Pirmā Ķēniņu grāmata
Jehovas vārdi ir dzīvi
Pirmā Ķēniņu grāmata
”KAD taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas.” (Salamana Pamācības 29:2.) Pirmā Ķēniņu grāmata spilgti ilustrē, cik patiess ir šis sakāmvārds. Šajā Bībeles grāmatā stāstīts par Salamanu, kura valdīšanas laikā senā Izraēla pieredzēja uzplaukumu un mieru. Pirmajā Ķēniņu grāmatā var lasīt arī par valsts sašķelšanos pēc Salamana nāves un par 14 ķēniņiem, kuri valdīja pēc viņa — daļa Izraēlā un daļa Jūdejā — un no kuriem tikai divi pastāvīgi bija uzticīgi Jehovam. Vēl šajā grāmatā aprakstīta Elijas un piecu citu praviešu darbība.
Pirmo Ķēniņu grāmatu sarakstījis pravietis Jeremija Jeruzalemē un Jūdejā, un tajā aprakstīti notikumi, kas risinājušies aptuveni 129 gadu posmā — no 1040. gada p.m.ē. līdz 911. gadam p.m.ē. Rakstīšanas procesā Jeremija acīmredzot ir izmantojis senas hronikas, piemēram, ”Salamana darbu grāmatu”, kas nav saglabājušās līdz mūsu dienām. (1. Ķēniņu 11:41; 14:19; 15:7.)
GUDRS ĶĒNIŅŠ VAIRO MIERU UN LABKLĀJĪBU
Pirmās Ķēniņu grāmatas sākumā stāstīts par ķēniņa Dāvida dēla Adonjas mēģinājumu sagrābt varu. Pravieša Nātana tūlītējā rīcība izjauc šo plānu, un tronī kāpj Dāvida dēls Salamans. Jehova ir apmierināts ar jaunā ķēniņa lūgumu un piešķir viņam ”gudru sirdi un.. sapratīgu”, kā arī ”bagātību un godu”. (1. Ķēniņu 3:12, 13.) Gudrībā šim ķēniņam nav līdzinieka, un viņa bagātība ir neizmērojama. Izraēlā iestājas miera un labklājības periods.
Salamans izvērš plašu celtniecību, viņš uzbūvē Jehovas templi un vairākas pilis. Jehova viņam apsola: ”Es uzcelšu tavas valdības krēslu pār Israēlu uz mūžīgiem laikiem,” — ja vien ķēniņš paliks paklausīgs. (1. Ķēniņu 9:4, 5.) Patiesais Dievs viņu arī brīdina par nepaklausības sekām. Tomēr Salamans galu galā apprec daudz svešzemju sievu un viņu ietekmē mūža nogalē pievēršas viltus pielūgsmei. Jehova paziņo, ka Salamana valsts tiks sadalīta. 997. gadā p.m.ē. Salamans mirst, un tā beidzas viņa 40 gadu valdīšana. Tronī kāpj Salamana dēls Rehabeāms.
Bībeles pantu skaidrojums.
1:5. Kāpēc Adonja mēģināja sagrābt varu, kamēr Dāvids vēl bija dzīvs? Bībelē tas nav paskaidrots. Taču būtu loģiski domāt, ka, tā kā Adonjas vecākie brāļi Amnons un Absaloms — un laikam arī Dāvida dēls Kileābs — jau bija miruši, Adonja kā vecākais no atlikušajiem Dāvida dēliem uzskatīja sevi par likumīgo troņa mantinieku. (2. Samuēla 3:2—4; 13:28, 29; 18:14—17.) Nodrošinājis sev ietekmīgā karavadoņa Joāba un augstā priestera Abjatāra atbalstu, Adonja droši vien bija pārliecināts, ka viņa mēģinājums izdosies. Bībelē nav teikts, vai viņam bija zināms Dāvida nodoms atstāt troni mantojumā Salamanam. Taču, kad Adonja ”upurēja kaujamos upuŗus”, Salamanu un citus Dāvidam uzticīgus vīrus viņš neuzaicināja. (1. Ķēniņu 1:9, 10.) Pēc tā var spriest, ka, iespējams, Adonja uzskatīja Salamanu par savu sāncensi.
