Glābti ne darbu dēļ vien, bet aiz nepelnītas žēlastības

”Jūs esat pestīti ticībā.. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” (EFEZIEŠIEM 2:8, 9.)

1. Kā kristiešu attieksme pret personīgiem sasniegumiem atšķiras no attieksmes, kas izplatīta mūsdienu pasaulē, un kāpēc?

MŪSDIENĀS cilvēki parasti lepojas ar saviem sasniegumiem, un daudzi labprāt dižojas ar tiem citu priekšā, bet kristieši nedrīkst būt tādi. Viņi nelielās ar saviem panākumiem, pat ja tie ir saistīti ar patieso pielūgsmi. Viņi priecājas par to, ko Jehovas tauta paveic kopumā, taču neizceļ savu personīgo ieguldījumu šajā darbā. Kristieši saprot, ka kalpošanā Jehovam pareizi motīvi ir svarīgāki par personīgiem sasniegumiem. Visi, kas galu galā iegūs mūžīgu dzīvi, saņems šo dāvanu nevis savu panākumu, bet ticības un nepelnītās Dieva žēlastības dēļ. (Lūkas 17:10; Jāņa 3:16.)

2., 3. Ar ko Pāvils lepojās, un kāpēc?

² Apustulis Pāvils labi apzinājās šo faktu. Kad Pāvils trīs reizes bija lūdzis, lai Jehova viņu atbrīvo no ”dzeloņa miesā”, viņš saņēma no Jehovas šādu atbildi: ”Tev pietiek ar manu žēlastību; jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Pazemīgi pakļaudamies Jehovas lēmumam, Pāvils rakstīja: ”Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār  mani.” Pāvila pazemība ir labs paraugs mums visiem. (2. Korintiešiem 12:7—9.)

³ Lai gan Pāvils ļoti daudz paveica kristīgajā kalpošanā, viņš saprata, ka šie panākumi nav izskaidrojami ar kaut kādām īpašām viņa spējām. Pāvils pieticīgi atzina: ”Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.” (Efeziešiem 3:8.) Var redzēt, ka Pāvilam nepiemita nekāda augstprātīga paštaisnība un lepnība. ”Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” (Jēkaba 4:6; 1. Pētera 5:5.) Vai mēs sekojam Pāvila paraugam, pazemīgi uzskatīdami sevi par ”vismazākajiem” brāļu starpā?

”Cits citu uzskatīdami augstāku par sevi”

4. Kāpēc mums dažreiz varbūt ir grūti uzskatīt, ka citi ir augstāki par mums?

⁴ Apustulis Pāvils mudināja kristiešus, lai tie visu darītu ”ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi”. (Filipiešiem 2:3.) Tas ne vienmēr ir viegli, jo īpaši, ja mēs ieņemam atbildīgu stāvokli. Iespējams, grūtības rodas tāpēc, ka mūs kaut kādā mērā ir ietekmējis mūsdienu pasaulē tik izplatītais sāncensības gars. Varbūt mēs bērnībā esam mācīti sacensties ar brāļiem un māsām vai saviem klasesbiedriem, vai varbūt skolā mūs pastāvīgi mudināja tiekties pēc skolas sporta zvaigznes vai klases labākā skolēna goda. Protams, tas ir slavējami, ja mēs ieguldām maksimālas pūles kādā labā pasākumā vai vērtīgā darbā. Taču kristieši tā rīkojas nevis tādēļ, lai izceltu sevi, bet gan tādēļ, lai tas, ko viņi dara, nestu pilnu labumu viņiem pašiem un, ja iespējams, nāktu par labu arī citiem. Tomēr vēlme vienmēr būt pirmajam un saņemt par to uzslavas slēpj sevī briesmas.

5. Kādas var būt sekas, ja netraucēti ļauj attīstīties sāncensības garam?

⁵ Ja cilvēks pieļauj, ka viņā attīstās sāncensības gars un egoisms, viņš var zaudēt cieņu pret citiem un kļūt augstprātīgs. Varbūt viņš sāk apskaust citu spējas un priekšrocības. Salamana Pamācībās, 28. nodaļas 22. pantā, sacīts: ”Cilvēks, kas ar skaudīgu aci dzenas pēc bagātības, tas nezina, ka viņš sastapsies ar trūkumu.” Šāds cilvēks varbūt pat pašpaļāvīgi sāk tiekties pēc stāvokļa, uz kuru viņam nav tiesību. Lai attaisnotu savu rīcību, viņš, iespējams, sāk kurnēt un kritizēt citus, bet kristiešiem ir jāvairās no šādām nosliecēm. (Jēkaba 3:14—16.) Jebkurā gadījumā viņš riskē kļūt par tādu personu, kas galvenokārt domā tikai par sevi.

