Aleksandrijas Filons. Svēto Rakstu patiesības sapludināšana ar izdomājumiem

332. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs iesoļoja Ēģiptē. Pirms šis slavenais iekarotājs turpināja savu uzvaras gājienu austrumu virzienā, viņš nodibināja pilsētu, ko nosauca par Aleksandriju. Šī pilsēta kļuva par vienu no grieķu impērijas kultūras centriem. Aleksandrijā ap 20. gadu p.m.ē. piedzima vēl kāds ”iekarotājs”, tikai viņa ieroči nebija šķēps un zobens, bet gan filozofiska argumentācija. Šis cilvēks bija jūdu izcelsmes filozofs Aleksandrijas Filons.

Pēc Jeruzalemes izpostīšanas 607. gadā p.m.ē. ievērojama daļa diasporas jūdu dzīvoja Ēģiptē. Tūkstošiem jūdu bija apmetušies Aleksandrijā. Tomēr jūdu un grieķu starpā pastāvēja zināmas nesaskaņas. Jūdi nepielūdza grieķu dievus, savukārt grieķi ar nicinājumu izturējās pret Ebreju rakstiem. Filons, kas bija saņēmis grieķu izglītību un jūdu audzināšanu, skaidri redzēja šīs domstarpības. Filons uzskatīja, ka patiesā reliģija ir jūdaisms, tomēr, atšķirībā no daudziem citiem, viņš vēlējās atrast iespēju, kā mierīgā ceļā vest grieķus pie Dieva. Viņš vēlējās padarīt jūdaismu pieņemamu grieķiem.

Raksti tiek pasniegti jaunā gaismā

Kā daudziem citiem Aleksandrijas jūdiem, Filona dzimtā valoda bija grieķu valoda. Tāpēc savām Svēto Rakstu studijām Filons izmantoja Ebreju rakstu tulkojumu grieķu valodā — Septuagintu. Pētot Septuagintas tekstu, Filonam radās pārliecība, ka šajos rakstos ir saskatāmi filozofijas elementi un ka Mozus ir bijis ”ģeniāls filozofs”.

Jau vairākus gadsimtus pirms tam grieķu intelektuāļiem arvien grūtāk bija pieņemt senos stāstus par dieviem un dievietēm un dažādiem mitoloģiskiem milžiem un dēmoniem. Tāpēc grieķu domātāji sāka nodarboties ar seno mītu interpretāciju. Zinātnieks Džeimss Dramonds to komentēja šādi: ”Filozofs mītos sāka meklēt apslēptu jēgu un secināja: tieši šo seno stāstu rupjais un absurdais saturs liecina, ka to autori ar šo juteklisko tēlu palīdzību gribējuši pasniegt dziļas, audzinošas patiesības.” Šāds skaidrojums tiek saukts par alegorisko interpretāciju, un Filons ar šī paņēmiena palīdzību centās izskaidrot Svētos Rakstus.

Piemēram, 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 21. pantā ir teikts: ”Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt.” Grieķu domātāji uzskatīja, ka darināt drēbes būtu zem Visaugstākā Dieva goda. Filons šajā Rakstu vietā saskatīja simbolisku nozīmi un atzīmēja: ”Drānas no ādām ir tēlains dabiskās ādas, tas ir, mūsu ķermeņa, apzīmējums, jo, kad Dievs sākumā radīja intelektu, viņš to nosauca par Ādamu, un, kad viņš pēc tam radīja maņu uztveri,  viņš to nosauca par Dzīvību. Visbeidzot bija nepieciešams radīt ķermeni, ko viņš tēlainā valodā nosauca par drānām no ādām.” Tā aprakstu par to, ka Dievs darināja Ādamam un Ievai drēbes, Filons centās padarīt par filozofisku pārdomu tematu.