1:49—53; 2:13—25. Kāpēc Salamans pavēlēja nogalināt Adonju, lai gan iepriekš viņš tam bija piedevis? Batseba nebija sapratusi Adonjas nodomu, taču Salamans saskatīja īsto iemeslu, kāpēc Adonja ar Batsebas starpniecību lūdza, lai ķēniņš viņam dotu par sievu Abišagu. Kaut gan Dāvidam nebija bijušas seksuālas attiecības ar Abišagu, viņa tika uzskatīta par Dāvida blakussievu. Pēc tā laika paražām, tiesības uz Abišagu bija vienīgi Dāvida likumīgajam mantiniekam. Varbūt Adonja cerēja, ka, apņēmis Abišagu par sievu, viņš atkal varēs pretendēt uz troni. Redzēdams, ka Adonjas lūgums liecina par vēlēšanos sagrābt varu, Salamans otrreiz Adonjam nepiedeva.
6:37—8:2. Kad tika iesvētīts templis? Tempļa celtniecība tika pabeigta 1027. gada p.m.ē. astotajā mēnesī, Salamana 11. valdīšanas gadā. Šķiet, tempļa iekārtošana un citi darbi prasīja 11 mēnešus. Iesvētīšana acīmredzot notika 1026. gadā p.m.ē., septītajā mēnesī. Pēc tam, kad aprakstīta tempļa pabeigšana, ir minēta vēl citu ēku būve, un tikai tad ir pastāstīts par tempļa iesvētīšanu. Tas acīmredzot darīts tādēļ, lai pirms pārejas pie nākamā temata pabeigtu pārskatu par celtniecību. (2. Laiku 5:1—3.)
9:10—13. Vai Salamana rīcība, kad viņš dāvināja Tiras valdniekam Hīrāmam 20 pilsētas Galilejā, bija saskaņā ar Mozus bauslību? Bauslības likums, ko var lasīt 3. Mozus grāmatā, 25. nodaļas 23. un 24. pantā, iespējams, tika attiecināts vienīgi uz izraēliešu apdzīvoto teritoriju. Kaut arī pilsētas, ko Salamans dāvināja Hīrāmam, atradās Apsolītās zemes robežās, tajās varbūt dzīvoja neizraēlieši. (2. Mozus 23:31.) Salamana rīcībai varēja būt arī cits iemesls. Kad Salamans ”vairoja zirgu skaitu” un apņēma daudz sievu, viņa rīcībā izpaudās tas, ka viņš pilnībā nepakļāvās bauslības prasībām, un, iespējams, tāpat bija arī šajā gadījumā. (5. Mozus 17:16, 17.) Lai vai kā, Hīrāms nebija apmierināts ar dāvanu. Varbūt pagāniskie pilsētu iedzīvotāji nebija uzturējuši tās labā kārtībā, vai arī, iespējams, pilsētu ģeogrāfiskais izvietojums nebija izdevīgs.
11:4. Vai iemesls, kāpēc Salamans vecumā kļuva neuzticīgs Dievam, bija senilitāte? Cik var spriest, tas tā nebija. Salamans nāca pie varas, būdams ļoti jauns, un, lai gan viņš valdīja 40 gadus, viņš nesasniedza dziļu vecumu. Turklāt Salamans pilnībā nepārtrauca kalpot Jehovam. Acīmredzot viņš mēģināja savienot patieso pielūgsmi ar citu reliģiju paražām.
Ko mēs varam mācīties.
2:26, 27, 35. Tas, ko Jehova saka, vienmēr piepildās. Kad Ēļa pēcnācējs Abjatārs tika atcelts no priestera amata, piepildījās ”Dieva vārds, kādu Viņš pār Ēļa namu.. bija runājis”. Abjatāru aizstāja Cadoks, kas bija cēlies no Pinehasa līnijas, un tā piepildījās vārdi no 4. Mozus grāmatas 25. nodaļas 10.—13. panta. (2. Mozus 6:25; 1. Samuēla 2:31; 3:12; 1. Laiku 24:3.)