6. Kā Bībele brīdina no sāncensības gara?

⁶ Tāpēc Bībelē kristieši tiek mudināti: ”Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.” (Galatiešiem 5:26.) Apustulis Jānis runāja par kādu ticības biedru, kas acīmredzot bija pieļāvis, ka viņam izveidojas šāda nepareiza attieksme.  ”Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs,” rakstīja Jānis. ”Tāpēc, kad nākšu, es pieminēšu viņa darbus, ko viņš dara, ļauniem vārdiem aprunādams mūs.” Ir ļoti skumji, ja kristietis nonāk līdz šādai rīcībai. (3. Jāņa 9, 10.)

7. No kā kristietim jāvairās laicīgajā darbā, kur mūsdienās bieži valda sīva konkurence?

⁷ Protams, būtu nereālistiski domāt, ka kristieši var pilnībā izvairīties no visām situācijām, kurās kaut kādā ziņā ir jāsacenšas ar citiem. Piemēram, ja kristietim ir savs uzņēmums, darbā viņam varbūt ir jākonkurē ar citiem uzņēmējiem, kas piedāvā līdzīgas preces vai pakalpojumus. Tomēr pat tādā gadījumā kristietim savi darījumi jākārto cieņas, mīlestības un iejūtības garā. Viņš nedrīkst rīkoties pretlikumīgi vai nekristīgi, un viņam jādomā par to, lai neizpelnītos savtīga un nežēlīga konkurenta slavu. Lai ar ko kristietis nodarbotos, viņš nedrīkst uzskatīt, ka viņam par katru cenu jābūt pirmajam. Ja to var teikt par laicīgām nodarbēm, tad vēl jo vairāk šis princips ir spēkā pielūgsmes jomā.

Nesalīdzināsim sevi ar citiem

8., 9. a) Kāpēc draudžu vecākajiem nav pamata sacensties citam ar citu? b) Kāpēc var teikt, ka vārdi no 1. Pētera vēstules 4. nodaļas 10. panta attiecas uz visiem Dieva kalpiem?

⁸ Attieksme, kāda kristiešiem jāparāda savā kalpošanā, raksturota šajos Dieva iedvesmotajos vārdos: ”Ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4.) Zinādami, ka viņiem nav jāsacenšas savā starpā, draudzes vecākie cieši sadarbojas un rīkojas vienoti. Viņi priecājas par katra ieguldījumu draudzes kopējā labklājībā. Tā viņi neļauj attīstīties sāncensības garam, kas varētu radīt šķelšanos, un rāda labu vienotības paraugu pārējiem draudzes locekļiem.

⁹ Sava vecuma, pieredzes vai iedzimto spēju dēļ daži vecākie, iespējams, var izdarīt vairāk nekā citi, vai varbūt viņi ir apveltīti ar asāku spriestspēju, tāpēc vecākajiem Jehovas organizācijā tiek uzticēti atšķirīgi uzdevumi. Taču viņi nevis salīdzina sevi ar citiem, bet ņem vērā padomu: ”Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namtuŗi.” (1. Pētera 4:10.) Šis pants attiecas ne tikai uz draudžu vecākajiem, bet arī uz visiem pārējiem Jehovas kalpiem, jo viņi visi ir saņēmuši dāvanu — precīzas zināšanas — un viņiem visiem ir priekšrocība piedalīties kristīgajā kalpošanā.

10. Kādā gadījumā Jehovam būs pieņemama mūsu svētā kalpošana?

¹⁰ Jehovam mūsu svētā kalpošana ir patīkama vienīgi tad, ja mēs to veicam aiz mīlestības  un padevības viņam, nevis tādēļ, ka gribam pacelt sevi pāri citiem. Tāpēc ir svarīgi, lai mums būtu līdzsvarots viedoklis par savām pūlēm patiesās pielūgsmes labā. Neviens cilvēks nevar precīzi zināt otra motīvus, turpretī Jehova sver sirdis. (Salamana Pamācības 24:12; 1. Samuēla 16:7.) Tāpēc mums laiku pa laikam būtu jāpajautā sev: ”Kādu motīvu dēļ es veicu savu kalpošanu?” (Psalms 24:3, 4; Mateja 5:8.)