Padomāsim par vēl vienu piemēru, kas parāda, kā tika interpretēti Svētie Raksti. 1. Mozus grāmatā, 2. nodaļā no 10. līdz 14. pantam, ir aprakstīts, kā tika apūdeņots Ēdenes dārzs, un ir minētas četras upes, kas iztecēja no šī dārza. Cenzdamies izprast šos vārdus, Filons savos spriedumos nonāca visai tālu. Komentējis šajos pantos aprakstīto zemi, Filons rakstīja: ”Iespējams, šajā fragmentā ir iekļauta arī alegoriska jēga: četras upes simbolizē četras labas īpašības.” Filons uzskatīja, ka Pišona simbolizē apdomību, Gihona — nopietnību, Tigra — gara spēku un Eifrata — taisnīgumu. Ģeogrāfiskais apraksts tika aizstāts ar šādiem alegoriskiem tēliem.

Ar alegoriskās interpretācijas metodi Filons analizēja radīšanas aprakstu, stāstu par to, kā Kains nogalināja Ābelu, stāstījumu par Noas laika plūdiem un valodu sajaukšanu Bābelē un daudzus norādījumus, kas bija doti Mozus bauslībā. Kā redzams no iepriekšējā rindkopā minētā piemēra, Filons bieži vien pieminēja Bībeles teksta burtisko nozīmi un pēc tam, sākdams skaidrot, kādu simbolisku nozīmi viņš saskata šajā tekstā, sacīja: ”Varbūt mums jāuztver šis apraksts alegoriskā  nozīmē.” Filona darbos bija uzsvērts simboliskais skaidrojums, bet acīm redzamā Svēto Rakstu jēga diemžēl tika pilnībā aizēnota.

Kas ir Dievs?

Filons izmantoja pārliecinošu piemēru, lai pierādītu Dieva eksistenci. Aprakstījis zemi, upes, planētas un zvaigznes, viņš secināja: ”Šī pasaule ir visizcilākais un visprasmīgāk darinātais mākslas darbs, un tas liecina, ka to ir izveidojis kāds, kam ir piemitusi nepārspējama meistarība un gudrība. Tā mēs nonākam pie secinājuma, ka eksistē Dievs.” Šī spriedumu gaita bija ļoti loģiska. (Romiešiem 1:20.)

Tomēr, kad Filons sāka skaidrot, kāda ir Visaugstākā Dieva daba, viņš savos spriedumos aizmaldījās tālu no patiesības. Filons apgalvoja, ka Dievam ”nepiemīt konkrētas īpašības” un ka Dievs ir ”neizprotams”. Filons noslāpēja cilvēku vēlēšanos iepazīt Dievu, jo viņš izteicās, ka ”mēģinājumi sasniegt kaut ko vairāk, pūloties izprast Dieva būtību vai konkrētas viņa īpašības, ir pilnīgi muļķīgi”. Šī nostāja nebija balstīta uz Bībeli, bet gan uz grieķu filozofa Platona spriedumiem.

Pēc Filona apgalvojuma, Dievs esot tik neizprotams, ka nav iespējams viņu saukt personvārdā. Filons rakstīja: ”Tāpēc ir pilnīgi pamatoti uzskatīt, ka nav atbilstoša vārda, kurā varētu nosaukt dzīvo Dievu.” Cik gan krasā pretrunā ar patiesību ir šis viedoklis!

Bībelē nepārprotami ir darīts zināms, ka Dievam ir personvārds. 83. psalma 19. pantā ir sacīts: ”Vienīgi Tavs vārds pastāv, ak Kungs [”Jehova”, NW], Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.” Jesajas grāmatas 42. nodaļas 8. pantā ir lasāmi Dieva vārdi: ”Es esmu tas Kungs [”Jehova”, NW], tas ir mans vārds.” Kāpēc Filons, kas bija jūds un zināja šīs Svēto Rakstu vietas, mācīja, ka Dievam nav vārda? Tāpēc, ka viņš runāja nevis par to personu, kas ir Bībelē aprakstītais Dievs, bet gan par nesasniedzamo, vārdā nenosaucamo grieķu filozofijas dievu.

Kas ir dvēsele?