2:37, 41—46. Ir bīstami domāt, ka ir iespējams nesodīti pārkāpt robežas. Tiem, kas tīšuprāt novirzās no ”šaurā ceļa, kas aizved uz dzīvību”, būs jāpieredz šīs nesaprātīgās rīcības sekas. (Mateja 7:14.)
3:9, 12—14. Jehova atbild uz savu kalpu sirsnīgajiem lūgumiem dot tiem gudrību, sapratni un vadību, lai tie varētu viņam kalpot. (Jēkaba 1:5.)
8:22—53. Salamans pauda dziļu pateicību Jehovam — Dievam, kas parāda žēlastību, pilda solījumus un uzklausa lūgšanas. Pārdomas par vārdiem, ko Salamans teica savā lūgšanā, vairos arī mūsu pateicību par šīm un arī citām Dieva personības šķautnēm.
11:9—14, 23, 26. Kad Salamans mūža nogalē kļuva nepaklausīgs, Jehova lika pret viņu celties ienaidniekiem. ”Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību,” rakstīja apustulis Pēteris. (1. Pētera 5:5.)
11:30—40. Salamans gribēja nogalināt Jerobeāmu, kad uzzināja, ko Ahija par Jerobeāmu ir pravietojis. Apmēram 40 gadus iepriekš ķēniņš bija rīkojies pavisam citādi — viņš nebija vēlējies atriebties Adonjam un citiem sazvērniekiem. (1. Ķēniņu 1:50—53.) Šādas pārmaiņas ar Salamanu bija notikušas tāpēc, ka viņš bija attālinājies no Jehovas.
VALSTS SAŠĶEĻAS
Jerobeāms kopā ar ļaudīm ierodas pie ķēniņa Rehabeāma un lūdz ķēniņu atvieglot nastu, ko tautai ir uzlicis viņa tēvs Salamans. Taču Rehabeāms nevis izpilda viņu lūgumu, bet piedraud uzlikt vēl smagāku nastu. Desmit ciltis saceļas un ieceļ sev par ķēniņu Jerobeāmu. Valsts, kas līdz tam bija vienota, sašķeļas divās daļās. Turpmāk Rehabeāms valda pār dienvidu valsti, ko veido Jūdas un Benjamīna cilts, bet Jerobeāms ir ķēniņš desmit cilšu valstī Izraēlā, kas atrodas ziemeļos.
Lai ļaudis neietu uz Jeruzalemi pielūgt Dievu, Jerobeāms uzstāda divus zelta teļus — Danā un Bētelē. Starp ķēniņiem, kas pēc Jerobeāma valda Izraēlā, ir Nadabs, Baeša, Ēla, Simrijs, Tibnijs, Omrijs, Ahabs un Ahasja. Jūdejā pēc Rehabeāma valda Abijāms, Asa, Jošafats un Jorāms. Šo ķēniņu laikā aktīvi darbojas tādi pravieši kā Ahija, Šemaja, kāds vārdā nenosaukts Dieva vīrs, Jehus, Elija un Miha.
Bībeles pantu skaidrojums.
18:21. Kāpēc tauta klusēja, kad Elija teica, lai viņi izvēlas, kam kalpot — Jehovam vai Baālam? Iespējams, ļaudis jutās vainīgi, jo saprata, ka nav kalpojuši Jehovam ar nedalītu padevību, kā viņš to prasa. Bet varbūt viņu sirdsapziņa bija tā nocietināta, ka, pēc viņu domām, tas nebija nekas slikts, ja viņi pielūdza Baālu, vienlaikus apgalvodami, ka kalpo Jehovam. Tikai pēc tam, kad Jehova bija parādījis savu spēku, viņi sāka saukt, ka Jehova ir patiesais Dievs. (1. Ķēniņu 18:39.)