Pareizs viedoklis par savu darbu

11. Kādus jautājumus ir vērts pārdomāt saistībā ar mūsu kalpošanu?

¹¹ Ja vissvarīgākais priekšnoteikums, lai iegūtu Jehovas labvēlību, ir pareizi motīvi, cik lielā mērā mums jādomā par darbiem, kuros izpaužas mūsu ticība? Vai tiešām ir nepieciešams reģistrēt, ko mēs darām un cik mēs darām, ja vien mēs kalpojam, pareizu motīvu vadīti? Ir vērts pārdomāt šos jautājumus, jo mēs nevēlamies, lai skaitļi mums kļūtu svarīgāki par darbiem, ar kuriem mēs apliecinām savu ticību, un lai kristīgajā kalpošanā mūs pārlieku sāktu nodarbināt domas par to, cik labi izskatīsies mūsu darbības pārskats.

12., 13. a) Kādi ir daži iemesli, kāpēc mēs veidojam pārskatus par savu sludināšanu? b) Kas mums var sagādāt prieku, kad mēs lasām pārskatu par mūsu darbību pasaules mērogā?

¹² Grāmatā Organizēti pildīt Jehovas gribu (angļu val.) teikts: ”Agrīnos Jēzus Kristus sekotājus interesēja ziņojumi par to, kā vēršas plašumā sludināšana. (Marka 6:30.) Bībelē, Apustuļu darbu grāmatā, stāstīts, ka tad, kad Piecdesmitās dienas svētkos pār mācekļiem tika izliets svētais gars, klāt bija apmēram 120 cilvēku. Drīz mācekļu skaits pieauga līdz trim tūkstošiem un pēc tam — līdz pieciem tūkstošiem. [..] (Apustuļu darbi 1:15; 2:5—11, 41, 47; 4:4; 6:7.) Ziņas par šādu pieaugumu noteikti ļoti uzmundrināja mācekļus.” Tāpēc arī Jehovas liecinieki mūsdienās cenšas veidot precīzus pārskatus par to, kas tiek paveikts visā pasaulē, piepildoties Jēzus vārdiem: ”Šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mateja 24:14.) Šie pārskati sniedz reālu priekšstatu par to, kā risinās šis pasaules mēroga darbs. Pēc tiem var spriest, kur ir vajadzīga palīdzība un kāda literatūra ir nepieciešama, lai  sekmētu sludināšanu, kā arī par to, cik daudz šīs literatūras ir vajadzīgs.

¹³ Tātad pārskati par sludināšanu mums palīdz efektīvāk veikt savu uzdevumu — stāstīt cilvēkiem labo vēsti par Valstību. Turklāt ir uzmundrinoši uzzināt, ko ir paveikuši mūsu brāļi citās pasaules malās. Ziņas par pieaugumu pasaules mērogā mūs iepriecina, mudina kļūt vēl aktīvākiem kalpošanā un apstiprina, ka Jehova mūs svētī. Ir patīkami apzināties, ka arī mūsu personīgais pārskats ir iekļauts šajā kopējā pārskatā par darbību visā pasaulē. Salīdzinājumā ar to, kas ir padarīts pasaules mērogā, mūsu veikums ir pavisam neliels, taču Jehovam tas nav palicis nepamanīts. (Marka 12:42, 43.) Neaizmirsīsim, ka bez mūsu personīgā pārskata kopējais pārskats nebūtu pilnīgs.

14. Kas vēl bez sludināšanas un mācīšanas ietilpst mūsu kalpošanā Jehovam?

¹⁴ Protams, katrs liecinieks, uzticīgi kalpodams Jehovam, dara daudz ko tādu, kas nav atspoguļots šajā pārskatā. Piemēram, tur neparādās ziņas par personīgajām Bībeles studijām, kristiešu sapulču apmeklēšanu un līdzdalību tajās, draudzē veiktajiem pienākumiem, palīdzību ticības biedriem, Valstības darba finansiālu atbalstīšanu un vēl daudz ko citu. Tātad, lai gan mūsu pārskatam par sludināšanu ir sava nozīme un tas mums palīdz nezaudēt dedzību kalpošanā un nekļūt kūtriem, mums par to jāsaglabā pareizs viedoklis. Nav pamata uzskatīt to par kaut ko līdzīgu garīgai licencei, kas nosaka mūsu tiesības uz mūžīgu dzīvi.