Filons mācīja, ka dvēsele var pastāvēt atsevišķi no ķermeņa. Viņš uzskatīja, ka cilvēks ”sastāv no ķermeņa un dvēseles”. Vai Filona izpratnē dvēsele mirst? Filozofs skaidroja: ”Kamēr mēs dzīvojam, mūsu dvēsele ir mirusi un ir apglabāta mūsu ķermenī, gluži kā kapā. Bet tad, kad ķermenis mirst, mūsu dvēsele var dzīvot īsto dzīvi, jo tā atbrīvojas no ļaunā un mirušā ķermeņa, kur tā ir bijusi ieslodzīta.” Pēc Filona domām, dvēseles miršana bija simboliska. Viņš domāja, ka patiesībā tā nekad nemirst, jo tā ir nemirstīga.

Bet kas Bībelē stāstīts par dvēseli? 1. Mozus grāmatas 2. nodaļas 7. pantā ir sacīts: ”Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvi dvēseli.” (LB-65r.) Saskaņā ar Bībeli, cilvēkam nav dvēseles, īstenībā viņš pats ir dvēsele.

Turklāt Bībelē ir paskaidrots, ka dvēsele nav nemirstīga. Ecēhiēla grāmatas 18. nodaļas 4. pantā ir teikts: ”Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” Šīs Rakstu vietas mums skaidri parāda: cilvēks ir dvēsele. Tāpēc tajā brīdī, kad mirst cilvēks, mirst pati dvēsele. (1. Mozus 19:19.) *

Pēc Filona nāves viņa mācības nekļuva populāras jūdu vidū. Toties baznīca viņu uzņēma ar lielu sajūsmu. Eisebijs un citi ievērojami garīdznieki uzskatīja, ka Filons bija pievērsies kristietībai. Hieronims viņu ierindoja starp baznīcas tēviem. Filona darbus saglabāja nevis jūdi, bet gan atkritušie kristieši.

Filona darbi iezīmēja būtisku pagriezienu reliģijas vēsturē — viņa ietekmē nominālā kristietība pārņēma mācību par nemirstīgu dvēseli. Turklāt Filona mācība par Logosu  (Vārdu) veicināja tādu nebībelisku mācību kā trīsvienības doktrīna, ko pieņēma atkritusī kristietība.

Neļausim sevi maldināt

Pētot Ebreju rakstus, Filons centās ”nepalaist garām nevienu alegorisku nozīmi, kas var slēpties vienkāršā teksta rindās”. Taču Mozus attiecībā uz Dieva bauslību bija sacījis vārdus, ko var lasīt 5. Mozus grāmatā, 4. nodaļas 2. pantā: ”Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums dodu kā pavēli, neko klāt nedz no tā ko atraujiet, lai pasargāti paliek tā Kunga, jūsu Dieva, baušļi, kuŗus pildīt es uzlieku jums par pienākumu.” Lai gan Filonam, pēc visa spriežot, bija labi nodomi, ar saviem neskaitāmajiem pieņēmumiem un skaidrojumiem, ko viņš pielika klāt Dieva Rakstiem, viņš padarīja Dieva iedvesmoto Rakstu skaidros norādījumus tik neuztveramus, it kā tos aizsegtu biezs miglas slānis.

”Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu,” savulaik rakstīja apustulis Pēteris. (2. Pētera 1:16.) Atšķirībā no mācībām Filona darbos, Pētera norādījumi agrīnajai kristiešu draudzei bija balstīti uz faktiem, un Pēteri vadīja Dieva gars — ”Patiesības Gars”, kas kristiešus vadīja visā patiesībā. (Jāņa 16:13.)

