiks! Mēs gribētu, lai tu būtu rajona pārraugs.” Lielāks uzmundrinājums nebija iedomājams. Bet vai es būšu piemērots šim uzdevumam? Mēs ar Džoisu nebijām par to droši, bet pēc nedēļu ilgas apmācības, pilnīgi paļaudamies uz Jehovu, mēs devāmies atpakaļ uz Anglijas dienvidrietumiem, kur man bija jāpilda rajona pārrauga pienākumi. Toreiz man bija tikai 25 gadi, tomēr līdz pat šai dienai es ar dziļu pateicību atceros brāļus un māsas, kas mani tik ļoti atbalstīja ar savu sirsnīgo laipnību un pacietību.

Mēs ar Džoisu laika gaitā pārliecinājāmies, ka no visām kristīgās kalpošanas jomām tieši draudžu apmeklēšana visvairāk mūs satuvināja ar ticības biedriem. Mums nebija automašīnas, tāpēc mēs ceļojām ar vilcienu vai autobusu. Kaut gan man pastāvīgi bija jāpielāgojas ierobežojumiem, ko radīja poliomielīts, es biju rajona pārraugs līdz pat 1957. gadam. Rajona pārrauga  darbs sniedza lielu gandarījumu, taču šajā gadā mēs pieredzējām jaunu, negaidītu notikumu pavērsienu.

Kļūstam par misionāriem

Mēs bijām sajūsmināti, kad saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 30. grupā. Tā kā es diezgan veiksmīgi biju iemācījies sadzīvot ar savas slimības sekām, mēs ar Džoisu labprāt pieņēmām šo piedāvājumu. No pieredzes mēs zinājām, ka Jehova vienmēr ir gatavs mūs atbalstīt un dot savu spēku, ja vien mēs cenšamies pildīt viņa prātu. Piecus mēnešus mēs mācījāmies Gileādas skolā, kas atradās gleznainā vietā — Sautlānsingā (ASV, Ņujorkas štats), un, jāteic, šis laiks aizlidoja vēja spārniem. Mūsu grupā mācījās galvenokārt precēti pāri, kas bija ceļojuši, apmeklēdami dažādas draudzes. Kad mūsu grupai jautāja, vai ir kāds, kas būtu ar mieru sludināt ārzemēs, mēs ar Džoisu tūlīt pat pieteicāmies šim darbam. Vai varat iedomāties, kas kļuva par mūsu norīkojuma vietu? Mums bija jādodas uz Austrumāfriku, uz Ugandu!

Tajā laikā Ugandā Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta, tāpēc brāļi man ieteica sākumā apmesties šajā valstī un atrast darbu. Mēs ar sievu mērojām garu ceļu gan ar vilcienu, gan kuģi, un visbeidzot mēs ieradāmies Ugandas galvaspilsētā Kampalā. Imigrācijas dienesta darbinieki nemaz nebija priecīgi par mūsu ierašanos un atļāva mums palikt tikai pāris mēnešus, pēc tam mums bija jādodas projām. Paklausot norādījumam, ko mēs saņēmām no galvenās pārvaldes, mēs devāmies ceļā uz Ziemeļrodēziju (tagadējo Zambiju). Mums bija milzīgs prieks šeit sastapt četrus kristiešus, ar kuriem mēs kopā bijām mācījušies Gileādā, — Frenku un Keriju Lūisus un Heisu un Herietu Hoskinsus. Pēc neilga laika atkal mainījās mūsu norīkojuma vieta — mums bija jābrauc uz Dienvidrodēziju (tagadējo Zimbabvi).

Mēs braucām ar vilcienu un vēl nebijām sasnieguši Bulavajo, kad mums pirmo reizi mūžā pavērās skats uz neizsakāmi skaisto Viktorijas ūdenskritumu. Uz kādu laiku mēs apmetāmies pie Maklakijiem, kas bija vieni no pirmajiem Jehovas lieciniekiem šajā apkaimē. Turpmāko 16 gadu laikā mums bija iespēja sadarboties ar šo ģimeni un viņus tuvu iepazīt.

Pielāgojamies jauniem apstākļiem

Divas nedēļas es tiku apmācīts, lai es labāk izprastu, kā noris sludināšana Āfrikā, un pēc tam mani norīkoja kalpot par apgabala pārraugu. Sludināšana Āfrikas pirmatnīgās dabas apstākļos nozīmēja, ka mums līdzi bija jāvadā ūdens, ēdiens, naktsguļai nepieciešamais, drēbes, projektors, ar ko demonstrēt filmas, un elektroģenerators, liels ekrāns un dažādas citas lietas. Tas viss bija jāiekrauj kravas automašīnā, kurai bija jābūt pietiekami izturīgai, lai ar to ceļotu pa vietējiem grambainajiem ceļiem.

 Kamēr es sadarbojos ar afrikāņu rajonu pārraugiem, Džoisa labprāt palīdzēja viņu sievām un bērniem. Staigāt pa Āfrikas līdzenumiem bija nogurdinoši, it īpaši dienas karstumā, tomēr pēc neilga laika es ar prieku konstatēju, ka šajos klimatiskajos apstākļos man ir vieglāk sadzīvot ar poliomielīta sekām.