”Dedzīgi labos darbos”

15. Kāpēc ir vajadzīgi arī darbi, lai gan tie paši par sevi nevar sagādāt mums glābšanu?

¹⁵ Kā redzams, kaut gan mēs netiekam glābti darbu dēļ vien, darbi tomēr ir vajadzīgi. Tāpēc kristieši ir saukti par Kristus ”saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos,” un viņi tiek mudināti vērot cits citu, lai ”paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem”. (Titam 2:14; Ebrejiem 10:24.) Jēkabs savā vēstulē raksta vēl tiešāk: ”Līdzīgi, kā miesa bez gara ir nedzīva tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēkaba 2:26.)

16. Kas ir svarīgāks par darbiem, bet no kā mums jāuzmanās?

¹⁶ Taču, lai cik svarīgi būtu labi darbi, motīvi, kuru dēļ tos darām, ir vēl svarīgāki. Tāpēc ir gudri laiku pa laikam pārbaudīt savus motīvus. Bet, tā kā neviens cilvēks nevar droši zināt, kādi ir otra motīvi, ir jāuzmanās, lai mēs nesāktu tiesāt citus. ”Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu?” jautāts Bībelē, un tālāk izteikts loģisks secinājums: ”Viņš stāv vai krīt savam Kungam.” (Romiešiem 14:4.) Jehova, kas ir Kungs pār visu, un viņa ieceltais Tiesnesis Kristus Jēzus mūs tiesās, ņemot vērā ne tikai mūsu darbus vien, bet arī mūsu motīvus un iespējas, mūsu mīlestību un uzticību. Vienīgi  Jehova un Kristus Jēzus var pareizi izvērtēt, vai mēs esam darījuši visu, kas ir mūsu spēkos, sekodami apustuļa Pāvila aicinājumam, kas attiecas uz visiem kristiešiem: ”Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu.” (2. Timotejam 2:15; 2. Pētera 1:10; 3:14.)

17. Kāpēc mums, cenšoties darīt visu, kas mūsu spēkos, jāpatur prātā Jēkaba vēstules 3. nodaļas 17. pants?

¹⁷ Jehova mums izvirza saprātīgas prasības. Saskaņā ar Jēkaba vēstules 3. nodaļas 17. pantu, ”gudrība, kas nāk no augšienes,” ir ”lēnīga” vai, kā teikts citā tulkojumā, ”saprātīga” (NW). Ir gudri šajā ziņā sekot Jehovas paraugam, un, ja mēs tā rīkojamies, tas ir īsts sasniegums. Tāpēc centīsimies neizvirzīt nesaprātīgas un nepiepildāmas prasības ne sev, ne mūsu brāļiem.

18. Kāds ir iznākums, ja mums ir līdzsvarots viedoklis par mūsu darbiem un Jehovas nepelnīto žēlastību?

¹⁸ Ja mēs saglabāsim līdzsvarotu viedokli par darbiem, kuros izpaužas mūsu ticība, un Jehovas nepelnīto žēlastību, mēs nezaudēsim prieku, kas raksturo patiesos Jehovas kalpus. (Jesajas 65:13, 14.) Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs personīgi spējam paveikt, mēs varam priecāties par svētībām, ko Jehova izlej pār saviem kalpiem kopumā. Regulāri griežoties pie Dieva ”ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā”, mēs lūgsim, lai viņš mums palīdz darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Nav ne mazāko šaubu, ka tad ”Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās [mūsu] sirdis un [mūsu] domas Kristū Jēzū”. (Filipiešiem 4:4—7.) Mēs varam smelties mierinājumu un uzmundrinājumu no apziņas, ka mēs tiekam glābti ne darbu dēļ vien, bet aiz Jehovas nepelnītās žēlastības.

Vai varat paskaidrot, kāpēc kristieši

• nelielās ar personīgajiem sasniegumiem?

• vairās attīstīt sāncensības garu?

• iesniedz pārskatus par savu kristīgo darbību tīruma kalpošanā?

• cenšas netiesāt ticības biedrus?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 15. lpp.]

”Tev pietiek ar manu žēlastību”

[Attēli 16., 17. lpp.]

Draudžu vecākie ir priecīgi par katra ieguldījumu draudzes labklājībā

[Attēli 18., 19. lpp.]

Bez mūsu personīgā pārskata kopējais pārskats būtu nepilnīgs