20:34. Kāpēc Ahabs saudzēja sīriešu valdnieku Ben-Hadadu, pēc tam kad Jehova Ahabam bija devis uzvaru pār sīriešiem? Ahabs nevis nonāvēja Ben-Hadadu, bet noslēdza ar viņu līgumu, kurā bija noteikts, ka Ahabam tiek piešķirtas noteiktas ielas Sīrijas galvaspilsētā Damaskā — acīmredzot tirdzniecības vietu ierīkošanai. Iepriekš Ben-Hadada tēvs bija piešķīris sev ielas Samarijā, lai izvērstu tur tirdzniecību. Tātad Ben-Hadads tika atbrīvots tādēļ, lai Ahabs varētu izvērst Damaskā komerciālu darbību.
Ko mēs varam mācīties.
12:13, 14. Kad mums jāpieņem svarīgi lēmumi, lūgsim padomu gudriem un nobriedušiem cilvēkiem, kas labi pārzina Svētos Rakstus un dziļi ciena Dieva principus.
13:11—24. Ja padoms vai ieteikums šķiet apšaubāms, kaut arī to ar vislabākajiem nodomiem būtu izteicis kāds ticības biedrs, tas rūpīgi jāizvērtē, pārbaudot, vai tas ir saskaņā ar Dieva Rakstu gudrajiem norādījumiem. (1. Jāņa 4:1.)
14:13. Jehova pārbauda mūs, meklējot mūsos labo. Lai cik niecīgs šis labais būtu, viņš var palīdzēt tam vairoties, ja mēs no sirds viņam kalpojam.
15:10—13. Mums drosmīgi jānoraida viss, kas saistīts ar atkrišanu, un jāatbalsta patiesā pielūgsme.
17:10—16. Atraitne no Sareptas saprata, ka Elija ir pravietis, un uzņēma viņu kā pravieti, un Jehova svētīja viņas ticību, kas izpaudās darbos. Jehova ievēro arī mūsu darbus, kuros izpaužas mūsu ticība, un viņš atalgo tos, kas pūlas Valstības labā. (Mateja 6:33; 10:41, 42; Ebrejiem 6:10.)
19:1—8. Ja mums jāsastopas ar sīvu pretestību, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova mūs atbalstīs. (2. Korintiešiem 4:7—9.)
19:10, 14, 18. Patiesie Jehovas kalpi nekad nav vieni. Viņiem vienmēr ir Jehova un pasaules mēroga brāļu saime.
19:11—13. Jehova nav dabas dievība vai dabas spēku personificējums.
20:11. Kad Ben-Hadads lielījās, ka viņš sagraus Samariju, Izraēlas ķēniņš atbildēja: ”Lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis,” — proti, lai tas, kas vēl tikai gatavojas kaujai, nelielās, it kā jau būtu atgriezies ar uzvaru. Kad mums jāveic kāds jauns uzdevums, nebūsim pārlieku pašpaļāvīgi, kādi mēdz būt lielīgi cilvēki. (Salamana Pamācības 27:1; Jēkaba 4:13—16.)
Ļoti noderīga grāmata
Atgādinādams, kā Sinaja kalnā tika dota bauslība, Mozus izraēliešiem teica: ”Redzi, es šodien jūsu priekšā nolieku izvēlei svētību un lāstu, — svētību, ja jūs klausīsit tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, ko es jums šodien pavēlu, lāstu turpretī, ja jūs neklausīsit tā Kunga, sava Dieva baušļiem un nogriezīsities no tā ceļa, pa kuŗu iet es jums šodien pavēlu.” (5. Mozus 11:26—28.)
Pirmajā Ķēniņu grāmatā ļoti skaidri ir uzsvērta šī svarīgā patiesība, un, kā mēs redzējām, tajā ir ietverts arī daudz citu vērtīgu pamācību. Par šo grāmatu nešaubīgi var teikt, ka tās vārdi ir dzīvi un spēcīgi. (Ebrejiem 4:12.)
[Attēls 29. lpp.]
Salamans uzcēla templi un citas svarīgas ēkas
[Attēls 30., 31. lpp.]
Kad Jehova bija parādījis savu spēku, ļaudis sāka saukt: ”Tas Kungs ir Dievs!”