Pamatā šajā apvidū dzīvoja nabadzīgi cilvēki. Daudzus šeit savā varā turēja tradīcijas un māņticīgi priekšstati, turklāt bija izplatīta poligāmija, tomēr cilvēkiem bija dziļa cieņa pret Bībeli. Dažās vietās draudzes sapulces tika rīkotas varenu koku ēnā, un vakaros mēs sēdējām eļļas lampu apgaismojumā. Mācoties Bībeli brīvā dabā, kur mums virs galvas mirdzēja zvaigžņu miriādes, mēs vienmēr izjutām bijību pret to, kas radījis tādu krāšņumu.

Neaizmirstamas ir arī tās reizes, kad mēs Āfrikas rezervātos demonstrējām Sargtorņa biedrības uzņemtās filmas. Piemēram, ja mēs grasījāmies demonstrēt filmu kādā draudzē, kur bija aptuveni 30 draudzes locekļu, mēs zinājām, ka noskatīties filmu, ļoti iespējams, atnāks 1000 vai pat vairāk cilvēku.

Nav šaubu, ka tropu zemēs var rasties nopietnas veselības problēmas, tomēr vienmēr ir ļoti svarīgi saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Mēs ar Džoisu diezgan labi iemācījāmies tikt galā ar savām kaitēm — es laiku pa laikam cīnījos ar malāriju, bet Džoisa cieta no kādas amēbu izraisītas slimības.

Vēlāk mūs norīkoja strādāt Jehovas liecinieku filiālē Solsberijā (tagadējā Harare). Šeit mēs strādājām kopā ar tādiem uzticamiem Jehovas kalpiem kā, piemēram, Lesters Deivijs un Džordžs un Rūbija Bredliji. Es saņēmu valdības atļauju oficiāli reģistrēt laulības, tāpēc man radās iespēja vadīt vietējo brāļu un māsu laulību ceremonijas un šādā veidā nostiprināt laulības saites kristiešu draudzēs. Pēc pāris gadiem es saņēmu jaunu uzdevumu — man bija iespēja apmeklēt Dienvidrodēzijas angļu valodas draudzes un citas draudzes, kur pulcējās ticības biedri, kas nerunā bantu valodās. Šajā darbā mēs ar Džoisu pavadījām vairāk nekā desmit gadus, un mums bija liels prieks iepazīt brāļus un māsas un redzēt, kā viņi aug garīgi. Tajā periodā mēs apmeklējām ticības biedrus arī Botsvānā un Mozambikā.

Atkal pārceļamies

Pēc tam, kad mēs ar sievu bijām pavadījuši daudzus laimīgus gadus Austrumāfrikā, 1975. gadā mēs tikām nosūtīti uz Rietumāfrikas valsti Sjerraleoni. Drīz vien mēs apmetāmies Jehovas liecinieku filiālē, kur mēs ar prieku varējām ķerties pie jauniem uzdevumiem, tomēr ilgi tas tā neturpinājās. Es smagi saslimu ar malāriju, un galu galā man nācās doties uz Londonu, lai ārstētos tur. Ārsti man sacīja, ka, ņemot vērā manu veselības stāvokli, man nav ieteicams atgriezties Āfrikā. Šī ziņa nebūt nebija iepriecinoša, tomēr bija jauki, ka mēs ar Džoisu tikām sirsnīgi uzņemti Londonas Bētelē. Turklāt daudzās Londonas draudzēs bija afrikāņu brāļi, kas mums palīdzēja šeit justies kā mājās. Kad mana veselība uzlabojās, mums atkal bija jāpielāgojas jaunam dzīves ritmam, un man tika uzticēts darbs sagādes nodaļā. Turpmākajos gados, strādājot šajā nodaļā, bija ļoti aizraujoši redzēt, kā Valstības darbs vēršas plašumā.

Deviņdesmito gadu sākumā mana mīļā sieva Džoisa saslima ar kādu motoneironu slimību, un 1994. gadā viņa nomira. Es zaudēju savu mīlošo, uzticīgo sievu, kas vienmēr bija gatava pielāgoties mainīgajiem dzīves apstākļiem. Es esmu pārliecinājies, ka cīņā ar zaudējuma sāpēm ļoti lielā mērā palīdz garīgs skatījums uz dzīvi un koncentrēšanās uz to, kas gaidāms nākotnē. Man ir vieglāk pildīt prātu ar garīgām domām arī tāpēc, ka, lūgšanās paļaujoties uz Jehovu, es cenšos regulāri būt aizņemts sludināšanā un citās teokrātiskās darbības jomās. (Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Darbs Bētelē ir liela privilēģija un brīnišķīgs dzīves ceļš. Šeit ir daudz jaunu cilvēku, ar kuriem ir iespēja kopā strādāt un pavadīt daudz jauku brīžu. Liela svētība ir tā, ka mūsu Londonas Bēteli apmeklē neskaitāmi ciemiņi. Dažkārt es satieku mīļus draugus no agrākiem gadiem, kad es kalpoju Āfrikā, un šādās reizēs prātā atdzīvojas siltas atmiņas. Tas viss man palīdz, cik vien iespējams, priecāties par ”tagadējo dzīvi” un ar paļāvību gaidīt ”nākamo dzīvi”. (1. Timotejam 4:8.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 25. lpp.]

1946. gadā kopā ar māti

[Attēls 26. lpp.]

Mēs ar Džoisu mūsu kāzu dienā 1950. gadā

[Attēls 26. lpp.]

1953. gadā Bristolē kādā kongresā

[Attēli 27. lpp.]

Kalpoju kādā nelielā grupiņā (augšā), un kāda draudze (pa kreisi) Dienvidrodēzijā, tagadējā Zimbabvē