Ja jūs vēlaties pielūgt Bībeles Dievu, jums ir nepieciešama uzticama, patiesa vadība, nevis interpretācijas, kuru avots ir cilvēku domāšana. Jums ir jāiegūst precīzas zināšanas par Jehovu un viņa gribu, un jums ir jābūt pietiekami pazemīgiem, lai pētītu Bībeli ar godprātīgu attieksmi. Ja jūs mācīsieties Bībeli ar šādu attieksmi, jūs iepazīsiet ”svētos rakstus, kas spēj padarīt [jūs] gudrus, ka [jūs] iegūstat pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū”. Jūs pārliecināsieties, ka Dieva Raksti jūs darīs ”pilnīgus, sagatavotus katram labam darbam”. (2. Timotejam 3:15—17.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 10. lpp.]

FILONA DZIMTĀ PILSĒTA

Filons dzīvoja un strādāja Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Gadsimtiem ilgi šī pilsēta bija slavena ar saviem rakstu krājumiem, un tā bija intelektuālu diskusiju centrs.

Studenti Aleksandrijas skolās mācījās pie izdaudzinātiem skolotājiem, un Aleksandrijas bibliotēka bija iekarojusi pasaules slavu. Tajā bija uzkrāti simtiem tūkstoši rakstu darbu, jo bibliotekāri centās iegūt itin visu rakstu darbu eksemplārus.

Laika gaitā apbrīna par Aleksandriju un tās zinībām pamazām noplaka. Romas imperatori priekšroku deva paši savai galvaspilsētai, un tā kultūras centrs pārcēlās uz Eiropu. Īpaši liels trieciens Aleksandrijai pienāca mūsu ēras 7. gadsimtā, kad pilsēta krita iekarotāju rokās. Līdz pat mūsu dienām vēsturnieki pārdzīvo par slavenās Aleksandrijas bibliotēkas bojāeju, jo, kā daži apgalvo, šis zaudējums aizkavēja cilvēces attīstību par 1000 gadiem.

[Norāde par autortiesībām]

L. Chapons/Illustrirte Familien-Bibel nach der deutschen Uebersetzung Dr. Martin Luthers

[Papildmateriāls 12. lpp.]

ALEGORISKĀ INTERPRETĀCIJA MŪSDIENĀS

Alegorija ir ”kādas parādības nosacīts attēlojums ar citu, konkrētu parādību”. Alegoriskos darbos simboliski ir parādīts kaut kas dziļāks, svarīgāks par acīmredzamo. Līdzīgi Aleksandrijas Filonam, arī mūsdienās daudzi interpretē Bībeli alegoriski.

Padomāsim, piemēram, par 1. Mozus grāmatas pirmajām vienpadsmit nodaļām, kurās ir stāstīts par cilvēces vēsturi kopš radīšanas brīža līdz notikumiem pie Bābeles torņa, kad ļaudis izklīda pa zemes virsu. Katoļu Bībeles tulkojumā The New American Bible par šo Bībeles tekstu ir sacīts: ”Lai padarītu šajās nodaļās ietvertās patiesības uztveramas izraēliešiem, kam tās bija jāsaglabā, šīs patiesības bija jāizsaka ar tālaika cilvēkiem saprotamiem paņēmieniem. Tāpēc pašas patiesības ir skaidri jānodala no to literārā ietērpa.” Ar šiem vārdiem ir pateikts, ka 1. Mozus grāmatas pirmās vienpadsmit nodaļas nav uztveramas burtiski; līdzīgi kā drēbes nosedz ķermeni, tā literārās izteiksmes līdzekļi šajā tekstā slēpj dziļāku jēgu.

Tomēr Jēzus mācīja, ka šīs 1. Mozus grāmatas nodaļas ir patiesas tiešā nozīmē. (Mateja 19:4—6; 24:37—39.) Tāpat rīkojās arī apustuļi Pāvils un Pēteris. (Apustuļu darbi 17:24—26; 2. Pētera 2:5; 3:6, 7.) Godprātīgi Bībeles pētnieki nepieņem skaidrojumus, kas nesaskan ar visiem Dieva Rakstiem kopumā.

[Attēls 9. lpp.]

Lielā Aleksandrijas bāka

[Norāde par autortiesībām]

Archives Charmet/Bridgeman Art Library